Slavas posms un pilnīga tumsa. Drūms stāsts par golferi, kurš bija tik labs, ka viņam aizliedza spēlēt

Kā vēsta BBC, 20 gadu laikā Loke Dienvidāfrikā ne reizi netika pārspēts  72 bedrīšu spēlē. Uz ASV viņš devās pēc Otrā Pasaules kara - 1947. gadā – un jau debijas sezonā uzvarēja sešās PGA tūres sacensībās un vēl četras reizes 1948. un 1949. gadā. Tolaik viņa galvenie konkurenti bija Bens Hoganss un Sems Snīds.

Lokes sniegumu visspilgtāk raksturo vārds stabilitāte, jo viņš 34 no 59 aizvadītajiem turnīriem iekļuva labāko četriniekā. Līdz tūres rīkotāji pret viņu izvirzīja safabricētu apsūdzību, un viņš tika izslēgts. Turklāt viņa ģērbšanās stils bija bija atšķirīgs no pārējiem: pludmales somas, balti zīda krekli un kaklasaiti.

Leģendārā golfera Taigera Vudsa trenera tēvs Klods Harmons, kurš 1948. gadā uzvarēja “Masters” čempionātā to laiku atceras sekojoši: “Loke bija vienkārši pārāk labs. Viņiem nekas cits neatlika, kā viņu aizliegt.” ASV sacensībās viņš drīkstēja atgriezties 1951. gadā, bet jau bez īpašas degsmes, jo bija jau guvis panākumus sacensībās daudzviet pasaulē -  Dienvidāfrikā, Anglijā, Skotijā, Francijā, Meksikā, Ēģiptē. Vācijā, Šveicē un Austrālijā. Viņa četras uzvaras Lielbritānijā notiekošajos “Open” čempionātos uzskatāms par milzīgu sasniegumu. Salīdiznājumam Taigeram Vudsam ir trīs šādi panākumi, bet kopš Otrā Pasaules kara vairāk Lokes iespēto uzvarējis vien Toms Vatsons (5 panākumi).

“Viņš bija labākais puteris (tuvie sitieni no grīna), kādu jebkad esmu redzējis,” atceras septiņkārtējais “Major” turnīru uzvarētājs Snīds. “Viņš trāpīja 20 metru sitienu, un, pirms bumbiņa bija nokļuvusi pusceļā, viņš, simbolizējot publikai savu trāpījumu, lika galvā cepuri.”  Izcilo precizitāti tuvajos sitienos apstiprina arī cits leģendārs Dienvidāfrikas golferis Gerijs Pleijers.

Loķim bija gan gaišā puse - smaidīgs un harizmātisks, bet citreiz sūrā puse. Viņam nepatika fani, kas viņu fotografēja, un viņš zināja savu vērtību. Ja kāds žurnālists vēlējās interviju, kurā bija iekļauti jebkādi golfa padomi, viņš prasīja 100 dolāru. Maksā vai klusē.

Otrā Pasaules kara laikā Bobijs Loke pilotēja lidmašīnu iznīcinātāju Dienvidāfrikas Gaisa spēkos un, šķiet, veica 100 kaujas lidojumus Vidusjūras un Rietumu tuksnesī (Sahāras tuksneša daļa Ēģiptē un Lībijā). Golfa čempions, kara varonis, bet ar skarbu raksturu. 1960. gadā Lokes sievai Marijai piedzima meitiņa Karolīna. Pa ceļam, lai apraudzītu jaundzimušo, automašīna, ar kuru Loke brauca, apstājās pie dzelzceļa pārbrauktuves, lai palaistu garām vilcienu, bet, kad sāka braukt, sadūrās ar pretējā virzienā braucošu vilcienu.

Automašīna pa gaisu aizlidoja 30 metrus, Loke izlidoja pa aizmugurējo logu. Divas dienas viņš nogulēja slimnīcā bez samaņas slimnīcā kopā ar sievu un meitu. Pagāja mēnesis, līdz viņš varēja atvērt kreiso aci. Pēc negadījuma viņam dubultojās, sākās spēcīgas migrēnas, atmiņas zudums un stipras sāpes abās kājās.

Medikamenti un garastāvokļa svārstības kļuva par viņa ikdienu, gluži kā alkohols Tāpat arī alkohols. Viņš nezaudēja savu dzīvību uz šī dzelzceļa sliedēm, bet kļuva par pavisam citu cilvēku 43 gadu vecumā. Sporta dzīve bija galā, viņu pārņēma tumsa.  1969. gadā viņš tika arestēts par braukšanu dzērumā, sadzīviska konflikta laikā sašāva kādu mākslinieku, kurš pēc Lokes domām, nebija kvalitatīvi veicis savu darbu. Viņš tika notiesāts par slepkavības mēģinājumu.

“Sports Illustrated” 2001. gada rakstā kāds ģimenes draugs stāstīja par Lokes nežēlību fizisko vardarbību pret sievu Mariju: “Viņš nespēja domāt,” toreiz teica avots. “Viņš vairs nebija racionāls.”

1987. gada martā 69 gadus vecais Loke nonāca pansionātā Johannesburgā ar  diagnosticētu meningītu. Viņš iekrita komā un nākamajā dienā nomira.  Atraitne Marija un meita Karolīna palika ģimenes mājās līdz savas dzīves pēdējām stundām – 2000. Gadam. Drūmā stāsta noslēgumā 80 gadus vecā Marija un 40 gadus vecā Karolīna izplānoja šausmīgu galu - pašnāvības līgumu. Bažījoties par savu drošību savulaik labklājīgajā rajonā, kas tagad bija pilns noziedzības, viņas kļuva vientuļas, grozīja testamentus, noorganizēja sava suņa iemidzināšanu un viņa pelnu izkaisīšanu uz kapa.

Viņas tika atrastas mirušas gultā, sadevušās rokās ar šampanieša glāzēm blakus. Marija un Karolīna bija dzērušas šampanieti, lai noskalotu tabletes, pēc kurām vairs neatmodās. “Es vienkārši vēlos atkal būt kopā ar Bobiju,” Marija kādu laiku bija teikusi kaimiņiem. Neviens no viņiem nevarēja zināt, ka viss beigsies šādā veidā…