Žagars vairākkārt domājis, kas varēja notikt spēlē ar Vāciju: "Dāvim tobrīd bija jāmet."
Metiens, kādu Dāvis Bertāns izpildīja Pasaules kausa ceturtdaļfināla spēles pret Vāciju izšķirošajās sekundēs, viņam ir augsta procenta metiens, un tas tobrīd bija jāizpilda, nevis jādod piespēle tālāk, intervijā žurnālam “Sporta Avīze” pauda cits Latvijas valstsvienības spēlētājs Artūrs Žagars.
Pagājušajā vasarā Latvijas izlase ne tikai debitēja Pasaules kausa finālturnīrā, bet arī aizkļuva līdz ceturtdaļfinālam. Duelī par iekļūšanu labāko četriniekā latvieši ļoti līdzvērtīgā duelī ar 79:81 piekāpās nākamajai čempionei Vācijai. Šajā cīņā Dāvis Bertāns guva 20 punktus, bet netrāpīja izšķirošo metienu, kas būtu atnesis sensacionālu rezultātu.
“Tā epizode jau izpētīta krustām šķērsām un droši vien tiks analizēta vēl. Es automātiski pēdējā uzbrukumā prasīju bumbu, jo jutu pārliecību, iepriekšējās divas uzbrukuma epizodes man bija izdevušās veiksmīgas. Taču bumba nokļuva pie Dāvja Bertāna, laika bija ļoti maz, un pārmetumu tur kādam var būt vēl mazāk. Arī Dāvis tajā spēlē bija karsts, bija realizējis vēl trakākus metienus. Vari paprasīt jebkuram mūsu komandas spēlētājam vai trenerim – visi pateiks, ka Dāvim tobrīd bija jāmet. Viņam šāds ir augsta procenta metiens. Diemžēl šoreiz neiekrita, un ar to vajag sadzīvot,” intervijā atceras Žagars.
Viņš nenoliedz, ka šo epizodi vairākkārt skatījies atkārtojumā un domājis par potenciālajām iespējām, ko būtu darījis, ja pats tiktu pie bumbas. “Palika kādas piecas sekundes un organizēta uzbrukuma iespēju praktiski nebija. Tādās situācijās darbotos tīrā intuīcija – pacel acis un redzi, kas notiek priekšā. Atkārtojumos redzēju – ja Dāvis man tobrīd būtu bumbu iedevis, priekšā jau atradās trīs vai pat četri vācieši. Nedomāju, ka es tiktu pie labāka metiena.”
Tomēr pirms un pēc šī mača Latvijas izlase guva lielas uzvaras, noslēgumā izcīnot piekto vietu. Žagars stāsta, ka Latvijas izlasei turnīrā bija ļoti laba aizsardzība, kā arī komanda bija gatava dažādiem risinājumiem.
“Tos pašus frančus un spāņus salauzām ar to, ka pārgājām uz mainīšanos aizsardzībā. Viņi tobrīd uz mirkli apjuka, un mums jau vairāk nevajadzēja. Dabūjām savu izrāvienu, tikām atpakaļ spēlē. Pret Franciju mēs taču tikai pašās spēles beigās aizgājām priekšā, vairākās spēlēs no divciparu deficīta atnācām atpakaļ un nolauzām pretiniekus. Tādas spēles ļoti norūda komandas raksturu. Ja jau mēs to izdarījām pret Franciju, tas tikai vairo pārliecību, ka grūtos brīžos to pašu varam paveikt arī pret citām komandām,” stāsta Žagars, kurš Pasaules kausā rādīja lielisku sniegumu un tika iekļauts otrajā simboliskajā izlasē. “Īpaši svarīgi tas ir šādos īsos turnīros, kur neilgā laika posmā jāaizvada daudz spēļu. Tādos ir lielāka iespēja noķert savu pārliecības vilni un tajā noturēties. Ticība, ka varam labi spēlēt, veidojās jau pārbaudes spēļu laikā, pat pirms tam – kvalifikācijā. Ne katru reizi atradāmies labākajā sastāvā, bet uzvaras pratām izcīnīt.”
Kaut Latvijas izlasei Pasaules kausā nepalīdzēja vairāki līderi, Jānis Strēlnieks un Kristaps Porziņģis bija kopā ar komandu. Žagars uzsver, ka viņi devuši nenovērtējamus padomus. “Nepārspīlējot – pirms katras spēles Pasaules kausā un arī katras spēles pārtraukumos Jānis man ļoti daudz palīdzēja. Daudz stāstīja, ko un kā labāk darīt, tostarp tādas lietas, kādas treneri parasti spēlētājiem nesaka. Man Jāņa klātbūtne finālturnīrā deva ārkārtīgi daudz. Domāju, ka arī visai komandai, jo viņam tomēr iekrāta tāda pieredze, kādas nav daudziem. Viņš piedalījies vairākos Eiropas čempionātos, gadiem ilgi spēlējis Eirolīgas augstākā līmeņa klubos. Praktiski visus spēlētājus, kas mums nāca pretī, viņš zināja līdz mazākajam sīkumam. Līdzīgi var teikt arī par Kristapu Porziņģi, viņam bija daudz vērtīga sakāmā par to, kā darboties pret nacionālās basketbola asociācijas (NBA) spēlētājiem.”
Viens no šādiem NBA spēlētājiem bija Vācijas izlases līderis un vēlāk par turnīra vērtīgāko spēlētāju atzītais Deniss Šrēders, kuru jaunībā Žagars nosaucis par vienu no saviem mīļākajiem basketbolistiem. “Šrēders vispār ir tāds nepatīkams spēlētājs, kuram patīk palīst zem ādas. Kaut kur palīdzēja tas, ka biju sekojis līdzi viņa spēlei, tāpēc man nebija daudz noslēpumu par to, ko viņš spēj. Tajā turnīra stadijā jau arī biju uzņēmis tādu pārliecību par saviem spēkiem, ka nekāda pabakstīšana vairs nevarēja izsist no līdzsvara. Ja par viņa līdera dotībām – Vācija izcīnīja čempionu titulu un Šrēders tika atzīts par vērtīgāko spēlētāju. Tas arī visu pasaka. Pret mums viņam spēle nesanāca, taču atradās citi labi spēlētāji. Šķiet, jau pirms turnīra savā starpā runājām, ka tieši Vācija pēc kopējā komandas spēka izskatās visbīstamākā visā Pasaules kausā.”
Visu interviju ar Artūru Žagaru par Latvijas izlasi, traumu un daudzām citām tēmām lasiet žurnāla “Sporta Avīze” janvāra numurā.
