Liepājniece Santa un ādažniece Katrīna ar sērfa dēli uz Puertoriko pēc olimpiskā sapņa
Sērfošana vairumam asociējas ar eksotiskām pludmalēm okeāna krastā, sauli un labi pavadītu laiku. Tomēr no Tokijas olimpiskajām spēlēm 2021. gadā tas ir kļuvis arī par olimpisko sporta veidu, kurā nu izskan arī Latvijas vārds.
Tiek uzskatīts, ka ar sērfošanu senos laikos nodarbojās zvejnieki Peru un vēlāk, ap mūsu ēras 400. gadu Polinēzijā. Džeimss Kings, kurš kalpoja pētnieka kapteiņa Džeimsa Kuka pakļautībā, pēc Kuka nāves 1779. gadā rakstīja par sērfošanu Havaju salās.
Glābējs Džordžs Frīts, dzimis Havaju salās, bet dzīvojošs Kalifornijā, kļuva par vienu no modernās sērfošanas celmlaužiem, sagriežot tradicionālo 5 metrus garo cietkoka dēli, lai izveidotu vieglāk vadāmu peldlīdzekli. Viņš un trīskārtējais olimpiskais čempions peldēšanā Djūks Kahanamoku palīdzēja popularizēt šo sporta veidu Amerikas Savienotajās Valstīs, bet Kahanamoku to aizveda uz Austrāliju un iestājās par šī sporta veida iekļaušanu olimpisko spēļu programmā. Gadsimtu vēlāk viņa vēlme tika piepildīta.
Sērfošanas sacensībās divi līdz četri sportisti sacenšas vienā braucienā, kurā viņiem ir 20 līdz 30 minūtes, lai noķertu labākos iespējamos viļņus. Ievērojot ierasto sērfotāju etiķeti, uz viļņa vienlaikus var braukt tikai viens sērfotājs, un tiesības braukt ir tam, kurš atrodas vistuvāk virsotnei.
Par katru no viļņiem, uz kuriem sportisti brauc, tiesnešu žūrija tos novērtē ar 10 ballēm, un tikai divi labākie braucieni, ņemot vērā grūtības pakāpi, manevru daudzveidību un veidu, kā arī to jaudu, ātrumu un plūdumu starp manevriem, tiek ieskaitīti katram sērfotājam.
Pēc šāda principa notiek sacensības arī olimpiskajās spēlēs, kur sākas ar priekšsacīkstēm ar četriem dalībniekiem vienā sērfojumā, bet 16 labākie turpinās izslēgšanas kārtu, kur sacentīsies viens pret vienu.
Starptautiskā Olimpiskā komiteja (SOK) pēdējos gados izmisīgi cenšas virzīties jauniešu interešu virzienā, ko apliecina arī dažādu ekstremālo sporta veidu ienākšana olimpiskajā saimē, bet Parīzē varēsim noraudzīties arī breikdansu. Nav gan zināms, vai sērfošana ir uz palikšanu olimpisko spēļu programmā (nereti savas korekcijas ievieš ne vien SOK, bet arī konkrēto spēļu rīkotāji). Parīzē sērfošana būs, bet 2028. gadā Losandželosā (ASV) un 2032. gadā Brisbenā (Austrālija) arī ir labi priekšnoteikumi, lai paliktu.
Daudzi domā, ka ar sērfošanu nodarbojas dažādu eksotisku un tālu dienvidos esošu valstu sportisti. Tas daļēji ir patiesība, jo 2021. gadā Tokijā dāmu konkurencē medaļas izcīnīja ASV, Dienvidāfrikas un Japānas sportistes, bet vīriem Brazīlijas, Japānas un Austrālijas. Dalībnieku vidū atrodamas bija arī Eiropas valstis – Portugāle, Francija, Itālija, un pat Vācija. Kā jau vairumā sporta veida olimpiskās spēles uzskatāmas ar augstāko skatuvi, uz kuras tiek vien paši labākie. Savukārt ambiciozi pretendenti ir atrodami pasaules čempionātā jeb “World Surfing games”, kurā pērn pirmo reizi vēsturē izskanēja arī Latvijas vārds, jo meistarsacīkstēs Salvadorā piedalījās liepājniece Santa Vēvere.
Santa ar viļņu sērfošanu aktīvi nodarbojas astoņus gadus un otro sezonu trenējas pie portugāļu sērfošanas speciālistiem Nika Rosario un Filipes Anjos. Vēvere ir uzvarējusi vairākās sacensībās Latvijā un arī Lietuvas čempionātā, kā arī savulaik bijusi aktīva veikbordiste, vairākkārt uzvarot Latvijas čempionātos arī šajā sporta veidā.
Šogad pasaules čempionāts norisinās vienā no Karību jūras salām – Puertoriko, bet Latvijai uzradusies jau otrs pārstāvis, turklāt arī dāma Katrīna Krūze no Ādažiem. Katrīna viļņu sērfošanai nopietni pievērsusies pirms trīs gadiem, bet viņa nodarbojas arī ar kaitsērfingu, veikbordu un sērfskeitu.
Šī gada pasaules čempionāts norisinās norisināsies La Marginal un Arecibo pludmalēs no 23. februāra līdz 3. martam un ir noslēdzošais Parīzes olimpisko spēļu kvalifikācijas posms. Sacensības norisinās ļoti augstas sarežģītības viļņos un tajā piedalās 102 sportistes no 55 valstīm.
Latvijas sportistes ziemas periodā pastāvīgi trenējās ārzemēs, bet uz sacensību vietu Puertoriko devās jau februāra sākumā, lai varētu iziet aklimatizācijas procesu un iepazīt čempionāta norises vietas viļņus un to īpatnības. Tomēr mūsu dāmām sacensības jau ir noslēgušās un olimpiskais sapnis vismaz pagaidām ir jāatliek.
“Ceļš uz olimpiskajām spēlēm nav tik viegls, kā izskatās un liekas. Ir ļoti maz biļešu, kuras var izcīnīt uz spēlēm šajās sacensībās,” tā sarunā ar TV3 skaidroja Santa Vēvere.
Nedrīkst nepiekrist, jo īsā dēļa jeb “shortboard” bija vienīgā disciplīna Tokijā un tāda tā būs arī Parīzē (sacensības gan patiesībā norisinās Franču Polinēzijas salā Taiti). Japānā katra dzimuma sacensībās piedalījās vien 20 sportistu, bet šī gada spēlēs būs 24 sērfotāji no katra dzimuma. Turklāt lielākā daļa jau ir zināmi. Kaut teorētiski mūsu sportistēm pasaules čempionātā būtu bijis jāiekļūst astoņu labāko sportistu vidū. Pavisam teorētiski vēl gan iespēja uz vienu īpašo ielūgumu sporta veida daudzveidības nolūkos. Tiesa, mūsu sportistes savos priekšsacīkšu sērfojumos četru dalībnieču konkurencē palika ceturtās, un tajā pozīcijā noslēdzas arī atkārtotās cerības sērfojumus.
Viļņu sērfošanas sportu Latvijā pārstāv Latvijas Sērfošanas un SUP federācija. Tās prezidents Normunds Barinovs uzsver: “Pēdējos gados, kopš viļņu sērfošana kļuvusi par olimpisko sporta veidu, ir vērojama jauniešu pastiprināta interese ar to nodarboties, un šogad ir sagaidāma arī Latvijas debija Pasaules U-18 junioru čempionātā Salvadorā”.
