Dubļi, asinis un lamuvārdi dažādās valodās! Baltijas futbola kari

Jauns.lv sadarbībā ar žurnālu “Latvijas Noklusētā Pagātne” publicē rakstu sēriju par Latvijai nozīmīgu pagātnes notikumu aizkulisēm.

Nacionālā enciklopēdija vēsta, ka laikposmā no 1922. līdz 1940. gadam Latvijas futbola izlase aizvadījusi 99 spēles, izcīnot 37 uzvaras un piedzīvojot 37 zaudējumus, pārējiem mačiem noslēdzoties neizšķirti. 1924. gadā Latvijas futbolisti piedalījās Parīzes olimpiskajās spēlēs, kur vienīgajā mačā bez ierunām ar 0:7 zaudēja frančiem. Vēl mūsējie šo gadu laikā mērojās spēkiem ar somiem, turkiem, zviedriem, poļiem, vāciešiem, austriešiem, ungāriem, čehiem, bulgāriem un rumāņiem, taču visbiežākie un arī principiālākie pretinieki bija igauņi un lietuvieši. Tā bija sāncensība ne tikai sporta laukumos, bet arī tribīnēs un preses slejās.

Pirmais mačs, pirmie asumi

Latvijas futbola izlases pirmā spēle norisinājās 1922. gada septembrī Rīgā. Pretinieks – Igaunija. Tobrīd neviens vēl nevarēja iedomāties, ka tieši igauņi kļūs par latviešu futbolistu nīstākajiem pretiniekiem. “Publikas vairākums izsakās par labu igauņiem. Beidzot parādās igauņu nacionālā komanda, kas top uzņemta ar aplausiem. Zilās biksītēs, baltos kreklos, nacionālām krāsām pie krūtīm parādās šie vidēja auguma sportsmeņi, kuri pierādīja sevi kā labus skrējējus un izturīgus spēlētājus. Aiz viņiem seko latvieši. Baltās biksītēs, sarkanos kreklos ar baltām krādziņām un aprocītēm, druknie, spēcīgie un arī ātrie skrējēji – sportsmeņi – top arī uzņemti ar sajūsmu,” tik detalizēti pirmās spēles ievadu aprakstīja Latvju Sports. Kaut gan sākumā vadībā izvirzījās latvieši, īsi pirms spēles beigām igauņi rezultātu izlīdzināja. “Mūsu spēlētāji stāv tāļu pakaļ igauņiem tehnikas, spēles un īpaši korektas spēles ziņā,” neraugoties uz apmierinošo rezultātu, bija spiests secināt žurnālists, norādot, ka vēl pamatīgi jāpiestrādā pie komandas darba. “Taisni kopspēle padara sacīkstes daudz dzīvākas un interesantākas un novērš biežos nelaimes gadījumus, pateicoties kuriem vienā sabiedrības daļā nodibinājies uzskats, ka futbols nocietina un estētiskā ziņā samaitā sportista dabu.”

Vēlākajos gados tieši igauņi kļuva par Latvijas futbolistu sīvākajiem konkurentiem. Šķiet, vairāk bija to savstarpējo maču, kas beidzās ar asumiem un skandāliem, nekā to, pēc kuriem abu komandu spēlētāji draudzīgi un smaidot cits citam paspieda roku. Tā 1925. gada mačā Tallinā tiesnesis bija noraidījis latviešu vārtsargu (protams, pēc mūsējo domām – pilnīgi nepamatoti), un igauņi ātri vien guvuši divus vārtus. Latvieši par to apvainojušies un, pārkāpjot labas uzvedības normas, jau pirms mača beigām pametuši laukumu.

1927. gadā citā mačā Tallinā latviešiem antireklāmu bija sagādājis Latvijas Futbola savienības oficiālais pārstāvis Ārens, kurš uz spēli ieradies kunga prātā. Mača laikā viņš skaļi lamājis igauņu futbolistus un tiesnesi, neņemot galvā Latvijas sūtņa Igaunijā mēģinājumus viņu nomierināt. Spēles otrajā puslaikā gan kungs apklusis, jo gluži vienkārši tribīnēs aizmidzis. Igauņu avīzes pēc tam visai plaši aprakstīja šo gadījumu, kas Latvijai godu nedarīja.

Pāris gadu vēlāk ne pārāk glīti izdarījās jau igauņi, kuri neieradās uz laikus norunātu spēli, aizbildinoties ar to, ka tajā pašā laikā Igaunijas futbola čempionātā notiek kāds svarīgs mačs. Latvieši par to pamatīgi apvainojās, jo īpaši tāpēc, ka igauņi par atteikumu bija informējuši pēdējā brīdī, kad Rīgā jau bija ieradies no Zviedrijas izrakstītais tiesnesis, kuram Latvijas Futbola savienībai nācās samaksāt par nenotikušu spēli.

Juceklīgais turnīrs

Par galveno notikumu triju Baltijas valstu futbola dzīvē kļuva gadskārtējais Baltijas turnīrs. 1928. un 1929. gadā tie beidzās mierīgi (pirmajā no tiem Latvija uzvarēja), bet 1930. gada turnīru Kauņā noslēdza skandāls un attiecību saraušana. Konflikta iemesls bija visai īpatnējais turnīra reglaments. Kad lietuvieši un latvieši bija uzvarējuši igauņus, bet savā starpā nospēlējuši neizšķirti, tad saskaņā ar nolikumu uzvarētāju noteica pēc gūto vārtu attiecības, kas lietuviešiem bija mazliet labāka. Tādēļ lietuvieši pasludināja sevi par uzvarētājiem, neņemot vērā, ka tobrīd šķīrējtiesa vēl nebija teikusi galavārdu par Latvijas iesniegto protestu spēlē pret Igauniju. Proti, šajā mačā igauņi bija pārkāpuši noteikumus, otrajā puslaikā nomainot vienu spēlētāju, ko nedrīkstēja darīt. Šķīrējtiesa gan beigās protestu noraidīja, jo atklājās, ka Latvijas puse, īsti labi nepārzinot nolikumu, bija nokavējusi termiņu, kādā iesniedzamas pretenzijas. Latvieši par to apvainojās un paziņoja, ka pārtrauc attiecības ar Lietuvas un Igaunijas futbola organizācijām līdz Baltijas valstu futbola savienību ārkārtas kongresam, kurā tad tiktu ieviesta skaidrība futbola noteikumos.

Kongresu bija paredzēts rīkot 1931. gada maijā, taču to nācās atlikt, jo pa to laiku FIFA bija piespriedusi Lietuvai diskvalifikāciju par “nekārtīgu pienākumu un saistību pildīšanu pret FIFA”, kas nozīmēja aizliegumu citu valstu futbola organizācijām sadarboties ar leišiem. Bet, kad kongress beidzot notika, tas pieņēma dīvainu lēmumu: anulēt ne tikai skandalozā 1930. gada turnīra rezultātus, bet arī iepriekšējo turnīru sasniegumus, tātad arī 1928. gadā Latvijas izcīnīto uzvaru.

Skandāls Tallinā

Kulmināciju saspīlētās Baltijas starpvalstu attiecības sasniedza 1933. gada 9. augustā, kad Tallinā tikās Latvijas un Igaunijas izlases. Igaunijā jau pirms spēles valdīja liela ažiotāža, jo tā bija abu valstu izlašu divdesmitā spēle, kurā par katru cenu vajadzēja pārspēt biežos pāridarītājus latviešus. Stadions ar 6000 vietām bija pārpildīts, bet Tallinas žurnālisti bija gatavi veikt vietēja mēroga varoņdarbu un, regulāri sazvanoties ar redakciju, jau pārdesmit minūšu laikā pēc spēles beigām izdot laikraksta speciālizdevumu.

To, ka nebūs labi, varēja noprast jau pirms mača, kad atklājās – mača organizatori igauņi par tiesnesi ir uzaicinājuši somu Mati Ahlto, kuru latvieši nevar ciest ne acu galā, jo savulaik viņš kādu spēli jau bija tiesājis nepārprotami par sliktu mūsējiem, turklāt somu tiesnešiem vispār Latvijā bija slikta slava.

Sekoja abu valstu sporta funkcionāru un tiesneša vētraina izskaidrošanās, pēc kuras latvieši tomēr atgriezās laukumā, lai mazākumā nospēlētu maču līdz galam. Latvija zaudēja ar 0:1, bet konflikts turpinājās arī pēcspēles banketā, kuru latvieši demonstratīvi atstāja, tiklīdz viesu vidū ieraudzīja somu tiesnesi.

Tad savukārt apvainojās igauņi. Igaunijas Futbola savienības valde paziņoja, ka nolemj pārtraukt sakarus ar Latviju, kamēr latvieši negarantēs, ka tamlīdzīgi incidenti neatkārtosies. Pēc igauņu domām, pārmetumi somu tiesnesim bijuši absolūti nepamatoti, bet latviešu aiziešana no banketa uzskatāma par ļoti nekorektu. Igauņu žurnālisti gāja vēl tālāk un paziņoja, ka latvieši futbolu spēlē pārāk brutāli un esot “pilnīgi nelietojama komanda”. Avīze Paevaleht pat nodēvēja Latvijas izlasi par “laupītāju bandu”. Presē parādījās arī ziņa, ka par incidentu ieinteresējusies FIFA, tomēr nekādi tālāki paziņojumi nesekoja.

“Latvieši nav sportisti”

Attiecību skaidrošana turpinājās arī mēnesi vēlāk notikušajā Baltijas valstu turnīrā Kauņā, kur izcēlās nākamais skandāls. Latvijas un Lietuvas komandu spēlei tika noteikts pagarinājums neizšķirta rezultāta dēļ, taču līdz galam to nospēlēt neizdevās tumsas dēļ. Domas par tālāko risinājumu dalījās, jo latvieši gribēja spēli turpināt nākamajā dienā, bet lietuvieši – pēc divām dienām. Latvieši tik ilgi gaidīt nebija ar mieru un vienkārši aizbrauca projām, atstājot uzvarētāja laurus lietuviešiem. Būtībā pie vainas bija diezgan nejēdzīgi un pavirši veidotais turnīra reglaments, kurā nebija pietiekami skaidri aprakstīta rīcība šādā situācijā, un iznākumā abu valstu futbola dzīves vadītāji kārtējo reizi sanīdās, vainojot viens otru.

Eļļu ugunij pielēja Lietuvas laikraksts Lietuvos Aidas, kas pēc turnīra publicēja plašu rakstu, kurā latvieši bija parādīti ne tajā labākajā gaismā. “Igauņi ir īsti sportisti un mūsu draugi, bet latvieši… ar viņiem mums nav pa ceļam. (..) Lietuvas publika ar patiku sagaida igauņus, bet necieš latviešus. Arī mūsu futbolisti, atgriežoties no Tallinas, ir bijuši arvien apmierināti un labi noskaņoti. Visiem sportistiem ir labi pazīstama igauņu draudzība. Par mūsu kaimiņiem latviešiem to gan nevar teikt. Atbraukuši Kauņā, latvieši bija ļoti izaicinoši, bet sacīkšu laikā uzvedās visrupjāk. Salauztas kājas, pārsistas galvas – tikai pēc sacīkstēm ar latviešiem! Un ne tikai ar lietuviešiem vien viņi tik nesportiski uzvedas. Igauņi, zviedri un visi citi, kam nākas ar latviešiem sportā sastapties, labi zina, kādi ir latviešu sportisti, kādi ir latviešu futbolisti. Un kā viņi uzvedas mājās Rīgā? Tur latviešu brutalitātei nav robežu. Rīgas futbola sacīkšu publika ir zvērisks pūlis. Dažbrīd liekas, ka svešinieki futbolisti (sevišķi pēc uzvaras) dzīvi no rīdzinieku pūļa rokām neizkļūs. (..) Latvieši futbolā mums nevar būt par priekšzīmi. Vai mēs daudz zaudētu, atsakoties no futbola sacīkstēm ar latviešiem? Tikai no zviedriem, somiem, dāņiem, igauņiem mēs varam mācīties. No zviedriem un somiem mēs varam mācīties ne tikvien futbolā, bet arī īstu sporta mākslu. Bet kas ir latvieši? Latvieši nav sportisti.”

Latvijas pusi īpaši aizvainoja pārmetumi par rupjo spēli, jo realitātē neesot fiksēti gadījumi, kad kādam maču laikā būtu lauztas kājas, arī Rīgas skatītāju uzvedību lietuvieši, pēc visa spriežot, bija stipri pārspīlējuši. Turklāt arī citu valstu sportisti nebija ideāli – lietuviešu tik saslavētajā Igaunijas komandā pēc Kauņas turnīra deviņi spēlētāji tika diskvalificēti par dzeršanu un ālēšanos…

Tiesa, cik var noprast pēc preses publikācijām, spēles stils tajā laikā diezgan būtiski atšķīrās no mūsdienām un bija, diplomātiski izsakoties, atlētiskāks. Ja ne tik diplomātiski, tad spēle bija rupjāka un brutālāka. Latviešu sociāldemokrātu laikraksts, kam futbols, pēc visa spriežot, ne pārāk patika, tam veltīja visai skarbus vārdus: “Mūsu pilsoņu futbola sacīkstēs rupja spēle ir ierasta lieta. Par to viņi nemaz neuztraucas. Pēc spēles lielākā daļa futbolistu atstāj laukumu ar apdauzītām kājām, ziliem gurniem un pat zilām acīm. Bieži vien vairāki spēlētāji jānones no laukuma nešus, jo nav spējīgi vairs paši cīņas laukumu atstāt. Ar vārdu sakot, kaušanās iet vaļā visās līnijās.”

Atkal draugi. Gandrīz

Kā samierinātāja Latvijas un Igaunijas futbola starpvalstu konfliktā mēģināja iesaistīties Latvijas-Igaunijas biedrība, aicinot domstarpības atrisināt kopīgā kongresā, lai tā izbeigtu ķildas starp kaimiņiem. “Ja sapratāmies kādreiz kopējās atbrīvošanās cīņās ziemeļu frontē, tad vēl labāki to varēsim sportā.”

Tomēr konfliktējošās puses nebija noskaņotas uz miera sarunām, tādēļ nākamais gads pagāja bez ierastajiem Latvijas un Igaunijas futbola mačiem. Laikraksts Starts 1934. gada maijā bija spiests secināt: “Igaunis kā pretinieks futbola laukumā mums tagad ir zudis. Tik spītīgs un iedomīgs kļuvis šis mūsu ziemeļu kaimiņš, ka nav iespējams ne vārdu ar viņu runāt, kur tad nu vēl cīņā iet. Ir skaidrs, ka agri vai vēlu jau atkal igaunis ievadīs “miera sarunas”, tikai jāgaida, ka šis ierosinājums nāks no Igaunijas puses – mums patreiz ir izdevīgāki klusēt, lai pēc tam klausītos kaimiņa piedāvājumus atkal uzstāties draudzīgās cīņās.” Avīzei gan nācās atzīt, ka zaudētājas ir abas puses, jo nonākušas izolācijā un spiestas samazināt starptautisko spēļu skaitu.

Pagāja gads, līdz aizvainojums pierima un latvieši ar igauņiem atkal sāka sarunāties. 1935. gadā tika organizēts Baltijas valstu turnīrs, kas notika Tallinā un pārsteidzošā kārtā aizritēja bez skandāliem, bet uzvarēja Lietuva. Toties 1936. gada turnīrs Rīgā, kur uzvarēja Latvija, atkal neiztika bez asumiem. Igauņi uzskatīja, ka zviedru tiesnesis tiesājis par labu latviešiem, turklāt pēc turnīra Igaunijas komandu stacijā pavadīt no Latvijas puses esot ieradies tikai “žīds Levitāns”. Latvijas Futbola savienība gan atbildē igauņiem norādīja, ka zviedru tiesnesis izvēlēts pēc kopīgas vienošanās ar igauņiem, tādēļ pretenzijām nav pamata. Bet pavadītāju bijis vesels bars, turklāt viens Latvijas pārstāvis igauņus vilcienā pavadījis līdz pat Siguldai.

Atsevišķs kašķis izcēlās ar igauņu žurnālistu grupu, kuri uz noslēguma spēli ieradušies bez iepriekšējas pieteikšanās un pieprasījuši sev 16 sēdvietas, turklāt uz maču braukuši, nekaunīgi iesēžoties Igaunijas futbolistiem paredzētajos automobiļos. 

Tomēr uz iepriekšējo skandālu fona šie bija tīrie sīkumi. Pamazām vien Baltijas valstu futbola dzīves organizētāji apguva sadzīvošanas un turnīru organizēšanas mākslu. Nākotne rādījās gaišās krāsās – 1937. gadā Latvijas izlase tikai par mata tiesu netika Pasaules kausa finālturnīrā, jo atlases spēlēs sagrāva Lietuvu, taču izšķirošajā mačā ar vienu vārtu starpību piekāpās Austrijai. Kas to zina, kā tālāk būtu attīstījies Latvijas futbols, ja nebūtu padomju okupācijas…