Jauns.lv Erevānā. Svelmes nogurdinātie jeb futbolu spēlēja tikai viena komanda
Ja vienai komandai ir 21 vārtu gūšanas mēģinājums, otrai knapi viens, tad spēles iznākumu nav grūti uzminēt – Latvijas izlase Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīra spēlē Erevānā ar 1:2 zaudēja Armēnijai.
Armēnijā nebūt ne visi ir augstās domās par savu futbola izlasi, daudzi vīriešu kārtas pārstāvji priekšroku dod šim reģionam populārajiem dažādiem cīņas sportiem. Tomēr futbolu šajā zemē mīl un stadionā sanākušie to šo mīlestību atdod savai komandai. Ar dārdošu “Hayastan, Hayastan!” (Armēnijas otrs nosaukums), petardēm un pirotehniku pārpildītais stadions dzina savu komandu uz priekšu. Līmenī bija “Armēnija pirmā fronte” jeb aktīvāko fanu sektors. Pēc spēles minūtes desmit viss stadions svinēja uzvaru kopā ar komandu. Tik “dzīvu” publiku nacionālo izlašu spēlēs nebija sanācis redzēt sen.
Ar patiesām emocijām tika izdzīvota katra savas komandas veiksmīgā epizode, katrā uzbrukumā stadions cēlās kājās un katru sitienu publika pavadīja ar ovācijām. Kaut kāda daļa no šīs enerģijas noderēja katram Armēnijas izlases spēlētājam šajā karstajā vakarā skriet līdz pēdējai svilpei mazliet ātrāk un dedzīgāk par pretinieku. Kādā veidā Armēnija tika pie iespējas izraut uzvaru jau paliek kā mazsvarīga nianse. Viņi to izdarīja. Spēles pieliktajā laikā. Par tūkstoš dramiem (aptuveni 2,45 eiro) nopirktā biļete bija šīs izrādes vērta. Vietas labākajos sektoros gan maksāja astoņas reizes vairāk un liekās biļetītes jautājums ap stadionu bija viena no aktuālākajām tēmām.
Kaukāza reģionā futbola spēlē klātienē sanāca būt pirmo reizi. Paša galvā bija stereotips vēl no tāliem PSRS laikiem televizora ekrānā redzētā – ļaužu pilns stadions, dūmaka (iespējams karstuma, iespējams translācijas tehnisku problēmu dēļ), “Ararats” nesteidzīgi uzbrūk, viesu komanda svelmē knapi velk kājas, mājinieki agri vai vēlu to savu vienu momentu atrod vai “pendeli” “noliek” spēles tiesnesis. Vakardienas Armēnijas – Latvijas izlašu spēlē bija gandrīz viss no tā. Tikai mūsējo vieni vārti šajā scenārijā bija kā pārpratums.
1:0 vai 2:1 gan nav būtiska starpība. Spēles laikā svelme nedaudz jau bija atkāpusies, taču tāpat bija mums neierasts karstums. Pēc spēles Dainis Kazakevičs atzina, ka šādos apstākļos komandai trūka ātrums, trūka svaigu spēku. Pret šāda līmeņa pretiniekiem Latvijas izlase kādu punktu var iegūt tikai ar ārprātīgu darba apjomu. Te tas nebija iespējams ne fiziski, ne psiholoģiski. Pēc dramatiskā zaudējuma trīs dienas iepriekš pret turkiem komanda izskatījās tukša. Savukārt Armēnijas sniegums apliecināja, ka pirms dažām dienām Kārdifā izcīnītais panākums pret Velsu nebija nejaušība, kamēr martā līdzīgā spēlē piedzīvotais zaudējums savā laukumā pret Turciju varēja arī mierīgi nenotikt.
No Latvijas izlases līdzjutēju sektora, kurā bija 25 savas komandas atbalstītāji, futbols izskatījās stipri vienmuļi. Ja statistikas rādītāju xG ailē, kura norāda uz vārtu gūšanas iespēju skaitu, ir skaitlis 0,04, tad var teikt, ka spēlēja tikai viena komanda. Ja neskaita momentu, kurā Roberts Uldriķis bumbu iesita vārtos no aizmugures stāvokļa, sakarīgu un atmiņā paliekošu uzbrukumu bija pavisam maz. Pat iesistie vārti bija drīzāk “cūcene”. Roberta Savaļnieka vārtu virzienā sistā bumba bija domāta kā piespēle, kas no aizsarga kājas ielidoja vārtos.
Tikpat labi to varēja formulēt kā bumbas raidīšanu savos vārtus. Tādā gadījumā Latvijas izlasei nebūtu neviena (!) sitiena pa vārtiem. Tagad statistikā ir šis viens, Savaļnieka vārtu guvums (oficiālajā statistikā beigās gan vārtu guvums tika pierakstīts Stjopam Mkrtčjanam savos vārtos). Pat ar tik neizteiksmīgu futbolu, kurā latvieši zaudēja ātrumā un divcīņās, kur nekādi neizdevās pieturēt bumbu uzbrukumā vai ar tālu precīzu piespēli atrast priekšējo līniju, priekšpēdējā minūtē bija neizšķirts. Neloģisks, bet bija.
Tiesa, nekāda lielā ticība par punktu pēdējās desmit minūtēs arī nebija. Latvijas izlase nosēdās pavisam zemu pie sava soda laukuma, armēņi uzbruka plaši un vētraini, stadions burtiski vārījās, un kādā epizodē soda laukumā bumba trāpīja pa aizsarga roku. Atkal zaudējums kompensācija laikā, taču šoreiz nebija izjūta, ka mums kaut kas te tika atņemts. Pelnīta Armēnijas uzvara.
Latvijas izlase Eiropas čempionāta ciklu sākusi ar trīs zaudējumiem, nākamā spēle septembrī pret grupas favorīti Horvātiju. No vienas puses mums visiem gribas veiksmīgu rezultātu, punktus, un to prasa arī treneri. No otras puses, spēlētāju meistarība un ikdienā spēlētais futbols nerada nevienu priekšnoteikumu, lai ar šo treneru un spēlētāju kopu iznākums būtu savādāks.
