Ārsts Andrejs Peredistijs: "Sākt vingrot nekad nav par vēlu"

Vai tagad ir kādas jaunas modernās kaites?

Nav. Onkoloģija vienmēr ir bijusi tāda, par ko cilvēkiem sevī ir aizdomas, bet tas ir normāli un pareizi. Ja par to cilvēkam ir kaut kādas aizdomas, tad labāk pārbaudīties. Nevis domāt “gan jau būs labi” un nonākt ļoti nepatīkamā situācijā.

Bet no tiem, kas nāk sportiski un jauni, lielākajai daļai ir pārslodzes. Par daudz skrien, par daudz lec. Pārāk intensīvi. Tagad krosfits ir diezgan populārs pasākums. Tie, kas ar to nodarbojas, izskatās labi attīstīti un spēcīgi, bet lielai daļai ir problēmas, īpaši tad, kad cilvēks kļūst vecāks. Ar audiem ir problēmas – tie netur to slodzi, ko cilvēks piedāvā.

Kas tad cilvēka ķermenim ir labākais – ārstnieciskā vingrošana?

Fizioterapijai, manuprāt, ir liela nākotne. Latvijā fizioterapeitu ir daudz, pie mums ORTO klīnikā vien vairāk nekā trīsdesmit. Nobukot ir ļoti vienkārši. Pacienti pēc operācijām, uz rehabilitāciju un tādi, kam tas iepatīkas divas reizes nedēļā, – tādu ir ļoti daudz. Fizioterapija ir ļoti labs veids, kā sevi motivēt: pirmkārt, tu esi samaksājis, otrkārt, ir atbildība fizioterapeita priekšā, un vēl tev cilvēks saka priekšā, ko darīt, nav pat lieku reizi jāsasprindzina smadzenes – seko ieteikumiem un dari! Pusgads paiet, un saproti, ka jūties pilnīgi citādi.

Neesat šajā ziņā kā kurpnieks bez kurpēm?

Es pats vingroju katru dienu 40 minūtes obligāti. Mājās no rītiem. Muguras sāpes motivē – ja nevingro, tad sāp.

Sākāt tad, kad sāka sāpēt?

Kādreiz man ar muguru bija ļoti lielas problēmas, tad tā intensīvi arī sāku vingrot. Diezgan daudz esmu nodarbojies ar sportu, kļūstot vecāks, sapratu, ka daudz ko vairs nevaru izdarīt kā agrāk. Tagad nedaru to, ko agrāk, bet pietiekami labi jūtos ikdienā. Nav problēmu, sēžot mašīnā, kā bija kādreiz. Tiem, kam sāp mugura, nav jāmeklē brīnumzāles, vienkārši regulāri jākopj savs ķermenis.

Nekad nav par vēlu sākt?

Nekad. Mani vecāki sāka vēlu, es viņus ļoti aģitēju, un viņi joprojām iet uz fizioterapiju. Viņiem ir astoņdesmit. Mammai gan bija insults, bet viņa vingro trīs reizes nedēļā obligāti! Tas palīdz ķermenim noturēties, palīdz līdz pēdējam. Un ir tomēr labi, ja dzīves nogalē neesi sabrucis.

Kādas operācijas veicat visbiežāk?

Ceļu locītavas, endoskopiskās operācijas. Vidējā vecuma cilvēkiem ap 50 tās ir artroskopiskās operācijas. Vēl endoprotezēšana – ceļu locītavas un gūžas locītavas maiņas operācijas.

Ko šie cilvēki darījuši nepareizi?

Tā pat nav viņu vaina. Ja cilvēks ir guvis traumu un tāpēc noplīsusi saite vai cīpsla, tā ir traumas vaina. Bet ļoti liela daļa ir deģeneratīvās problēmas, tās pienāk līdz ar vecumu. Lielai daļai, kam ir ar vecumu saistītas problēmas, tās nav obligāti ārstējamas ķirurģiski, tas, piemēram, attiecas uz tiem pašiem meniskiem. Vārds “menisks” cilvēkiem parasti uzreiz asociējas ar operāciju. Bet pēdējos desmit gados šis koncepts ir diezgan strikti mainījies, un es esmu viens no tiem, kas to proponē Latvijā. Domāju, ka liela daļa pacientu, kam ir bojāti meniski, ir ārstējami konservatīvi: nav jālien iekšā celī, nav jāmēģina salabot to, ko sabojājusi daba. Ja nu vienīgi tad, ja tas rada nopietnas mehāniskas problēmas, piemēram, locītava ķeras vai lec ārā, runājot konkrēti par menisku.

Kā tad to ārstēt?

Bieži vien nav jādara nekas. Dabai ir diezgan lieli resursi, ķermenis prot pielāgoties un atrisināt daudzas problēmas, kas tajā notiek, bez mūsu iejaukšanās. Cilvēkam liekas, ja sāp un viņš nerīkosies intensīvi, tad viss būs ļoti slikti. Domāju, ka lielākā daļa to, kam deģeneratīvi ir plīsuši meniski, nemaz nezina, ka viņiem tādi meniski ir! Ja paņemsim 1000 cilvēku vecumā no 35 līdz 50 un uztaisīsim viņiem magnētisko rezonansi, domāju, kādiem 70% būs bojāti meniski. Viņi par tiem neko nebūs dzirdējuši. Ar saplēstu menisku var dzīvot un neko nejust. Ar daudzām citām lietām ir tāpat.

Ar gadiem viss cilvēkā mainās. Vienmēr saku pacientiem, kas prasa, kāpēc tā: paskatieties spogulī! Cilvēki cīnās ar vecumu.

Pašārstēšanās mode

Vai arī jūsu jomā notiek pacientu pašārstēšanās?

Pie mums ir daudzas diagnozes, ko cilvēki paši ārstē. Piemēram, “tenisa elkonis” – sāp elkonis. Un tādu pacientu ir ļoti daudz.

Ko dara – silda, karsē?

Nu, cilvēki visu ko dara: ortozes pērk, palasa par tabletēm, teipus līmē. Paskatās jūtubā un līmē teipus.

Tas ir slikti?

Domāju, ka tas ir normāli. Klausieties, ir 21. gadsimts, informācijas – pāri galvai! Pie manis atnāk cilvēks ar jau gatavu diagnozi – pārliecināties, ka viņam ir taisnība. Vajag eksperta viedokli, vai tiešām tas tā ir. Ja tā ir primitīva, bieži sastopama problēma, internetā ir tūkstotis rakstu par tādām tēmām. Tie, kas ar datora pelēm strādā, kam elkonis sāp, zināt, cik daudz pie manis tādu nāk? Cilvēki, kam neko daudz es nevaru palīdzēt, jo viss, kas viņam jāizdara, ir – jāpārtrauc lietot datora peli! Uz kādu laiku tas būtu risinājums. Bet neviens nav gatavs tāda “nieka” dēļ nestrādāt. Kaut pēc būtības cilvēkam ir pilnīgas tiesības paņemt slimības lapu un nestrādāt. Vai mainīt darba veidu.

Ja par tenisa elkoni, tenisa elkonis ir cīpslas iekaisums; cīpsla, kuras muskulis ir tas, kas kontrolē mikrokustības. Ja tu visu laiku esi nodarbinājis to visas dienas garumā – astoņas stundas, teiksim, VID sēž ierēdnis, katru dienu pilda tabulas –, tad beigās viņam tas elkonis cieš tikpat daudz, cik katru dienu hanteles cilājot. Tie paši kauliņi.

Ir kaut kas no dabas vielām, kuru iedarbībai ticat?

Domāju, ka ir. Bet jāsaprot, ka ar barību principā saņemam visas vielas, kas ķermenim nepieciešamas. Cits jautājums, vai pietiekamā daudzumā. Mīts par to, ka, ja tev dilst locītava, ir jāēd skrimšļi – nu, tad pēc analoģijas, ja tev ir slikta āda, tev ir jāēd āda vai kā? Tā tas nestrādā. Viss, kas nonāk organismā, tiek sadalīts ogļhidrātos, olbaltumos un taukos. Nu nav katru dienu jāēd buljons! Amerikā vispār zupas neēd, viņu vienīgā zupa ir tomātu zupa. Mums, lai kādus tik skrimšļu novārījumus ēdam, slimu locītavu skaits ir tāds pats kā viņiem.

Man liekas, viss ir daudz vienkāršāk: ir jādzīvo, jābauda dzīve – tas ir svarīgākais. Ja runājam no balsta aparāta viedokļa, tas ir jākopj. Tas ir jāmīl – nevar pret savu ķermeni izturēties kā pret mašīnu, kuru rīt pārdosi. Mašīnu citreiz kopjam vairāk nekā savu ķermeni, un tas ir briesmīgi.

Konsultācija bieži beidzas ar to, ka es saku: saņemies! Tev pat nekas īpašs nav jādara. Vienkārši sāc ēst mazāk – vienalga, ko tu ēd, bet ēd mazāk! Neēd starp ēdienreizēm, ēd trīsreiz, divreiz dienā – ar to pietiek. Un mēreni vingro.

Ir uz šīm kaitēm predisponēti cilvēki? Tā ir iedzimtība?

Jā. Tā ir ģenētika. Un nav tā, ka tas būtu “iedzimts no kāda”, tu tāds esi. Tavs kods ir tāds, nevis citāds. Pirmkārt, cilvēki ir sākuši dzīvot ilgāk, stipri ilgāk. Cilvēki ir iemācījušies tikt galā ar nopietnām traumām – vairs nav tā, ka banāls potītes lūzums var kļūt fatāls, jo cilvēks nomirst no tā, ka viņam ir trombs kājā. Protam visu to ārstēt, pat nerunājot par kardioloģiju un tādām nozarēm. Runājot par balsta aparātu, mēs varam stiķēt tur daudz – man ir cilvēki, kuriem nomainītas četras, sešas locītavas. Un nepateiksi, ka tas tā ir! To dara nevis tāpēc, ka sāp, bet tāpēc, ka tas viss viņam sabrūk kaut kādu iemeslu dēļ. Un tie iemesli ir dažādi.

Bet es joprojām esmu par to pašu vingrošanu. Skaidrs, ka ir nodilusi locītava, bet ir cilvēki ar tik nodilušām locītavām, kuri ar tām perfekti sadzīvo! Un ilgu laiku! Līdz es saku – klausieties, kāja jau ir tiktāl deformējusies, ka vajag nomainīt locītavu, pat ja jums liekas, ka tā nesāp. Ir cilvēki ar nodilušām locītavām, kuri kalnos kāpj ar smagām mugursomām, nokāpj arī lejā, iztur milzīgas slodzes! Pārsvarā tie ir vīrieši ar tādiem baigi cietiem kauliem, kuriem skrimšļu vairs nav, bet viņš arī sāpes nejūt, iet un viss.

Sievietēm viena liela daļa problēmu ir osteoporozes, tās dod papildu problēmas. Arī asinsrites problēmas ietekmē, jo viss ir asinsvados.

Vecuma kaites

Kā jūs uzskatāt, kad sākas vecums?

Ir divu veidu vecumi: fiziskais un mentālais. Viena daļa atnāk 30 gados jau tik veci… Vai 50 gados tik veci, ka par daudz veci! Un ir tādi, kas 65 gados ir jauni, slēpo utt. Bet ķermenis noteikti sāk degradēt jau pēc 30 gadiem. Novēroju pacientus, kam 35 gados jau ir padilušas locītavas… Bet tad viss, es domāju, atkarīgs no tā, cik cilvēks to savu kastīti, kurā ir viņa smadzenes, lieto un cik savu ķermeni mīl. Cik daudz un cik labi viņš to kopj. Lielākā daļa to nedara.

Bet principā man šobrīd 70 gadu – tas ir jauns cilvēks. Protams, kādā brīdī cilvēkam vienkārši izsīkst resurss, viņam neatjaunojas ķermenis. Skaidrs, ja tu redzi deviņdesmitgadīgu cilvēku, kuram muskuļu vairs nav, vieni kauli, viņš nevar daudz ieēst, barības vielas vairs neuzsūcas, tu liksi viņam no rīta vingrot? Nu, nē.

Bet es visus aģitēju sākt vingrot jau 30–35 gadu vecumā. Mēreni, nepārspīlējot. Jābūt rutīnai, tāpat kā no rīta un vakarā tīrīt zobus. Lai tās ir 20 minūtes, bet – regulāri.

Vai var teikt, ka nodilšana ir arī no sporta, pārāk kustīgas dzīves?

Nodilšana notiek tikai novecošanas procesa dēļ. Lielākoties. Sports… Nē, nē, ne no skriešanas, pat ne no maratona nekas nenodilst. Ir sporta veidi, kuros ir pārslodzes: riteņbraukšana, kur traucas pāri simt kilometriem ar milzīgām slodzēm, tur jau sirds nodilst, nevis locītavas! Tu tā izmanto savu dzinēju, ka tas tiek vienkārši nokauts! Lielai daļai, domāju, ir tādas problēmas. Futbolistiem ir pārslodzes apakšējās ekstremitātēs, cīpslas plīst, pārslogojas, visu laiku iekaist – katram sportam ir savas raksturīgas kaites.

Bet mans absolūts viedoklis un pārliecība, ka profesionāls sports no bērnības, īpaši tagad, kad piecos gados viņam jau ir par vēlu un tāpēc jāsāk jau četros gados spēlēt tenisu… Tas nav normāli!  Ja bērnam 5–7 gados jau piecreiz nedēļā ir fiziskie treniņi, bet ķermenis taču vēl aug… Tad viņi nāk un sūdzas par sāpēm – sāp pārsvarā locītavas, ap locītavām, tās vietas, kur vēl nav slēgušās augšanas zonas –, tās tiek pārslogotas, bojātas utt. Nepietiek ar to, ka tev ir ļoti labi muskuļi, skelets sāk lēnām norādīt – klausies, man pietiek, es vairs nevaru izturēt! Ir tādi sporta veidi, piemēram, motokross, kur visu laiku jātrenējas, ir jābūt ļoti labam, lai kaut ko sasniegtu. No tā visa pūļa, kas tur brauc, varbūt viens izsitas. Pārējie lūst katru gadu. Ir tādi bērni, kam līdz 18 gadiem ir jau 15 operācijas uztaisītas.

Krīt, lauž, plēš… Bet tā ir vecāku izvēle. Tāpat kā bērnam trešajā klasē pasaka – tu būsi baletdejotājs vai baletdejotāja! Ved uz horeogrāfijas skolu, viņš iestājas, mācās, varbūt arī kļūst par baletdejotāju… Pats nezinādams, vai to grib.

Mans brālis ir beidzis šo skolu. Tas bija mammas sapnis, ka viens no dēliem kļūst par baletdejotāju. Labi, ka es tas nebiju (smejas).

Mātes sapņos otrs bija ārsts?

Viņai mana izvēle patika, bet es jau pēc astotās klases sāku strādāt – traumu slimnīcā strādāju no 1983. gada. Darba stāžs ir diezgan liels.

Otrs kļuva par dejotāju. Nodejoja kādus piecus gadus – un viss. Izauga ap 1,90 m augumā, bet padejot ar tādu augumu grūti.

Cilvēkam ir, piemēram, 50 gadu – kas būtu normāli, ka viņam sāp?

Man ir ļoti viegli – es varu dalīties ar personīgo pieredzi (smejas.) Viena liela daļa ir mugurkaula jostas daļas problēmas, kas liek sevi just.

Sēdošais darbs?

Ne tikai. Arī tas pats sports, arī vienkārši ikdiena. Sastāvdaļas, no kā esam veidoti: skelets, kauli, cīpslas, locītavas, saites, kas satur kopā kaulu galus, visādi amortizējošie starpskriemeļu diski, skrimšļi, kas ir kaulu galos papildu amortizācijai, meniski – tas viss apmēram 28, 30 līdz 35 gadu vecumā sāk mainīties. Šūnas vairs nedalās tik ātri, un, kad kāda šūna iet bojā, tās vietā laikus nenāk cita. Mainās arī šo visu detaļu apasiņošana, kas ir pamatelements visam. Mainoties apsaiņošanai, audiem netiek pietiekamā daudzumā piegādāts skābeklis. Un audiem bez skābekļa pienāk beigas.

Tā mēs tur lēnām maināmies… Tas, ko darām vingrojot, – cenšamies uzturēt normālu asinsriti visās ķermeņa daļās. Sākot ar pirkstu falangām līdz sejai – ir pat joga sejas muskuļiem. Sejas vingrošana – tas ir normāli, pie tā es arī nonācu pēc kaut kāda laika. Kad saproti, ka seja mainās, nav nekas slikts, ka tu ar to pavingro, lai uzturētu normālu asinsriti.

Bet, kad tev tie 50 gadi pienāk, dabiski tev ir jāsāp mugurai – jostas daļai, kas ir normāli. Gūžas, ceļi, elkoņi… Plecos arī ir atsevišķas sastāvdaļas, kas ar laiku bojājas. Neatkarīgi no tā, ko tu esi darījis pirms tam – spēlējis basketbolu vai rakstījis grāmatas. Tādi nu mēs esam.

Kā nenosargājāt pats savu mugurkaulu?

Domāju, ka savu mugurkaulu sabeidzu jau skolas pēdējā klasē, smagumus cilājot.

Piestrādājāt par krāvēju?

Palīdzēju uznest dīvānu. Tad man mugura pirmoreiz iesāpējās. Vēlāk es diezgan intensīvi spēlēju skvošu. Tenisu spēlēju ļoti daudz – visas tās rotācijas kustības… Līdz vienā dienā viena neveikla kustība, un viss. Tur pat nav jābūt sportam, pietiek jau ar to, ka vienkārši stāvi. Tāds recidīvs pēc tam man bija, kad vienkārši uztaisīju pietupienu – un viss, nevarēju piecelties. Nonācu līdz operācijai.

Kas no jums varēja sanākt, ja ne ārsts? Kas vēl gribējāt būt?

Nekas. Man pat kauns atzīties – man nekad nebija vēlēšanās darīt kaut ko citu.