“Bieži vien to aizmirst gan treneri, gan vecāki.” Sporta ārste uzrunā vecākus un aicina būt modriem
Agrīna specializācija sportā no bērna 3-5 gadu vecumam var novest pie veselības problēmām jau pusaudžu vecumā. Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas sporta ārste Eva Krasovska intervijā portālam Jauns.lv atzina, ka bieži vien gan vecāki, gan treneri aizmirst, ka bērni nav mazi pieaugušie un viņu organisms vēl aug un attīstās. Līdz ar to bērnu sportošanai un specializācijai jābūt organizētai un kontrolētai.
Pasaulē un Eiropā speciālisti uzskata: agrīna specializācija sportā ir tad, ja bērns vecumā līdz 12 gadiem ir izvēlējies vienu konkrētu sporta veidu un intensīvi tajā darbojas, izslēdzot citus sporta veidus un to elementus, piemēram, attīsta bumbas driblēšanu (basketbolā) vai slidošanu (hokejā), nevis vispusīgi attīstās.
Sporta ārsti rekomendē, ka specializācijai vajadzētu notikt ne agrāk kā bērna 12 gadu vecumā, jo, apgūstot tikai vienas konkrētas prasmes, kādas citas prasmes var palikt novārtā. Tāpat nav veselīgi, ja agrāk notiek intensīvs darbs, lai bērnu veidotu, piemēram, par futbolistu, basketbolistu vai cita sporta veida pārstāvi.
Nav tā, ka neko nedrīkst darīt
“Nav tā, ka mēs pasakām: neko nedrīkst darīt un nedrīkst agrīni nodarboties ar kādu sporta veidu! Taču ir svarīgi, kas notiek treniņā. Bērns var iet spēlēt basketbolu, bet specializācijai jābūt kontrolētai. Pats svarīgākais ir atcerēties, ka bērns nav mazs pieaugušais.
Viņš vēl ir augošs bērns, viņam vispirms jāattīsta prasmes, kas būs vajadzīgas un derēs jebkurā sporta veidā: kustību apjoms, locītavu stabilitāte, koordinācija. Bērnam ir jāiepazīst savs ķermenis un dažādās kustības, piemēram, pareiza skriešana, lēkšana, balanss, roku un kāju koordinācija. To vajadzētu darīt pašā bērnībā. Tas jādara koordinēti un nekoncentrējoties uz agrīnu sacensību pieredzi.
Kā rotaļa, nevis cīņa par pirmo vietu
Sākumā vajadzētu būt, ka tā bērnam ir rotaļa, kas izraisa prieku, lai viņam nav tik liela konkurence un viņš nestrādā sacensībām, domājot tikai par to, ka viņam jābūt labākajam..
Bērns 6-7 gadu vecumā nedrīkst koncentrēties tikai uz rezultātu. Jārēķinās: ja mēs darbosimies tikai uz rezultātu mazā vecumā, tad bērna sportiskā dzīve aprausies diezgan ātri.” Ir lielāka iespēja, ka bērnam būs veselības problēmas, kā arī viņam vienkārši apniks konkrētais sporta veids un darbošanās tajā.
Futbola elementi, baseins un vispārējā fiziskā sagatavotība
Līdz ar to bērna treniņiem vajadzētu būt dažādiem. “Ir daudz sporta klubu, kur bērni trenējas piemēram, futbolā, bet tur ir gan futbola elementi, gan vispārējā fiziskā sagatavotība, gan baseins. Tas būtu ideāls modelis, protams, vecākam sekojot līdzi un veicot regulāras veselības pārbaudes.”
Ja tā nenotiek, bērnam var rasties gan fiziska, gan morāla pārslodze.
Neiekrist otrā grāvī
Taču nedrīkst arī pārprast speciālistu teikto un ieiet otrā galējībā. Mēdz būt tā, ka sporta ārsti pasaka vecākam, ka bērns nav attīstījis kaut kādas konkrētas prasmes un viņam vajadzētu pie tā strādāt, bet vecāks to uztver tā: tātad bērns nevar to izdarīt, tāpēc viņam jāiet gan uz futbola, gan basketbola, gan hokeja treniņiem. “Tā būs otra galējība, kad bērns nonāks pārslodzē.”
Nevajadzētu ignorēt sporta ārsta ieteikumus par fizioterapeita apmeklējumu, jo tādējādi laikus var novērst stājas problēmas, stiprināt muguras dziļo muskulatūru un vēl apgūt pareizus iesildīšanās un atsildīšanās vingrinājumus.
Agrīnā specializācija vingrošanā
Krasovska norādīja, ka ļoti bieži agrīnā specializācija ir estētiskajos sporta veidos. “Viņiem tā ir kā norma. Ja paskatāmies olimpiskos čempionus un pasaules elites sportistus, tad viņi visi ir padsmitgadnieki.
Viņiem zenīts, pīķa posms ir agrākā vecumā. Tā ir vienkārši sporta veida specifika, kurā lokanība un specifiski tehniski elementi ir jāsāk attīstīt jau agrīnajā vecumā. Tur tiešām bērni iet jau no 3-4 gadu vecuma.
Bet vai tas ir labi? Pie mums vingrotāji sāk nākt uz pārbaudēm no 8 gadu vecuma, bet viņi jau ir trenējušies no 4 gadu vecuma. Viņiem jau ir treniņi 4-6 reizes nedēļā vismaz pa 2 stundām. Tas no medicīniskā viedokļa nav labi, bet, ja tu gribi nodarboties ar šo sporta veidu, tad tādas ir prasības.”
Katru (!) dienu spēlē futbolu
Ārste arī akcentēja, ka jārunā par nodarbību biežumu. Jāņem vērā bērna vispārējais veselības stāvoklis. Vienam biežākas nodarbības būs labas, bet citam – par daudz. Nav labi, ja 7 gadus vecs bērns iet uz futbola treniņiem 5 reizes nedēļā pa pusotrai stundai. Turklāt bieži vien futbolistiem ir spēles sestdienās un pat svētdienās.
Tad bērnam nav nepieciešamās atpūtas. Viņam ir skola, pulciņi un sporta nodarbības. “Bērns visu laiku ir ritenī. Viņš visu laiku kaut ko dara. Viņam nav laika atpūsties.”
Specializācija no 12 gadu vecuma
Vecākiem un treneriem būtu jāatceras, ka bērnam ir augošs organisms. “Bieži vien to aizmirst gan treneri, gan vecāki. Bērnam vēl nav slēgušās kaulu augšanas zonas. Ir ļoti svarīgi lai tad, kad bērniem sākas straujākas augšanas periodi, mēs viņiem nedodam pārāk lielu slodzi. Lai nav tā, ka viņi atnāk pie mums un mēs saprotam, ka ir par daudz.”
Jāņem vērā arī bērna pubertātes laiks un tas, ka hormonālās izmaiņas ietekmē bērna sportiskos rezultātus. Tāpēc mediķi aicina specializāciju sportā īstenot no bērna 12 gadu vecuma. Tad arī ir labāk redzamas bērna stiprās un vājās puses un ir vieglāk atrast viņam vispiemērotāko sporta veidu.
Ne visas mazās balerīnas var kāpt uz skatuves
Bērnam pieaugot, mainās arī viņa ķermeņa aprises. “Ne visas balerīnas un vingrotājas, kas ir sākušas darboties ar mērķi, ka būs balerīna un vingrotāja, to sasniedz.
Meitenei sākas pubertātes periods un viņas ķermeņa kompozīcija var pilnībā mainīties. Viņas konstitucionālais tips var pilnībā neatbilst šim sporta veidam. Var būt, ka viņai tādas slodzes vairs nav vēlamas. Varbūt viņai jau ir izveidojies virssvars un viņas locītavām tas nebūtu labākais sporta veids.”
Šajos sporta veidos bieži vien jūtams arī treneru spiediens par ideālu bērna slaidumu un diētām.
Bērnam spiediens gan no vecāku, gan treneru puses
“Bērnam ir spiediens no visām pusēm. Kas bērnu aizved uz treniņiem un izvēlas konkrēto sporta veidu? Es domāju, ka bērna 3-4 gadu vecumā to dara vecāks. Bērnam šajā vecumā varbūt kaut kas patīk, piemēram, dejot vai spert pa bumbu.”
Bet visbiežāk meitenes uz nodarbībām aizved mammas, kuras bērnībā sapņojušas, ka būs balerīnas, vingrotājas vai daiļslidotājas. Savukārt tētiem bieži ir sapnis par dēlu basketbolā, futbolā vai hokejā.
Vēl vecāku izvēli iespaido medijos redzētais par pašmāju un ārzemju sportistu sasniegumiem. Tāpēc vecāki jau pavisam mazam bērniņam mēdz uzdāvināt tenisa raketi, lai viņš, liels izaudzis, būtu slavens tenisists.
Pieaugušie mēdz neņemt vērā bērna vēlmes
“Brīžiem bērna vēlmes netiek ņemtas vērā. To es redzu arī kā sporta ārsts. Ir bērni, kuri negrib, lai vecāks piedalās apskatē. Kad vecāks ir izgājis ārā, bērns pasaka, ka viņam tas sporta veids vispār nepatīk, ka viņš labprāt darītu kaut ko citu, ka viņam vispār interesē mūzika vai māksla.
Bērnam spiediens no visām pusēm ir diezgan liels. Bieži vien pieaugušie bērna sūdzības par veselību neuzskata par nopietnām.” Diemžēl sporta ārste ikdienā bieži saskaras ar to, ka bērnu sajūtas, domas un izvēles par kādu sporta veidu netiek ņemtas vērā.
Par bērnu biežākajām veselības sūdzībām, kas saistītas ar agrīnu specializācija sportā, lasiet portālā Jauns.lv nākamajā nedēļā.
