Šarmantā Ketija Birzule pozē pikantā fotosesijā un stāsta, kāpēc burāšanu nomainīja pret autosportu

Trasē ar Žuračku

Kā gan tā sanāca, ka jaunā un daudzsološā burātāja un olimpiete kļuva par jaunu un daudzsološu drifta braucēju?

Kad bija pagājusi Rio olimpiāde un sasniegts 18 gadu vecums, tad nācās domāt, ko tālāk darīt – uz vecāku rēķina turpināt trenēties vai arī pašai sākt pelnīt naudu. Un tad kaut kā dzīves prioritātes sakārtojās tā, kā nu tās tagad ir sakārtojušās. Iepazinos ar savu nu jau tagadējo vīru, kuram ļoti patīk automašīnas, un viņš tad arī mani iesaistīja autosportā. Vīrs arī ir galvenais manas mašīnas būvētājs.

Pag, bet pats viņš nebrauc?

Nebrauc, jo viņam nepietiek laika. To visu viņš velta man un Žuračkai.

Kam velta?

Žuračkai. Tā sauc manu drifta mašīnu. Tautā BMW E36 mēdz dēvēt par žurku, un no tā tad arī cēlies manas mašīnas vārds.

Atšķirībā no burāšanas autosportā puiši un meitenes startē kopā. Vai neiznāk tā, ka meitenes jau no paša sākuma ir neizdevīgā pozīcijā, jo čaļi ir fiziski stiprāki?

Autosportā fiziskais spēks un auguma parametri nav tik svarīgi kā burāšanā.  Būtiski arī tas, ka autosportā meiteņu ir tik, cik ir – piemēram, driftā es Latvijā esmu viena pati. Ko tad es viena darītu trasē?

Kā čaļi tevi pieņēma drifteru kompānijā?

Ļoti labi. Sākumā ļoti centās palīdzēt. Jo sākumā man nesanāca, un tad džeki laikam nosprieda, ka jāparāda, kā tās lietas darāmas. Vēl tagad laiku pa laikam pienāk klāt un kaut ko iesaka. Protams, ir jau arī tādi, kuriem doma par sievietēm autosportā nepatīk, taču lielākā daļa mani atbalsta. Arī organizatori.

Daudziem jau liekas, ka sieviete autosportā – tas ir kaut kas dīvains. Kādā intervijā man reiz prasīja – kā tu saglabā sievišķību trasē? Interesanti, vai vīriešiem arī kaut ko tādu prasa – kā tu saglabā vīrišķību trasē? Es atbildēju, ka pat necenšos saglabāt trasē sievišķību, jo tur taču es esmu braucējs. Es tiešām uzskatu, ka esmu nevis braucēja, bet braucējs, jo trasē dzimumam nav nozīmes.

Tomēr diezgan reti ir tie gadījumi, kad autosportā – jebkurā klasē – sieviete uzvar vīriešus. Teju vai vienīgais zināmais piemērs, kas nāk prātā, ir Jutas Kleinšmites uzvara Dakaras rallijā. Kur ir problēma – tikai tur, ka vīrieši fiziski ir spēcīgāki?

Droši vien arī psiholoģijā. Vīrieši dzīvei pieiet vienkāršāk, savukārt sievietēm lielāku lomu spēlē emocijas. Taču psiholoģisko sagatavotību var uztrenēt. Es pati ziemā, kad nebraucu, vairāk uzmanības pievēršu tieši psiholoģiskajiem treniņiem.

Kādēļ tieši drifts? No visiem autosporta veidiem tas taču ir visdīvainākais – citur uzvarētājs ir tas, kurš atbrauc pirmais vai sasniedz labāko laiku, bet driftā vinnētāju nosaka žūrija – gandrīz kā daiļslidošanā!

Driftā tiešām ir kā daiļslidošanā, jo tiesneši vērtē dažādas pozīcijas, piemēram, stilu, arī to, kā tu mašīnu iemet pagriezienā un izmanto vai neizmanto hidraulisko rokas bremzi. Tur ir tik daudz sīkumu, ka var sajukt prātā.

Es pamēģināju arī minišoseju, kur braucu ar 4. paaudzes Volkswagen Golf. Patika, taču tomēr nebija tas, ko gribējās. Tad pamēģināju driftu un sapratu – jā, tas ir īstais! Man arī viena no mīļākajām filmām ir Ātrs un bez žēlastības. Skatītājiem arī patīk kontakta sporta veidi, un driftā šī kontakta var būt ļoti daudz – īpaši tad, ja trasē ir pieredzējuši un azartiski braucēji, kuri aizraujas un sāk viens otru bakstīt. Drifts ir izteikts skatītāju sporta veids, jo, piemēram, rallijā jau tu neko daudz neredzi – dažās sekundēs auto ir tev garām, un vari sēdēt un gaidīt nākamo. Savukārt driftā ir motoru troksnis, kūpošas riepas, daudz zirgspēku.

Kaut gan tas, ka, jo vairāk zirgspēku, jo labāks auto, ir mīts. Tā nepavisam nav. Driftā viss ir atkarīgs no braucēja un no tā, kā auto sagatavots. Zirgspēki nav tik svarīgi. Manai mašīnai ir oriģinālais 2,8 litru dzinējs, un nekādu īpašo ekstru tam nav. Citi braucēji brīžam nesaprot, kādēļ Žuračka ir ātrāka par viņu mašīnām, kurās ieguldīts vairāk naudas. Taču mēs vienkārši esam piestrādājuši pie citām niansēm. Cilvēkiem jau liekas – ā, šai mašīnai tikai 500 zirgspēku, bet, lūk, tai tūkstotis! Taču patiesībā tie ir tikai skaitļi. Ja auto ir pārāk jaudīgs, to ir grūti vadīt, tāpēc reizēm labāk ir mazāk zirgspēku, taču vadītājs var koncentrēties uz niansēm, nevis tikai censties to zvēru novaldīt. Lielajās klasēs to nereti var redzēt, ka iemetienā braucējs nespēj novaldīt mašīnu un izlido.

Labākās riepas ir vecas riepas

Nebaidies, ka mūsdienu politkorektajā un videi draudzīgajā laikmetā driftu varētu aizliegt? Jo jūs taču riepas svilināt uz nebēdu!

Tā ir gan. Amerikā, starp citu, nesen ir parādījies elektrodrifts. Tas mani mazliet biedē. Es nekad neesmu braukusi ar elektromobili un domāju, ka man tas nepatiktu. Ja auto nav skaļš un es nejūtu dzinēju, tad vairs nesaprotu, ko tā mašīna domā un kas vispār notiek.

Kur tu ņem riepas treniņiem un mačiem? Jo lielie puikas jau tās sezonas laikā nosvilina desmitiem...

Tas ir sāpīgs jautājums. Riepas es cenšos pirkt pēc iespējas mazāk, jo tās tiešām maksā dārgi. Viss, kas saistīts ar driftu, ir manas komandas nopelns, viņi arī ir mans ģenerālsponsors. Lielākoties braucu ar tā sauktajām miskastes riepām, ko meklēju servisos. Tās jau ir praktiski nobrauktas un uz ceļa ar tādām nevar rādīties – es tad trasē tās noplēšu līdz galam. Lētākās jaunās riepas maksā ap 30 eiro, tātad pāris 60 vai 70 eiro, bet vienā sacīkšu posmā aiziet 5–6 pāri. Kopā galīgi nesanāk lēti.

Man gan ir teikuši, ka nav īsti pareizi braukt ar vecām riepām, jo tad katrā reizē sanāk citi apstākļi – atšķiras riepu sastāvs, cietība, nodiluma pakāpe. Taču, no otras puses, tas palīdz man kā braucējai augt. Jo šobrīd jau mani vairs neuztrauc, ja ir uzlijis lietus – esmu pieradusi pie mainīgiem apstākļiem un zinu, kā auto uzvedīsies. Pērn vienā posmā pamēģināju braukt ar tām riepām, ar kurām brauc visi pārējie braucēji, un sapratu, ka tur taču vispār nekas nav jādara – tik vienkārši tas ir! Un tas jau kļūst mazliet neinteresanti.

Degviela arī kļūst arvien dārgāka...

Pērn sezonas beigās Žuračkai bijām pielējuši pilnu bāku un atstājuši pa ziemu – kad šogad cenas sāka kāpt, izrādījās, ka esam labi ieekonomējuši un varam pirmo posmu nobraukt ar “lēto” degvielu. Patiesībā jau driftā degvielu nepatērē nemaz tik daudz – man posmā aiziet kādi 30 litri. Pro klasē gan ir nopietnāk, tur 20 litri aiziet kādās 15 minūtēs.

Kas izmaksā dārgāk – drifts vai burāšana?

Burāšana. Viena iemesla dēļ – Latvijā vasara ir tikai trīs mēnešus gadā. Ja te varētu trenēties cauru gadu un nebūtu jādzīvojas pa ārzemēm, tad izmaksas varētu būt diezgan līdzīgas kā driftam. Tiesa, ziemā es driftā nebraucu; ja to darītu, tad vajadzētu vēl vienu mašīnu.

Burāšanas nepietrūkst?

Drusciņ jau pietrūkst. Biju paradusi, ka cauru gadu esmu brūni iedegusi un nevajadzēja sauļoties, ziemā varēja braukt uz siltām vietām. Taču dzīve iet uz priekšu un tagad ir citas aizraušanās. Teorētiski jau varbūt burāšanā kaut kur vēl varēju augt, taču lielākās sacensības, kādās tur var piedalīties, ir olimpiāde. Es tur biju un braucu, tas viss bija jauki, taču tagad pienācis laiks kaut kam citam. Nezinu, vai es spētu visu savu dzīvi veltīt tikai vienam mērķim, piemēram, tikt burāšanā olimpiskajā trijniekā.

Kādreiz esi nopietni avarējusi?

Nē, tā pa nopietnam neesmu. Manā Street klasē jau arī ir grūti avarēt tā, lai mašīna būtu kapitāli jāremontē – ātrums nav tik liels. No trases izlidot gan ir gadījies. Tas pieder pie lietas.

Cik augsta ir tava riska latiņa?

Diezgan augsta. Tas ir pateicoties manai mašīnai. Pirmajā sezonā es ļoti baidījos, taču daļēji tas bija tādēļ, ka apzinājos – auto nav īsti drošs. Vēlāk vīrs tajā ielika sporta krēslu un sporta jostas, kas rada lielāku drošības sajūtu. Protams, arī pats auto ir pārbūvēts un kļuvis drošāks. Tagad es savam auto ļoti uzticos, jo zinu, kā tas uzvedīsies.

Cik Street klasē Latvijā ir aktīvu drifta braucēju?

Kādi 60. Vēl kādi 15–20 ir SemiPro un Pro klasē.

Un kura vieta tev ir kopējā reitingā?

Aptuveni četrdesmitā. Pirmā sezona bija pa pilnīgām nullēm. Puiši komandā smējās, ka esmu ļoti stabila braucēja. Bet nu jau pamazām sāku kāpt uz augšu un pēdējā posmā tiku līdz Top 8. Tas pagaidām ir mans labākais sasniegums.

Bet sāku es no pilnīgas nulles. Par auto kaut ko vēl sapratu, taču par driftu nebija ne mazākās nojēgas. No malas jau liekas, ka nekā sarežģīta tur nav, taču, kad pati pamēģināju, tad sākumā likās, ka nekas tur nebūs – es vienkārši to nevaru izdarīt, jo neko nesaprotu. Kurā brīdī jārauj hidrauliskā rokasbremze un kādēļ to vispār vajag? Kad trasē to norāvu, tad auto vienkārši apstājās. Tad džeki saprata, ka es neko nejēdzu, viens apsēdās man blakus un sāka skaidrot. Izrādās, ka vispirms ir jāizspiež sajūgs un tikai tad jārauj rokasbremze. Tad atlaid rokasbremzi un atlaid sajūgu. Un pa vidu vēl jāspēj vadīt mašīnu. Saka jau, ka sievietes vienlaikus var veikt vairākas darbības, taču tajā brīdī man tā galīgi nešķita. Bija reizes, kad tiešām tupi sēdēju trases malā un atkārtoju: sajūgs – noraut rokasbremzi – atlaist rokasbremzi – atlaist sajūgu. Un vēl jau arī ātrumi jāpārslēdz un jāskatās, kur braukt. Kā to visu var reizē darīt!? Taču, kad iemanījos, tad jau kļuva riktīgi interesanti.

Kāds ir tavs mērķis? Droši vien ne jau visu mūžu cīnīties par 39. vietu Latvijas reitingā?

Noteikti nē. Street klasē gribu, kā minimums, tikt līdz Top 10, taču tur vajadzētu mazliet vairāk finansējuma, lai varu biežāk braukt uz treniņiem. Un tad varētu pamēģināt spēkus SemiPro klasē ar nopietnāku auto.

Lidmašīnu motori

Ar auto un driftu vien tava interese par tehniskām lietām neaprobežojas. Tu taču esi studējusi kaut ko saistībā ar aviāciju?

Jā, pērn pabeidzu bakalaura kursu un esmu aviācijas mehāniķis ar inženiera kvalifikāciju.

Bet mašīnu tev, aviācijas mehāniķei, tik un tā taisa vīrs? Viņš droši vien pēc izglītības ir raķešu konstruktors?

Bezmaz vai. Viņš manu auto pārzina labāk nekā to, kur mājās glabājas kafija. (Smejas.) Kad pēc vidusskolas beigšanas pētīju studiju programmas, tad viss likās pliekans un neinteresants. Gribējās kaut ko interesantāku, un tā aizgāju uz aviāciju. Pabeidzu bakalaurus un tagad mācos maģistros.

Tagad strādāju lidostā, kompānijā SmartLynk, kas nodrošina čarterlidojumus. Tā ir ļoti strauji augoša kompānija, kuras flote drīz būs lielāka nekā AirBaltic – vasaras beigās lidmašīnu skaits tuvosies 80. Tieši pēdējos gados tā ļoti attīstās, tai ir divi ofisi Rīgā, ofisi arī Tallinā un Maltā. Man ļoti patīk tur strādāt. Starp citu, mums ir ļoti daudz darbinieku arī no Ukrainas.

Un ko tu tur dari – skrūvē lidmašīnu dzinējus?

Studējot bakalauros, man bija doma kaut ko tādu darīt, un tiešām kādu brīdi pastrādāju Igaunijā par mehāniķi. Bija jau forši, taču Latvijā diemžēl tādas iespējas nebija. Driftā cilvēku izpratne par to, ka arī sieviete tur iederas, ir augusi, bet par aviāciju gan to nevar teikt. Kad apsvēru domu par strādāšanu kā mehāniķim Rīgā, tad sastapos ar diezgan aizspriedumainu attieksmi – tas taču smags darbs, kas nav domāts sievietēm! Kaut gan praksē Igaunijā bija gadījumi, kad džeki nezināja, kā atskrūvēt skrūvi, kamēr man tas prasīja pāris minūtes, jo vienkārši vajadzēja paskatīties, ka otrā pusē ir uzgrieznis.

Tādēļ tagad strādāju SmartLynk plānošanas departamentā un esmu ļoti apmierināta. Plānoju lidmašīnu tehnisko apkopi – pati fiziski neko neskrūvēju, taču procesā piedalos.

Tad jau derētu nokārtot pilota tiesības?

Varbūt kādreiz. Kaut gan neesmu droša, vai es to gribētu. Es laikam nespētu strādāt gaisa kuģa apkalpē, kur ir stingrs grafiks. Man tomēr prasās ik pa brīdim kaut kur izrauties un kaut ko citu padarīt.