Par medaļām, zilumiem un olimpiskajām spēlēm. Tekvondo māsas Tarvidas fotosesijā izrāda savu daiļo sievišķību

Inese Tarvida

Saruna ar masām Tarvidām mums sanāca divdaļīga – vispirms ar vienu, pēc tam ar otru. Sākām ar Inesi.

Ar Tarvidiem – kā aiz mūra

Bauskā mīt kauslīgas meitenes?

Bauskā vispār nav lielas sporta aktivitāšu izvēles. Mums ir bokss, tekvondo un vēl pāris cīņu veidi.

Mēs, vēl padomijā augušie, lielākoties pateicoties videopirātiem, zinājām citas Āzijas tuvcīņu mākslas – karatē, džudo, kungfu, pateicoties Brūsam Lī, un pat aikido – te paldies Stīvenam Sīgalam. Bet tekvondo – no kurienes tas?

Starp citu, tekvondo kopš 2000. gada ir olimpiskais sporta veids, bet Bauskā viens treneris ar to sāka strādāt vēl teju desmit gadus agrāk – tad nu, ejot vecāko brāļa un māsas pēdās, es arī sāku trenēties.

Tev bez jaunākās māsas Jolantas ir vēl brālis un māsa?

Jā, mēs esam četri!

Tad jau ar jūsu ģimeni jābūt ļoti uzmanīgiem...

Droši ar mums ir!

Daudzos Austrumu cīņu sporta veidos atlēts ir tērpies kimono. Tekvondo ir līdzīgi?

Nē, tekvondo ir doboks.

Kā tas pēc piegrieztnes atšķiras, piemēram, no džudo kostīma?

Pēdējos pāris gadus dobokam ir mainījies dizains – tas nav plats, bet drīzāk ķermenim pieguļošs.

Teju kā pludmales volejbolistēm?

Nu, gluži ne tā. Kaut gan vispār – stipri pieguļošs, arī kājām. Materiāls – sintētika, bet profesionālais doboks ir visai dārgs un maksā ap 300 eiro.

Saplēst to var?

Var, un piedevām tos ļoti grūti mazgāt. Jā, bet pati forma kardināli atšķiras no tās, kāda bija pārdesmit, pat piecus gadus iepriekš.

Kādā krāsā ir tērps?

Balts ar melnu apkaklīti. Un melna josta pāri.

Jums arī ir dani?

Jā, esmu pirmajā, bet mums jau tas nav tik svarīgi. Tas ir būtiski  tiem cilvēkiem, kuri gatavojas trenēt, privātskolas atvērt.

Jostas sējums ir kaut kāds īpašs?

Ļoti vienkāršs mezgls.

Tekvondo CV

Cik zinu, tekvondo ir radies teju līdzīgā vīzē kā Krav Maga – speciāli radīta tuvcīņa Izraēlas armijas specdienestiem. Tikai, atšķirībā no tās, tekvondo pēc Otrā pasaules kara Dienvidkorejas bruņotajos spēkos ieviesis viens ģenerālis, austrumcīņu mākslu entuziasts. No karatē tas  laikam atšķiras ar to, ka lielākoties sitieni tiek izdarīti ar kājām?

Principā visi sitieni tiek veikti ar kājām. Ar rokām tu bloķē, bet vari izdarīt  sitienus arī pa korpusu. Par to arī dod punktus, bet tā ir otršķirīga detaļa. Visvairāk punktu dod par kājas sitienu pa galvu. Vai arī griezto sitienu. Viss ir ļoti dinamiski, tev jābūt izstieptam...

Špagatu vari uztaisīt pat trolejbusā?

Mierīgi. Kājām ir nemitīgi jāstrādā ļoti plašā amplitūdā. Ja tu esi augsta līmeņa tekvondo sportists, tad kājas tev, izstieptas dažādos leņķos līdzsvarā un balansā, ir jānotur ļoti garā laika distancē.

Kā jūs esat pasargātas no traumām?

Mums ir kājsargi, roku sargi, mazie cimdiņi bez pirkstgaliem un mīksta ķivere. Visi šie aizsarglīdzekļi parādījās, lai piemērotu tekvondo olimpiskajām spēlēm.

Jums ir ierobežots cīņas laiks?

Jā, trīs raundi pa divām minūtēm, pārtraukums – minūte. Bet var būt arī divi, ja pirmos divus raundus tu vinnē!

Vai tiesnesis bieži iejaucas?

Tekvondo ir tik daudz nianšu un detaļu, ka galvenais tiesnesis, kurš ir pa vidu, ļoti bieži iejaucas, dod aizrādījumus un mīnusus. It sevišķi pēdējos gados – tu tehniski un taktiski nedrīksti pieļaut ne vismazākās kļūdas, jo par vismazāko brāķi uzreiz vari dabūt mīnusu! Pat ja nedabū nevienu pluspunktu...

Tu vari uzvarēt cīņu, ja pretiniekam ir kaut vai viens mīnuss?

Jā, jo, kad pretinieks dabū mīnusu, tu automātiski dabū punktu. Nezinātājam, no malas raugoties, šķiet – ko tas tiesnesis visu laiku dod tos mīnusus? Piemēram, cīņas laikā tu nokrīti; ja tu noķer un nofiksē pretinieka kāju – jo mēs drīkstam tikai bloķēt –; ja tu izej no laukuma, celi nedrīkst ķert un tā tālāk. Ja tu raundā salasi piecus mīnusus, tu to automātiski esi zaudējis.

Tā kā šoferim – atņem tiesības!

Ļoti līdzīgi.

Tekvondo ir kāda lieta, līdzīga džudo: kad tu kaut vai cīņas pirmajās sekundēs noliec pretinieku uz lāpstiņām, noskan – ippon – tīra uzvara!

Jā, nokauts var būt!

Esi kādu nokautējusi?

Jā, bet tas bija ļoti sen – jaunatnes mačos, kur pretinieku līmenis bija ļoti atšķirīgs. Lielajos, pasaules mēroga mačos kādu nokautēt ir gandrīz neiespējami – līmenis ir līdzīgs un ļoti augsts. Reizēm jau gadās, bet tas drīzāk ir vīriešu mačos.

Tu tekvondo neesi par garu?

Nē, tieši pretēji: jo izstieptāks, jo garākas kājas, jo labāk!

Tad jau tur jāiet supermodelēm!

Protams, arī ātrums, reakcija un viss pārējais ir vajadzīgs, bet augums – jo garāks, jo labāk. Ja paskaties uz pasaules lielāko maču goda pjedestāliem, tad tur lielākoties stāv nesamērīgi gari un tievi cilvēki.

Pagaidām tev lielākajos forumos ir četras medaļas – divas bronzas pasaules čempionātos, kā arī sudrabs un bronza Eiropā?

Jā un U-21 Eiropas zelts!

Marsela Prusta anketa

Uzdošu jautājumus tev no tā saucamās Prusta anketas – palūkosim, ko tu un māsa zināt viens par otru. Jūsu mīļākās puķes?

Man laikam gerberas. Māsai – varbūt hiacintes?

Filmas?

Man "Zaļā jūdze|. Māsas – oiiii... "Forests Gamps"?

Mūzika vai izpildītāji?

Burna Boy. Māsai – Asafs Avidans?

Pilsētas?

Lasvegasa. Jolantai varētu būt Roma.

Brīvā laika apģērbs. Kleita vai bikses?

Bikses. Māsai – kleita.

Jolanta Tarvida

Tagad kārta sarunai ar otru tekvondo māsu – Jolantu.

Ar Latvijas karogu Vācijā

Jolanta, tu šodien pēc Eiropas spēlēs izcīnītās bronzas no rīta biji pieņemšanā Izglītības ministrijā – kur tad ziedi, un kas bija pušķī?

Ziedi palika mājās. Kas tieši bija pušķī, nepateikšu, bet bija kupls. Bija pateicības raksts par sasniegumiem spēlēs un dāvanā džemperis, bet arī to nebija laika aplūkot.

Pati medaļa bija smaga?

Patīkami smaga.

Iepriekšējā žurnāla numurā intervējām Latvijas izlases basketbolisti Ilzi Jākobsoni, un tagad es jau varu runāt par likumsakarībām: proti, tie sporta veidi, ar kuriem nodarbojas vecāki vai māsas un brāļi, laikam gandrīz automātiski pāriet pēctecībā?

Nu, tā arī ir. Mēs ar Inesi turpinām iet vecākās māsas un brāļa pēdās.

Jums ar Inesi tāda interesanta matemātiska bipolārija. Tu esi divus gadus jaunāka, bet par trīs centimetriem garāka!

Tā nu ir sanācis. Bet es arī turnīros startēju smagākā svara kategorijā. Tagad tā ir līdz 62 kilogramiem, bet olimpiskā – līdz 67.

Cik sievietēm vispār olimpiādē ir kategorijas?

Četras.

Kādas ir cerības nokļūt uz olimpiādi Parīzē? Ir pasaules rangs, atlases cikli?

Mums būs kvalifikācijas turnīrs 2024. gada sākumā – tiesa, īsti laiku un vietu vēl neviens nezina. Plus vēl ir jautājums par krievu un baltkrievu sportistiem. Lai kvalificētos, ir jātiek finālā – tātad starp divām labākajām. Sanāk, ka jāuzvar vismaz trīs cīņas.

Cik ilgu laiku jūs gadā pavadāt Latvijā?

Kādas piecas sešas nedēļas. Vasarā kādas trīs četras nedēļas un tad – pirms Ziemassvētkiem. Pārējais laiks mums paiet Vācijā trenējoties.

Tieši kur?

Frīdrihshāfenē, tas ir valsts dienvidos, nelielā pilsētiņā, no lielajām mums vistuvāk ir Štutgarte un Minhene. Tur mēs trenējamies, bet ir daudz sacensību un sanāk arī ļoti daudz ceļot.

Vācijā jūs pārstāvat kādu vietējo tekvondo klubu?

Jā, bet sacensībās mēs pārstāvam Latviju. Savukārt Vācijā – iekšējā valsts reģionā – klubu.

Kas jums sedz visus dzīvošanas un ceļošanas izdevumus? Vācieši?

Nē, LOK – mēs ar Inesi esam iekļauti tagad tā sauktajā Sudraba sastāvā. 

Laikam gan Vācijas dienvidi nav tā pati ekonomiski izdevīgākā šīs valsts vieta...

Jā, ir padārgi, bet mēs kaut kā tiekam galā.

Un cik tur maksā skaistumkopšanas līdzekļi?

Ai, patiešām ir ļoti dārgi, bet tos mēs neizmantojam! Mums nav ne laika, ne vajadzības.

Bet ir taču, piemēram, biatlonistes, arī vieglatlētes, kuras pirms startiem dūšīgi sapucējas!

Mūsu sporta veidā tas īsti neder – viss tikai izsmērētos! Ja ļoti gribas, var kaut kādus ūdensizturīgos līdzekļus uzlikt, bet tā ķēpa nav tā vērta – svīsti, ķivere galvā – nu, nebūtu forši.

Par medaļām un zilumiem

Jums ir tādi glīti, taisni deguni. Tie vienmēr ir drošībā?

Sanāk jau reizēm dabūt pa degunu bet pagaidām vēl turas. Inesei laikam gan bija viens lūzums, bet vienalga izskatās labi. Arī zilumu uz sejas nav – traumiņas un asinsizplūdumi lielākoties ir uz kājām, tāpat rokām, kādu pirkstu gadās izsist.

Kur jums ir medaļu siena?

Mums vēl sienas nav, mums ir kaste. Stāv Bauskā pie mammas. Tā kaste ir ļoti, ļoti pilna – varbūt tās galvenās medaļas vajadzētu kaut kur izkārtot, bet pagaidām nav bijis vaļas.

Kā tev ārzemēs no Latvijas visvairāk pietrūkst – valodas, cilvēku, dabas, varbūt ēdiena?

Tieši ēdiena pietrūkst visvairāk. Mammas un omītes gatavotie ēdieni – pilnīgi visi, no zupām līdz parastai karbonādei. Protams, ka pietrūkst arī dabas un valodas, bet, tā kā mēs ar Inesi dzīvojam kopā, tad, protams, nekāda īpaša latviešu valodas bada mums nav.

Jums jau ir bavāriešu vai kāds cits vācu dialekts pielipis?

Nav, protams, mūsu galā tas dialekts vispār ir ļoti grūti saprotams un apgūstams.

Jums tāpat kā citos svara veida sportos ir stingri jāturas kategorijas rāmjos. Ieturat diētas, svīstat saunās?

Sanāk svaru nomest diezgan pamatīgi. Pārsvarā tas notiek, samazinot kalorijas un pēdējās dienas tieši pirms mačiem ejot saunā.

Mēs te mazliet apcēlām vāciešu ēdmaņu, bet ja būtu jāizvēlas kāda viņu garda manta?

Tas būtu brecelis – tāda kliņģerveida maizīte ar sviestu. Mmmmm...

Prusta anketa

Tavu māsu jau notestējām. Tagad pārbaudīsim arī tevi – kā jūs viena otru zināt? Tavas mīļākās puķes? Pēc tam – māsas.

Peonijas. Māsai... teikšu – samtenes.

Tagad – filmas.

Ļoti grūti izvēlēties. Teikšu pēdējā laika labāko, kura sapelnīja kaudzi "Oskaru" – "Everything Everywhere All At Once" ("Viss visur vienlaikus"). Māsai – "Zaļā jūdze".

Mūzika!

Leons Bridžess. Inesei – "Queen"?

Pilsētas?

Neiespējamā misija... Man ļoti patika Insbruka. Māsai... Kā es varu zināt – tik daudz kur esam bijušas... Pieņemsim, ka Roma.

Brīvā laika apģērbs. Kleita vai bikses?

Man – kleita, ko sanāk ļoti reti uzvilkt. Māsai – bikses.