Mēneša alus norma vienā vakarā, tualetes bez rindām un šotiņi par 100 eiro – kā Džakartā klājas 6. spēlētājam

Latvijas izlases pirmajā spēlē mazliet pietrūka intrigas, taču pārliecinošā uzvara nekādi nebojāja līdzjutēju omu. Viņi komandu sagaidīja gan pirms, gan pēc spēles. Notikumi laukumā vairāk bija kā iesildīšanās galvenajām cīņām. Lielākas apspriešanas vērti bija individuālie rekordi. Piemēram, Daira Bertāna iemestie seši tālmetieni. “Ja beigās izlaistu laukumā, šodien būtu trāpījis vēl kādu pārīti,” Dairis pajokoja, ka brāļa rekords būtu briesmās. Artūram Žagaram spēles protokolā sākumā tika ierakstītas deviņas piespēles, desmito šoreiz “nozaga” sekretariāta galdiņš. Vienkārši nepierakstīja, bet pēc tam izlaboja savu kļūdu ar uzviju, gala protokolā pat atzīme – 11. Kristers Zoriks atzina, ka pirmo reizi iziet laukumā bez mandrāžas nav iespējams un tas pirmajās minūtēs arī izdzīvots. Citādi tālāk pašiem baudāma spēle un pozitīva gaisotne, ko paņemt līdzi nākamajām cīņām. Šis bija vakars, kad neviens nesteidzās cauri mediju zonai, apkārt valdīja smaidi un joki.

Par faniem rāda arī CNN

Latvijas fani daudzajiem fotogrāfiem bija īpaši kārs kumoss, jo nekas cits ievērības cienīgs bez paša basketbola Indonēzijas arēnā nenotika. Iedzīvotāju skaita ziņā pasaules ceturtajā lielākajā valstī (vairāk nekā 275 miljoni, bet Džakartas aglomerācijā vien 34,5 miljoni iedzīvotāju) savi korespondenti ir visām lielākajām ziņu aģentūrām. Par latviešiem reportāžu gatavoja, piemēram, arī tāds mediju gigants kā CNN. Precīzi dati, cik Latvijas līdzjutēji ieradušies atbalstīt savu komandu Džakartā, nav nevienam. Acumērs nav labākais mērs, tomēr izskatās, ka to skaits varētu būt ap diviem tūkstošiem.

Tualetes bez rindas

Arēnas vērtējumu “laba vai slikta” kārtīga fana acīs var izšķirt arī tāds fakts, kā labierīcību apmeklējuma ātrums. Indonēzijas arēnā ar to nav nekādu problēmu, taču latviešu vidū tam jau ir rasts pavisam vienkāršs skaidrojums. Tas ir tādēļ, ka arēnā netiek tirgots alus. Arī citu atspirdzinājumu tirdzniecība nav diez ko plaša. Var iegādāties dažādus saldos dzērienus, arī tādu mūsu platuma grādiem eksotiskāku lietu kā īstu kokosriekstu pienu vai svaigi spiestu cukurniedru sulu. Cena līdz pāris eiro par glāzi. Arēnas foajē var atrast pa kādai picas vai burgeru tirgotavai, kur par vienu šķēli jāšķiras no 50 līdz 60 tūkstošiem vietējo rūpiju jeb nepilniem četriem eiro. Arī pa kādai suvenīru tirgotavai, izvēle gan nav diez ko plaša. Turnīra t-kreklu cena ap 20 eiro.

Mēneša norma vienā vakarā

Latvijas izlases nometnē teju katrs pieminēja pirmās spēles un pirmās uzvaras vēsturisko nozīmi. Komandai svinībām nav laika. Trenera Banki vārdiem runājot, jau pēc pāris dienām komanda nonāks pavisam citas dimensijas basketbolā, ar pavisam citu atlētismu, ātrumu un meistarību. Toties līdzjutējiem nekas netraucēja mesties Džakartas naktsdzīvē nosvinēt šo uzvaru. “Lokaholik” bārā, kur pulcējās daļa Latvijas līdzjutēju, mēnesī parasti tiekot izdzertas trīs mucas alus. Piektdienas vakarā četras tika izdzertas dažās stundās un faniem bairīti nācās meklēt citur. Lielākajā musulmaņu ticības valstī grādīgie dzērieni netiek tirgoti uz katra stūra, turklāt to iegāde bāros var izvērsties visai sālīta. 10 eiro par kausu alus vai 100 eiro par šotiņu metru ir reāla cena, kādu te maksājis ne viens vien līdzjutējs. Kādam izlādējies telefons un viesnīcas nosaukums palicis neiegaumēts, pa visiem vietējā fanu čatā sameklēti paziņas un ceļš mājup. Kāds iekļūšanai klubā par 400 000 rūpiju (nepilni 25 eiro) no apsarga nopircis ne pārāk piemērota izmēra garās bikses, bez kādām te izklaides vietās neiekļūt. Par lielākām problēmām nav dzirdēts, jo Latvijas sporta līdzjutējs var būt iedzēris, taču allaž miermīlīgs.

Pirmā izpārdotā spēle

FIBA lēmumi daļu šī čempionāta sarīkot Indonēzijā vai nākamo ne mazāk eksotiskajā Katarā iet roku rokā ar mārketinga plāniem un basketbola popularizācijas vīziju. Pāris kilometru rādiusā ap arēnu par notiekošo liecina afišas un reklāmas plakāti, taču kopumā Džakartā nekas īpaši nenorāda par šāda turnīra norisi. Katram taksistam (šeit populārākās ir “Grab” un “Gojek” aplikācijas, pusstundas brauciens nemaksā vairāk par aptuveni četriem eiro) tas ir kā jaunums. Basketbols notikti nav populārākais indonēziešu sporta veids, tomēr par tādas līgas kā NBA esamību zina katrs. Arī Maiklu Džordanu zina. Tādēļ iztirgot Francijas un Kanādas spēli nebija problēmu, ieraksts “visas biļetes pārdotas” bija jau pāris nedēļu pirms turnīra sākuma. Par pārējām Džakartas grupu spēlēm tādas intereses nav. Ārpus arēnās praktiski nebija iespējams tikt pie liekās biļetītes, bet pati nokļūšana tribīnēs notika vien pa dažām ieejām, tādēļ veidojoties apmēram pus kilometru garai rindai. Spēles laikā vietējie bija vairāk pasīvi vērotāji, neradot to atmosfēru, kādu dienas pirmajā mačā radīja Latvijas fani.

Rīt Latvijas izlasi gaida cīņa ar Franciju, kuru uzvarot, jau būs nodrošināta iekļūšana 16 labāko komandu skaitā. Pašlaik var tikai minēt, vai smagais pēriens Francijas izlasi sapurinās, vai arī tā pašlaik ir no “letarģiskā miega” nepamodināmā kondīcijā. Tribīnēs uzvarēs Latvijas sestais spēlētājs, par to šaubu nav. Spēlējot vairākumā, pieaug izredzes kaut ko pozitīvu ieraudzīt arī uz rezultāta tablo.