Hokeja čempionāts ar alu un bez tā. Atskats vēsturē
Latvijā katrs pienapuika zina, ka “hokejs bez alus ir daiļslidošana”. Nav nekādas vajadzības šo hokeja moto piesavināties kā savu izdomājumu, taču 2008. gadā, kad atjaunotais Rīgas "Dinamo" sāka savas gaitas Kontinentālajā hokeja līgā, mēs ar "Dinamo" ģenerālmenedžeri Normundu Sējēju šo dzīves gudrību sludinājām visbiežāk. Taču tas nenozīmē, ka latvju tauta šo patiesību kaut kad nebūtu zinājusi vai vismaz nojautusi.
Kaut manā dzērienu paletē alus nebūt nav pirmajā trijniekā, Latvijas izlases pirmo gadu kontekstā biju radījis iespaidu, ka mani pasaules čempionātos interesē tikai alus. Salīdzinot turnīrus, bieži atgādināju, ka šis nu gan ir galīgi neizdevies, jo… žurnālistiem atkal nebija brīvalus. Pirms Latvija atgriezās elites grupā, žurnālistus pie brīvalus bija pieradinājis to gadu IIHF prezidents Ginters Sabeckis no Vācijas. IIHF kase varbūt tad arī nebija tik pilna kā pēc tam Renē Fāzelam, taču alus par brīvu pasaules čempionātos žurnālistiem bija gan 1986. gadā Maskavā, gan 1990. gadā Bernē, gan pēc diviem pavasariem Prāgā un, loģiski, arī nākamajā turnīrā Minhenē. Jā, kādreiz tika uzlikti šādi tādi žņaugi, kā Bernē pirms 33 gadiem: līdz septiņiem vakarā preses centrā alus par velti, pēc tam – viens franks par puslitru bairīša. Kaut ko ierobežot mēģināja arī krievi mums tik laimīgajā Pēterburgā gadsimtu mijā, kur žurnālistiem brīvalu salēja tikai spēļu pārtraukumos, bet vai nu kāds tik glups, ka nevar uzreiz paņemt divus kausus.
Vēl vairāk mūs, Latvijas žurnālistus, C grupā Bledā izlutināja slovēņi. Viesnīcā "Lovec" Bledas ezera krastā, kur mitinājās lielākā daļa latvju preses, likteņa sakritības dēļ bija iekārtots arī pasaules čempionāta preses centrs ar vairākiem slovēņu aliem. Visus vairs neatceros, bet garšas kārpiņas joprojām atgādina par "Čornij baron", kuru dzēra pilnīgi visi. Savā pasaules čempionātu pieredzē esmu novērojis vēl kādu likumsakarību: ja alus ir par brīvu, tad to dzer arī tādi ļaudis, kas ārpus hokeja tiek uzskatīti par nedzērājiem. Kā 1993. gadā Minhenē Vladimirs Jurzinovs. Nu kā tu apvainosi vienu no IIHF sponsoriem "Warsteiner"! Nākamajā pavasarī Kopenhāgenā biju patiesi aizvainots, ka "Warsteiner" bija tikai uz hokeja laukuma apmalēm. Kā reklāma… Pēc gada Bratislavā, kur daži nūģi no tiesnešu korpusa neļāva Latvijai godīgā spēlē pieveikt Slovākiju, "Warsteiner" atkal bija uz apmalēm, bet preses centrā slovāki piedāvāja savu brīvalu.
Šajos trīsdesmit gados ar Latvijas izlasi ir bijis tikai viens čempionāts pilnīgi bez alus. 2007. gadā Maskavā darbojās t.s. federālais likums, ka sporta pasākumos alu nedrīkst tirgot. Līdzjutējiem. Arī žurnālistiem preses centrā tas bija par naudu. Liekas, ka trīs eiro par kausu. Tik sabēdājušos latviešus kā togad Hodinkā vairs nekur neesmu saticis. Kā par brīnumu Mitiščos, kur Oļegs Znaroks ar mūsējiem aizvadīja pēdējās trīs spēles, federālais likums vairs nedarbojās – tur alu tirgoja arī hallē.
Laika skrējienā alus cenas cipari var būt arī mazliet neprecīzi, bet itin labi atceros tautas sašutumu Kirova Lipmana rīkotajā 2006. gadā Rīgā notikušajā turnīrā. Tolaik labākajos Rīgas krogos puslitrs vietējā ražojuma brūvējuma ("Užavas", "Tērvetes", "Bauskas", "Piebalgas", "Aldaris") maksāja no 1,20 līdz 1,50 latiem. Bet jaunuzceltajā "Arēnā Rīga" čempionāta laikā uzsit cenu uz trim latiem! Jūs domājat, ka pēc čempionāta kādam ienāca prātā atgriezties pie vecajām cenām? Aizmirsa. Vēl vairāk – cenas pacēla arī krogos. Šeit vietā būtu nopietnāks pētījums par alus stāvokli pasaules čempionātos, taču vienu lietu varu apgalvot droši – nu jau reti kurā čempionātā alus kauss ir lētāks par pieciem eiro. Visbriesmīgāk bija pērn Helsinkos un Tamperē! Somijas galvaspilsētā par 0,33 l – 8,7 eiro, Tamperē par 0,4 l – 8,9!
Skaidrs, ka alus būs arī šogad Rīgā. Kāds un par cik? "Bauskas alus" un cena seši eiro par puslitru.
