Caur liesmām atpakaļ basketbolā - sprādzienā izdzīvojušā Dāvida Vīksnes stāsts

Šis ir stāsts par cīņassparu. Par nepadošanos. “Jā, dažkārt cilvēkiem gadās, ka dzīvē iestājas dziļa bedre. Es tādā nokļuvu jaunībā, un zināmā mērā pat esmu pateicīgs, ka tas atgadījās jau tad. Tas man bija pamatīgs pārbaudījums, jo nu zinu, kā ir iziet cauri tādām grūtībām. Toreiz vispirms man vissvarīgākais bija atgriezties normālā dzīvē, atsākt staigāt, domas par basketbola spēlēšanu bija otrajā plānā. Bet, tiklīdz sapratu, ka varēšu, tā darīju visu, lai būtu vēl spēcīgāks,” žurnālam "Kas Jauns" stāsta 22 gadus vecais puisis, atceroties savu cīņu par veselības atgūšanu un atgriešanos basketbola laukumā.

Pat neizdevās izbaudīt triumfu

Gāzes sprādziens Dāvida mājās notika 2018. gada augustā, tikai divas dienas pēc tam, kad viņš kopā ar Latvijas junioru U-18 izlasi pirmo reizi Latvijas basketbola vēsturē izcīnīja Eiropas čempionāta sudraba medaļu. Dāvids pat nespēja īsti nosvinēt šo panākumu, jo viņam jau bija jācīnās par savu dzīvību.

“Gribējās mazliet atpūsties, saprast, ko esam paveikuši, un tad nosvinēt medaļu. Nesanāca... To dienu lieliski atceros. Torīt ar komandu devāmies uz Latvijas Basketbola savienības sarīkoto apsveikšanu un tikšanos ar žurnālistiem. Pēcpusdienā atgriezos mājās, aizgāju pagulēt, jo nogurums pa šīm turnīra nedēļām bija sakrājies, un tad gatavojos vakarā iziet pagalmā pamētāt grozā bumbu. Bet tik tālu netiku...” stāsta Dāvids.

Viņš tovakar mājās bija sajutis gāzes smaku, pateicis par to vecākiem, atvēris logu, lai izvēdinātu istabu, un devies ārā. Tad notika sprādziens, turklāt jaunais basketbolists atradās paša sprādziena centrā, tāpēc arī vissmagāk cieta. “Vispirms bija ļoti, ļoti spoža gaisma, tad nenormāls karstums. Nostrādāja intuīcija uzreiz skriet ārā no mājas. Vārtījos pa zemi, jo man likās, ka joprojām degu, tad pieskrēja mamma, kas man uzmeta palagu, bet pēc tam mēģināju piecelties, taču acu priekšā viss sametās melns, likās, tūlīt atslēgšos. Tomēr samaņu atguvu un sapratu, ka labi nav. Paskatījos uz māju, tur tāds haoss – viss izmētāts, logi izspridzināti, visapkārt kaut kādi dēļu gabali... Neatceros, vai kāds man pateica vai pats izdomāju, bet devos uz ūdens mucu dzesēties, jo joprojām likās, ka āda turpina degt,” atceras puisis.

Šajā mucā viņš sagaidīja neatliekamo medicīnisko palīdzību un ugunsdzēsējus: “Tos izsauca kāds garāmbraucējs, jo pašiem mājiniekiem visā tajā haosā un panikā bija kaut kur pazuduši mobilie telefoni. Tobrīd garām brauca kāda mašīna, atceros, kā es viņam no mucas māju, auto mūs pamanīja, nobremzēja, iebrauca pagalmā un izsauca palīdzību. Šķita, ka glābējus gaidu veselu mūžību, taču tie ieradās patiešām ātri.

Viens no ugunsdzēsējiem palīdzēja iekāpt ātrās palīdzības mašīnā, tur gaidījām, kad ieradīsies anesteziologs, kurš tad mani iemidzināja, un pamodos tikai nākamajā vakarā slimnīcā.”

Dieva brīnums

Sprādzienā Dāvids guva vairāk nekā 50 procentu ķermeņa apdegumu. Puisim apdega viss, kas nebija ar drēbēm klāts, – rokas, kājas, seja. “Biju uzvilcis šortus, krekliņu un kedas. Patiesībā man paveicās, ka tieši tovakar biju sporta kreklā, jo parasti tajā karstajā vasarā mētāt bumbu pagalmā gāju bez krekla. Nebūtu man krekliņa, apdegtu visa ķermeņa augšdaļa, un diez vai tad izdzīvotu. Par laimi, man bija tie šorti un krekliņš, kas pasargāja, jo drēbes neaizdegās. Un tas bija Dieva brīnums, ka neviens necieta arī no koka šķembām un stikla lauskām, kas visapkārt lidoja,” spriež Dāvids.

“Tagad domāju, labi, ka tas biju es, kurš visvairāk cieta. Mamma atradās blakus istabā, bet, ja viņa vai tētis trāpītos telpā, kur bija sprādziens, tad... domāju, sekas būtu daudz traģiskākas. Redz, es taču vēl esmu jauns, labā fiziskā formā, tāpēc mans ķermenis daudz ātrāk atkopās. Ne velti treneri un citi basketbolisti mani bija iesaukuši par Dzelzi, jo biju komandā viens no fiziski visizturīgākajiem puišiem, pamatīgi uztrenēju spēku, arī raksturā esmu tāds, kurš nav gatavs padoties,” nosaka Dāvids.

Izredzes 50 uz 50

Pirmās dienas slimnīcā Dāvidam ir kā miglā. “Kad pamodos, tas bija kā trieciens pa visu ķermeni – no sāpēm. Vistrakākais bija, ka ķermenis nepārtraukti svīda un sviedri tecēja zem pārsējiem, kas sāpes tikai pastiprināja. Pārsēji bija slapji no sviedriem, tie koda mugurā... Pagulēt nebija iespējams vispār, visādas pozas izmēģināju! Diezgan bezcerīgi. Māsiņai lūdzu, lai iedod anestēziju, lai es atslēgtos un vismaz mierīgi varētu pagulēt, taču man atbildēja, ka pēc anestēzijas varu arī nepamosties. Pirmās nedēļas bija patiešām ļoti mokošas. Kaut cik normāli jutos dažas stundas pēc pārsiešanas, kas notika trīsreiz nedēļā. Turklāt es nevarēju pakustināt rokas, lai, piemēram, sevi pakasītu.”

Dāvida stāvoklis patiešām bija smags, jo pašā sākumā viņa izredzes tika lēstas 50 uz 50, taču puisis neticami ātri atkopās, viņam pat nevajadzēja pārstādīt ādu. Jau pēc divām nedēļām puisis no intensīvās palātas tika pārvests uz parasto, un tur jau sākās smags darbs, lai atgūtu spēju kustēties. “Sākumā man galvā malās viens jautājums – cik slikti ir ar mani? Taču to nevienam neprasīju. Bet scenāriji bija vairāki – varēju neizdzīvot; varēju izdzīvot, bet uz atlikušo mūžu būtu zaudējis iespēju kustēties; un trešais variants – ka viss būs labi. Atceros, kā ārsts teica, ka viņi darīs savu darbu, bet man jādara savs – viss iespējamais, lai āda atgūtu elastību, rētaudi nesavilktu locītavas. Kas man cits atlika? Es taču esmu cīnītājs, Dzelzis, tāpēc pirmos divus variantus izslēdzu un pieturējos pie trešā. It sevišķi, ja ārsti mierināja, ka viss būs labi un atlabšana būs atkarīga no manis paša,” atceras Dāvids.

Kā iemācīties no jauna staigāt

Pirmajās nedēļās puisis pat nevarēja pakustināt pirkstus, kur nu vēl paiet. “Vispirms mamma man atveda rokas espanderu, biju tik vājš, ka to vispār nevarēju saspiest. Tā bija milzīga vājuma sajūta – es, čalis, kurš vēl nesen izcīnījis sudraba medaļu, tagad ir nevarīgs kā zīdainis. Sajutos, kā tik tikko piedzimis, jo paiet nevarēju. Tas bija briesmīgi – smadzenes lieliski apzinājās, kas ir staigāšana, taču fiziski uz to nebiju spējīgs, ķermenis man to neļāva. Āda nebija pietiekami elastīga, man to ar dažādiem vingrojumiem vajadzēja iestaipīt. Nākamais uzdevums bija piecelties kājās un nostāties, to spēju kādas piecas sekundes – viss ķermenis nespēkā trīcēja, līdz atkritu gultā. Un tā dienu no dienas vingrinājos, līdz ar staiguļa palīdzību varēju paspert pirmos soļus.

Progress bija diezgan manāms, un šajā ziņā man jāsaka liels paldies tam puisim, ar kuru gulēju vienā palātā. Viņš bija guvis daudz smagākus apdegumus, un es redzēju, kā viņš nemitīgi vingrina kājas, mēģinot tās saliekt ceļos un iztaisnot. Skatījos, kā viņš staipa kāju, padomāju, ka es ar tā gribētu. Mans pirmais mērķis bija panākt šo puisi, izstiept kāju tāpat kā viņš. Pēc nedēļas man tas jau izdevās, bet pirmās četras dienas bija lielas mocības – viss sāpēja. Šis puisis, viņam pašam to nezinot, bija liels manis motivētājs, tāpēc, ja viņš gadījumā lasa šo manu stāstu, tad – esmu pateicību parādā par iedvesmošanu. Man tajā brīdī tas bija tik svarīgi – redzēt, ka tomēr ir iespējams atgūt kustības,” uzsver Dāvids, piebilstot: “Un liels paldies arī Basketbola savienībai, kas sarūpēja man lieliskus speciālistus, pie manis brauca fizioterapeits Ēriks Visockis ar brāli basketbola treneri Artūru Visocki-Rubeni, un ar viņu palīdzību mēģināju atgūt kustēšanās spējas.”

Atgriešanās laukumā

Pirmās domas par atgriešanos basketbolā Dāvidam pavīdēja mēnesi pēc negadījuma, kad viņš iznāca no slimnīcas. “Protams, pirmajā nedēļā pēc sprādziena par to vispār nedomāju, man galvenais bija izdzīvot, vienīgās domas, kā mazināt sāpes. Bet, kad sapratu, ka varēšu tomēr pilnvērtīgi kustēties, uzstādīju sev mērķi jau nākamajā sezonā atkal iziet laukumā. Atlabšana patiešām notika neticami ātri!” gandarīts ir basketbolists.

Savu pirmo mēģinājumu iemest bumbu grozā nu Dāvids atceras ar smaidu. “Tas bija ļoti grūti. Pat nespēju aizmest līdz grozam no soda metiena līnijas, tāpēc vispirms mēģināju iemest no groza apakšas. Palēkties vispār nevarēju, knapi groza tīkliņu aizsniedzu. Sajutos tik neērti, tas man bija pat tāds kā apkaunojums, jo vēl pirms pāris mēnešiem taču triecu bumbu grozā lēcienā no vietas! Un nu pēkšņi netieku līdz tīklam! Tas bija morāli sāpīgi, bet tajā pašā laikā milzīga motivācija atgūt spēku. Protams, brīžiem māca šaubas, vai varēšu atgriezties tādā līmenī, bet, re, esmu atgriezies un vēl spēcīgāks!” gandarīts ir Dāvids.

Sāpēja katrs pieskāriens

Viņš arī atklāj, ka daudz pūļu pielicis, lai atgūtu savu sākotnējo svaru: “Eiropas čempionāta laikā svēru 86 kilogramus, bet, iznākot no slimnīcas, nieka 68. Tā man bija pirmā cīņa – dabūt atpakaļ svaru, lietoju speciālus ogļhidrātu maisījumus. Man arī bija atrofējušies visi muskuļi, tāpēc pie Ērika Visocka cītīgi trenējos. Protams, tas viss bija ļoti sāpīgi, jo man sāpēja ik mazākais pieskāriens, ķermenis vēl dzija, rokas bija klātas ar sāpīgām rētām, ķermenis niezēja, pēc katra vingrojuma gribējās savu jauno ādu pakasīt. Tiklīdz paņēmu rokās ko smagāku, tā apdegušās plaukstas un elkoņi uzreiz kļuva melleņu krāsā – laikam asinis ādā satecēja... Tad man gribējās hanteles mest malā un kasīt to ādu, bet nedrīkstēju padoties. Piemēram, kad pieliecos, tā pēc pāris sekundēm dedzināja muguru. Tā bija pamatīga, pakāpeniska cīņa, jo sasteigt rehabilitāciju arī nedrīkstēja!”

Dāvida Vīksnes atgriešanās basketbola laukumā notika nieka pusgadu pēc pārciestā sprādziena. Tas bija 2019. gada 28. janvāris, viņu savās rindās bija uzņēmusi Ventspils Augstskokas komanda, kas palīdzēja puisim pēc smagās traumas rehabilitēties. Taču pirmie treniņi ar komandu bijuši patiešām grūti. “Es centos izvairīties no vismazākā kontakta, katrs sitiens pa rokām nenormāli sāpēja. Bet basketbols bez kontakta spēles nav iespējams. Cietos caur visām sāpēm, kaut arī bija brīži, kad gribēju iet malā, arī treneris bija gatavs mani pasaudzēt. Taču pirmā spēle man uz mūžu paliks atmiņā. Tā man bija ļoti satraucoša diena, biju pamatīgi uztraucies, jo nezināju, uz ko pēc tik ilgas pauzes esmu spējīgs. Jā, un tas bija ļoti pacilājošs un uzmundrinošs brīdis, kad mani pirmo reizi uzlaida laukumā spēlē uz maiņu – visi skatītāji aplaudēja. Tas mani uzmundrināja, nomierināja, jo sapratu, ka cilvēki no manis uzreiz negaida rezultātu, bet ir priecīgi, ka vispār esmu atgriezies. Spēli pabeidzu ar sešiem gūtiem punktiem, piecām piespēlēm, vairākām izcīnītām bumbām un bloķētu metienu. Domāju, ka todien pēc pirmajiem gūtajiem punktiem man bija lielāka sajūsma nekā pēc pirmajiem punktiem izlases rindās,” atceras Dāvids, kurš tagad spēlē basketbolu Latvijas Universitātes komandā PafBet Latvijas-Igaunijas līgā, studē LU Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes 1. kursā un ir viens no Latvijas valstsvienības kandidātiem.