Basketbols un izglītība paver daudzas durvis. Fransuā Nkojs-Īls gatavs jaunam izaicinājumam
foto: Fiba
Fransuā Nkojs-Īls (#13) ir regulārs Latvijas jaunatnes izlašu dalībnieks, bet ne mirkli savās sportista gaitā neizmirst arī par izglītības nozīmi.
Basketbols
2024. gada 25. augustā, 05:36

Basketbols un izglītība paver daudzas durvis. Fransuā Nkojs-Īls gatavs jaunam izaicinājumam

Marta Metuzāle

Kas Jauns Avīze

Talantīgais Liepājas kluba basketbolists Fransuā Nkojs-Īls (Francois Nkoy-Eale) Latvijā ieradās no Īrijas un pavadīja šeit trīs gadus, slīpējot basketbola prasmes, pilnveidojot latviešu valodu, bet tagad ir gatavs spert nākamos soļus – doties studēt uz ASV.

Basketbols un izglītība paver daudzas durvis. Fran...

Vasarā nonāci Rīgā un trenējies kopā ar Rīgas basketbolistiem. Kur tev labāk patīk dzīvot – Rīgā vai Liepājā?

Liepāja bija daudz klusāka, viss bija ļoti tuvu sasniedzams. Piemēram, es dzīvoju netālu no skolas un treniņu centra. Man bija jāiet kādas desmit minūtes kājām, piecas ar tramvaju, kas ļāva celties astoņos un būt treniņā jau pēc dažām minūtēm. Tas, ka viss ir tuvu, man arī palīdzēja ietaupīt laiku ceļā. Taču, nenoliedzami, Rīgā ir daudz vairāk ko darīt, daudz vairāk cilvēku. Laikam jau Rīgā man tomēr patīk labāk.

Šajā sezonā aizvien spēlēsi Liepājā kaut kur citur?

Šajā sezonā septembrī ir plāns braukt uz Ameriku. Bet vēl nezinu simtprocentīgi.

Tas ir caur to stipendiju sistēmu, kur tu universitātē esi pieņemts tieši kā basketbolists?

Jā. ASV ir arī cita studiju sistēma, uzreiz nevajag izvēlēties savu mācību novirzienu. Tas ir labi, jo vēl nezinu, kādu tematu gribētu studēt padziļināti

Bet tā aptuveni – kādi bija tavi mīļākie priekšmeti skolā?

Angļu valoda, jo tā man padevās visvieglāk, bet patika arī fizika.

Varbūt tu būtu ar mieru arī studēt kaut ko fizikas virzienā?

Jā, varbūt varētu.

Kāpēc izlēmi doties tieši uz ASV? Jo tur ir NBA un stipendiju iespēja?

Es vairāk gribu braukt uz Ameriku dzīves pieredzes dēļ. Man bija 16 gadu, kad atbraucu uz Latviju, tagad man ir 18, drīz būs deviņpadsmit. Tagad es varētu atkal dzīvot kādā citā valstī, un šī būtu mana trešā valsts. Tur noteikti būtu ārkārtīgi daudz, ko mācīties no vides, kultūras un arī basketbola pasaules.

Kādi būtu tavi lielie basketbola sapņi un mērķi, ko tu gribētu sasniegt?

Man liekas, visiem basketbolistiem lielākais mērķis ir spēlēt NBA. Es teiktu, ka man arī.

Kādi vēl ir tavi hobiji, ja neskaita basketbolu?

Man ļoti patīk dažādas āra aktivitātes. Vēl es daudz lasu grāmatas un klausos mūziku. Taču visvairāk, protams, man patīk basketbols un sports kā tāds.

Kura ir tava mīļākā grāmata?

Patlaban man visvairāk patīk Deivida Kogina grāmata “Can’t hurt me”, ko uzdāvināja draugs Īrijā.

Protams, ka nevienam basketbolistam nepatīk par to domāt, bet laiks ir nepielūdzams, un basketbolista karjera kādreiz beidzas. Vai esi domājis, ko tu gribētu darīt pēc tam?

Īsti ne, ja godīgi. Es domāju vairāk par tagadni – ko es varu darīt katru dienu. Es vairāk izvēlos dzīvot mirklim.

Kādas atziņas esi guvis basketbolā, kas tev noder arī ārpus laukuma?

Galvenokārt esmu iemācījies pacietību. Ja tu kaut ko gribi, tev vienkārši jāstrādā. Tā ir dzīve. Lai tiktu uz laukuma, tev vienkārši jāstrādā vairāk. Tas nav tikai basketbolā, bet arī ārpus laukuma – dzīvē, tostarp skolā.

Un komandas biedri? Vai viņi ir draugi arī ārpus laukuma?

Jā, apmēram 80 procentu manu draugu ir basketbolisti, īpaši no Liepājas U-18 komandas. Domāju, ka viņi būs ar mani kopā un atbalstīs arī nākotnē.

Arī basketbola kluba “Liepāja” treneris un Latvijas basketbola izlases galvenā trenera Luka Banki asistents Artūrs Visockis-Rubenis atzīst, ka Fransuā integrācija bija ļoti sekmīga, pateicoties ģimenes, privātskolotāju un paša jaunieša ieguldītajam darbam. “Ārpus Rīgas noteikti ir vieglāk apvienot sportu ar mācībām, jo netiek patērēts laiks ceļā, kā tas bieži vien ir lielpilsētā. Basketbola klubam “Liepāja” ir laba sadarbība ar Liepājas Draudzīgā aicinājuma 5. vidusskolu, kur Fransuā mācījās; skolotāji bija saprotoši un pretimnākoši, ka spēlētāji dažreiz var nokavēt mācību stundu no rīta treniņu dēļ. 12. klasē treniņi arī tika labi pieskaņoti tieši sportistu mācību grafikam. Daudz sekojām līdzi viņa un citu sportistu sekmēm mācībās, jo apzināmies, ka sportistam jādomā par savu dzīvi arī pēc sporta karjeras beigām. Vairāk fokusējamies uz to, ka sporta panākumiem jāpalīdz jaunietim nopelnīt izglītībai. Tas arī ir Fransuā gadījums – viņš ar basketbola palīdzību tiks pie apmaksātas izglītības ASV. Bet jāatzīst, ka Fransuā ir ļoti apzinīgs un mērķtiecīgs jaunietis, viņš ātri vien apzinājās, ka mērķis ir nokļūt ASV, tāpēc nekad nebija nepieciešama papildu motivācija. Drīzāk viņš pats bieži prasīja treneriem papildu darbu, ko izdarīt un ko uzlabot, lai sasniegtu mērķi.”