Kā Latvijas bobslejs un skeletons gatavojas cīņai ar "panākumu paģirām"

Kas bija tā motivācija, lai šajā ne visai vieglajā laikā piekristu kandidēt uz LBSF prezidenta amatu?

Man nekad nav bijis mērķa kaut ko vadīt bobslejā vai būt sporta funkcionāram. Iepriekšējais LBSF prezidents Jānis Kols mani uzrunāja jau pirms kāda laika. Ilgāku laiku pie šīs tēmas galvā atgriežoties, pēc kāda laika nodomāju, kāpēc ne? Esmu dzīvē visu ko darījis, bet nekad neesmu neko darījis šādā virzienā. Tas man ir pilnīgi jauns temats. Un tā nebija, ka es stāvēju un skatījos, kad Jānis izdomās iet prom.

Vispārīgi runājot, esmu latviskais sporta līdzjutējs - vai tas būtu basketbols, hokejs, futbols, bobslejs vai biatlons. Mums jāsaprot, ka tas "pīļu dīķis" Latvijā nav liels. Lai kāda federācija tā arī nebūtu, gandrīz vienmēr ir kādas rīvēšanās, trīšanās, kuras vairāk ir personiskas dabas, nevis pēc substances. Man likās interesanti iesaistīties, nākot sportā no malas ar savu pieredzi un nevienam ne mazākā mērā neesot parādā. Domāju, ka tas, ka neesmu bijis iesaistīts sportā, man ir pluss, jo šajā kontekstā man neko pārmest nevar. Šo posmu LBSF varu sākt no baltas lapas.

Mani bažīgu darīja vienīgi tas, cik daudz laika es spēšu veltīt federācijai, bet izskatās, ka būs gana labi. Tas nav stāsts par kādu amatu, kur man formāli varētu piekarināt kādu regāliju. Ir praktiskas Latvijas lietas, lai turpinātu attīstīties, augt un turēties pie panākumiem, kādi bobslejā un skeletonā ir bijuši. Darbs tam ir jāvelta, jo nekas pats no sevis neradīsies.

Kāda tev ir bijusi saistība ar sportu iepriekš?

Profesionālās sacensībās neesmu piedalījies. Pats nāku no Rojas un lielā mērā esmu padomju produkts, jo pamatskolu pabeidzu padomju laikos, bet vidusskolu - 1993.gadā.

Padomju laikā sporta sistēmai bija daudz plusu. Lai kā tur arī nebūtu, tā bija zināma kārtība un sistēma. Un tā ir viena no niansēm, kas šobrīd ir "izšķīdusi", jo infrastruktūra Rīgā un tās apkārtnē bija gana laba. Daudzi skolasbiedri un klasesbiedri centās iet dažādus sporta ceļus. Pats nodarbojos ar vieglatlētiku un basketbolu. Arī pēc Latvijas Jūras akadēmijas ar basketbolu nodarbojos pats savam priekam.

Pārsvarā tomēr es esmu līdzjutējs. Kā līdzjutējs esmu aizbraucis gan uz starptautiskajām basketbola un hokeja sacensībām, gan uz olimpiskajām spēlēm. Pēdējās ziemas olimpiskās spēles gan bija pasen - 2006.gadā Turīnā, un braukšanas iemesls bija hokejs. Pirms tam bija slavenā spēle Rīgas Sporta pilī ar Baltkrieviju, ko redzēju klātienē. Toreiz draugam piecas minūtes pirms spēles beigām teicu: "Ja kaut kas mainīsies un tomēr tiksim uz Turīnu, tad ir jābrauc!" Pašās spēlēs gan mums gāja čābīgi.

100 dienas, kuras tradicionāli amata vīriem dod pirmajai atskaitei, tev kopš stāšanās amatā vēl nav pagājušas. Ko pa nepilniem diviem mēnešiem esi sapratis par Latvijas bobsleja un skeletona saimniecību un kas ir padarīts?

Par padarīšanu vēl runāt pāragri, jo sporta kontekstā manā izpratnē padarīšana ir mērāma rezultātos. Administratīvā un funkcionāru joma, lai cik tas dīvaini nebūtu, ir tas, ko cilvēki īstenībā neredz. Līdzjutēji redz tikai uzvaras. "Virtuve", uz ko balstās uzvaras, līdzjutējus interesē maz - tikai brīžos, kad kaut kas ļoti labi ir izdevies vai kaut kas neiet.

Varu padalīties ar pirmajiem iespaidiem. Manuprāt, cilvēki, šī sporta veida kopiena, kolēģi ir forši, tiešām patīkami. Paspēju aizbraukt arī uz Starptautiskās Bobsleja un skeletona federācijas (IBSF) kongresu Lozannā. Tas gan bija vēl pirms formālā biedru balsojuma par mani kā LBSF prezidentu, bet tā, manuprāt, ir saliedēta un kompakta organizācija.

Rīgas Sporta bāzē "Ķeizarmežs" esmu iepazinies ar bobslejistiem. Ar komandas vadību aprunājāmies, esmu ticies ar federācijas funkcionāriem. Šī man ir sfēra, kur ir daudz jaunu lietu. Iepriekš nebiju saskāries un iepazinies arī ar Latvijas Sporta federāciju padomi un Latvijas Olimpisko komiteju.

Esmu bijis Siguldas Bobsleja un kamaniņu trasē gan uz bobsleja, gan skeletona, gan kamaniņu sporta sacensībām. Trase noteikti ir viena no niansēm, ja mēs runājam par virzību. Manuprāt, jāturas pie augstu sasniegumu sporta mērķiem. Tur nekas nedrīkst mainīties.

Ļoti būtiska problēma ir cilvēku un jaunu sportistu piesaiste gan bobslejā, gan skeletonā. Par skeletonu man sarunu ir bijis mazāk, un tādas noteikti vēl būs. Brāļi Martins un Tomass Dukuri "spīdēja". Martins savas sportista gaitas ir beidzis, un mums ir jānoņem cepure viņa priekšā. Tomass vēl šo sezonu varētu startēt, bet vienalga būtiskākais ir, kas ar skeletonu būs pēc tam. Un man liekas, ar to "pēc tam" varētu būt zināmas "paģiras". Arī tas ir mūsu federācijas uzdevums, proti, piesaistot skeletona pasaulē iesaistītos, saprast, kāda ir skeletona nākotne, ko mēs tur varam darīt, vai ir nepieciešams kāds finansējums un kādas ir izredzes.

Būsim reāli - no sportiskā viedokļa aiz Dukuriem tādas klases sportistu noteikti nav. Ja skatāmies no līdzjutēja viedokļa, skeletonā rezultāts lielā mērā saistās ar brāļiem Dukuriem. Arī LBSF valdes ietvaros balanss mums ir labs, bet vieta skeletona sportam joprojām ir brīva, un mums par to ir jādomā.

Jāapzinās arī tas, ka šī sezona būs grūta savas nenoteiktības dēļ. Energoresursu cenas pavisam noteikti ietekmēs gan dažādu sacensību izmaksas, gan dalību tajās, gan jebko, tostarp arī treniņbraucienu aizvadīšanu.

Pieminēji IBSF kongresu. Tajā uz laiku līdz Krievijas-Ukrainas kara beigām no sacensībām tika diskvalificēti Krievijas un Baltkrievijas pārstāvji. Kā tika pieņemts šis lēmums?

Mana pieredze starptautiskajās organizācijās nav saistīta ar sportu, bet sportā viss funkcionē līdzīgi. Pieredze ir diezgan liela, jo esmu bijis un joprojām esmu dažādu organizāciju dažādās pozīcijās, arī jūras kontekstā. Jautājumā par Krievijas Bobsleja federāciju, ņemot vērā Krievijas izraisīto karu Ukrainā un Krievijas Bobsleja federācijas (FBR) funkcionāru ievērojamu piesaisti militārajam resoram, mēs kopā ar virkni citu valstu kolēģu uzstājām uz lēmumu liegt Krievijas skeletonistu un bobslejistu dalību starptautiskajās sacensībās. Šāds lēmums arī tika apstiprināts.

Ko tu pats par to domā - ļaut vai neļaut krieviem startēt?

Mums visiem 24.februāra rītā sajūtas bija pavisam citādākas nekā šobrīd. Diemžēl cilvēks pierod pie visa. Jo vairāk paiet laiks un aktualitāte zūd, pēc kāda laika cilvēki uz to sāk skatīties relaksēti. Līdz ar to gan Starptautiskās Olimpiskās komitejas, gan starptautisko federāciju pieeja var atšķirties. Tā jau šobrīd atšķiras. Tāpēc nav izslēgts, ka viens vai otrs lēmums, viens vai otrs virziens tiks izmantots kā precedents, lai kāda no starptautiskajām federācijām mainītu savu lēmumu.

Ir IBSF lēmums šajā jautājumā, ko juridiski var apstrīdēt noteiktā kārtībā. To Krievijas federācija ir darījusi arī iepriekš. Domāju, ka pašreiz nekas nemainīsies.

Es vairāk esmu diplomāts, un tas bieži noder, jo ne vienmēr vajag skriet ar galvu sienā. Ir gadījumi, kad tas palīdz, bet ir brīži, kad tādā veidā vienkārši sadauza galvu. Pašreizējo lēmumu es atbalstu. Nedomāju, ka tas ir nepareizs vai neadekvāts. Jautājums, kā būs tālāk. Svarīgi, lai tas neturpinās tādā tautību dalīšanā. Tas būtu nepareizi.

LBSF ir tehniskā sporta veida pārstāve. Cik tu pats esi tehnisks cilvēks?

Esmu absolūti tehnisks (smejas). Neesmu studējis, piemēram, materiāltehniku vai strādājis par mehāniķi. Mana izglītība ir kuģa vadītājs, un kuģis ir tehnisks elements. Tādējādi izglītības iegūšanas procesā man ir bijis daudz tehnisko priekšmetu.

Turklāt jāatzīst, ka man tas patīk. Man patīk pašam visu ko skrūvēt. Tas nenozīmē, ka es sākšu skrūvēt kamanas, taču tehnisko sfēru es saprotu. Šai ziņā viss ir kārtībā.

Ja runājam par bobsleja tehnisko pusi, piemēram, materiāltehnisko pusi, man ir saprotams, par ko ir runa. Man ir saprotams, ko tas nozīmē un ko tas nozīmē sportam. Tieši tāpat man ir saprotams, kāpēc joprojām ir šis cīniņš ar vāciešiem par virknes dažnedažādu tehnisko standartu un elementu izmaiņām. Kur ir iesaistīta tehnika, tik ātros sporta veidos kā skeletons un bobslejs, tur tūkstošdaļām, ja gribi būt pirmais, ir loma.

Arī IBSF cirkulē viedoklis, varbūt kaut ko unificēt ne tikai tāpēc, lai samazinātu loģistikas izmaksas. Mēs Latvijā nevaram atļauties tādu finansējumu kā Vācija, Austrija, ASV vai Kanāda. Un loģistikas izmaksas "nokurina" daudz finanšu, pārvietojot bobus pa pasauli. Tās ir milzīgas, un tur noteikti var atrast kādu unificētu risinājumu, līdzīgi, kā tas ir parabobslejā vai monobobu novirzienā.

Tā ir viena puse. Otra ir - tehniskās puses unificēšana, lai izvairītos no piņķerēšanās ar cauruļu rāmjiem un tamlīdzīgām lietām. Tam labs piemērs ir rallijkrosa čempionāts, padarot tā iznākumu neparedzamāku un skatāmāku. Galu galā finansiālā interese ir arī skatītājos, televīzijas translācijās, interesē un līdzjušanā.

Kādas vispār ir mazās Latvijas iespējas panākt to pašu Vāciju gan bobslejā, gan skeletonā?

Mums nav jāpanāk Vācija tehnikas jomā, mums ir jāuzvar. Latvijā tehnisku cilvēku, ja skatāmies panākumus bobslejā un skeletonā, priekš mūsu mazās valsts nav maz. Un, manuprāt, viņi ir labi un atzīti. Sevi nekad nevajag noniecināt, lai gan latviešiem tas, liekas, iepotēts. Mums no zinātniskās puses viss daudzmaz ir kārtībā.

Drīzāk jautājums ir par to, ka Vācijā tā mašinērija ir iegriezta daudz ilgākā termiņā, daudz sistemātiskāk, un tas viņu naudas resurss pat ne bobslejā, bet tehniskajā sadaļā, kas daudz ko atbalsta, tostarp arī tehniskos sporta veidus, ir nesalīdzināms ar Latvijas. Pie mums tāds vienkārši nevar būt. Ar to mums ir jārēķinās, bet nav jau tikai vācieši, ir vēl arī citu valstu resursi.

Ja runājam par Tehnisko un materiālu komisiju, mums arī ir zināmas funkcionāli juridiskas uzvaras, kas mums ļauj mēģināt lēnām vāciešu tehnisko dominanci atšķaidīt.

LBSF valdē tika ievēlēti arī Sandis Prūsis, Janika Judeika, Kristaps Kotāns un Zintis Ekmanis. Pats izvēlējies, ar ko strādāt?

Valde ir zināma pēctecība. Mans iespaids par valdi ir labs, un tas ir būtiski, jo pēctecībai ir jābūt. Būtu dīvaini, ja tu sāktu visu no baltas lapas. Sportā noteikti nav tā, ka vakar kaut kas beidzās un šodien sākas. Domāju, ka katrs no četriem valdes locekļiem ir savas jomas profesionālis, bet man lielā mērā ir jātiek galā ar skeletona virziena sadaļu. Manuprāt, sadalījums un personālijas ir labi. Varbūt nākotnē kaut kas mainīsies, bet šodien šajās pozīcijās tam nav nekāda pamata.

Zinām, ka Prūsim parasti ir lieli mērķi un ka viņu labprāt redzētu savās izlasēs arī citas valstis. Bija šaubas, vai viņš paliks Latvijas bobsleja izlases galvenā trenera amatā, jo arī viņš pats ar viennozīmīgu jā pēc sezonas nevarēja atbildēt uz šo jautājumu. Kā izdevās viņu paturēt Latvijā?

Tas šinī gadījumā būs tikai mans viedoklis. Lai kā arī nebūtu, ir jābūt patriotismam. Tomēr ar patriotismu vien dzīvot nevar. Finansiālā puse arī ir svarīga. Manuprāt, arī Sandim ir svarīgi, ka potenciāli kaut kas var mainīties. Pieļauju, ka viņš to saskata arī manā personā. Tas nenozīmē, ka ir slikti, bet, laikam ejot, cilvēki grib izmaiņas vienā vai otrā virzienā. Man liekas, ka Prūsim tas, ka viņš nekādā formācijā nav nekādi ierobežots, ka viņam ir iespēja izpausties, liekas pievilcīgi.

Citur, runājot par Eiropu un pasauli, iespējas dabūt labākus finansiālos piedāvājumus varbūt ir lielākas, bet tad tu mēdz būt šauri ierobežots savā lauciņā un tev precīzi jāstrādā tādās robežās, kādas līgumā tiek noteiktas.

Esi bijis un joprojām esi lielu uzņēmumu vadītājs. Kas ir līdzīgs biznesa struktūru un sporta federācijas vadīšanā?

Atšķiras tas, ka sportā ir vajadzīgs sportisks rezultāts. Un tas zināmā mērā ir atkarīgs no cilvēkiem, kurus tu šajā procesā izvēlies, bet mazāk - no tavas tiešās ikdienas darbības. Federācija var funkcionēt fantastiski, bet sportiskā rezultāta var nebūt. Tas atšķiras no klasiskā uzņēmuma, bet pārējais ir lielā mērā līdzīgs.

Es teiktu, ka personāla vadība sportā ir būtiska. Piedevām cilvēku kontingents ir ļoti dažāds. Katrs sportists dzīvo dažādi. Arī ostā dažādās stividorkompānijas ir pilnīgi atšķirīgas. Kāds konfliktē, kāds sadarbojas, un tas ir jāņem vērā. Tāpat sportā. Bobslejs nav gluži volejbols, basketbols vai futbols - tāds izteikts komandu sporta veids -, bet arī šeit ir četru cilvēku komanda, un ir jābūt sazobei. Ja sazobes nav, ja pietrūkst veiksmes vai sadarbības, kas ļauj trasē būt labākam, vari izdarīt visu tehniski pareizi, bet vienalga piecu tūkstošdaļu pietrūkst. Un var būt sajūta, ka visi ekipāžā nobrauc kā viens.

Var teikt, ka atšķirībā no kamaniņniekiem, piemēram, pārņem federāciju grūtā brīdī - komandas līderi vai nu beidz sportot, vai ir savainoti.

Ar Ķibermani es runāju pa telefonu. Viņš ir pozitīvi noskaņots. Tas, manuprāt, ir svarīgi arī viņam pašam. Jautājums par spēju startēt diemžēl ir atkarīgs no medicīnas un ārstiem, kaut gan arī pašam ir jābūt sapratnei par to, ko un kad tu vari.

Vai nav bail, ka panākumu nebūs?

Jebkurā sporta veidā, jebkurā darbībā kaut kad pienāk "paģiras". Tam es ticu, nepietiek tikai ar mācēšanu uzvarēt. Ir jāmāk arī zaudēt. Mums joprojām ir mērķis uzvarēt, tas nekur nepazūd, bet fokusēties tikai uz to, ka tu būsi labākais, un nesaprast to, kas būs tad, ja tomēr nebūsi labākais, nav pareizi.

Tāpēc 1.oktobrī bija vēl viena atlase bobslejā, kurā tika gaidīti jaudīgi un sportiski "džeki". Tā ir iespēja. Bobslejs ar to ir interesants, ka mēs zināmā mērā barojamies no citiem sporta veidiem. Tas nav kā citos sporta veidos, kur vari aiziet uz skolu un atlasīt vajadzīgos bērnus pēc kādiem parametriem.

Pēc pavasara atlases sapratu, ka lielākās problēmas ir ar jauno skeletonistu piesaisti.

Par to es šobrīd daudz negribu stāstīt. Man ir risinājums, bet vēl neesmu ar Daini Dukuru aprunājies. Tas ir plānā, tāpat kā saprast, kā būs ar Skeletona akadēmiju. Protams, ar finansējumu vienmēr būs risks, bet šobrīd skeletonā ir jautājums par treneru korpusu. Brāļi Dukuri beidz sportot. Tas ir neizbēgams cikls sportā. Martinam, kā esmu sapratis, līgums pagaidām ir tikai uz gadu, kaut gan vienošanās ir par visu olimpisko ciklu. Piesaistīt Tomasu ar viņa izpratni par skeletonu pēc sportista karjeras beigām būtu viens no risinājumiem.

Jāsaprot, kas ir tie māli, ko tālāk mīcīt, un tad paliek lielais - infrastruktūras jautājums. Tagad ir skaidrs, ka starta estakāde "Daugavas" stadionā būs. Simtprocentīgi, protams, tas būs tad, kad būs.

Otra lielā infrastruktūras lieta ir Siguldas trase. Par to arī visādi šķēpi ir lauzti - politiski, emocionāli, personiski un citādi. Manuprāt, tehniski var iztikt bez trases. Ir valstis, kurās ir bobslejs un skeletons, bet nav savas trases. Latvijā bobslejs, skeletons un kamaniņu sports ir attīstīts tāpēc, ka mums 1986.gadā trasi Siguldā uzbūvēja.

Cita lieta, ka, lai rekonstruētu trasi, vajadzēs ievērojamus līdzekļus. Ja šodien kaut kas būtu jāceļ no jauna, tā būtu viena summa, bet, pie šīs pārliecības pieturos arī es, ja ir trase, tad to vispirms ir jāmēģina pārbūvēt. Stāsts ir par to, kā trasi var attīstīt un izmantot. Skaidrs, ka šobrīd energoresursu izmaksas piedzīvos kosmisku kāpumu. Lēmumi nebūs vienkārši. Labi, ka starptautiskajās sacensībās arī IBSF sedz daļu no sacensību izmaksām. Sigulda ir jārekonstruē, jāattīsta, un es domāju, ka tā mēs varētu sev piesaistīt arī sacensības. Eiropas kausa sacensības būs arī nākamajā sezonā, bet rekonstrukcija ir vajadzīga.

Vai ar rekonstrukciju tu domā trases pārveidošanu, lai tajā varētu braukt arī četrinieki?

Trase ir vajadzīga kamaniņu sportam, skeletonam un bobslejam. Tehniski jautājums ir par trases pagarināšanu. Kad, kur, kādā veidā un kā to tehniski izdarīt, arī iepriekš visādi risinājumi ir tikuši piedāvāti, tostarp kopā ar Stokholmu pretendējot uz olimpisko spēļu uzņemšanu. Neveiksme šoreiz nenozīmē, ka olimpiskais sapnis ir izsapņots. Trase jau nav uz pieciem gadiem, bet ar tālāku perspektīvu. Es redzu, ka Siguldas trasē ir jābrauc četriniekiem. Trase jebkurā gadījumā tāpat ir jārekonstruē.

Jau pieskāries vienam no bobsleja kā tehniskā sporta veida vaļiem - cilvēkiem. Pastāsti par vēl diviem - finansēm un tehniku.

Cik zinu, viens divnieks tiek skrūvēts. Tas pašlaik ir testa versijā. Kas no tā sanāks, rādīs laiks. Kardināli šosezon noteikti lielu izmaiņu šajā jomā nebūs. Ja skatāmies olimpiskā cikla rāmjos, šī un nākamā sezona būs laiks, lai federācija un sportisti saprastu, kas mums iet un kas mums neiet.

Gan taktisku apsvērumu, gan arī finanšu dēļ pieņēmām lēmumu šosezon nebraukt uz pirmajiem Pasaules kausa posmiem Ziemeļamerikā. Kā teicu, no vienas puses, tie ir finansiāli apsvērumi, bet no otras - taktiski, jo Eiropā mēs uz sacensībām varam aizsūtīt vairāk sportistu un nav komandas dalīšanās.

Sporta federācijām ir pierasts gausties par līdzekļu trūkumu. Zināmā saistībā ar rezultātiem Pekinas spēlēs mums ir zināms "piesēdiens" Latvijas Olimpiskās vienības noteikto kritēriju dēļ, bet es teiktu, ka šosezon mēs visu paspēsim. Tas neattiecas tikai uz bobsleju, bet Saeimas vēlēšanu kontekstā varbūt būtu jāmēģina nonākt līdz kaut kādiem grozījumiem Uzņēmumu ienākuma nodokļa atvieglojumu jautājumā. Vienkāršos vārdos sakot, atbalsta pasākums ir "sačakarēts". Tas nav jautājums tikai par sportu. Tā ir arī kultūra.

Es arī nesaprotu politisko loģiku, kāpēc tas tādā veidā virzījās un kas no tā tika iegūts. Manuprāt, valsts budžetā no šī lēmuma naudas daudz vairāk nav kļuvis. Un šā brīža Covid-19 un kara kontekstā visiem šis ziedojumu segments ir krities. Tas nozīmē, ka katram ir jāmeklē finanses vēl kaut kur citur, jo arī pieejamais valsts finansējums nav tik liels. Skaidrs, ka visiem no valsts naudas nepietiks. Tad varbūt jāfokusējas uz tiem sporta veidiem, kuri ir spējīgi nokļūt līdz olimpiskajām spēlēm? Tas būtu mans ierosinājums.

Vēl, runājot par cilvēkiem, mēs neesam ne tie vienīgie, ne unikālie, bet jaunatnes sportiskā sagatavotība diemžēl pasliktinās. Un nav redzams, ka tur kaut kas kardināli varētu mainīties. Mēs par to runājam arī armijas kontekstā. Pie vainas ir dzīvesveids un "gadžeti".

Ir valsts nodefinēta sistēma, un, ja kaut kas tomēr nefunkcionē, tad valstij ir sviras, lai to mēģinātu grozīt. Ja vecāki kaut kādā virzienā dzen, tad kaut kas notiek, bet vispārējā skolu sistēma to neveicina.

Bobslejisti, tāpat kā visi pārējie, ir dzirdami šad tad sūdzoties, ka kāds finansējums ir atņemts vai ka tā trūkst. Citi burkšķ, ko tikai ar to naudu, kas tiek bobslejam, nevarētu izdarīt. Bobslejs ir dārgs sporta veids. Ne velti to salīdzina ar F-1. Kā vari oponēt tiem, kuri saka, ka bobslejam naudas ir par daudz?

Manuprāt, te ir divas pilnīgi pretējas pasaules, bet kā viena, tā otra nav ne pareiza, ne nepareiza. Viena pasaule griežas ap finansējumu sportā. Mēs piedalāmies, un mums ir rezultāts. Ja lūkojamies no skatītāja viedokļa, viņu interesē sasniegumi. Vietas ir relatīvas, bet parasti nevienu neinteresē izcīnīta 10.vieta. Labi, ja mēs futbolā pasaulē būtu desmitie, tā būtu fantastika. Skatītāji grib uzvaras.

Otra puse ir tautas sociālā vai fizkultūras sadaļa - sports visiem. Līdz ar to šis koncepts paredz naudu dot tam, kurš iesaista plašākas tautas masas.

Es teiktu, ka starp abiem šiem virzieniem jābūt balansam, jo mēs nevaram finansējumu izšķaidīt visam. Šobrīd, skatoties uz sporta veidu federācijām, kur finansējumi ir niecīgi, ir jautājums, kāda no tāda finansējuma vispār ir jēga. Par to finansējumu varētu uzbūvēt vienu starptautiskajām prasībām atbilstošu sporta manēžu vai stadionu. Tas būtu vienā vietā, bet spētu piesaistīt sacensības un ļautu Latvijas atlētiem atbilstošā līmenī trenēties. Šobrīd finansējumu sadala starp pašvaldībām, un tad katra pašvaldība dara kaut ko mazu - viena uzbūvē stieni, otra uzstāda basketbola grozu. Rezultāta, ja runājam par sportu, nav. Nauda ir iztērēta, bet sporta izaugsmei tas neko nedod. Ja laukos ierīkos piecus basketbola grozus, tas nenozīmē, ka nonāksim pie Latvijas izlases un spējas piedalīties pasaules vai Eiropas čempionātā. Vajag to standartiem atbilstošo laukumu.

Pieļauju, ka bobsleja virzienā skaudīgi skatās, un tā ir taisnība - tas ir dārgi. Tas nav masu sporta veids, bet, manuprāt, svarīgi ir tas, ka Latvijā šajā jomā ir vēsture, ir sasniegumi, ir infrastruktūra. Ņemšanās vienmēr ir par kvotu pārdali.

Nav zināms, cik ilgi būsi LBSF prezidents, bet ko tu gribētu atstāt aiz sevis, kad beigsi darboties šajā amatā?

Nākotni. Apziņu, ka tas, ko esi darījis, ir devis kaut ko turpinājumam. Kā jau teicu, kādā periodā var būt "paģiras", bet tas nav nekas unikāls. Arī Latvijā tajā pašā hokejā vai basketbolā mēs visur vienmēr gribam būt, bet, lai tur būtu, ir jāveic darbiņš, un kaut kad būs arī "paģiras", kurām ir jātiek pāri. Un tas ir absolūti svarīgi, lai visi iesaistītie to saprot un saprot arī to, ka būs nākotne, uz kurieni mēs ejam. Pat ja tas rezultāts nebūs tajā posmā, kad es esmu LBSF prezidents, es gribu pārliecību, ka tas, ko esmu darījis, dos artavu tam, kas būs turpmāk.