No apkopēja līdz brīnumdarim baltā kreklā: iepazīstam harismātisko Saūda Arābijas treneri Ervē Renāru

Tagad 54 gadus vecais Renārs jaunībā spēlēja futbolu, kā to darījuši lielākā daļa pašreizējo treneru. Augstākais sasniegums bija septiņas sezonas AS “Cannes” komandā, taču jau ap trīsdesmitnieka slieksni aizsargs apjauta, ka viņš šajā spēlē nebūt nav tas lielākais meistars. Karjeras noslēgums sanāca Francijas dienvidos esošajā Draginjanas pilsētas komandā. Turpat nepilna simts kilometru attālumā bija Kannas un, ja šarmantajam Ervē būtu pazīšanās aktieru aprindās, varbūt par viņu šodien runātu kā par apburošu aktieri. Tādas pazīšanās Renāram nebija un viņš palika turpat Draginjanā. Lielais futbols viņa dzīvē tobrīd bija beidzies, un bija jāpievēršas praktiskām izdzīvošanas lietām. Naktīs un agros rītos Renārs nodarbojās ar tepiķu tīrīšanu un māju uzkopšanu, bet vakaros devās uz stadionu, kur bija uzņēmies vietējās komandas galvenā trenera funkcijas. Uzkopšanas bizness pamazām attīstījās, Renāram bija jau savas firma, bet tajā pašā laikā sirdī bija otra aizraušanās - futbols. “Smags darbs naktīs bija laiks, kas deva iespēju novērtēt dzīvi un tās sastāvdaļas. Ka spēlēt futbolu vai būt tajā ir milzīga privilēģija attiecībā pret tiem daudzajiem cilvēkiem, kuri katru dienu strādā garas vienādas stundas,” no savas uzkopēja pieredzes Renārs nekad nav bēdzis.

Ja nebūtu šī Leruā...

Tādā režīmā pagāja trīs gadi, kad par Renāra protežē kļuva viņa paziņa, par 20 gadiem vecākais cits Francijas futbola speciālists Klods Leruā. Arī viņš, līdzīgi kā vēlāk Renārs, lielākos slavas brīžus piedzīvojis tālu no dzimtenes, un ir uzskatāms par lielu Āfrikas futbola speciālistu. Taču toreiz, 2001. gadā, Leruā piedāvājums bija pavisam uz citu pusi. Tas bija piedāvājums braukt līdzi uz Ķīnu un kļūt par trenera asistentu Šanhajas “Cosco” komandā. Pēc vienas sezonas Āzijā Renārs devās līdzi Leruā uz Anglijas trešās līgas klubu Kembridžas “United”, kur sezonas vidū kļuva par galveno treneri. Pēc sezonas viņa ceļi jau bez Leruā veda tālāk uz Vjetnamu un viena sezonā Kembridžā pagaidām ir viņa vienīgais pieraksts Anglijas futbolā. Darbs ar kādu premjerlīgas klubu ir viens no lielākajiem Renāra sapņiem, atzinis pats treneris, tomēr kam tādam viņš nav bijis pat tuvumā.

Pēc neilgās Vjetnamas pieredzes sekoja atgriešanās Francijā un darbs Šerbūras komandā.

Vēlreiz lielu lomu Renāra karjeras pagriezienos nospēlēja Leruā, kurš 2007. gadā bija kļuvis par Ganas izlases galveno treneri. Viņš vēlreiz atcerējās par savu tautieti un aicināja par savu asistentu. Renārs bija ielicis savu kāju Āfrikas futbola durvīs, kas viņam nebūs aizvērtas vēl ilgi.

Īstajā laikā būt īstajā vietā ir ļoti svarīgs karjeras izaugsmes priekšnoteikums. Pats Renārs neslēpj, ka tā notika 2008. gadā, kad viņam piedāvāja darbu Zambijas izlasē. Savā ziņā sakritība, ka tieši tobrīd Zambija vēlējās sākt jaunu ceļu no nulles punkta. “Mēs gribējām kādu, kas nekad pats nav trenējis kādu Āfrikas komandu. Kādu jaunu treneri, kurš vēlas izaugsmi,” daudzos jautājumus par mazpazīstamā francūža uzaicināšanu kliedēja Zambijas futbola federācijas prezidents Emanuels Munaile. Sākums nebija rozēm kaisīts, pirmā uzvara tika izcīnīta tikai ceturtajā spēlē, neizdevās kvalificēties 2010. gada Pasaules kausa izcīņai un tā paša gada Āfrikas Nāciju kausa ceturtdaļfinālā pēcspēles sitienu sērijā tika atzīsts Nigērijas pārākums. Tiesa, tik tālu savā kontinentā Zambija nebija tikusi 14 garus gadus, tādēļ uz galda bija jauns kontrakts. Divus mēnešus vēlāk Renārs it kā ģimenes apstākļu dēļ pārtrauca šo līgumu, taču jau divas dienas vēlāk bija licis parakstu uz līguma ar Angolu. Šī sadarbība nebija diez ko ilga, un vēstures ierakstos fiksēta ar trīs zaudējumiem, pēdējais no kuriem bija jau nākamā Pasaules kausa kvalifikācijas turnīra pirmajā spēlē ar 0:3 Ugandā.

Šķita, ka ar šādu portfolio Renāram reputācija ir sašķobījusies, tomēr 2011. gadā viņam vēlreiz piedāvāja darbu Zambijā. Otrais piegājiens bija daudz veiksmīgāks un gadu vēlāk Zambijas izlase pirmo un pagaidām vienīgo reizi triumfēja Āfrikas kausa izcīņā. Līdz ar to būtiski cēlās Renāra akcijas treneru aprindās un, neraugoties uz izgāzto nākamā Āfrikas Nāciju kausa kvalifikācijas turnīru, par viņu bija radusies interese arī no Francijas augstākās līgas komandu puses. 2013. gadā Renārs pameta Zambiju uz visiem laikiem.

Izgāšanās Francijā, vēl viens triumfs Āfrikā

Neraugoties uz panākumiem starptautiskajā arēnā, dzimtenē Renāram pagalam neveicās. 2014. gada pavasarī viņa vadītā “Sochaux” izkrita no Francijas augstākās līgas, bet gadu vēlāk no darba Lillē viņu atlaida pēc 14 spēlēm. Toties abām neveiksmēm pa vidu bija vēl viens triumfs Āfrikas Nāciju kausā. Šoreiz ar Kotdivuāras izlasi, Renāram kļūstot par vēsturē pirmo treneri, kas šo trofeju izcīnījis ar divām dažādām komandām. Arī šoreiz finālā uzvarētājs tika noteikts pēcspēles sitienos, un spēlē pret Ganu veiksme bija Renāra komandas pusē.

Pēc neveiksmēm Lillē ilgi nebija jāgaida līdz jaunam darba piedāvājumam no Āfrikas kontinenta. Šoreiz tā bija Maroka, kur francūzim galdā tika nolikts tobrīd finansiāli lielākais kontrakts visā Āfrikas futbolā. Tas bija vēl viens Ikara lidojums un kritiens. Pēc 14 gadu pārtraukuma Maroka kvalificējās Pasaules kausa izcīņai! Krievijas stadionos marokāņi gaidīja ko vairāk par pēdējo vietu grupā, taču 0:1 pret Irānu un Portugāli pārvilka cerības kam lielākam. Pēdējā mačā panāktais 2:2 pret Spāniju bija tikai mierinājums, ka šī komanda var vairāk. Marokas futbola federācija pagarināja līgumu līdz pat šai Pasaules kausa izcīņai, taču tagad komandu vada jau pavisam cits treneris. Renārs tika atlaists pēc izgāšanās Āfrikas Nāciju kausa kvalifikācijā, taču bez darba bija tikai pāris nedēļu. 2019. gada jūlijā sākās viņa un Saūda Arābijas izlases kopīgais stāsts, jauna kvalificēšanās Pasaules kausa izcīņai un pirmais lielais brīnums jeb 2:1 uzvara pār Argentīnu. Šajā laikā Renārs ir izcīnījis vairāk uzvaru kā jebkurš viņā priekšgājējs ārzemnieks Saūda Arābijas futbolā. Arī izcīnīto punktu ziņā – vidēji 1,91 spēlē – Renāram šī ir karjeras veiksmīgākā darba vieta.

Lika skriet kā suņiem

Par Renāra trenera taktiku lielākoties atradīsiet visai vienveidīgas atsauksmes. Viņa komandas allaž cenšas spēlēt ar bumbu, bet, ja to zaudē, tad to tūdaļ cenšas atgūt ar augstu aizsardzības līniju un presingu. Iespējams, tā ir stūrgalvīga taktika, ja domājam par spēli ar Argentīnu. Viss notika gluži kā uz naža asmens. Argentīna ātri guva vārtus, pirmajā puslaikā vēl trīs reizes raidīja bumbu arābu vārtos pēc aizmugures stāvokļa, bet kopumā pirmajā puslaikā aizmugurē nokļuva septiņas reizes. Tā bija trausla dažus centimetrus šaura līnija, kas šķīra Saūda Arābiju no pamatīgas sagrāves jau pirmajā puslaikā. Iespējams, Renāram paveicās, taču viņš to sauc par savas taktikas triumfu.

Lai spēlētu šādu futbolu, spēlētājiem nepieciešama lieliska fiziskā kondīcija un šajā ziņā pie Renāra ir ļoti grūti. Kādreizējas Kembridžas komandas spēlētājs Džons Rudijs intervijā “The Guardian” atzina, ka pirmssezonas nometne toreiz pirms daudziem gadiem bijusi smagākā viņa futbolista karjerā. “Renārs mums lika skriet kā suņiem. Taču viena no spilgtākajām atmiņām ir tā, ka treneris smagu darbu pieprasīja ne tikai no mums, bet pats bija kopā ar mums un kā paraugs svaru zālē visu veica pirmais,” atceras Rudijs.

Toreiz Anglijā nekas prātīgs nesanāca. Pats Renārs smej, ka tas noticis tādēļ, ka laika apstākļu nebija iespēju spēles vadīt kreklā. Renāra baltais krekls ir viņa firmas zīme jau vairāk nekā desmit gadu garumā. “2010. gada Āfrikas kausa kvalifikācijā es uzvilku zilu kreklu, bet mēs ar Zambijas izlasi zaudējām Kamerūnai. Nākamajā spēlē es uzvilku baltu kreklu, mēs uzvarējām un apsteidzām Kamerūnu. Protams, kopš tā laika baltā kreklā esmu zaudējis daudzas spēļu, taču vēl vairāk esmu uzvarējis,” atklāj Renārs.

Baltā kreklā un ar žilbinošu smaidu, Renāra stāsts tiek rakstīts tālāk. Saūda Arābija kļuvusi par reālu pretendentu izkļūšanai no grupas. Nākamajās spēlēs viņu pretinieki būs Polija un Meksika, kas pirmajā kārtā savā starpā nospēlēja neizšķirti vēl vairāk palielinot Saūda Arābijas izredzes.