"Kurbads" brīdina, ka ledus sports Latvijā var izmirt, jo tas kļūst par dārgu

Kā gan sankciju dēļ, gan arī, apraujoties tirdzniecības sakariem ar Krieviju, Baltkrieviju, Ukrainu, ir mainījušās piegāžu ķēdes un jūsu ierasto transportēšanas maršrutu ģeogrāfija?

A.P.: Minimāli, jo jau pēc pirmās krīzes, kas 90.gadu beigās bija Krievijā, mēs sapratām, ka nevaram fokusēties uz Krieviju un citām NVS valstīm. Vienkārši mēs jau strādājām citā frekvencē un mums bija grūti saprast tur valdošo biznesa filozofiju. Jau pirms 20 gadiem mēs nolēmām, ka mēs neliekam akcentu un nemērķējam uz šīm valstīm, bet gan uz Baltiju un Eiropu. Tādēļ pašlaik var teikt, ka mēs praktiski vispār nejūtam ietekmi. Jā, mēs līdz karam piegādājām mašīnas arī šīm valstīm, bet tas īpatsvars bija ļoti mazs, un tie bija īpaši projekti. Mūsu fokuss ir Baltija, Skandināvija un pārējā Eiropa.

Vai karš ir ietekmējis konkurences situāciju? Proti, vai uz pārvadājumiem Eiropas teritorijā tagad nekoncentrējas arī tie pārvadātāji, kas iepriekš vairāk strādāja Austrumos?

A.P.: Sākotnēji, jā. Bet tagad karš Ukrainā ir ieviesis interesantu pavērsienu. Ukrainas valdība atviegloja ievedmuitu lietotām vieglajām automašīnām, un tad liela daļa mūsu daļējo konkurentu no Lietuvas, kuriem ir lieli autovedēju parki, devās strādāt Ukrainas virzienā.

Vēl viena lieta, kas mainīja situāciju tirgū, ir tas, ka kā šoferi Eiropā strādāja daudzi ukraiņi - turklāt ne tikai uz autovedējiem, bet uz visa veida kravas automašīnām -, un, sākoties karam, ļoti daudzi atgriezās Ukrainā, lai aizstāvētu savu dzimteni. Pie mums līdz kara sākumam kā šoferi strādāja divi ukraiņi un viens baltkrievs un pie mums nekad nav bijis šo šoferu pārsvars, kā tas bija daudzos citos transporta uzņēmumos, it īpaši Eiropā, kur ukraiņu īpatsvars starp šoferiem mēdza būt pat 30-40%. Šie uzņēmumi, turklāt lieli uzņēmumi, kara sākšanos izjuta ļoti sāpīgi, jo darbaspēka trūkuma dēļ praktiski apstājās līdz pat trešdaļai to autoparka. Savukārt mums tas deva nelielas priekšrocības, jo mums pārsvarā ir latviešu šoferi.

Nākamā sāpīgā lieta transporta nozarei ir degvielas cenas, kuras sāka kāpt jau pirms kara, bet karš tās, protams, uzsita jaunos augstumos. Kādu ietekmi jūtat no tā?

A.P.: Ziniet, tā nav pirmā reize, kad degvielas cenas šādi ir mainījušās. Mēs esam pieredzējuši arī iepriekšējo degvielas cenu krīzi un mēs tai bijām gatavi. Šis lēciens gan bija tik straujš, ka, protams, tas bija sāpīgi. Mums ir līgumi, kur klauzula par degvielas cenu izmaiņām ir iestrādāta iekšā, bet bija arī tādi līgumi, kur tās nebija. Tad tās ir smagas un sarežģītas sarunas ar otru pusi, lai skaidrotu situāciju, lai viņi izprastu to. Daļa izprata situāciju un piekrita ieviest līgumos degvielas cenu klauzulu un attiecīgi celt pakalpojuma cenrādi. Bija arī tādi, kas teica, ka tā nav mūsu problēma, tā ir jūsu problēma. Tādu gan bija maz, bet bija arī šādas situācijas. Pagāja aptuveni viens līdz divi mēneši, līdz mēs šos jautājumus sakārtojām, un, protams, tas bija finansiāli sāpīgi, jo mums nācās segt degvielas cenu radītos mīnusus vieniem pašiem.

Kādu jūs paredzat nākotni, jo ir skaidrs, ka ar Krieviju nekādas draudzības nebūs un degvielas cenas, visdrīzāk, turēsies daudz augstākā līmenī, nekā mēs bijām pieraduši redzēt iepriekš?

A.P.: Mēs jau pašlaik redzam, ka tirgus pielāgojas, tirgus ir elastīgs. Es nedomāju, ka tas atstās kaut kādu negatīvu ietekmi uz pārvadājumu nozari. Cilvēki vienkārši pieradīs pie cenām. Mēs jau ļoti labi atceramies, ka tad, kad degviela maksāja ap vienu eiro litrā, cilvēki uz jautājumu, vai jūs brauksiet ar automašīnu, ja degviela maksās divus eiro, atbildēja: nē, nekādā gadījumā, tad es braukšu ar sabiedrisko transportu vai riteni! Tagad mēs redzam, ka realitātē tā nav. Cilvēki izvēlas komfortu, pie kura ir pieraduši, un viņi ir gatavi par to maksāt. Protams, ir daļa, kura nebrauc, bet vairākums to turpina darīt. Arī pārvadājumu tirgus situācijai pielāgojas.

Kas pašlaik notiek ar jūsu vedamo produktu - automašīnām? Šajā nozarē pandēmijas dēļ bija problēmas ar pusvadītāju pieejamību, daudzas autobūves rūpnīcas uz laiku apstājās, rezultātā tirgū automašīnu sāka trūkt. Kas notiek pašlaik?

A.P.: Bez pusvadītājiem ir jāpiemin arī tas, ka Ukrainas teritorijā atradās rūpnīcas, kuras ražoja daudzas komplektējošās rezerves daļas. Bet es gribu teikt, ka situācija ir normalizējusies. Ir jāņem vērā arī tas, ka sankciju dēļ pasaules autoražotājiem tika nogriezts Krievijas tirgus un līdz ar to tam paredzētās automašīnu kvotas varēja piešķirt valstīm, kurās automašīnu pirms tam trūka. Tas savā ziņā tirgu un piegāžu ķēdes ir līdzsvarojis.

Vienlaikus arī lielie autoražošanas koncerni saprot, ka nav bez vainas. Kad konveijeri atsāka ar pilnu jaudu strādāt un mašīnas atsāka atgriezties pie patērētāja, izveidojās situācija, ka viņi nespēja izvest no rūpnīcu teritorijām pat visu to, kas ir saražots. Kāpēc? Tāpēc, ka nav, kas ved. Kāpēc nav, kas ved? Tāpēc, ka milzīga masa ar transporta uzņēmumiem ir vienkārši bankrotējuši, jo lielie autoražotāji iepirkumos masveidā gadiem spieda pārvadāšanas cenas uz leju. Protams, ka ne bez vainas ir arī paši transporta uzņēmēji, kuri piekrita šim spiedienam un iesaistījās šajā dempinga cīņā, tādā veidā vienkārši iešaujot sev kājā. Ilgus gadus transporta uzņēmumi nevarēja gūt pietiekami normālu peļņu, lai varētu ieguldīt attīstībā, ieguldīt šoferu sociālajā nodrošinājumā, tehnikā, un pandēmijas laikā daudzi faktori salikās kopā, kādēļ uzņēmēji izlēma, ka nav jēgas šo biznesu turpināt, jo tur vienkārši nav pietiekamas peļņas maržas un nekas nepaliek pāri.

Tagad šī situācija ir izprasta arī no pasūtītāju puses un ir redzams, ka pārvadājumu tirgū cenas atgriežas tajā līmenī, kādā ir interesanti strādāt. To mēs tiešām šobrīd jūtam.

Kā jums šo laiku ar dempinga cenām ir izdevies pārdzīvot?

A.P.: Es pēc savas būtības esmu krīzes menedžeris, un man šīs situācijas drīzāk dod adrenalīnu. Es tām pieeju kā izaicinājumam un man tās ir interesantas. Mēs tās risinām un atrisinām.

Kāda pašlaik ir konkurences situācija automašīnu pārvadāšanas jomā, ja no vienas puses, kā jūs teicāt, virkne uzņēmumu ir pārtraukuši darbu, no otras ir izaicinājumi ar karu, degvielas cenām, darbaspēku?

A.P.: Pašlaik pieprasījums pat zināmā mērā pārsniedz piedāvājumu un cenas, kā jau minēju, ir atgriezušās tajā līmenī, kad ir interesanti strādāt. Bet lielā mērā tas tiešām ir noticis, pateicoties tam, ka pieprasījums pēc šī pakalpojuma kvalitatīvā līmenī ir lielāks par piedāvājumu. Pašlaik mēs varētu mierīgi nopirkt vēl 100 autovedējus, palaist tos tirgū, un visiem būtu darbs. Taču mūs ietekmē šoferu trūkums, viņu vienkārši nav. Mašīnas mēs varam nopirkt, bet mums nav ko sēdināt pie stūres. Tādēļ mēs ļoti novērtējam tos autovadītājus, kuri mums ir, mēs ar viņiem strādājam, mēs viņus motivējam un ieinteresējam. Tas dod savus rezultātus.

Tādēļ kopumā varētu teikt, ka mēs esam apmierināti ar to situāciju, kāda šobrīd ir.

Par šoferu trūkumu sūdzas praktiski visi transporta uzņēmumi, sākot no pasažieru un beidzot ar kravu pārvadātājiem. Jūs tam redzat kaut kādu risinājumu Latvijas ietvaros, vai arī vienīgais risinājums ir importēt darbaspēku?

A.P.: Nedomāju, ka tas ir vienīgais risinājums. Institūcijām, kuras ar to nodarbojas, - tostarp Latvijas Darba devēju konfederācijai - vajadzētu vairāk pievērsties šim jautājumam, un mēs sagaidām no viņiem lielāku iesaistīšanos tajā, kā atgriezt prestižu šoferu profesijai. Ilgstoši bija dzirdams galvenokārt tas, ka tā taču ir izmirstoša profesija, drīz būs roboti, jūs vairs nebūsiet vajadzīgi… Kādēļ jauniešiem iet to apgūt, ja viņi redz, ka tā tiek dēvēta par izmirstošu profesiju? Nu kāda izmirstoša profesija? Šoferi būs nepieciešami, mazākais, vēl gadus 10. Turklāt mūsu situācijā viņi jau nav tikai šoferi, bet augsta līmeņa menedžeri pie stūres. Viņiem ir jāmāk strādāt kvalitatīvi, viņiem jādomā ar galvu, viņiem jārisina dažādas situācijas. Tā ir prestiža profesija, un mūsu uzņēmumā mēs viņus varam salīdzināt ar pilotiem aviācijā. Ja pašlaik šoferis var nopelnīt 2000-3000 eiro mēnesī, tad jauniešiem tas ir ļoti labs stimuls, kā domāt par savas nākotnes veidošanu.

Jaunums Eiropas Savienībā ir Eiropas mobilitātes pakotne. Kā tā jūs ietekmē?

A.P.: Mēs tam bijām gatavi un mēs to atbalstām. Mēs esam pretinieki, kā mēs to saucam, "kabotāžas kovbojiem", kas pirmām kārtām ir lietuvieši, kuri ignorē spēles noteikumus. Ne jau visi, bet viena liela daļa, un tas ietekmē tirgu. Mobilitātes pakotne ir veids, kā to sakārtot. Mēs to viennozīmīgi atbalstām un iestājamies tikai par godīgiem spēles noteikumiem transportā. Mēs par to laicīgi domājām un pēc gadu ilgas saskaņošanas, kas bija izaicinoši, reģistrējām uzņēmumu Vācijā "Kurbads Gmbh". Tas nebija vienkārši, bet tagad mums ir bāze pie 2.autobāņa Berlīnes tuvumā, mums ir birojs, automašīnu parks un mūsu šoferi - latvieši, kuri saņem Vācijas algas un par viņiem tiek maksāti Vācijas nodokļi. Mēs esam gatavi ar lielu lepnumu Vācijā rādīt savu piemēru, kāda ir mūsu darba kultūra.

Vāciešiem agrāk šī bija ļoti prestiža nozare, bet tā 2000.gadu sākumā tika iznīcināta tieši šo "kabotāžas kovboju" dēļ. Vācu autopārvadājumu kompānijas masveidā bankrotēja, jo nespēja cīnīties ar dempinga cenām iepirkumos. Viņiem bija ļoti augsti kvalitātes standarti, un mēs esam ļoti daudz no viņiem mācījušies. Es ceru, ka tagad mēs varēsim līdzvērtīgi strādāt ar tiem Vācijas uzņēmumiem, kuriem ir izpratne par šī pakalpojuma kultūru.

Kāds pašlaik ir darbības apjoma sadalījums starp jūsu uzņēmumu Latvijā un Vācijā?

A.P.: Mēs esam ceļa sākumā, un pašlaik Vācijas uzņēmums veido ap 10% no mūsu darbības apjoma. Skatīsimies, kā attīstīsies tirgus, un mēs lēnām kāpināsim šo apjomu atbilstoši pieprasījumam.

Vienlaikus Latvijā daudz ir izteikts bažu, ka tagad Mobilitātes pakotnes dēļ transporta uzņēmumi pārcelsies uz citām valstīm un vairs nemaksās nodokļus Latvijā.

A.P.: Domāju, ka tirgus regulēs to, kur būs izdevīgāk strādāt. Tāpēc es domāju, ka tas ir arī jautājums valdībai, jo ir jāskatās, lai uzņēmējam būtu interesanti šeit palikt.

R.S.: Ja atgriežamies pie tā, kādēļ tapa Eiropas Mobilitātes pakotne, tad situācija, kāda bija izveidojusies, īsti normāla nebija. Šoferis tomēr nav jūrnieks, kurš uz pusgadu vai vairāk var aiziet reisā. Tam, ka šie reisi kļūs īsāki, ir jāpielāgojas.

A.P.: Bija tā, ka šoferi strādāja un dzīvoja vienkārši necilvēcīgos apstākļos. Iedomājieties, kā tas ir - mēnešiem dzīvot automašīnas kabīnē! Turklāt autovedējiem vēl ir tā īpatnība, ka kabīnes ir zemākas nekā citām kravas automašīnām. Tie apstākļi ir briesmīgi. Mēs to absolūti neatbalstām.

R.S.: "Kurbads" ir labs piemērs, ka šo biznesu var organizēt arī pēc noteikumiem, civilizētā un sociāli atbildīgā veidā. Nav tā, ka šī regula iznīcina jebkādas iespējas strādāt Eiropā. Tā vienkārši šo biznesu pavērš mazliet civilizētāk.

Vai jūs uzņēmumus varētu reģistrēt vēl kādās valstīs?

A.P.: Šobrīd mēs vērojam, kā attīstīsies situācija. Mums tomēr ir jāgatavojas krīzei, un, cik liela tā būs, ir ļoti grūti pateikt. Kādreiz ekonomiskos ciklus tomēr varēja prognozēt, jo ir kāpums, tad kritums, tad atkal ir izaugsme. Tagad karš to visu ir mainījis. Neviens kopš Otrā pasaules kara nav darbojies šādos apstākļos. Mums nav tādas pieredzes un mēs nezinām, kā tas beigsies.

Kā vērtējat savus pagājušā gada darbības rezultātus?

A.P.: Kopumā mēs esam priecīgi par šiem rezultātiem. Pateicoties valdības atbalstam, mēs varējām iziet no pandēmijas laika bez zaudējumiem.

Kādas ir prognozes par šo gadu?

R.S.: Ja mēs runājam par "Kurbada" uzņēmumu grupu, tad noteikti mēs raugāmies pozitīvi - apgrozījums augs. Taču, ja mēs runājam par grupas peļņu, tad jāskatās, kāda ietekme būs energoresursu krīzei un konkrēti "Kurbada" ledus halles apsaimniekotāja SIA "Rumbulas sporta centrs" rādītājiem. Tas, ka tur būs zaudējumi, ir skaidrs. Tas, cik lieli, mēs redzēsim gada beigās. Ledus halles darbības rezultāti ļoti ietekmēs grupas kopējos rezultātus.

Tas nozīmē, ka ledus halles zaudējumi var "noēst" arī jūsu transporta uzņēmuma peļņu?

A.P.: Pavisam noteikti, jo mēs skatāmies konsolidētos datus "Kurbada" grupā kopumā.

Kāda ietekme energocenām uz "Kurbada" ledus halli ir bijusi jau līdz šim, un ko vispār var darīt, lai šīs izmaksas mazinātu?

A.P.: Mums pacietīgi un mierīgi ir jāskaidro situācija sabiedrībai un valdības pārstāvjiem un jācer uz izpratni, jācer uz atbalstu, lai kaut kā izdzīvotu līdz pavasarim. Pavasarī tomēr vajadzētu elektrības cenām normalizēties cerībā, ka beigsies karš un ka labumu pamazām sāks dot tās investīcijas, kuras pašlaik tiek ieguldītas atjaunojamajos energoresursos.

Lielākos ledus halles izdevumus veido tieši elektroenerģija, kura darbina kompresorus, kuri ražo aukstumu, ventilācijas sistēmas un daudzas citas lietas. Tie ir aptuveni 70% no halles uzturēšanas kopējiem izdevumiem.

R.S.: Ja iepriekš mums bija līgums ar "Latvenergo" par 4,6 eirocentiem par kilovatstundu enerģijas, tad tagad "Nord Pool" biržā ir redzams, ka cena ir ap 50 eirocentiem.

A.P.: Lai nodrošinātu ledus laukuma saldēšanu un halles funkciju, iepriekš mums maksājumos par elektroenerģiju mēnesī vidēji bija jāmaksā 6000 - 10 000 eiro atkarībā no laikapstākļiem. Tagad šis skaitlis jau ir reiz trīs un reiz četri - 30 000 - 40 000 eiro.

Iepriekš mēs cīnījāmies par to, lai halle būtu pašpietiekama un strādātu bez zaudējumiem, jo hallei galvenā ir sociālā funkcija, un tas ir veids, kā mēs kā uzņēmums esam izlēmuši dalīties ar sabiedrību, atbalstot sporta skolu, 150 jauniešu visās vecuma grupās iespējas nodarboties ar sportu un būt aktīviem. Šobrīd šis svaru kauss ir par smagu. Naudas daudzums, kurš mums pašlaik ir jāņem ārā no mūsu transporta uzņēmuma, lai ieliktu iekšā šajā sociālajā uzņēmumā, ir kļuvis par lielu. Ir skaidrs, ka ilgtermiņā mēs to nevarēsim atļauties.

Šobrīd ir uzdevums izdzīvot līdz pavasarim cerībā, ka tad viss normalizēsies. Taču šī situācija ir jāskaidro valdībai, sabiedrībai. Iespēja, ka ledus sporta veidi ar šādām izmaksām par enerģiju turpināsies, ir maza. Visdrīzāk, tie vienkārši izmirs. Ledus sports izmirs, jo tas ir vienkārši par dārgu. Nu alternatīva, protams, ir, lai cilvēki turpmāk spēlē tikai futbolu un basketbolu. Bet mēs zinām, ka hokejam un daiļslidošanai Latvijā ir ļoti lielas vēsturiskas tradīcijas. Tādēļ, manuprāt, būtu jēgpilni padomāt, kā šos sešus līdz astoņus mēnešus tomēr, visiem sadoties rokās, varam izturēt cerībā, ka cenas kritīsies, tirgus normalizēsies un mēs šos sporta veidus varēsim paturēt, nevis aizslēgt halles un pārbūvēt tās par noliktavām. Bet tam ir vajadzīgs atbalsts.

Jūs, protams, neesiet vienīgie ledus haļļu īpašnieki, kas ir šādā situācijā. Esat runājuši ar Izglītības un zinātnes ministriju, kā atbildīgo par sportu? Vai ir kādas indikācijas par atbalstu no valsts puses?

R.S.: Runājam ar Latvijas Hokeja federāciju, runājam ar ministriju.

Būsim arī godīgi, šī ir īstermiņa krīze, jo tādas cenas nevar pastāvēt ilgstoši. Federācija izprot, ka šīs īstermiņa krīzes dēļ riskēt ar visu infrastruktūru, kas ir tapusi gadiem, nevar. Rīgā ir tiešām laba infrastruktūra ledus sporta veidiem, un tā ir tapusi, pateicoties tikai privātiem uzņēmējiem. Jā, tagad ir arī tapusi "Daugavas" halle, ir hokeja skolas "Rīga" mazā halle, bet visi pārējie ir privātie ledus laukumi. Valstij būtu jānovērtē arī tas, ka līdz šim visa šī infrastruktūra ir tapusi bez valsts iesaistes, nebija jāceļ piecas desmit halles Rīgā, jo to izdarīja privātie uzņēmēji par saviem līdzekļiem. Tādēļ šobrīd būtu svarīgi viņus atbalstīt.

Diemžēl pagaidām politiskā līmenī mēs neesam spējuši gūt izpratni Izglītības un zinātnes ministrijā. Mēs ļoti ceram, ka tas mainīsies. Šīs ir īstermiņa grūtības, kuru pārvarēšanai ir nepieciešams valsts atbalsts, jo neviens nevarēja prognozēt, ka elektrības cena desmitkāršosies.

Kāds ir plāns B, ja valsts pateiks, ka prioritāte ir atbalsts iedzīvotājiem apkures sezonas laikā, bet ledus halles var kulties šajā laikā, kā māk? Aizslēgsiet halli un atkausēsiet ledu?

A.P.: Tieši tā. Tāds ir plāns B.

Kamēr tas vēl nav izdarīts - kā ir mainījušās ledus laukuma cenas īrei amatieru hokeja komandām, jauniešu treniņiem?

A.P.: Tas ir tāpat kā tajā jautājumā, vai jūs brauksiet ar auto, ja degviela maksās divus eiro litrā. Kad mēs runājam ar amatieru komandām, kad mēs runājam ar vecākiem, kuri daļēji maksā par bērnu treniņiem, jo daļēji hokeja skolu uztur arī mūsu transporta uzņēmums, tad mēs arī uzdodam jautājumu, kā viņi skatītos uz cenu maiņu. Iepriekš vidējā ledus laukuma īres cena bija ap 200 eiro stundā. Pašlaik, ņemot vērā elektrības sadārdzinājumu, cenai būtu jābūt vidēji 350-400 eiro. Līdzīgi kā stāstā par degvielu, lielākā daļa teica nē, tad mēs beidzam un vairāk neslidosim. Kā tas būs realitātē? Ir zināms pamats domāt, ka būs tāpat kā ar degvielu un ļoti fanātiskie cilvēki, kuriem ļoti patīk slidot, turpinās maksāt. Bet man nav pārliecības, ka tādi būs visi. Ledus sporta veidu dalībnieku skaits kritīsies, un tā būs problēma.

Savukārt paturpinot par to, ko mēs sagaidām, mēs varam paskatīties arī uz mūsu Ziemeļu kaimiņvalstu pieredzi, kur atbalstītas tiek gan valsts, gan privātās ledus halles. Piemēram, Somijā jau sen ir prakse ledus halles pilnībā atbrīvot no maksājumiem par elektroenerģiju. Tādēļ arī ledus sporta veidi var attīstīties un bērni var slidot. Bez tā visa ir iespējami arī citi atbalsta veidi - iepirkumi par skolēnu slidotapmācībām utt. Tas viss ir veids, kā valsts šo sporta infrastruktūru var atbalstīt, jo mēs jau neprasām, lai kāds pa tiešo pumpētu iekšā naudu.

Kas šajos apstākļos tālāk notiks ar hokeja klubu "Kurbads"?

A.P.: Ja mums kā uzņēmumam "Kurbads un Ko" katru mēnesi no konta ir jāpārskaita liela summa, lai uzturētu ledus halli, mēs nevaram vēl domāt par hokeja kluba vai profesionālo sportistu atbalstīšanu. Mums ir jādomā, kā izdzīvot. Tas viss ir cieši kopā.

Tātad, ja iestājas jau pieminētais variants B, tad jūs hokeja klubu pārtraucat sponsorēt un tālāk jau viņi paši lemj, ko darīt?

A.P.: Tieši tā.

Šajā kontekstā gan ir visai dīvaini jautāt par nākotni, bet hokeja klubs "Kurbads" jau divus gadus spēlē Igaunijas čempionātā. Kā ir ar atgriešanos Latvijas čempionātā?

A.P.: Par to domājam katru dienu, bet tas atkal ir tikai un vienīgi budžeta jautājums. Startam Igaunijas čempionātā ir vajadzīgs mazāks budžets, Latvijas čempionātā līmenis ir augstāks un arī budžets attiecīgi ir nepieciešams lielāks. Līdz ar to, ja pieteiksies kāds sponsors, kurš būs ieinteresēts kluba startā Latvijas čempionātā, protams, ka hokeja klubs "Kurbads" atgriezīsies. Tas ir tikai un vienīgi budžeta jautājums.

Ja attālināmies no ledus haļļu jautājuma, vai tas, ka pašlaik nosacīti ir nogrieztas iespējas startēt Krievijā un Baltkrievijā, Latvijas hokeja saimniecībai nāks par labu vai sliktu?

A.P.: Viennozīmīgi par labu. Ir tikai labi, ka mēs vairāk neesam iekšā šajā teātrī. Latvija un Baltija, tāpat kā ikviena cita valsts, ir tajā situācijā, ka jebkuram profesionālam sportam ir ne tikai sevi jāatpelna, bet arī jāpelna nauda, ko mēs redzam NHL, daudzos Eiropas čempionātos. Cilvēki par šo izrādi maksā naudu, pērk biļetes un piepilda arēnas. Arī sportistiem ir pilnīgi cita motivācija spēlēt pilnu tribīņu priekšā. Tas ir tas, kādēļ sportisti vispār šo profesiju izvēlas. Krievijā, kā mēs zinām, strādā pilnīgi citi mehānismi. Sauksim to par maigo reketu, kad valsts uzņēmumus piespiež sponsorēt vai maksāt par šiem sporta veidiem. No vienas puses, it kā labi, no otras puses, šī sistēma nav patiesa. Pareizi ir izveidot tādu sistēmu, kāda ir NHL. Izveidot tādu var, tikai pie tā ir jāstrādā, lai cilvēki nāktu uz spēlēm, pirktu biļetes, klubi no tā gūtu peļņu un varētu algot spēlētājus. Tā tas darbojas normālā veidā un tā tam vajadzētu būt. Tādēļ es domāju, ka tas ir tikai pluss, ka mēs no turienes ejam prom.

Jūs redzat ambīcijas veidot šādu sistēmu?

A.P.: Ziniet, es domāju, ka ir jānomainās paaudzēm. Man ir viedoklis, ka tagadējās paaudzes tomēr joprojām ir postsociālisma ietekmē. Mums joprojām bieži šķiet, ka mums pienākas, nevis mums ir jānopelna. Kad mainīsies paaudzes, tad cilvēki arī sapratīs, ka ir jāmaksā par izrādi, kur kāds cits iegulda savu enerģiju, savu veselību, savu talantu, un tas ir tikai normāli. Bet pie tā ir jāstrādā jau tagad, un tas jādara visiem kopā, sākot no vecākiem un beidzot ar sporta federācijām un valdību.

Kā jūs vērtējat Latvijas hokejistus un trenerus, kuri, neraugoties uz karu Ukrainā, ir devušies strādāt uz Krieviju?

A.P.: Tas ir jautājums par vērtību skalu un vērtību sistēmu. Atsaucoties uz to, ko es teicu iepriekš, - vienai daļai cilvēku tā ir ačgārna. Vai tas ir labi vai slikti? Tas tikai parāda konkrētā cilvēka vērtību sistēmu. Nu nožēlojami. Bēdīgi.