"Trīs zvaigžņu balvas 2023" ieguvējs par mūža ieguldījumu Igo Japiņš: "Nevar teikt, ka nekas nav izdarīts!”

“Es garantēju – ja mums būtu treks, būtu daudz medaļu,” “Trīs zvaigžņu balvu” par mūža ieguldījumu sportā saņēmušais sporta menedžeris un riteņbraukšanas treneris Igo Japiņš joprojām cer piedzīvot laiku, kad Latvijā būs savs treks un treneriem visaugstākie mērķi.

Japiņu dinastijas darbi caurvij teju visu Latvijas riteņbraukšanas vēsturi. Viņa tēvs Harijs Japiņš bija viens no sava laika labākajiem treka riteņbraukšanas treneriem pasaulē. Būtu liels brīnums un zaudējums riteņbraukšanai, ja šajā sporta veidā nebūtu nonācis arī Igo. Sportista karjerā līdz pašiem augstākajiem plauktiem, kas tolaik bija PSRS izlase un iespēja startēt pasaules čempionātos un olimpiskajās spēlēs, Igo netika “Gribēju tur tikt, bet vienīgajā reizē, kad reāli varēju uzvarēt padomijas čempionātā, pārsprāga riepa,” pats Igo savus sportista panākumus neuztver pārāk nopietni. Latvijas PSR komandas sastāvā izcīnīja divas medaļas Tautas spartakiādēs, bijis PSRS bruņoto spēku čempions grupas braucienā un Latvijas rekordists 100 kilometru komandas braucienā. Vairākkārtējs valsts čempions, taču sevi visspožāk apliecinājis kā treneri un sporta menedžeri. Tagad, 73 gadu vecumā atskatoties uz paveikto un pārlūkojot savu CV, nosaka - “nevar teikt, ka nekas nav izdarīts”. Atskatoties uz dzīves līkločiem atzīst, ka daudzas lietas aizsākušās ar pavisam nejaušam un neplānotām tikšanās reizēm.

Kad Rīgā valdīja basketbols

Igo Japiņš uzauga Čiekurkalnā un, kā teju visi tā laika puikas, ārpus skolas laiku pavadīja svaigā gaisā un tā laika sportistu iedvesmoti, spēlēja hokeju un basketbolu, futbolu un volejbolu, meta šķēpu un darīja vēl dažādas lietas. Igo auga laikos, kad Rīgai bija Eiropas basketbola galvaspilsētas statuss un “ASK” trīs reizes uzvarēja Eiropas čempionu kausā, ko tagad mēs pazīstam kā Eirolīgu.

“Kādas spēles esmu redzējis klātienē, tas noteikti atstāja lielu iespaidu un bija iemesls tam, kādēļ sāku trenēties basketbolā. Vispirms gan bija peldēšana, bet tur bija baigi auksti, salu un pēc treniņa 15 minūtes stāvēju siltā dušā. Nezinu, kādēļ tēvs mani tur aizveda, droši vien tādēļ, ka peldēšana tomēr fiziskajai attīstībai ir ļoti labs sporta veids. Jā, mans sola biedrs un draugs Ivars Skulte jau bija basketbolā un arī Čiekurkalna vidusskolas sporta skolotājs Antons Gulbis uzstāja, ka katram puikam ārpus skolas vēl jābūt kādā pulciņā. Nokļuvu pie trenera Imanta Pļaviņa, tiku līdz jaunatnes izlasei. Biju vēlais bērns, toties ar labu saprašanu laukumā. Varbūt būtu iznācis labs saspēles vadītājs, taču 14 gadu vecumā sāku trenēties riteņbraukšanā,” bērnības gadus atceras Igo. Visvairāk tomēr patika hokejs – lai redzētu Rīgas “Dinamo” spēles tolaik vēl “Daugavas” stadionā, bijis pat gatavs pamest tehnikumu, kur bija jāmācās vakara maiņā. Par laimi, vecāki atrunājuši. Tēvs tobrīd strādāja par treneri “Dinamo” sistēmā, jau kādu gadu pie viņa trenējās sētas kaimiņš, turklāt tētis uz basketbola nometni Kaibalā līdzi bija iedevis divriteni. Atgriezies Rīgā, Igo gāja uz “Dinamo” stadiona treku un šai lietai pievērsās nopietni. “Kādi nu tie riteņi tolaik bija. “Turist” markas, vēlāk “Start” šosejas. Desmit zaļie un divi zilie. Visiem mērķis bija braukt tik labi, lai tiktu pie zilajiem. Ja paskatos tā laika apjomus, tagad tie šķiet smieklīgi. Sezonā braucām 16-17 tūkstošus kilometru. Tagad to pieveic jaunieši. Tomēr mēs bijām ātri, ļoti lielu dažāda darba apjomu ielikām ziemā. Varbūt labi brauktu arī šoseju, ķermeņa konstrukcija tam atbilda, taču vairāk pieturējos pie treka. Tie bija laiki, kad 27 gadu vecumā tevi jau norakstīja kā neperspektīvu un dzina prom,” atceras Japiņš. Tad arī notika pirmais dzīves pagrieziena punkts, pēc kura Igo riteņbraukšanā palika uz mūžu.

Katru gadu pa pasaules čempionam

“Tiešā nozīmē sēdēju pie loga un domāju, ko darīt tālāk. Tēvs ieteica – ej par treneri uz Murjāņiem,” Igo uzskata, ka nepaklausot šim ieteikumam, dzīve varēja aizvest pa pavisam citu ceļu. Tas bija kā trāpījums desmitniekā. Murjāņos jau bija priekšā treneris Arvīds Bogdanovs, Japiņš bija uzsūcis zināšanas no tēva un paša pieredzes. “Man bija iespēja braukt kopā ar pasaules čempionu Dzintaru Lāci, Imantu Stradiņu, Ringoldu Kalniņu, Pēteri Džarcānu. Es kā švamme uzsūcu šo pieredzi, ko vēlāk izspiedu un atdevu citiem. Uz milimetru papīra varēju sastādīt treniņu plānus veselu gadu uz priekšu par katru dienu. Svarīgi bija panākt sportisko formu pareizajā dienā un laikā. Es mācēju trāpīt! Visos pasaules čempionātos junioriem mani audzēkņi dabūju zelta medaļas. Visos!”

Diemžēl, laika zoba grauzti, treki Latvijā vienkārši sabruka un tika nojaukti, bet līdz jauna un moderna, vēlams apjumtā, celšanai neesam nonākuši vēl šodien. Par to Japiņam sirds sāp visvairāk. “Es garantēju – ja mums būtu treks, būtu daudz medaļu. Tie paši Toms Skujiņš, Krists Neilands, Emīls Liepiņš profesionālajā riteņbraukšanā atbrauc finišā trešie ceturtie. Ar treka pieredzi viņi būtu pirmie. Tā ir vieta, caur kuru izaug ne tikai sportisti, trekā veidojas arī treneri. Kāpēc nesanāca? No vadošajām sporta organizācijām – Latvijas Olimpiskās komitejas vai sporta pārvaldes - tāds mērķis nav bijis. Acīmredzot, vienmēr bija kaut kas svarīgāks. Par to, ka tāda attieksme bijusi, ir patiešām žēl. Iespējams, pietrūka politiskā aizmugure, nekad neesmu bijis nevienā partijā. Ne komunistiskā, ne nacionālā. Kad premjers bija Indulis Emsis, uz Rīgu izdevās atvest saliekamo treku, taču 300 tūkstoši tā salikšanai vairs neatradās,” spriež Japiņš. Tagad Rīgā ir vieglatlētika manēža un lielā arēna, tiek plānots futbola stadions… Japiņš ir pārliecināts, ka kādu dienu būs arī treks. Riteņbraukšanas pats pamats.

Labākā komanda un emocionālākais mirklis

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Japiņš kļuva par riteņbraukšanas izlases treneri, vadīja komandu 1992. gada olimpiskajās spēlēs Barselonā un četrus gadus vēlāk Atlantā. Ar pirmo piegājienu Dainis Ozols Latvijai atveda bronzas medaļu grupas braucienā!

“Emocionāli vērtīgākais sasniegums man tomēr bija Romāna Vainšteina  pasaules čempiona tituls. Es gan toreiz nebiju klāt un sacīksti skatījos TV, bet tad sprāga laukā viss. Ar Romku strādāju sešus gadus. Viņš pats bija sava ceļa gājējs, cik varēju, tik palīdzēju. Bija mums arī nelielas nesaskaņas, bet galvenais bija programma, pie kuras pieturējāmies un kuru izgājām. Viņš varētu būt labs treneris vai menedžeris, pamēģinājām kopā, bet laikam jau bija grūti pārorientēties no dzīves Itālijā un savas atpazīstamības tur uz mūsu vietējām realitātēm.”

Tās, deviņdesmito gadu pirmās puses Latvijas komandas (vēl tur brauca arī Kaspars Ozers, Arvis Piziks, Andris Naudužs, Juris Silovs, Tadeušs Riži, vēlāk arī Raivis Belohvoščiks) izveidē un Japiņa kļūšanā par tās menedžeri un treneri vienlaicīgi atkal pie vainas bija viens gadījums.

“1987. gadā Maskavā pavisam nejauši satiku tēva bijušo kolēģi, izcilu treneri Vadimu Bahvalovu. Tobrīd jau bija sākusies perestroika un krieviem bija piedāvāts izveidot treka komandu sacensībām visā Eiropā. Problēma bija tā, ka krieviem bija olimpiskie un pasaules čempioni, bet viņi īsti nemācēja braukt pārī, jo šis disciplīnas galvenajās sacīkstēs nebija. Laikam jau bija tā, ka Bahvalovs, ieraugot mani, uzreiz ieraudzīja šīs problēmas atrisinājumu. Uzreiz piedāvāja man vadīt un veidot šo komandu. Tā nokļuvu Beļģijā, braukājām pa visu Eiropu. Sākumā komandā brauca krievi, vēlāk pievilku klāt arī savējos. Vasarā viņiem kaut kur vajadzēja braukt, sēdēju pie rakstāmmašīnas, meklēju sacensības un braucām šoseju. Tur ar visādiem fruktiem iepazinos. Kad bijām uz neatkarības sliekšņa, dabūju naudu no viena zviedra, lai noīrētu māju Gentē. Krievi jau bija sapelnījuši naudu, lai īrētu paši, bet man tā bija iespēja atvest šosejas čaļus no Latvijas. Talantīga paaudze tā bija! Ar izcilu apkalpojošo personālu. Mehāniķis Arkādijs Svece, treneris Jānis Sniedze, doks Aldis Cīrulis. Tā bija pasaules klase, mēs tikām ierauti dažādas riteņbraukšanas lietās un projektos, kur pretī bija šī sporta veida leģendas. Ja neesi pilnīgs lohs, tad šo informāciju uzņem un vari izmantot tālāk”.

25 tūkstoši dienā

“Bagāts nekļuvu, bet nopelnīt varēja”, to laiku atceras Igo Japiņš. Latvijā ar simts vācu markām varēja izdzīvot mēnesi, bet puikas sezonas laikā par pašu izcīnītajām vietām nedēļā varēja sapelnīt kādu tūkstoti katrs. Pietika paēst, dzīvot un vēl pāri palika. Mums bija baigie sasniegumi, pasaules reitingā ceturtie vai piektie. Braucām un čakarējām profesionāļu komandas. Aizbraucām uz sacensībām Amerikā, vienas dienas klasikā no balvu fonda pasmēlām 25 tūkstošus ASV dolāru. 1993. gadam tas nebija slikti. Gandrīz visi arī tika profesionālās komandās, visi tika sagatavoti tam līmenim”

Vieniem aizejot, vietā bija jārada jauns projekts un atkal talkā nāca gadījums. “Manai paziņai Ievai Plaudei bija ieradies biznesa partneris, kurš gribēja nopirkt riteni. Palīdzēju, bijām vienaudži, sadraudzējāmies. Savukārt viņam draugs bija “Rietumu bankas” prezidents. Caur viņu sarunājām nelielu naudiņu, izveidojām komandu un tā štelle aizgāja. Kas iznāca? Super, kādi mums čaļi. Skujiņš, Liepiņš, Neilands brauc profesionāļos, mums bija Eiropas medaļas un vēl vienu paaudzi izdevās sagatavot līmenim, kur tālāk jāiet pašiem. Viņus jau trenēja Vitālijs Smirnovs, manā pārziņā bija stratēģija un treniņu programma. Budžets bija normāls, līdz pusmiljonam sezonā,” Japiņš uzskata, ka ar riteņbraukšanai palieliem, tomēr sportā ne tiem lielākajiem līdzekļiem Latvijā joprojām ir iespējas sagatavot nākamo riteņbraucēju plejādi.

Latvietis ar riteni mežā

Kad deviņdesmito gadu otrajā pusē kopā braucām skatīt Arvja Pizika veikumu pasaules prestižākajā velobraucienā “Tour de France” vai apmeklējam citas sacensības ar Latvijas komandas piedalīšanos, Japiņš allaž pakām vāca dažādus reklāmas bukletus, sponsoru niekus un allaž gribēja būt klāt sacensību rīkošanas vietā jau vairākas stundas iepriekš. Daudz no redzētā un idejām tika “aizņemtas” un izmantotas jau kā sacensību rīkotājam. Igo Japiņa aģentūras rīkotos kalnu divriteņu maratonus, Vienības velobraucienu, Rīgas velomaratonu un citus pasākumus zinās teju katrs līdzjutējs. Pirmssākumos bija arī menedžera darbs soļotāja Aigara Fadejeva komandā un soļošanas festivālu rīkošana. ”Tie bija laiki, kad citu pasākumu organizatori brauca skatīties, kā tas Japiņš to dara,” atceras Igo. Sacensības kļuva tik populāras, ka mežā ar riteni bija gatavi doties vairāki tūkstoši latviešu. Taču visa pirmssākumos atkal bija gadījums.

“Man viens čoms Smiltenē bija dabūjis baiku, paši pa mežu mazliet pabraukājām un sēžot pirtī spriedām, ka būtu forši sarīkot kādu mountainbaiku sacīksti. Pienāk pavasaris, paziņa zvana un prasa – esi gatavs? Jau pateicis vietējā televīzijā, ka tādas sacensības būs. To pirmo sarunu uztvēru kā joku, bet te biju sprukās. Vēl kāds vietējais atbalstītājs piemeta 500 latus, pieaicinājām pazīstamus cilvēkus un tā lieta aizgāja. Nākamajā gadā jau palīgā nāca Vitālijs Gavrilovs un “Aldaris”, vēl pie sponsoriem dabūjām “Tide” veļas pulvera izplatītājus. Formas taču jāmazgā!,” kalnu divriteņu sacensību aizsākumu atceras Japiņš. “Dalībnieki tik nāca un nāca klāt, brīžiem jau vairāk nekā spēj pavilkt infrastruktūra. Tagad popularitātes pīķis pāri, pamatīgi iegrieza kovida epidēmijas vasaras. Riteņbraukšana visu laiku mainās. Tad 26 collu riteņus nomaina 29 collu riteņi, tad modē nāk kaut kas pa vidu, tagad tie ir “Gravel” divriteņi. Braukt jau var ar jebkuru, bet daudzi to uztver pārāk nopietni sportiskā ziņā. Tas nav lēts prieks, izskriet līdzi modes lietai. Kādam pietrūkst līdzekļi, kādam vienkārši to nākamo riteni vairs nav kur likt. Cenšamies mainīties, šogad jau divi posmi būs kopā ar igauņiem.  Cilvēki dažādi, vieni grib tehniskāk pa saknēm kratīties, citi pabraukt pa meža ceļiem. Agrāk mani lamāja, ka par daudz grantenes, tagad tā pamazām kļūst par pieprasītāko lietu,” stāsta Japiņš. Tiesa, lai gan politikas līmenī daudz tiek runāts par tautas sportu, dzīvē dažādi noteikumi liek paaugstināt dalības maksu un tas daudziem jau ir par dārgu. Ne tikai riteņbraukšanā, arī citos sporta veidos.

Sirdī joprojām treneris

Neraugoties uz panākumiem organizatora darbā, Japiņš atzīst, ka sirdī joprojām ir treneris. “Var laimēties vienreiz vai otrreiz. Bet, ja tev ir rezultāts piekto, sesto, septīto un astoto reizi, tad tā ir sistēma un apliecinājums, ka kaut ko proti sagatavot. Tā ir iespēja savu darbu izmērīt ar rezultātu, ko tik viegli nevar izdarīt rīkotāja statusā. Lai gan emocionāli dažu Vienības braucienu sarīkošana, tikšana galā ar visām problēmām un laimīgie cilvēki Siguldas kalna galā nesuši līdzīgas emocijas kā Romkas uzvara toreiz pasaules čempionātā,” spiež riteņbraukšanas “mūžīgais dzinējs”.

Tagad trenera darbs vairs nav ikdienas aktualitāte, taču Japiņš ar lielu interesi seko līdzi gan jaunākā dēla veiksmēm un komandas attīstībai “Metta” futbola skolā Carnikavā, gan Pepa Gvardiolas darbam pie “Manchester City” stūres.

“Treneri izšķir ļoti daudz. Mums ir izcili basketbolisti, bet rezultāti nesalikās. Atnāk Luka Banki un – skaties! Bet puikas jau tie paši. Vai Haris Vītoliņš hokejā. Ja atgriežamies pie riteņbraukšanas un futbola, tad mūsu ģeogrāfisko apstākļu dēļ apmēram pusi no gada nav iespēju pilnvērtīgiem treniņiem. Nav treka vai manēžas. Ja paskaitām, tad puikām no 13 gadiem līdz lielajam sportam izkrīt trīs gadi. Vilciens ir aizgājis. Vēl man šķiet, ka treneriem futbolā pietrūkst pašu augstāko mērķu. Un tad jau vēlāk tas viens treneris, kas stāv izlases priekšā, vairs neko daudz nevar izlabot. Varu pateikties savam tēvam, ka viņš mani iemācīja vienmēr stādīt pašus augstākos mērķus un iespēju robežās izdarīt visu, lai tos sasniegtu”.

Arī 2024. gadā Igo Japiņš būs satiekams paša aģentūras rīkotajās sacensībās vai Garciema pusē vienkārši braucot ar riteni, kādā svaru zālē vai foreļupītes krastā. “Tas “finito”, ko sacīju, kad mani informēja par mūža ieguldījuma balvas piešķiršanu, bija tikai joks. Taču pārsteigums par šādu apbalvojumu man joprojām ir liels.”

"Trīs zvaigžņu balva 2023"

17. janvārā notiekošās ceremonijas laikā tiks paziņoti laureāti 15 nominācijās.

Uzvarētājs desmit nominācijās tiks noteikts tāpat kā pagājušajā gadā, ņemot vērā trīs komponentes - tautas balsojumu, kas veidos 50% no kopējā balsojuma, akreditēto sporta žurnālistu balsojumu, kas veidos 25% no kopējā balsojuma, un 15 sportistu, kuri nebūs nominēti nevienai no balvām, un ir Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK), Latvijas Paralimpiskās komitejas (LPK) un Latvijas Sporta federāciju padomes (LSFP) valžu izvirzīti, balsojums, kas veidos atlikušos 25% no kopējā balsojuma.

Šīs nominācijas ir: "Gada sporta federācija", "Gada pašvaldība sportā", "Gada sporta treneris", "Gada paralimpiskā sportiste", "Gada paralimpiskais sportists", "Gada sporta komanda", "Gada sporta mazā komanda", "Gada sportists tehniskajos sporta veidos", "Gada sportiste", "Gada sportists".

Uzvarētājus vēl piecās nominācijās nosaka citas institūcijas. Gada jaunatnes sporta treneri nosaka Latvijas Sporta izglītības iestāžu direktoru padome, uzvarētāju nominācijā "Gada ģimene sportā" - Bērnu slimnīcas fonds, gada sporta žurnālistu vai fotogrāfu - Artūra Vaidera fonds, gada sporta skolotāju - Izglītības un zinātnes ministrija (IZM), bet balvu par mūža ieguldījums sportā piešķir žūrija, un tā ir vienīgā, kas zināma pirms ceremonijas.

Visiem laureātiem balvās tiks pasniegts mākslinieka Artūra Analta veidotais piecus kilogramus smagais apzeltītais ķieģelis. Ceremoniju vadīs Baiba Sipeniece- Gavare, un viņai palīdzēs sporta žurnālists Kaspars Dvinskis.

2022. gadā par Latvijas labākajiem sportistiem tika atzīti daiļslidotājs Deniss Vasiļjevs un pludmales volejboliste Tīna Graudiņa.

"Trīs zvaigžņu balvu 2023" organizē Latvijas Olimpiskā komiteja sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju.