Pirms spēles pasludināti čempioni, 220 tūkstoši tribīnēs un izsisti vēstniecību logi – kā gājis Pasaules kausa finālos līdz šim

Abas komandas savā vēsturē jau ir izcīnījušas Pasaules kausu, taču tikai vienai no tam izdosies veikt jaunu ierakstu vēstures lappusēs. Futbola pasaule gaida, vai Lionels Mesi kļūs par sava laika leģendu, kādi savos gados bija Pasaules kausa triumfatori  Pelē un Djego Maradona, vai arī tikai par desmitgades spēlētāju bez pašas galvenās futbola trofejas. Tikmēr atskatīsimies, kādi bijuši svarīgākie iepriekšējā 21 turnīra izšķirošo spēļu notikumi.

1930. gads, Urugvaja – Argentīna 4:2

Pirmā Pasaules kausa finālu abās valstīs vairāk uztvēra kā 1928. gada olimpisko spēļu revanša maču, taču atkal uzvarēja Urugvaja. Izšķirošā spēle notika trešdienā, un tā ir viena no divām reizēm, kad Pasaules kausa ieguvēji nav noskaidroti svētdienā. Neraugoties uz nedēļas vidu, cilvēki jau no pulksten 9 rītā sāka ieņemt vietas Montevideo “Centenario” stadionā, un kopējais to skaits bija nedaudz vairāk nekā 68 tūkstoši.

Nesaskaņas starp abām komandām radās jau pirms spēles, nespējot vienoties, kura no tām sagādās spēles bumbu. Pirmajā puslaikā tika spēlēts ar argentīniešu bumbu, otrajā ar urugvajiešu. Pēc pārtraukuma Urugvaja guva trīs bezatbildes vārtus un nākamā diena tika pasludināta par brīvdienu, kamēr šīs valsts vēstniecībā Buenosairesā ar akmeņiem tik izdauzīti visi logi.

1934. gads, Itālija – Čehija 2:1, pagarinājumā

Uzvaras vārtus mača 96. minūtē guva Angelo Skiavio, otrajā turnīrā pēc kārtas līdz triumfam nonākot mājiniekiem. Šoreiz Romas nacionālajā stadionā prieka brīdi klātienē izbaudija 55 tūkstoši skatītāju. Interesanti, ka pirmie Pasaules kausa ieguvēji Urugvaja savu titulu aizstāvēt nemaz nebrauca, tādējādi protestējot pret Eiropas komandu mazo skaitu viņu dzimtenē pirms četriem gadiem. Toreiz tāds bija tikai četras: Beļģija, Francija, Rumānija un Dienvidslāvija.

1938. gads, Itālija – Ungārija 4:2

Pēdējā turnīrā pirms otrā pasaules kara Itālijas izlase kļuva par pirmo, kas uzvarējusi ārpus dzimtenes un pirmo, kas Pasaules kausu pacēlusi divas reizes pēc kārtas. Finālā Parīzē jau sestajā minūtē pirmos vārtus guva Džino Kolausi. Viņš un Silvio Piola finālā guva pa diviem vārtiem. Ungāri līdz finālam bija aizkļuvuši ar kopējo vārtu attiecību 13:1.

1950. gads, Urugvaja – Brazīlija 2:1

Viena no lielākajām drāmām futbola vēsturē. Šajā turnīrā nebija vienas pēdējās spēles, čempioni tika noskaidroti četru komandu turnīrā, taču par neformālu finālu kļuva Brazīlijas un Urugvajas spēle. Mājiniekiem pietiktu ar neizšķirtu, taču neviens nešaubījās par Brazīlijas uzvaru. Triumfu “Maracana” stadionā vēlējās redzēt katrs brazīlietis. Laimīgie 173 850 skatītāji stadionā iekļuva ar biļetēm, vēl apmēram 50 tūkstoši ielavījās bez tām. Abi skaitļi joprojām ir futbola spēles apmeklētības rekords, kurš diez vai jebkad tiks pārspēts.

Spēles dienā avīzes rakstīja, kā Brazīlija tiks kronēta par pasaules čempioniem. Kā nu ne, ja iepriekšējos mačos zviedri un spāņi bija sasisti ar attiecīgi 7:1 un 6:1, bet gadu iepriekš tā pati Urugvaja ar 5:1. Rio ielās valdīja karnevāls, bet pilsētas mērs Anhelo Mendess de Moraešs pirmsspēles runā teica: “Jūs, spēlētājus, miljoniem tautiešu pēc pāris stundām suminās kā pasaules čempionus! Jums nav pretinieku uz visas zemeslodes! Jums, kurus es jau sveicu kā uzvarētājus!” Otrā puslaika sākumā, kad Friaga izvirzīja vadībā mājiniekus, tribīnēs sākās svinības un uguņošana. Tomēr otrā puslaika vidū Urugvaja guva divus vārtus un atlikusī spēles daļa aizritēja kapa klusumā. Pēc tās beigām raudāja abas komandas un daudzi tūkstoši tribīnēs.

1954. gads, VFR – Ungārija 3:2

Vācijā pirmo no četriem šīs valsts tituliem joprojam dēvē par Bernes brīnumu. Varenie ungāri piecu gadu laikā nebija zaudējuši 31 spēli un tika uzskatīti par čempionāta favorītiem. Abas komandas tikās turnīra pirmajā fāzē, kur ungāri sagrāva rietumvāciešus ar 8:3. Arī fināls sākās līdzīgi, jau 8. minūtē Ungārijai panākot 2:0 vadību. Vairāk vārtu viņi neguva, bet jau 18. minūtē Vācija bija panākusi neizšķirtu. Tas turējās līdz 84. minūtei, kad Helmuts Rāns guva uzvaras vārtus. Šīs spēles iznākums tiek vērtēts kā viens no lielākajiem futbola vēstures pārsteigumiem.

1958. gads, Brazīlija – Zviedrija 5:2

Tas bija čempionāts, kurā pirmo reizi visai pasaulei uzmirdzēja 17 gadu vecais Pelē, finālā iesitot divus no pieciem Brazīlijas izlases vārtiem. Tā bija pirmā reize, kad finālā tikās Eiropas un Dienvidamerikas komanda un pirmā reize, kad Pasaules kauss ceļoja uz citu kontinentu. Brazīlijas izlase titulu izcīnīja zilos kreklos, kurus nopirka īsi pirms spēles sākuma, jo ierastie dzeltenie bija arī mājiniekiem zviedriem. Šo pretstāvi bija iecerēts atrisināt ar izlozes palīdzību, taču Brazīlijas izlases pārstāvji uz to nemaz neieradās.

1962. gads, Brazīlija – Čehoslovākija 3:1

Čīles nacionālajā stadionā Santjago Brazīlija kļuva par otro komandu vēsturē, kas aizstāvējusi savu titulu. Pasaule jau labi zināja Pelē un gaidīja jaunu viņa zvaigžņu stundu, taču vēl topošā futbola leģenda laukumā netika saudzēta un viņam turnīrs savainojuma dēļ beidzās pēc otrās spēles. Ceļā uz finālu Brazīlija uzvarēja četras no piecām spēlēm, nespējot pārspēt tikai čehoslovākus. Finālā abas komandas tikās vēlreiz, Čehoslovākija iesita pirmā, taču Amarildo, Zito un Vavā vārti visu pagrieza gaidītā brazīļu tirumfa virzienā.

1966. gads, Anglija – VFR 4:2 pagarinājumā

Līdz šim vienīgā reize, kad Pasaules kausu pacēlusi Anglija. Futbola dzimtene joprojām dzīvo atmiņās un cerībās par jaunu triumfu, taču katra nākamā reize nesusi vilšanos. Tajā sestdienā, kas ir viena no divām reizēm, kad Pasaules kausu neizcīna svētdienā, Vemblija stadionā bija 96 tūkstoši skatītāji, bet pie TV ekrāniem 32,3 miljoni. Tā joprojām ir visu laiku visvairāk skatītā sporta pārraide Lielbritānijā. Anglijas izlases labā trīs vārtus guva Džefs Hērsts un joprojām ir vienīgais, kurš ko tādu paveicis Pasaules kausa finālā,

1970. gads, Brazīlija – Itālija 4:1

Pirmo reizi finālā satikās divas jau iepriekš uzvarējušās komandas. Brazīlija kļuva par pirmo komandu, kura triumfējusi trīs reizes. Uzvarētājiem paredzētais Žila Rimē kauss, saukts arī par zelta dievieti, nonāca Brazīlijas glabāšanā. 1983. gadā to nozaga un tā arī vairs neatrada. Brazīlija bija šī turnīra favorīti, komanda dominēja kvalifikācijas turnīrā un ceļā uz finālu. Tajā pirmo no četriem brazīļu vārtiem guva Pelē.

1974. gads, VFR – Nīderlande 2:1

Vācijai ar Franci Bekenbaueru priekšgalā finālā izdevās apturēt Johanu Kruifu un totālo futbolu spēlējošos holandiešus. Nīderlande līdz finālam aizkļuva ar kopēju vārtu attiecību 14:1 un finālā jau 2. minūtē Nēskens realizēja 11 metru soda sitienu. Uzvaras vārtus vāciešu lahā guva cita šīs valsts futbola leģenda Gerds Millers. Bekenbauers, kā arī Zeps Maiers, Volfgangs Overāts, Jirgens Grabovskis un Horsts Dīters Hotgess kļuva par pirmajiem, kuru kolekcijā ir Pasaules kausa pilns medaļu komplekts. Savukārt Vācijas izlase par pirmo, kas Pasaules kausu izcīnīja divus gadus pēc triumfa Eiropas čempionātā.

1978. gads, Argentīna – Nīderlande 3:1, pagarinājumā

Holandieši zaudēja otro finālo pēc kārtas un atkal cīņā ar mājiniekiem. Spēle aizritēja nokaitētā atmosfērā. Argentīnas izlase laukumā ieradās piecas minūtes vēlāk nekā paredzēts un protestēja par van den Kērkofa rokas apsēju, ar kādu viņš bija spēlējis visu turnīru. Holandiesi atbildi parādā nepalika un atteicās piedalīties pēcspēles ceremonijā. Par spēles galveno varoni kļuva turnīra rezultatīvākais spēlētājs Mario Kempess, kurš finālā guva divus vārtus. Tiesa, uzvaras vārtus 16. minūtē iesita Danielo Bertoni.

1982. gads, Itālija – VFR 3:1

Pēc 44 gadu pārtraukuma atkal triumfēja Itālija, finālā Madridē pārliecinoši uzvarot vāciešus. Tas bija Paolo Rosi čempionāts, kurš kļuva par turnīra rezultatīvāko spēlētāju un tika pie pirmo reizi pasniegtās labākā spēlētāja balvas. Finālā viņš guva pirmos vārtus, viņam piebalsoja Tardelli un Altobelli, tādēļ vācieša Breitnera 83. minūtē gūtajiem vārtiem bija tikai prestiža nozīme.

1986. gads, Argentīna – VFR 3:2

Argentīna triumfēja otro reizi desmitgadē, bet par turnīra labāko spēlētāju kļuva Djego Maradona. Finālā viņu pieskatīja un faktiski nepamanāmu padarīja Lotārs Mateuss, tomēr tieši pēc Maradonas filigrānas piespēles 86. minūtē uzvaras vārtus guva Buručaga. Pirms tam Brauns un Valdano panāca 2:0 Argentīnas labā, bet Rumenige un Fellers rezultātu izlīdzināja. Acteku stadionā Mehiko spēli noraudzījās 114 tukstoši skatītāju, kas ir pēdējais fināls ar simts vai vairāk tūkstošiem tribīnēs.

1990. gads, VFR – Argentīna 1:0

Pirmo reizi vēsturē finālā atkal tikās tās pašas komandas. Vācija guva revanšu, pateicoties Andreasa Brēmes 85. minūtē realizētam 11 metru soda sitienam. Vācija kļuva par pirmo komandu, kas spēlējusi trīs finālus pēc kārtas. Vēlāk to izdosies atkārtot Brazīlijai. Šķiet neticami, bet Pasaues kausa tobrīd sešdesmit gadus ilgajā vēsturē tas bija pirmais fināls, kurā kāda no komandām neguva vārtus. Argentīnietis Pedro Monzons kļuva par pirmo finālā no laukuma noraidīto spēlētāju, bet pati spēle tiek ierindota Pasaules kausa garlaicīgāko finālu topa augšdaļā.

1994. gads, Brazīlija – Itālija 0:0, 3:2 pēc 11 metru sitieniem

Brazīlija kļuva par pirmo četrkārtējo Pasaules kausa ieguvēju, bet pati spēle par pirmo finālu, kurā pamatlaikā un papildlaikā netika gūti nevieni vārti. Uzvarētāju pirmo reizi nosaidroja 11 metru sitienu sērijā, kurā Itālijas netrāpīja trīs reizes, izšķirošo kļūdu pieļaujot tādai zvaigznei kā Roberto Badžo.

1998. gads, Francija – Brazīlija 3:0

Tā bija spoža Francijas izlases uzvara finālā, kas šai valstij ļāva pirmo reizi triumfēt Pasaules kausa izcīņā. Simtiem tūkstošu parīziešu devās svinēt uzvaru Elizejas laukos, 76 tūkstoži to izbaudīja klātienē “Stade de France”. Par spēles zvaigzni kļuva divus vārtus guvušais Zinedins Zidāns, bet Petī trešie vārti kompensācijas laikā piešķīra papildus emocijas mājinieku uzvarai.

2002. gads, Brazīlija – Vācija 2:0

Pirmo reizi Āzijas konntinentā rīkotajā turnīrā finālā rezultatīvākais spēlētājs Ronaldo divas reizes raidīja bumbu turnīra labākā spēlētāja, no vecmāmiņas puses latviešu izcelsmes vārtsarga Olivera Kāna vārtos. Brazīlijas izlase par čempioni kļuva piekto reizi.

2006. gads, Itālija – Francija 1:1, 5:3 pēc 11m soda sitieniem

Spēles pirmajās 20 minūtēs Zinedins Zidāns realizēja “pendeli” un Marko Materaci atbildēja ar savu vartu guvumu, taču futbola vēsturē abi spēlētāji iegāja ar pavisam citu notikumu mača pagarinājumā. Zidāna sitiens ar galvu Materaci pakrūtē un noraidījums no laukuma ir viena no futbola visu laiku apspriestākajām epiozdēm. Tā gan neietekmēja spēles iznākumu, kurā uzvarētāju otro reizi vēsturē noskaidroja pēcspēles sitienos un atkal tajos piedalijās Itālija. Šoriz viņi sita nekļūdīgi, bet Francijas izlasē vienīgo kļūdu pieļāva Davids Trezegē.

2010. gads, Spānija – Nīderlande 1:0, pagarinājumā

Pirmo reizi Pasaules kausa izcīņa notika Āfrikas kontinentā un aizritēja nemitīgā vuvuzelas tauru pavadījumā. Spānijas izlase ne tikai pirmo reizi izcīnīja Pasaules kausu, bet kļuva arī par pirmo Eiropas komandu, kas to paveikusi ārpus sava kontinenta. Uzvaras vārtus 116. minūtē guva Andres Injesta. Fināla skatītāju TV auditorija bija 900 miljoni, lai gan iepriekšējo divu turnīru finālus ik reizi vēroja vairāk par miljardu planētas iedzīvotāju.

2014. gads, Vācija – Argentīna 1:0 pagarinājumā

Vācija izcīnīja savu ceturto čempionu titulu un pirmo pēc Vācijas atkalapvienošanās. Fināls tika aizvadīts “Maracana” stadionā un to apmeklēja 74 tūkstoši skatītāji. Pēc veiktās renovācijas tāda ir tā kapaciitāte, lai gan pirms 64 gadiem šajās pat tribīnēs saspiedās ap 220 tūstošiem skatītāju. Šoreiz TV skatītāju auditorija atgriezās virs viena miljarda, kura 113. minūtē sagaidīja uz maiņu nākušā Mario Getces vārtu guvumu

2018. gads, Francija – Horvātija 4:2

XXI gadsimta rezulatīvākajā finālā Lužņiku stadionā Maskavā Francija tika pie sava otrā titula. Horvāts Mario Mandžukičs kļuva par pirmo spēlētāju, kurš finālā bumbu raidījis savos vāros. Par fināla labāko spēlētāju tika atzīts Francijas izlases labā otros vārtus guvušais Antuāns Grīzmans. Ceturtie vārti tobrīd vēl padsmitnieka, tagad pasaules futbola vērtīgākā spēlētāja Kiliana Mbapē rēķinā. Par turnīra labāko spēlētāju tika atzīts finālā zaudējušais Luka Modričs. Francijas izlases treneris Didjē Dešāms kļuva tikai par trešo cilvēku, kuram Pasaules kausu izdevies izcīnīt gan kā spēlētājam, gan kā trenerim. Pirms viņa to paveica brazīlietis Mario Zagallo un vācietis Francs Bekenbauers.