Cīnītāja ar 16. numuru! Ilze Jākobsone pozē atklātā fotosesijā un stāsta par rasismu, tetovējumiem, tekilu un lielajiem sapņiem

Ģimenes gēns

Vai tev nav kāda radniecība ar leģendāro radiobalsi un "Mikrofona" dīdžeju Gunāru Jākobsonu? Jo Jēkabsonu Latvijā ir daudz, bet jūsu uzvārds ir daudz retāk sastopams.

Cik man zināms – nē, bet es varu vecākiem pajautāt – varbūt viņi no manis kaut ko slēpj?

Atklātos avotos ir rakstīts, ka dzimusi tu esi Rīgā, bet visu bērnību un skolas gadus pavadījusi Valmierā, tur arī sākusi aktīvo sportošanu. Viss pareizi?

Absolūta taisnība. Abi mani vecāki ir rīdzinieki, bet, kad es dzimu, mamma ar tēti jau strādāja Valmieras skolā. Kāpēc piedzimu Rīgā? Neesmu nekad mammai to īsti jautājusi, bet domāju, ka viņai varēja būt kādas veselības problēmas – un Rīgā vienkārši varēja būt drošāk.

Kāda jums sanāk gadu starpība ar vecāko māsu Zani, kura arī savulaik spēlējusi Latvijas izlasē?

Astoņi gadi.

Skaidrs, ka tu bumbas spēlē nonāci māsas ietekmē. Spersim loģisku soli tālāk un pajautāsim – kā tur nonāca Zane?

Mūsu tētis ļoti ilgi spēlēja basketbolu.

Ahā, tāpat kā brāļu Bertānu tētis!

Viņi kopā spēlēja Valmieras profesionālajā komandā. Tā mēs kopā uzaugām sporta zālē. Mamma savukārt spēlēja handbolu Latvijas sieviešu izlasē, bet veselības dēļ viņai ieteica pārtraukt profesionāli turpināt spēlēt rokasbumbu.

Tas jau ir daudz traumatiskāks sports par basīti. Starp citu, tavs agresīvais spēles stils nav ģenētiski pārmantots?

Ja man būtu iespēja, labprāt iekāptu laika mašīnā un atgrieztos atpakaļ, lai noskatītos dažas mammas spēles. Tā mēs visi pulciņā sportiskā ģimenē uzaugām, un paraugs bija māsa, kurai man bija jāseko.

Cik atminos, Valmieras olimpisko multihalli nodeva vien divtūkstošo gadu sākumā. Kurā vietā pirms tam lija tavi sviedri?

Sākumā gāju līdzi tētim uz treniņiem Viestura vidusskolā, bet pati sāku trenēties Valmieras Pārgaujas pamatskolā pie Evijas Brokānes. Ja nemaldos, negāju vēl skolā – man bija tikai seši gadi.

Griestu augstums tālaika sporta zālēm bija normāls?

Šķiet, ar griestiem viss bija kārtībā, bet pati zāle, ja raugāmies šodienas acīm, bija ļoti maziņa.

Bērnībā jau tev bijis tāds draivs, ka ar vienu basketbolu nemaz nevar to kārtīgi nomierināt. Tev vēl bija kādi papildu sporti?

Es diezgan ilgi savienoju basketbolu ar tautas dejām. Tad vēl bija orientēšanās, un, kad mammu norīkoja par handbola treneri, vienu gadu pamēģināju arī rokasbumbu. Bet tad vajadzēja izvēlēties, un es devu priekšroku basketbolam!

Kāpēc tautas, nevis modernās dejas? Gribēji nokļūt dziesmu svētkos?

Nē, tur man bija iespēja nokļūt pavisam citādi, jo skolā dziedāju gan ansamblī, gan korī, bet tieši togad mani pirmoreiz uzaicināja uz Latvijas U-16 jauniešu izlasi, kas vienmēr bijis mans galvenais sapnis – spēlēt valsts izlasē. Un tā es tajā gadā uz dziesmu svētkiem neaizbraucu.

Varbūt šogad?

Jā, tad tikai man ātri jāatrod kāds ansamblis!

Par repu, Babkinu un tetovējumiem

Pa ausu galam dzirdēju, ka tu klausoties repu un viens no taviem iecienītākajiem izpildītājiem ir "50 Cent". Nekad neesmu sapratis atšķirību starp hiphopu un repu – reiz man kāds skaidroja, ka vienu izpildot gaišādainie, bet otru – tumšādainie muzikanti...

Korī mēs, protams, dziedājām tikai latviski, bet personīgi esmu ļoti liela hiphopa un repa fane. Manuprāt, gaišie izpildītāji tomēr nav tik labi kā afroamerikāņi. Bet absolūtu patiesību, kā šos abus stilus nošķir, arī nevarēšu pateikt.

Pret tumšādainajiem cilvēkiem ir grūtāk spēlēt basketbolu?

Kopumā viņi ir atlētiskāki un pašpārliecinātāki, auguši pavisam citā vidē.

Es to jautāju tāpēc, ka mans vieglatlētikas treneris vienmēr uzsvēra, ka afroamerikāņiem, it sevišķi sprintā un lēkšanā, ir ģenētiski anatomiskas priekšrocības – izstieptāki muskuļi, garāks ahils un tā tālāk.

Man šī ir ļoti sensitīva tēma, jo personiski ļoti neieredzu rasismu. Man ir sāpīgi skatīties uz manām komandas biedrenēm, kuras sezonas laikā saskaras ar rasu naida izpausmēm. Arī šeit, Latvijā! Mēs visi esam vienlīdzīgi, un vispār jau viss ir vienkārši – ir labi un ir slikti cilvēki. Jā, bet profesionālā sportā, šķiet, tumšādainajiem viss padodas nedaudz vieglāk, dabiskāk. Nu, tātad vairāk jātrenējas!

Par Elīnas Babkinas izvēli pamest izlasi pirms pašmājās gaidāmā čempionāta zināji jau iepriekš?

Tā nu sanāca, ka katra savā komandā kopā spēlējām Izraēlas čempionātā un viņa man pačukstēja par savu lēmumu, bet es līdz pēdējam negribēju ticēt! Es viņai teicu – nu nospēlē pēdējo Eiropas čempionātu, izdarām kaut ko lielu, un tad ej projām! Pati esmu absolūta komandas spēlētāja, kurā Elīna ir ļoti liels puzles gabals. Man ir ļoti žēl, ka viņa ir aizgājusi...

Tas mums ir jārespektē...

Protams, es arī saprotu viņas argumentus, un tas, ko viņa ir ieguldījusi Latvijas izlasē, nav pat fiziski izmērāms! Saprotu, ka viņa to dara jau no sešpadsmit gadiem un varbūt ķermenis saka – pietiek! Es biju klāt, aizbraucu uz Izraēlas čempionāta pēdējo finālspēli, kuru viņas Ramlas "Eliztur" uzvarēja un pati Elīna aizvadīja izcilu maču!

Šis starp krūtīm redzamais tetovējums kaut ko nozīmē?

Šis tetovējums tapa, kad sāku ceļu uz sevis izzināšanu. Tas ir lotosa zieds, kas parāda tavu spēku, ka tu pati visu vari!

Tas ir no budisma vai hinduisma?

Nedaudz, jā. Ļoti lielas nozīmes nav – man vienkārši patika!

Cik tetovējumu tev vispār ir?

Oi, tad jāskaita... Trīs, četri, septiņi, astoņi, vienpadsmit... Nē, desmit!

Katrs pie sava meistara?

Trīs pie viena, pārējie – pie otra.

"Made in Latvia"?

Pirmie jā, bet visi pārējie – Turcijā.

Ja man izlases meitenes atmiņā jāizģērbj līdz šortiem, tad atmiņā nāk vien Lienes Jansones tetovējums...

Man liekas, ka pārējām tiešām arī nav. Vismaz lieli un pamanāmi. Ā, Katei Vilkai vēl ir uz muguras.

Runā, ka tetovēšanas procesa laikā nedaudz sāpot – vai arī tas tā liekas tikai čīkstulīgiem vīriešveidīgajiem?

Teikšu atklāti, man nesāpēja it neviens! Man ļoti patīk tetovējumi, kaut arī zinu, ka tētis par tiem absolūti nav sajūsmā!

Basketbola ceļojumi

Tavā karjerā pirmie ārzemju klubi, kuros spēlēji pēc Latvijas, bija vācu "Freiburg" un "Rutronik Stars"?

Diemžēl kovida dēļ otro sezonu nepabeidzu. Žēl tāpēc, ka mums bija ļoti laba komanda un visas iespējas uzvarēt Bundeslīgu.

Bet pēcpandēmijā tu esi spēlējusi jau trijos ārzemju klubos – Turcijā, Izraēlā un Meksikā. Pēdējā vieta varbūt nav tikpat eksotiska kā Kasparam Bērziņam, kurš spēlē Taivānā, bet tomēr – kā var nokļūt spēlēt basketu Meksikā?

Piezvanīja manas Vācijas treneres paziņa un tā arī uzprasīja – Jākobsone, vai brauksi ar mani spēlēt uz Meksiku? Mani pat īsti neinteresēja līguma saistības – vienkārši gribēju tur būt! Esmu piedzīvojumu meklētāja, man patīk jaunas vietas un lietas, tāpēc – uz priekšu!

Kuram okeānam tu biji tuvāk – Atlantijas vai Klusajam?

Es biju pa vidu, nekurienē! Agvaskaljentesā, komandā ar nosaukumu "Panteras".

Tu pat nepabiji pie okeāna?

Mēs pēc sezonas beigām aizbraucām uz Kankūnu – lidojums bija trīs stundas.

Būtu lidojuši uz otru pusi, būtu nonākuši Baha Kalifornijā, kur "Eagles" reiz ierakstīja leģendāro "Hotel California". Tev patika Meksikas pieredze?

O, jā! Meksikāņu cilvēki – tas ir kaut kas! No pirmās spēles pilnas tribīnes, cilvēki grib ar tevi nofotografēties, saka labus vārdus pat tad, ja tu spēlē izbraukumā. Protams, ka viņi atbalsta savējos, bet tas nav kā Turcijā, kur tevi pretinieka fani var reāli apdraudēt!

Tu tagad atšķir labu tekilu no sliktas?

Man ļoti negaršo tekila, taču ļoti garšo "Margaritas"!

Ko jauc uz tekilas bāzes! Tev ir kaut kādas kulināriskas atkarības, kuras palikušas no citām valstīm? Rietumu vai Austrumu virtuve?

Man ļoti patīk meksikāņu virtuve. Katrā vietā, kur esmu ilgāk spēlējusi, ir kāds konkrēts ēdiens. Piemēram, Izraēlas humuss vai turku ēdieni. Kaut gan man ļoti garšo arī tradicionālie latviešu ēdieni.

Par sapņiem un plāniem

Kādā noskaņā gaidi Eiropas čempionātu?

Man patīk teiciens "Dream big" – sapņo plaši, augstu! Mēs varam nokļūt uz Parīzes olimpiskajām spēlēm! Pirmais solītis – iekļūt Eiropas čempionāta pirmajā sešniekā, un tālāk jau kvalifikācijas atlase.

Kādas jums palika mieles pēc pagājušā atlases cikla beigām, kur visu izšķīra nevis jūsu spēle, bet pāris stundu vēlākais – par ko smags laukakmens FIBA dārziņā – Bulgārijas un Grieķijas mačs?

Nemelošu, tā bija liela vilšanās. Tu skaties un redzi, ka pēdējās sekundēs bulgārietes zaudē tieši ar tik punktiem, lai mēs tālāk netiktu! Pirms mūsu pēdējās spēles ar Vāciju ieguldījām milzu darbu, lai vinnētu Vāciju ar 20 plus punktiem... Neviens jau īsti neticēja, ka mēs varam! Bet mēs to izdarījām, un varbūt tāpēc bija divtik sāpīgi? Un tāpēc, lai arī šajā ciklā atlase varbūt bija pat sarežģītāka, mums bija pašsaprotams – Latvijai Eiropas čempionātā ir jābūt!

Atceries savu pēc kopējās statistikas labāko spēli Latvijas izlasē?

Nav ne mazākās nojausmas, es nekad neesmu izcēlusies ar daudziem gūtiem punktiem. Visus šos gadus esmu bijusi aiz Elīnas kā otrais saspēlnieks – un tas viss ir okei. Esmu vairāk tā kā mentālā un morālā līme pašai komandai.

Un vari uzsākt pirmā dziedāt himnu?

Noteikti! Domāju, ka esmu tāds labās enerģijas un pozitīvo emociju gariņš.

Kur tu redzi sevi pēc profesionālās karjeras beigām?

Varu redzēt sevi ar ģimeni un bērniem. Varbūt interneta podkāstos runāties ar cilvēkiem par problēmām – jo patlaban komunikāciju vide ir visai noslēgta un inerta. Jo es nekautrējos runāt par savām problēmām un varētu palīdzēt citiem tās atskaņot un palīdzēt pārvarēt!

Ko tu novēlētu puišiem Pasaules kausā un sev, meitenēm, Eiropas čempionātā?

Es ticu, ka puiši tiks ārā no savas grūtās grupas. Galvenais ir nolikt savas personīgās ambīcijas un izbaudīt šāda kalibra turnīru. Un galvenais – spēlēt to trīs zvaigžņu uz sarkanbaltsarkanā karoga dēļ! Būtībā jau meitenēm es vēlu to pašu – būt uz viena viļņa, izbaudīt procesu, uzticēties treneriem un viens otram. Reāli kapāt, grauzt parketu un atstāt laukumā pilnīgi visu!

Šis raksts un daudz kas cits interesants lasāms žurnāla "Deviņvīri" jaunākajā numurā, kas nopērkams preses tirdzniecības vietās visā Latvijā.