“Ik reizi var pārdomāt dzīvi,” tramplīnlēcēja Markusa Vinogradova debijas lidojuma anatomija
“Pirms atlaist rokas no barjeras, ik reizi var pārdomāt visu dzīvi,” tā par lēkšanu no tramplīna smej Markuss Vinogradovs, kurš Pekinā kļuva par pirmo Latvijas pārstāvi ziemeļu divcīņā pēc neatkarības atjaunošanas.
19 gadus vecais Vinogradovs bija trešais jaunākais dalībnieks ziemeļu divcīņā. Viņa parādīšanas mūsu ziemas sporta veidu apritē ir diezgan unikāla parādība. Kādreiz tik populārā tramplīnlēkšana Latvijā jau daudzus gadu desmitus ir pie aizmirstajiem sporta veidiem. To pie dzīvības mēģina uzturēt vecie entuziasti un tieši Markusa vectēvs ir Agris Kumeliņš, kurš pirms teju divdesmit gadiem Siguldā dibināja klubu “Lidojošais slēpotājs”. Par vienu no pirmajiem audzēkņiem kļuva Markuss.
Markuss Vinogradovs ziemeļu divcīņas vidējā tramplīna sacenībās Pekinā
Markuss Vinogradovs ziemeļu divcīņas vidējā tramplīna sacenībās Pekinā.
Līdz olimpiskajam lēcienam no 90 metru tramplīna Vinogradovs treniņos un sacensībās bija lēcis vairākus tūkstošus reižu, tomēr šis bija īpašs lēciens. Pirmais olimpiskais ne tikai sportistam, arī Latvijas jaunāko laiku sporta vēsturē. Pēc sacensībām Vinogradovs sarunā ar Jauns.lv vēlreiz domās un vārdos izdzīvoja tās dienas notikumus olimpiskajā tramplīnā.
“Sacensību rītā pamodos un domāju, ka vajadzētu to vienu īsto lēcienu nenočakarēt, kā sanāca treniņā. Uz tramplīnu aizbraucu divas stundas iepriekš, lēnām iesildījos, paskrēju, austiņās uzliku mūziku. Tas palīdz nedomāt par pašu lēcienu. Vispirms bija izmēģinājuma lēciens un tas bija labākais no tiem, kas man līdz tam bija Pekinā. Bet es zināju, ka varu vēl labāk! Lielākais stress bija iziet kontroli, kur pārbauda apģērbu. Tur visam jābūt precīzi uz milimetriem. Tad jau bija jāliek pie kājām slēpes. Sanāca labākais lēciens uz šī tramplīna. Es zinu, ka varu labāk, vismaz desmit metrus tālāk, tādēļ īsti apmierināts ar tramplīnlēkšanas iznākumu neesmu,” saka ziemeļu divcīņas sacensībās 44. vietu izcīnījušais Markuss.
Tikai retais sporta līdzjutējs būs redzējis tramplīnlēkšanas stadionus klātienē un vēl retāks uzkāpis tur, kur ir jāpalaiž vaļā rokas no barjeras un jādodas pretī lidojumam. “Trakie” būtu biežākais apzīmējums, ko tramplīnlēcēji varētu dzirdēt no nejauša garāmgājēja. Varbūt, taču tas ir kontrolēts process, kurš sākas ar brīdi, kad sportista priekšā iedegas zaļā gaisma. “Tad ir par vēlu kaut ko domāt, tad redzi tikai ieskrējiena gala punktu, kur jāizdara atlēcienu. Tās ir apmēram četras sekundes. Gaisā jau jūti, vai lēciens būs izdevies, kāds ir augstums, cik tālu esi no kalna. Piezemēšanās brīdī svarīgi uztaisīt šķērīti, lai dabūtu vairāk punktu par stilu. Ātrums jau ir pāri 100 kilometriem stundā un tad atliek domāt tikai par bremzēšanu,” par lēcienu izpildījumu stāsta sportists.
Vinogradovs apzinās, ka šajās olimpiskajās spēlēs nevar konkurēt ar labākajiem un pat iekļūšana trīsdesmitniekā nav īsti reāla. “Es gribu vairāk uztaisīt lēcienu, kas mani pašu apmierina. Pēc daudzajiem treniņiem gribu redzēt progresu lēkšanā tieši sacensībās, tad arī distanšu slēpošanas trasē skriet ir vieglāk,” Markuss cer, ka 15. februārī viņam izdosies labāk saprasties ar 120 metru jaudas tramplīnu ziemeļu divcīņas otrajās un pēdējās Pekinas sacensībās.
