Dāvis Bertāns skaidro, kā viņa netrāpītais metiens Pasaules kausa ceturtdaļfinālā varētu pat nākt par labu Latvijas basketbolam

Savā Pasaules kausa debijā Latvijas izlase aizkļuva līdz ceturtdaļfinālam, kurā ļoti saspringtā cīņā ar 79:81 piekāpās Vācijai. Mūsējiem bija pēdējā uzbrukuma tiesības, tomēr tāls Bertāna trejacis četras sekundes pirms dueļa beigām grozā nekrita.

“Man sirdsapziņa ir tīra, jo nevienu brīdi neesmu domājis, ka tobrīd izdarīju nepareizu izvēli. Tā bija pareiza izvēle, pareizs brīdis un tai situācijā vajadzēja mest. Zinot arī manu raksturu, apzinājos – ja es aizmetīšu garām, man būs vieglāk ar to sadzīvot nekā kādam citam,” intervijā stāsta spēlētājs, tomēr nenoliedz, ka sadzīvot ar šo situāciju nav viegli, apzinoties, ka uzvaras gadījumā Latvija, iespējams, būtu izcīnījusi medaļas un automātisku vietu olimpiskajā turnīrā. “Neslēpšu, ka tas iekšā sēž, lai gan kopumā jau sajūta par Pasaules kausā paveikto ir ļoti laba. Ne tikai finālturnīrā, bet arī visā kvalifikācijas ciklā pirms tā. Pārliecība komandai ir augusi tik ļoti, ka mums nav šaubu par to, ka varam izdarīt vēl vairāk.”

Uzbrucējs šo sauc par savas dzīves svarīgāko metienu, bet arī uzsver, ka, skatoties uz procentiem, iespēja tādā situācijā un no tādas pozīcijas trāpīt bija daudz mazāka nekā netrāpīt. Paralēli viņš pauž, ka šāda pieredze komandai ir nevis jāaizmirst, bet jāizmanto savā labā. “Arī šāda pieredze ir noderīga. Savā ziņā arī motivācija. Man ir pārliecība – ja otrreiz dzīvē būs tāds metiens, es iemetīšu.”

“Tobrīd vienīgā doma ir pēc iespējas ātrāk tikt pāri laukumam uz otru pusi un tad skatīties pēc situācijas. Ja kāds tiešām būtu pozīcijā, kur es varētu nomest piespēli un ar diviem punktiem panākt pagarinājumu, laiks vēl bija, tā būtu ļoti laba iespēja. Tajā brīdī vairāk darbojos uz instinktiem,” tā brīža emocijas atceras spēlētājs. “Aizsargs man priekšā – Īzāks Bonga – bija mans komandas biedrs Vašingtonā. Vēlāk ar viņu šo epizodi pārrunājām un teicu, ka viņš ļoti riskēja atkāpjoties. Ja es būtu aizsardzībā, labāk ļautu izmest smagu divpunktu metienu, nevis tikt pie tālmetiena. Viņš arī atzina, ka tajā brīdī situāciju neizvērtēja un viņiem tobrīd esot paveicies vairāk, nekā mums nepaveicies.”

Jau nākamnedēļ Latvijas basketbola izlase “Arēnā Rīga” aizvadīs Parīzes olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīru. No sešām komandām uz vēlāk šomēnes gaidāmo Olimpiādi, brauks tikai viena. “Sapnis par olimpiskajām spēlēm pirms desmit piecpadsmit gadiem likās nereāls, kaut kas neiespējams. Šobrīd mēs to varam izvirzīt par mērķi. Tas pats Pasaules kauss... Agrāk zinājām, ka esam komanda, kurai ir jābūt Eiropas čempionātā, bet dalībai Pasaules kausā nebijām tikuši pat tuvu. Pakāpeniski augām, lai sasniegtu to līmeni. Pirmie mēģinājumi bija neveiksmīgi, taču turpinājām uz to tiekties, un šo mērķi sasniedzām,” stāsta spēlētājs. “Nepārtraukti jāsper soļi tuvāk, jāveido ticība un pārliecība par to, ka mēs kā komanda varam vinnēt pat galvenos favorītus. Pārliecība par saviem spēkiem ir nozīmīga. Paskatāmies, cik pārliecinoši kvalificējāmies Pasaules kausam. No malas varbūt ne visiem tā likās, bet mums, spēlētājiem, treneriem, jau vienu vasaru pirms Pasaules kausa bija pārliecība, ka tur būsim un spēlēsim ļoti labi.”

“Uz Latvijas izlasi neviens nenāk ar domu, ka jānospēlē labi, lai dabūtu labāku līgumu uz nākamo sezonu kādā labā vietā. Kodols, kas veido komandas spēli, spēj savu ego nolikt malā un strādāt komandas interesēs. Varu droši par sevi teikt – ja es kvalifikācijas vai Pasaules kausa spēlēs vidēji mestu trīs punktus un mēs uzvarētu katru spēli, es būtu priecīgs. Domāju, ar tādu attieksmi nāk arī katrs spēlētājs. To var redzēt ne tikai spēlēs, bet jau no pirmās treniņu dienas,” uzsver Dāvis Bertāns.

Pilnu interviju ar Dāvi Bertānu lasiet žurnāla “Sporta Avīze” jūnija numurā, kas vēl pēdējās dienas atrodams labākajās preses tirdzniecības vietās.