Latvijas hokeja bronzas unikālie stūrakmeņi: no vecākiem līdz faniem
Latvijas hokeja izlases izcīnītās bronzas medaļas pasaules čempionātā ir no to augsto sasnieguma plaukta, kam vajadzētu mainīt attieksmi pret sportu visā valstī.
Latvijas bronzai nav viens vai pat vairāki loģiski izskaidrojumi. Tas ir unikāls panākums, kura pamatā ir hokeja mīlestība mūsu valstī, kura beidzot tika atalgota ar augstu sasniegumu. “Šim panākumam nav nekādas saistības ar sistēmu vai Latvijas sporta industrijas veselības stāvokli,” dažas minūtes pēc vēsturiskā triumfa sprieda viena no mūsu hokeja leģendām Sandis Ozoliņš. Un viņam ir taisnība, jo šī panākuma virspusē ir vecāku fanātisms un hokeja entuziasti. Tikai pēc tam varam runāt par sistēmu vai tās neesamību. Ne tikai hokejam, visai sporta jomai ir vajadzīgs skaidrs sporta likums un saprotami finansēšanas modeļi, jo īpaši jaunatnes sportā un sporta infrastruktūras apsaimniekošanā. Tikai tad šādas “Sapņu komandas” esamība nebūs kā vienreizējs notikums.
Bronzas komandas stūrakmeņi
Lai kļūtu par 12. valsti (Rietumvācija, Čehoslovākija un PSRS netiek skaitītas atsevišķi), kas pasaules čempionātā izcīnījusi medaļas, bija jāsakrīt daudzām lietām gan atsevišķās spēles, gan ilgtermiņa vīzijās, lai tās summētos izcilā rezultātā. Latvieši laukumā skrēja kā traki, gūlās zem ripām, ķēra tās ar zobiem pat tiešā nozīmē un atkal nāca laukumā. Galvenais treneris Harijs Vītoliņš nenoguris atkārto, ka darba pirmajās dienās bija licis galdā savas prasības. Neviens neatteicās un tā radās komanda visās tās labākajās izpratnēs.
Pie Brīvības pieminekļa sagaida hokejistus
Fani sagaida hokejistus pie Brīvības pieminekļa.
Kapteinis Kaspars Daugaviņš neslēpa, ka tik smags darbs pusotra mēneša garumā pirms čempionāta nav bijis sen. Taču tas atmaksājās! Diez vai krosus skrēja šveicieši, zviedri, kanādieši un amerikāņi. Šī iespēja gatavoties gluži kā klubu sezonai deva iespēju Latvijas izlasei šajā čempionātā nezaudēt ātrumā saviem pretiniekiem, būt līdzās katrā epizodē un dažās arī priekšā. Tas bija kas jauns uz mūžīgo žēlabu, ka esam lēnāki par pretinieku, fona. “Pirms gada Haris teica, ka kaut kas ir jādara citādāk. Mēs salikām solīdu plānu un no tā neatkāpāmies. Tas arī bija viens no pamata stūrakmeņiem. Tas akumulējās kā sniega bumba, kas veļas uz priekšu un ieguldītā darba augļi nāca ārā,” intervijā ”Sporta studijai” atklāja fiziskās sagatavotības treneris Ēriks Visockis. Viņa veikums bija viens no svarīgākajiem aspektiem. Komanda to pieņēma, izpildīja un laukumā lidoja.
Labākais mazākums Latvijai
Tikai divi mazākumā zaudēti vārti bija labākais rādītājs starp visām čempionāta komandām. Šodienas hokejā ļoti daudz izšķir spēle nevienādos sastāvos. Ar tādu mazākumu trešā vieta vairs nešķiet tik pārsteidzoša. Kā atklāja Ralfs Freibergs, šajā turnīrā no treneru puses nebija nekādas bļaušanas vai lamāšanas par kļūdām, bija tikai skaidri norādījumi, ko darīt katrā nākamajā maiņā.
Šis miers tika pārnests uz spēlētājiem un komandas aizsardzību. Bez kļūdām neiztika neviens, taču izšķirošu bija stipri maz. Bez ārišķībām, klusi un nemanāmi, savu darbu šajā jomā lieliski paveica somu speciālists Peteri Numelins.
Šilovs vienā statusā ar Irbi un Balderi
Vēl grūti aptvert, ka mūsu jaunais “aizsardzības minsitrs” Artūrs Šilovs ir atzīts ne tikai par pasaules čempionāta labāko vārtsargu, bet arī par vērtīgāko spēlētāju. Vārtsargi pie šāda apbalvojuma tiek pavisam reti, kur nu vēl no finālā nespēlējušās komandas. Ja raugāmies pirms pandēmijas laikā, tad pie šīm balvām ir kļuvuši tādi vārtsargi kā Andrejs Vasiļevskis, Frederiks Andersens, Miko Koskinens, Konors Helibaks, Peka Rinne, Sergejs Borbrovskis. Tie ir pasaules labākie vārtsargi arī pašlaik. Šilovs ir atkārtojis Artūra Irbes sasniegumu, kurš pie labākā vārtsarga balvas tika 1990. gadā PSRS izlasē. Pie vēl līdzīga apbalvojuma kā labākais uzbrucējs 1977. gadā tika Helmuts Balderis. Varbūt šodien mēs vēl savos prātos neesam gatavi likt Šilovu vienā statusā ar mūsu hokeja leģendām, taču darbos tas jau ir noticis. Lai to apstiprinātu, droši vien nepieciešama veiksmīga Artūra turpmākā karjera NHL. Irbe nešaubās, ka tāda būs.
Šilovs šajā turnīrā ne tikai glāba, bet iedeva arī pārliecību visai komandai. Vai tas bija pārsteigums? Laikam nē, jo pirms gada turpat Tamperē viņam bija otra labākā statistika starp visiem vārtsargiem. Šoreiz atvairīto metienu procentu ziņā skaitļi bija zemāki, taču loma komandas panākumos vēl lielāka. Arī attiecīgi novērtēta. Mēdz teikt, ka vārtsargs ir puse komandas. Šilovs tāds bija. Varbūt pat vēl vairāk.
FOTO: izcilākā diena Latvijas hokeja vēsturē — izcīnītas bronzas medaļas pasaules čempionātā, 2023. gada 28. maijs
Spēlē par bronzas medaļām Latvija papildlaikā pieveic vareno ASV, 2023. gada 28. maijs
Jauna hokeja atmoda
Sestais vai septītais spēlētājs, sauciet kā gribat, bet bez Latvijas izlases līdzjutēju dotās enerģijas spēlētājiem emociju degviela diez vai būtu pietikusi. Hokeja pavasaris šoreiz uzvirda no snaudoša vulkāna statusa. Vairāku gadu garumā izlasei līdzi ceļojošo fanu skaits arvien saruka. Arī Rīgas čempionāts tika gaidīts klusi, vairāk runājot par dārgajām un neizpārdotajām biļetēm. Kad čempionāta rīkotāji ar lūdzēja turzu klauvēja pie valdības durvīm, visas zvaigznes pagriezās viņu pusē. Pēc diviem zaudējumiem tika izcīnīta uzvara pār Čehiju. Tā atgrieza ticību visiem. Latvijai sākās izslēgšanas spēļu hokejs, tika nopludināti hokeja federācijas biedriem paredzētie atlaižu kodi. Arēna bija izpirkta un sākās sen neredzēts hokeja trakums! Šī lavīna vēlās ar arvien lielāku spēku un noslēdzās ar apmēram 7000 Latvijas līdzjutēju desantu uz medaļu spēlēm Tamperē, ar aptuveni 30 tūkstošiem sagaidītāju Rīgas centrā. Kas tāds nebija piedzīvots vairāk nekā divdesmit gadu, lielai daļai jaunās paaudzes līdzjutēju, kas viņu dzīvē vēl nebijis. Kā jauna atmoda, kas šajā nedēļā saliedēja visu tautu.
Latvijas līdzjutēji izglāba arī čempionāta izšķirošo daļu Tamperē, kur vairs nebija ne zviedru, ne somu. Dziedoši, dejojoši un, aiz laimes vietējā upē lecoši, tie pieskandināja visu Tamperi un tribīnēs radīja trakāku atmosfēru kā grupas turnīrā Somijas izlases spēļu laikā. Visa šī enerģija gāzās pāri pretiniekiem un vilka uz priekšu savējos tad, kad viss šķita, ai kur slikti. Tā ļāva atspēlēties un uzvarēt izšķirošās spēlēs pret Šveici un ASV. Ne velti Vītoliņš pauž, ka visu turnīru komanda spēlēja kā vairākumā.
62 tonnas alus ir daudz vai maz?
Ar lielām šaubām gaidītie hokeja svētki Rīgā patiešām izdevās. Līdzjutēji, kuriem pa kabatai nebija biļešu iegāde, ātri uztvēra ziņu, ka turpat pie arēnas esošajā fanu zonā var piedalīties kopīgā festivālā ar tiem, kas spēli skatīsies klātienē. Daļai Skanstes iedzīvotāju ļembasts lielceltņu pakājē krita uz nerviem, taču tādas hokeja svinības ārpus arēnas līdz šim nebija nācies novērot. Pēc turnīra rīkotāju aprēķiniem, Rīgā spēles klātienē apmeklēja 170 tūkstoši skatītāji, fanu zonu pat 220 tūkstošu, kas izdzēruši 62 tonnas "Bauskas alus". Neņemos spriest, cik precīzi ir šie skaitļi, tomēr klātienē esot, šķita, ka viens apmeklētājs izdzer stipri vairāk par matemātiski aprēķinātu vienu puslitra kausu.
Latvijas hokeja izlase godalgota ar Valsts prezidenta medaļām
Latvijas hokeja izlases spēlētāji un treneri pirmdien Rīgas pilī godalgoti ar Valsts prezidenta medaļām. Valsts prezidents Egils Levits svinīgajā pasākumā ...
Hokejs iespēju izmantoja, gaidām politiķu atbildi
Pēc hokeja infrastruktūras un augstā līmenī spēlējošo skaita Latvija nebūt nav tuvumā labāko trijniekam. Mums noteikti palīdzēja arī tas, ka daudzas izlases uz šo turnīru atbrauca ne tajā labākajā sastāvā, ka spožākās zvaigznes arvien biežāk izvēlas maija otrajā pusē atpūsties. Taču tā nav mūsu problēma. Latvijas izlase izmantoja savu iespēju tieši tad, kad to varēja un vajadzēja. Drīzāk pārsteidza, ka šai komandai bija tā dŗvētais killera instinkts, spēja mainīt spēles gaitu un uzvarēt nomināli spēcīgākus pretiniekus pagarinājumā vai mača izskaņā. Kopā ar izcilu vārtsargu, taktisko pārliecību, raksturu un līdzjutēju atbalstu tas pārvērtās spēkā, kas pelnīti izcīnīja trešo vietu. Tā nebija vienu vārtu vai vienas veiksmīgas spēles haļava. Ceļā uz šo sapņu mirkli tika apspēlētas hokeja lielvalstis Čehija, Šveice, Zviedrija un ASV.
Tā bija komanda ar ļoti stipru raksturu, ko novērtēja visā hokeja pasaulē. Gandrīz visā, jo no turnīra izslēgtajā Krievijā dažādi muldoņas tagad spriež, ka, spēlējot viņiem, Latvija nekad netiktu bronzas. Jā, krievi būtu starp medaļu pretendentiem, taču pēdējā desmitgadē pasaules čempionātu viņu uzvarējuši tikai vienreiz. Žēl, ka pie šiem “speciālistiem” piemeties arī Latvijas izlases visu laiku rezultatīvākais spēlētājs Leonīds Tambijevs, kuram esot robežas otrā pusē, acīmredzot skauž šīs Latvijas izlases panākumi.
Nav šaubu, ka daudzi jaunie ziķeri mammām un tētiem tagad prasa slidas un nūju. Droši vien šoruden hokeja haļļu durvis atvērs vairāk vecāku nekā iepriekš. Cik ar saviem maciņiem spēs pavilkt šo dārgo sporta veidu, atliek vien minēt. Jaunatnes hokejs ir tā vieta, kur visvairāk ir nepieciešamas valsts un pašvaldību finansiālais atbalsts. Nešaubos, ka Jūrmalas domnieki, kuri jau ir aizslēguši Majoru hokeja laukumu un tūdaļ pārtrauks finansējumu bērnu hokejam pilsētā, skries spiest roku bronzas vārtu autoram mellužniekam Kristiānam Rubīnam un gada beigās dos viņam pilsētas labākā sportista balvu. Šāda izrādīšanās neprasa konkrētus lēmumus. Taču tieši tos visvairāk gaida ne tikai hokeja, visa sporta sabiedrība. Lai nākamo šādu svētku dienu nebūtu jāgaida ceturtdaļgadsimtu, vai vēl ilgāk.