Piedalīties nedrīkst boikotēt! Vai olimpisko spēļu boikoti kādreiz ir devuši cerēto?

Senos laikos olimpisko spēļu laikā tika pārtraukti visi kari un nemieri. Mūsdienās diemžēl tā nenotiek. Dažādi protesti, demarši, atteikšanās piedalīties vai neļaušana piedalīties olimpiskajās spēlēs ir bijusi vērojama jau gandrīz kopš mūsdienu olimpisko spēļu sākuma 1896. gadā. Piemēram, 1908. gada vasaras olimpiskajās spēlēs Londonā atklāšanas parādē Somijas sportisti atteicās soļot zem Krievijas impērijas karoga (Somija toreiz bija Krievijas impērijas sastāvā), savukārt zem Somijas karoga viņiem neļāva soļot Krievijas puse, tāpēc somi atklāšanas parādē piedalījās vispār bez karoga. 1920. un 1948. gada vasaras olimpiskajās spēlēs Starptautiskā olimpiskā komiteja (SOK) neļāva piedalīties valstīm, kuras bija attiecīgi Pirmā un Otrā pasaules kara izraisītājas un to sabiedrotās (pirmajā gadījumā Vācija un tās sabiedrotās – Ungārija, Austrija, Bulgārija un toreizējā Osmaņu impērija jeb Turcija, bet otrajā gadījumā – Vācija un tās sabiedrotā Japāna). Taču tie un vairāki citi vēl nebija gadījumi, ko var saukt par boikotiem jeb atteikšanos piedalīties olimpiskajās spēlēs. Daudz protestu, piemēram, bija pirms 1936. gada vasaras olimpiskajām spēlēm Berlīnē, tās pat piedāvāja pārcelt uz citu valsti Vācijā valdošā režīma dēļ, un tajās pilsoņu kara dēļ atteicās piedalīties Spānija, bet spāņu boikotam pievienojās Lietuva. Taču tas arī vēl nebija masveidīgs olimpisko spēļu boikots. Līdz tādam vēl bija mazliet jāpagaida.

1956. gads. Melburna

Tā sauktās Suecas krīzes dēļ olimpiskajās spēlēs atteicās piedalīties Ēģipte, Irāka, Libāna un Kambodža, savukārt Nīderlande, Spānija un Šveice boikotēja olimpiskās spēles, protestējot pret PSRS karaspēka invāziju Ungārijā. Ungārija pati uz Melburnu gan delegāciju nosūtīja, taču ungāri atteicās startēt zem Ungārijas Tautas republikas karoga un atklāšanas parādē soļoja zem 1918. gada Ungārijas parauga karoga (turklāt pēc olimpiskajām spēlēm liela daļa ungāru sportistu nolēma neatgriezties dzimtenē). Mazāk nekā divas nedēļas pirms olimpisko spēļu atklāšanas par atteikšanos piedalīties paziņoja Ķīnas Tautas republika. Iemesls – Taivānas komandas (Ķīnas Republika) piedalīšanās kaut vai ar nosaukumu Formosas republika.

1976. gads. Monreāla

Pēc Kongo un Tanzānijas iniciatīvas olimpiskās spēles boikotēja 26 Āfrikas valstis. Tādā veidā tika izteikts protests pret Dienvidāfrikas republikas (DĀR) regbija izlases spēlēm Jaunzēlandē. Āfrikas valstu boikotam pievienojās arī Irāka un Gajāna. DĀR kopš sešdesmito gadu sākuma bija izslēgta no olimpisko spēļu dalībnieku pulka par aparteīda politiku un olimpiskajās spēlēs nepiedalījās (atgriezās tikai 1992. gadā – pēc 32 gadu pārtraukuma). Jaunzēlande, atļaujot regbija mačus, līdz ar to ignorēja DĀR sporta izolāciju, taču Jaunzēlandei netika liegts piedalīties – SOK savu lēmumu pamatoja ar to, ka regbijs nav olimpisko spēļu programmā.

Vēlreiz spēles boikotēja Ķīnas Tautas republika. Kanādas valdība nebija atzinusi Taivānu un piedāvāja Taivānas sportistiem daļēju valsts simbolikas izmantošanu, taču neļāva startēt ar nosaukumu “Ķīnas izlase”. Taivāna atteicās, taču... Ķīnas Tautas republika tik un tā nolēma spēles boikotēt. Tikai 1976. gada novembrī tika beidzot nolemts, ka vienīgā leģitīmā Ķīnas pārstāve olimpiskajās spēlēs ir Ķīnas Tautas republika.

Taču ne Melburnas, ne Monreālas olimpisko spēļu boikoti nav pielīdzināmi diviem līdz šim lielākajiem olimpisko spēļu boikotiem – proti, Maskavas un Losandželosas vasaras olimpisko spēļu boikotiem. 

1980. gads. Maskava

Ideja par Maskavas olimpisko spēļu boikotu radās 1979. gada beigās NATO valstu pārstāvju tikšanās reizē, un tā bija saistīta ar PSRS karaspēka ienākšanu Afganistānā. Vēl pirms tam britu leiboristi esot apsvēruši iespējamo boikotu sakarā ar disidentu izsekošanu PSRS un ebreju izceļošanas no PSRS ierobežošanu. Otra iemesla dēļ par Maskavas spēļu boikotu iestājās arī toreizējais Izraēlas premjerministrs Menahems Begins.

1980. gada 4. janvārī ASV prezidents Džimijs Kārters izteicās par sadarbības ierobežošanu ar PSRS un ieteica SOK pārcelt olimpiskās spēles no Maskavas uz citu valsti – piemēram, uz olimpisko spēļu dzimteni Grieķiju. SOK priekšlikumu noraidīja. Pēc nepilnām divām nedēļām ASV valsts sekretārs Sairuss Venss TV intervijā izteicās, ka ASV lems boikotēt Maskavas olimpiskās spēles, ja PSRS mēneša laikā neizvedīs savu karaspēku no Afganistānas. Diezin vai kāds šaubījās, ka neko tamlīdzīgu PSRS nedarīs... Jau pēc Leikplesidas ziemas olimpiskajām spēlēm prezidents Kārters uzstājās ar oficiālu ultimātu – ja PSRS karaspēks līdz 20. februārim neatstās Afganistānu, tad ASV boikotēs Maskavas olimpiskās spēles. Diezin vai Kārters cerēja, ka viņa ultimāts iedarbosies. Krievi to neņēma vērā, un Baltais nams paziņoja par Maskavas olimpisko spēļu boikotu, bet ASV Tirdzniecības ministrija 13. martā lika amerikāņu komercfirmām pārtraukt eksportēt uz Maskavu preces un produkciju, kam ir jebkāds sakars ar olimpiskajām spēlēm.

Pašās ASV nebija vienotas pozīcijas attiecībā uz olimpisko spēļu boikotu (tādas tās nebija nekur). Vairāki amerikāņu sportisti izteicās pret boikotu, taču bija spiesti tam pakļauties. Tādā vai citā formā Maskavas olimpiskās spēles boikotēja 64 valstis (dažas ekonomisku iemeslu dēļ, bet Irāna, Mozambika un Katara nemaz nebija uzaicinātas piedalīties). Maskavas olimpiskajās spēlēs bija mazākais valstu skaits kopš 1956. gada spēlēm Melburnā. Tikai 80.

Lielbritānijas, Francijas, Itālijas un Spānijas valdības atļāva savām olimpiskajām komitejām pašām lemt par piedalīšanos Maskavas olimpiskajās spēlēs, un daudzi šo valstu sportisti Maskavā startēja zem olimpiskā karoga, bet par godu viņu uzvarām atskaņoja olimpisko himnu. Lielbritānijas olimpiskajā komandā uz Maskavu devās 170 sportistu, un tā bija lielākā sportistu delegācija no rietumvalstīm. 15 valstu komandas atklāšanas parādē Maskavā soļoja zem olimpiskā karoga, bet zem savas valsts karogiem no kapitālistisko valstu komandām startēja tikai Austrijas, Grieķijas, Maltas, Somijas un Zviedrijas sportisti.

Starp sportistiem “zem olimpiskā karoga” netrūka pasaules zvaigžņu, un dažas no tām nevar nepieminēt. 200 m skrējienā uzvarēja pasaules rekordists itālis Pjetro Mennea, bet augstlēkšanā – viņa tautiete Sāra Simeoni (nebūtu viņa aizbraukusi uz Maskavu, nebūtu kļuvusi par vienīgo augstlēcēju, kas ieguvusi medaļas trijās olimpiskajās spēlēs un turklāt pēc kārtas), 800 m distancē pirmais bija brits Stīvs Ovets, bet 1500 m distancē – viņa tautietis un pašreizējais World Athletics (IAAF) prezidents Sebastians Ko, savukārt desmitcīņā uzvarēja brits Deilijs Tompsons, kurš triumfēja arī pēc četriem gadiem Losandželosā. Boksā svarā līdz 63,5 kg uzvarēja itālis Patricio Oliva. Džudo svarā līdz 86 kg par čempionu kļuva šveicietis Jergs Rētlizbergers, kurš pusfinālā pārspēja rīdzinieku Aleksandru Jackeviču (viņš ieguva bronzas medaļu). Svarā virs 95 kg triumfēja francūzis Andželo Parizī. Peldēšanā 100 m distancē brasā uzvarēja brits Dankans Gudhjū, bet otrais bija jelgavnieks Arsens Miskarovs, savukārt 4x100 m kombinētajā stafetē pirmais bija Austrālijas kvartets, bet Miskarovam atkal sudrabs PSRS izlases sastāvā (Miskarovs ir vienīgais olimpietis no Latvijas, kurš vienās spēlēs ieguva trīs medaļas – vēl viņam bronza 200 m distancē brasā).

To valstu sportistiem, kuri Maskavā nepiedalījās, tika sarīkotas alternatīvās spēles Liberty Bell Classic (Brīvības zvani) Filadelfijā. Maskavas olimpisko spēļu noslēgumā tika pacelts tikai nākamo vasaras olimpisko spēļu pilsētas Losandželosas karogs, bet ASV karoga nebija. 

1984. gads. Losandželosa

Kopš olimpiskajām spēlēm Maskavā nebija pagājis daudz laika, kad jau sākās runas par “Maskavas atriebību” – proti, tika apsvērta varbūtība, ka PSRS un tās spiediena dēļ arī citas sociālisma nometnes valstis nebrauks uz Losandželosu. Tā arī notika – Losandželosas olimpiskās spēles boikotēja PSRS un “sociālisma bloks”, izņemot Dienvidslāviju un Rumāniju. PSRS boikotu ignorēja arī Ķīna.

Atbildes boikota oficiālais iemesls bija Losandželosas olimpisko spēļu rīkotāju atteikums rakstiski garantēt drošību PSRS un pārējo Varšavas līguma valstu sportistiem. Kā neoficiālu iemeslu minēja gan ASV valdības palīdzību afgāņu dušmaņiem jeb kaujiniekiem, kuri karoja pret PSRS karaspēku, gan vienkārši rīkošanos pēc principa “kā jūs mums, tā mēs jums”.

1982. gada maijā PSRS olimpiskās komitejas viceprezidents Vitālijs Smirnovs kritizēja Losandželosas olimpisko spēļu rīkotājus par augstajām istabu cenām olimpiskajā ciematā un amerikāņu atteikšanos rīkot pirmsolimpiskās sacensības. Tad arī radās pirmās aizdomas, ka PSRS jau gatavo augsni, lai nebrauktu uz Losandželosu. Sportisti, tajā skaitā daudzi Latvijas atlēti PSRS izlašu sastāvos, turpināja gatavoties un trauksmes zvanu vēl nesadzirdēja. Tā paša gada decembrī komunistu partijas politbiroja loceklis Heidars Alijevs apliecināja SOK prezidentam Huanam Antonio Samarančam, ka “mēs nekad nenolaidīsimies līdz Kārtera līmenim”. Taču jau nākamā gada oktobrī PSRS Sporta komitejas priekšsēdētāja vietnieks izteicās, ka padomju delegācija Losandželosā ir konstatējusi vairākas nepilnības, un tika minēti konkrēti punkti, kas jau bija daudz skaļāks brīdinājuma zvans: pirmais – PSRS delegācijai neļauj lidot ar Aeroflot kompānijas līgumreisu; otrais – atteikums uzņemt Losandželosas ostā kuģi Gruzija, kas būtu PSRS komandas peldošā bāze; trešais – ASV vēstniecība Maskavā pieprasīja visu sportistu sarakstu, kaut gan pēc SOK likumiem sportisti ierodas valstī nevis ar vīzām, bet gan ar olimpiskajām akreditācijām; ceturtais – ASV valdība atteicās piešķirt socvalstu sportistiem rakstiskas drošības garantijas

Ceturtais punkts var izraisīt tikai smīnu, un tā iemesls uzreiz kļuva skaidrs – tāda mēroga pasākumos ir iespējama kaut kāda provokācija (piemēram – kaut vai provokatīvs plakāts tribīnēs), kas uzreiz varēja tikt pasniegts kā drošības apdraudējums, kam varēja sekot draudi pamest olimpiskās spēles utt. Kas attiecas uz kuģi Gruzija, tad pēc vairākiem gadiem kļuva zināms, ka tajā bija iecerēts ierīkot PSRS komandas “dopinga bāzi”. 2016. gadā publicētie dokumenti atklāja Padomju Savienības plānus par dopinga sistēmu vieglatlētikā, gatavojoties 1984. gada vasaras olimpiskajām spēlēm Losandželosā. Dokumentā, kas pieņemts pirms valsts lēmuma boikotēt spēles, tika detalizēti aprakstītas esošās programmas darbības (runa bija par steroīdu izmantošanu), kā arī ieteikumi turpmākiem uzlabojumiem. PSRS vieglatlētikas federācijas vadītājam adresēto paziņojumu sagatavoja dakteris Sergejs Portugalovs no Fiziskās kultūras institūta. Portugalovs bija arī viena no galvenajām personām, kas iesaistītas Krievijas dopinga programmas īstenošanā pirms 2016. gada vasaras olimpiskajām spēlēm. Daudzi vēlāk izteicās, ka tieši stingrāka dopinga kontrole varētu būt bijis galvenais iemesls padomju boikotam.

Sportisti turpināja gatavoties, PSRS izlases atradās treniņnometnēs, kad 1984. gada aprīļa beigās PSRS Sporta komitejas vadītājs Marats Gramovs ziņoja kompartijas vadībai par situāciju sakarā ar Losandželosas olimpiskajām spēlēm. Ziņojumā tika minēti vairāki iemesli (bez jau minētajiem četriem), kāpēc padomju pusei nebūtu lietderīgi piedalīties olimpiskajās spēlēs. 8. maijā PSRS Olimpiskā komiteja apstiprināja šo lēmumu, un tajā pašā dienā PSRS oficiāli atteicās piedalīties Losandželosas olimpiskajās spēlēs. Sportistiem tas bija trieciens. Toreiz viņi par to publiski nedrīkstēja runāt, taču tik un tā nebija viegli atrast sportistus un turklāt vēl slavenus sportistus, kuri publiski atbalstītu šādu lēmumu.

Presē, protams, Losandželosas olimpiskās spēles tika atspoguļotas labākajā gadījumā rubrikā Rezultāti. Viens no tā laika populārākajiem Latvijas sporta žurnālistiem un fotogrāfiem Zigurds Mežavilks brauca uz Tallinu, lai skatītos olimpiskās spēles Somijas TV. Pilnībā ignorēt tās nevarēja, taču skaidrs, ka arī izcelt nedrīkstēja. Losandželosas olimpiskajās spēlēs piedalījās 140 valstu sportisti. Salīdzinājumam – pirms četriem gadiem Maskavā bija tikai 80 valstu sportisti.

PSRS un tās olimpiskajā boikotā sabiedroto valstu sportistiem tika sarīkotas sacensības Družba-84 (Draudzība-84), un īpaši tika uzsvērts, ka tās nav olimpiskajām spēlēm alternatīvas sacensības. Sportistiem prēmijas bija olimpisko spēļu līmenī, taču ne ar kādu naudu nebija iespējams aizstāt iespēju kļūt par olimpisko čempionu...

Kā Losandželosā klājās “nepaklausīgajiem”? Labi klājās. Piemēram, par olimpiskajiem čempioniem kļuva rumāņu vieglatlēti Doina Melinte 800 m skrējienā, Maričika Pujke 3000 m skrējienā, bet Anišoara Kušmira – tāllēkšanā, sporta vingrotāja Ekaterina Sabo ieguva četras (!) zelta medaļas – trīs individuāli un vienu Rumānijas izlases sastāvā komandu sacensībās. Rumānijas sportisti pavisam ieguva 20 zelta medaļas un atpalika tikai no ASV olimpiešiem, bet kopējā medaļu skaita ziņā (53) rumāņi atpalika tikai no ASV un VFR sportistiem. Ķīniešiem bija 15 zelta medaļas, kopā – 32 medaļas. Dienvidslāvija savukārt triumfēja gan vīriešu, gan sieviešu handbola turnīros (rumāņiem bronza vīriešu turnīrā) un ieguva bronzas medaļas futbola turnīrā. Pavisam jugi ieguva 7 zelta medaļas, bet kopā – 18 medaļas.

...un vēl daži gadījumi

1952. gada olimpiskajās spēlēs Helsinkos atteicās piedalīties Ķīnas Republika jeb Taivāna, jo SOK atļāva piedalīties Ķīnas Tautas republikas sportistiem.

1964. gadā Tokijā atteicās piedalīties Indonēzija, Korejas Tautas demokrātiskā republika jeb Ziemeļkoreja, kā arī DĀR. Dienvidāfrikas sportisti netika pielaisti par aparteīda politiku valstī, Indonēzija netika pielaista, jo nepiešķīra iebraukšanas vīzas Izraēlas un Taivānas sportistiem uz Āzijas spēlēm, bet Ziemeļkoreja solidarizējās ar Indonēziju.

1968. gadā Mehiko atkal nepiedalījās Ziemeļkoreja. SOK pieprasīja piedalīties ar nosaukumu “Ziemeļkoreja”, bet korejieši gribēja būt Korejas Tautas demokrātiskās republikas komanda.

1988. gadā Seulā atkal nebija Ziemeļkorejas sportistu. Olimpisko spēļu rīkotāji noraidīja savu ziemeļu kaimiņu vadoņa Kima Ir Sena priekšlikumu dažas sacensības sarīkot Ziemeļkorejā, lai demonstrētu Korejas pussalas vienotību. Ziemeļkorejiešus atbalstīja Albānija, Kuba, Nikaragva un Etiopija.

Tas bija līdz šim pēdējais politiskais olimpisko spēļu boikots, taču Krievijas un Ukrainas kontekstā vēl nevar nepieminēt 2014. gada ziemas olimpiskās spēles Sočos. 14. februārī ukraiņu kalnu slēpotāja Bogdana Macjocka atteicās turpināt piedalīties spēlēs sakarā ar nemieriem Kijivā jeb notikumiem Maidanā iepriekšējā dienā. Tajā pašā dienā slēpotājas Marija Lisogora un Jekaterina Serdjuka atteicās startēs komandu sprintā, jo SOK neļāva uzvilkt sēru lentes sakarā ar traģiskajiem notikumiem Kijivā. Ukrainas sieviešu biatlona izlase uzvarēja 4x6 km stafetē, kas notika trīs dienas pirms olimpisko spēļu noslēguma ceremonijas olimpiskajā stadionā Fisht un kad jau bija skaidri nojaušami Krievijas plāni Krimas sakarā. Tikai ar lielām pūlēm izdevās pierunāt Ukrainas biatlonistes ierasties uz apbalvošanu. Četras dienas pēc Soču olimpisko spēļu noslēguma krievu “zaļie cilvēciņi” sāka Krimas okupāciju jeb pārņemšanu Krievijas sastāvā... 

Nākotnes scenāriji

Maskavas un Losandželosas olimpisko spēļu boikoti nevarēja palikt bez reakcijas no SOK puses – tika izvirzīti priekšlikumi par nopietnām sankcijām pret tām valstīm, kuras boikotēs olimpiskās spēles. Pašreiz, piemēram, olimpisko spēļu boikots draud ar diskvalifikāciju uz astoņiem gadiem jeb divām nākamajām olimpiskajām spēlēm. Vai tas draudēs arī Krievijas un Baltkrievijas sportistiem, ja līdz nākamā gada jūnijam situācija nemainīsies? Ja viņi publiski paziņos par boikotu, tad – jā.

Ievērojot SOK izvirzītos ierobežojumus, krievu un baltkrievu sportistu pārstāvniecība Parīzē pat teorētiski būtu minimāla, un Krievijas puse jau ir izteikusi savu kategorisko nepiekrišanu šādiem ierobežojumiem – proti, tad mēs nepiedalāmies. Lai nepiedalās – līdz ar to atkrīt visas diskusijas par viņu pielaišanu vai nepielaišanu, vienalga kādā statusā un izskatā. Taču tad draud izslēgšana no olimpiskās kustības uz astoņiem gadiem... Tāpēc sporta vadības un valdības līmenī vēl nekas netiek izteikts. Šodien nav iespējams paredzēt, kāda būs situācija pēc gada, un pašreiz ir vismaz trīs varianti situācijas atrisinājumam.

Optimistiskais variants – tuvākajā laikā karš Ukrainā beidzas un olimpiskajās spēlēs Parīzē piedalās visi, izņemot tos krievu un baltkrievu sportistus, kuri publiski atbalstīja Krievijas iebrukumu Ukrainā.

Šodienas variants – olimpiskās spēles bez Krievijas un Baltkrievijas sportistiem.

Sliktākais variants – SOK tomēr atļauj kaut vai daļēji piedalīties Krievijas un Baltkrievijas sportistiem, un tāpēc liela daļa valstu atsakās piedalīties.

Šis raksts un dauz kas cits interesants lasāms žurnāla "Deviņvīri" jaunākajā numurā, kas nopērkams preses tirdzniecības vietās visā Latvijā.