Divos gados kļūt par liepājnieku un izcilnieku. Fransuā Nkoja-Īla stāsts
Latvijā jaunais Liepājas kluba basketbolists Fransuā Nkojs Īls (Francois Nkoy-Eale) noteikti nepaliek nepamanīts sava iespaidīgā auguma – 205 centimetri –un eksotiskās ārienes dēļ. Taču vēl lielāku pārsteigumu sagādā Fransuā latviešu valoda. Pāris gadu laikā šis puisis ne tikai ir kļuvis par vienu no Latvijas daudzsološākajiem basketbolistiem, bet arī izcili integrējies latviešu vidusskolā, rādot priekšzīmīgu piemēru pārējiem jaunajiem basketbola talantiem – ja grib apvienot sportu ar mācībām, tas ir iespējams, un vēl jo vairāk dzimtajā valodā!
Spriežot pēc eksotiskā vārda un uzvārda, tu laikam neesi dzimis un audzis Latvijā. Kā tu šeit nonāci?
Esmu dzimis Īrijā, mana mamma ir latviete. Tētis ir no Āfrikas – Kongo. Īrijā es dzīvoju līdz 16 gadu vecumam, tur arī spēlēju basketbolu. Ar Īrijas komandu Latvijā piedalījos EYBL (European Youth Basketball League) turnīrā, un Īrijas treneris mani iepazīstināja ar EYBL menedžeri Artūru Šēnhofu, kurš vēlāk mani saveda kopā ar basketbola kluba “Liepāja” treneri Artūru Visocki-Rubeni. Laikam biju piesaistījis viņa uzmanību, un turnīra beigās viņš man piedāvāja braukt spēlēt uz Liepāju.
Cik ilgi tu jau spēlē Latvijā?
Šis ir trešais gads. Atbraucu vasarā pēc desmitās klases, ja rēķina Latvijas skolu sistēmā.
Vai ģimene brauca uz Latviju kopā ar tevi?
Nē, uz Latviju devos viens pats. Dzīvoju kopmītnēs ar citiem komandas biedriem.
Viens pats svešā valstī, prom no ģimenes…
Sākums Latvijā bija ļoti grūts. Es arī agrāk katru gadu braucu uz Latviju vasaras brīvdienās, bet tas ir citādi nekā te dzīvot. Pierast pie jaunās ikdienas un skolas, dzīves bez vecākiem, brāļiem, Īrijas draugiem… Valodas zināšanas man arī nebija tās labākās. Taču otrais gads bija jau daudz vieglāks, un šī ir fantastiska dzīves pieredze.
Kā izdevās iemācīties valodu? Vai ģimenē tu ar mammu runāji latviski?
Nu, mamma vienmēr gribēja ar mani runāt latviski, taču sākums Latvijā bija ļoti grūts arī valodas dēļ. Vasarā spēlēju kopā ar Latvijas izlasi, taču tur pārsvarā ar komandu un treneriem runāju angliski. Pēc tam rudenī kļuva tikai smagāk – valoda, treniņi, skola… Grūti bija arī iegūt jaunus draugus. Tagad viss ir labi, bet sākums bija diezgan traks.
Kas tev Latvijā visvairāk patīk?
Noteikti vasaras! Te mēs braucām ar ģimeni jau manā bērnībā. Pie Liepājas ir arī ļoti skaista jūra.
Vai Latvija un Īrija ir ļoti atšķirīgas valstis?
Pavisam noteikti, bet man tas patīk. Katrai valstij ir sava odziņa. Ļoti atšķiras ēdiens un skolu sistēma. Basketbola līmenis Latvijā arī ir krietni augstāks.
Tomēr tev izdevās iejusties Latvijas skolu sistēmā un iegūt labas atzīmes visos priekšmetos – visur augstākas par septiņi…
Sākumā bija ļoti grūti, un manas atzīmes nebija tik labas. Bet man bija daudz konsultāciju tieši ar latviešu valodas skolotāju, kura man palīdzēja. Viss bija jāmācās latviešu valodā, tāpēc man bija ļoti daudz jāstrādā, lai iegūtu labas atzīmes – arī matemātikā, fizikā un citos priekšmetos. Paralēli mācībām vismaz vienreiz dienā bija basketbola treniņi. Protams, nebija daudz laika atpūtai, bet ar darbu un apņēmību visu var paveikt. Vismaz labi, ka skolā nebija daudz mājasdarbu, drīzāk bija ilgākas stundas skolā uz vietas.
Nebija grūti saprast prioritātes – ar ko sākt vakara mācību un sporta cēlienu?
Godīgi sakot, Latvijā vairs nebija. Es zināju, ka mans mērķis Latvijā ir labi spēlēt, un, lai spēlētu komandā, svarīgas bija arī atzīmes.
Kāda izskatījās tava tipiskā skolas diena?
No rīta individuālais treniņš ar treneri, pēc tam skola, pusdienas. Piecos vakarā komandas treniņš, un tad tikai septiņos atgriežos mājās, gatavoju vakariņas un apdaru mājasdarbus.
Kā veicās ar eksāmeniem?
Šogad liku eksāmenus angļu valodā, latviešu valodā un fizikā. Matemātikas eksāmenu noliku jau pagājušogad. Angļu valoda likās visvienkāršākā, fizika – visgrūtākā. Latviešu valoda pēc abiem šeit pavadītajiem gadiem arī likās diezgan vienkārša.
