Olimpiskais čempions Nauris Miezis: "Es esmu sācis no pašas apakšas"

Paziņas tevi raksturo kā ļoti spēcīgu cilvēku.

Esmu daudz mācījies, cietis, gājis caur uguni – varbūt tas mani padara stiprāku. Patīkami, ja tā saka...

Kas bija tā uguns, lielākie pārbaudījumi?

Mana bērnība bija citādāka nekā vienaudžiem. Vecāki ir nedzirdīgi, tāpēc mana ikdiena atšķīrās no to bērnu ikdienas, kuri valodu apgūst ģimenē.

Būdams dzirdīgs, tu dzīvoji pilnīgā klusumā?

Jā, man pirmā bija zīmju valoda. Runāt sāku mācīties tikai bērnudārzā. Bija smaga bērnība, ļoti ilgi nācās strādāt ar logopēdu. Daudzu vārdu nozīmes nesapratu.

Kādus abstraktus jēdzienus, piemēram?

Jā. Bērnudārzā vai pirmajās klasēs dzirdi, ka vienaudži, runājot par kādu tēmu, lieto konkrētus vārdus, bet es to domu un jēdzienus nesapratu. Bija ļoti grūti. Kā jau mūsdienu jaunatnei ierasts, tiku apcelts, turklāt tieši vecāku dēļ. Nācās iet caur uguni, lai nesalūztu.

Tu varēji ierauties sevī...

Jā, varēju būt pilnīgi citādāks cilvēks, bet laikam sports mani parāva. Man nepatīk zaudēt, varbūt audzināja arī tas. Sapratu – darīšu visu, lai uzvarētu. Varbūt izklausos pašpārliecināts... Jā, cenšos būt pārliecināts par saviem spēkiem. Uzvarēt es gribu vienmēr.

Bet neiekāpt lepnuma kurpēs?

Man laikam būtu grūti to izdarīt, jo esmu sācis no pašas apakšas un zinu, kā tur ir, saprotu citus.

Kad augi, šūpuļdziesmas tev neskanēja?

Diemžēl ne.

Vismaz klausījies radio? Atskaņotājs, kasetes ar pasakām, dziesmiņām bija daudzu bērnu ikdienas sastāvdaļa...

Jā, bet kā jau teicu, bija daudz nesaprotamā. Ja mani vecāki ir kurlmēmi, kam viņiem kasetes?

Viņi taču zināja, ka esi dzirdīgs...

Jā, taču šūpuļdziesmas un pasakas man diemžēl gāja secen.

Jūsu draugu, paziņu lokā bija dzirdīgi cilvēki, kuri ar tevi komunicēja?

Puse tēta radu bija dzirdīgi, skolas brīvlaikā braucu pie viņiem uz laukiem Jaunaucē. Tas palīdzēja, varēju runāt. Bija forši – jauni draugi. Rīgā bija grūti kādu iepazīt, bija tikai daži, ar ko varēju parunāties.

Augi kādā no mikrorajoniem?

Līdz 1. klasītei dzīvoju Pļavniekos, tad vecāki izšķīrās, un es aizbraucu līdzi tēvam uz Ķekavu. Kopš tā laika dzīvoju tur.

Pļavniekos vide bija robusta – vai tas ir stereotips?

Nezinu. Vairāk biedrojos ar nedzirdīgiem draugiem, viņi nāca ciemos, gājām pagalmā pie mājas bumbu padauzīt. Reiz man opītis iedeva riteni, ar vienu draugu braukājāmies, tad atnāca puikas un nolaupīja riteni manu acu priekšā. Bija skarbi.

Vai tagad tev kā pieaugušam cilvēkam ar klusumu ir īpašas attiecības? Tas tevi nomāc, biedē, varbūt ir vajadzīgs, lai patvertos...

Mani biedē palikšana vienam, to noteikti nevēlos. Esmu komunikabls, pēdējos gados klusumā ilgstoši neesmu uzturējies. Kā sportistam man visu laiku jābūt turnīros, sacensībās. Man klusumā nav grūti, taču vairāk patīk būt sabiedrībā, atgūt iekavēto.

Jūs ar Maritu mēdzat paklusēt?

Tikai tad, kad viens uz otru apvainojamies (smejas).

Tas ir nomācoši.

Jā, kad ir mazi strīdiņi, mēs klusējam. Esam vienā telpā, skatāmies televizoru, bet klusējam.

Tā arī izstrīdaties – klusējot?

Jā, neplūcamies un traukus neplēšam. Tad kādā brīdī sākam risināt to problēmu runājot. Bet sākums vienmēr ir tāds.

Kad pagājušovasar tika atceltas Tokijas olimpiskās spēles, varēji sarīkot kāzas.

Negribas slavēt kovidu, tas daudziem nāca par sliktu, bet man visu pavērsa uz labo pusi. Beidzot varēju pievērsties hobijam. Tieši 3x3 sezonas laikā ir īstā makšķerēšanas sezona, nekad neesmu varējis to apvienot. Arī kāzas izdevās sarīkot.

Kad pirms gada sazvanījāmies, teici, ka cerat nosvinēt plašā draugu lokā.

Jā. Sākumā viesu saraksts bija šausmīgi garš, ap simts cilvēku, bet, rēķinoties ar aicinājumu nerīkot lielus pasākumus, to samazinājām. Domāju, mums ar sievu labi izdevās visu saplānot, ar interesantām niansēm, kas draugiem un radiem patika. Piemēram – parasti pie šķīvjiem ir galda kartes, mēs izdomājām, ka ar speciālas lietotnes palīdzību uztaisīsim bildes, kā cilvēks varētu izskatīties pēc desmit, divdesmit gadiem, un parakstījām: “Nesēdi malā, izbaudi, jo tu negribēsi būt tik vecs!” Tas bija aicinājums atraisīties, izklaidēties. Draugi teica, tās esot bijušas vienas no sirsnīgākajām kāzām, kādās viņi bijuši.

Laulājāties baznīcā?

Nē, pasākums notika pie jūras Apšuciemā. Tur ir villa Anna, ar ļoti smuku terasi. Ilgi meklējām vietu, kur laulāties. Paveicās ar laikapstākļiem, bija ceremonija ar mācītāju. Gribējām, lai viss ir skaisti un svinīgi. Kad sāka runāt par ierobežojumiem, Marita baidījās, ka viņas mamma netiks. Viņa teica: “Atvaino, ja iznāks tā, tad es negribu precēties.” Viņām ir mazliet citas attiecības, jo visu bērnību mamma bija prom, Maritu audzināja vecmāmiņa, pēc tam māsa. Viņas ļoti ilgi bijušas šķirtas, jo mamma dzīvoja Īrijā. Varbūt tās mīlestības viņai pietrūkst. Marita gribēja, lai svarīgākajā dzīves brīdī mamma būtu klāt.

Iepazināties kā divi sportisti?

Jā, basketbolistu sabiedrībā viens otru zina. Parādījās simpātijas, tuvāka iepazīšanās notika, pateicoties modernajām tehnoloģijām – uzaicināju viņu uz randiņu.

Esi domājis – kādam jābūt cilvēkam, lai varētu būt kopā ar olimpieti, kurš spēlē augstākajā ešelonā?

Manai sievai jāuzceļ piemineklis. Pēdējos četrus gadus nodarbojoties ar 3x3 profesionāli, reti esmu mājās, viņa mani ļoti atbalsta. Marita man tic vairāk nekā es pats sev. Kad braucu spēlēt ar ļoti spēcīgām komandām, viņa saka: “Jūs tāpat visus vinnēsiet, jo esat labākie!” Uzmundrina, nevis bēdājas, ka braucu prom. Viņa tur īkšķus par visu komandu. Saprotu, ka viņai nav viegli, bet tāda ir sportista dzīve – otram cilvēkam jāpieņem, jābūt saprotošam, pacietīgam.

Marita pazīst arī tavu trauslo pusi?

Domāju, noteikti. Esam kopā jau piekto gadu, Marita ir mani iepazinusi no A līdz Z. Tā tam ir jābūt. Esmu ļoti nepacietīgs – varbūt tas iet roku rokā ar to, ka nepatīk zaudēt. Laikam sieva varētu labāk pateikt, kas mani spēj padarīt trauslu.

Gribi, lai arī ikdienas dzīvē viss notiek ātri?

Es zinu, ka dzīvē nekas nenotiek ātri. Tas ir vairāk par konkrētiem darbiem, kas jāizdara. Ja redzu, ka man divu gadu laikā jāsasniedz tas un tas… Ar sievu vēlamies būvēt māju, es visu gribu ātri, taču tā nenotiek, un es kļūstu nepacietīgs, nervozs un varbūt pat bišķiņ kašķīgs.

Gribi savu māju uzbūvēt no pamatiem nevis pirkt gatavu?

Mēs ar Maritu gribam savu, atradām arhitektu, kas palīdz uzprojektēt tādu, kāda mums patīk. Abi tajā mājā iemīlējāmies, bet esam spiesti atlikt otrajā plānā, gaidīsim labākus laikus.

Kur vēl labāk, kā dabūt zelta medaļu olimpiskajās spēlēs?!

Tādā ziņā jā, es runāju par mājas būvniecību. Emociju ziņā šis laiks ir lielisks.

Neierosinu pārdot medaļu, bet jūs droši vien dabūsiet prēmijas…

Es arī neplānoju to pārdot. Tas ir manas dzīves lielākais sasniegums. Ceļš pretī medaļai emocionāli bija ļoti smags. 3x3 basketbolu spēlēju tikai emociju dēļ, šis sporta veids tās dod vairāk nekā citi. Tādu mirkļu dēļ ir vērts dzīvot un tērēt tik lielu enerģiju un laiku. Šos mirkļus neviens neatņems.

Droši vien pusaudža gados, kad gribējās darīt pavisam ko citu, nācās sevi piespiest, lai sportotu?

Jā, es nebiju pareizais puika, drīzāk blēņdaris, maziņš huligāns. Kad mani pārvilināja uz citu sporta skolu, bija jābraukā uz treniņiem Rīgā. Pusaudžu vecumā galvā ir citas idejas, izvēlējos iet uz interneta klubiem, spēlēt datoru, kaimiņu dārzā zagt ābolus, kopā ar draugiem darīt blēņas, nevis iet sportisko ceļu. Tam visam jātiek cauri, tas ir normāli. Tā arī bija – iztrakojos un sapratu, ka sports tomēr ir mana sirdslieta, hobijs un mīlestība. Tad basketbolam pievērsos ļoti nopietni, un nu esmu sportā jau 23 gadus, tas nav maz.

Kad treneri brauca skatīties, kā puikas Ķekavā spēlē basketbolu, viņi tevi droši vien ievēroja arī auguma dēļ?

Man patīk – daudzi saka, ka esmu ļoti garš, bet savā komandā esmu īsākais. Skaidrs, ka basketbolā augums dominē, bet es skaitos viduvējs. Mani laikam vairāk ievēroja citu dotumu dēļ. Neslēpšu, ka sportā bez talanta ir grūti, un man laikam basketbolā tas ir. Trenerim labāk redzams, no kura puikas var izaugt labs basketbolists, un viņš gribēja, lai dodos uz Rīgu, solīti uz augšu.

Vai sportisti, kuri spēlē basketbolu 5 pret 5, atšķiras no tiem, kuri spēlē 3 pret 3?

3x3 basketbolā individuāli jābūt ļoti spēcīgam, tad arī komandas biedriem ir vieglāk spēlēt, tas atraisa rokas. Atšķiras noteikumi, bet, ja esi labs klasiskajā basketbolā, domāju, noteikti vari būt labs arī 3x3.

Tu asfalta rūdījumu ieguvi getiņā. Kā tev liekas – ja džeki no klasiskā basketbola gribētu būt jūsu komandā, viņiem būtu vajadzīgs kāds rūdījums?

Daudzi Latvijas basketbolisti ir gājuši cauri ghetto rūdījumam. Vasarā, kad klasiskā basketbola sezona ir beigusies, basketbolisti ar skaļiem uzvārdiem un labiem līgumiem Eiropā nāk pret mums uzspēlēt, bet viņiem nav nekādu cerību. 3x3 basketbolā var būt bez rotācijas, pašam jātiek galā. Iešana palīgā ir slikts piemērs, bet klasiskajā basketbolā tas vajadzīgs. Atšķiras domāšana.

Biedriņš un Porziņģis varētu uzspēlēt?

Uzspēlēt jau varētu. Porziņģis ir ļoti talantīgs, ne velti viņš ir NBA virsotnē. Viņš noteikti nekristu ārā 3x3 basketbolā, bet, vai būtu ļoti labs, grūti teikt.

 Jūs esat asāki, ātrāki?

Droši vien, bet Kristapam ir citas dotības, kas varbūt 3x3 basketbolā noderētu, būtu jāpamēģina.

Esi dabūjis Biedriņa balvu, brauci uz Ņujorku.

Jā, divas reizes biju Ņujorkā. Vinnēju trīsreiz, bet vienu gadu braucām uz Filipīnām. Vakariņas ar Andri Biedriņu bija ļoti foršas. Tā ir viena no basketbolista kvēlākajām vēlmēm – aizceļot uz Ņujorku, aiziet uz NBA spēli – fantastiska balva, manu sapņu piepildījums. Ar Biedriņu parunājāmies, izsmējāmies, viņš pastāstīja nianses, kas notiek ārpus NBA laukuma.

Viņš uzsvēra vienu – ka visgrūtākais ir pārlidojumi, stundu maiņas. Viņi nospēlē un uzreiz lido uz citu štatu, tas nav viegli. Arī mēs esam lidojuši 13 dienas pēc kārtas. Ceturtdien tu izlido, otrdien esi mājās, pavadi divas dienas, nomaini drēbes un lido atkal. Pusotras nedēļas laikā atceļojām no Meksikas uz Rīgu, no Rīgas – uz Ķīnu. Pa puspasauli. Tad vairs nesaproti, ir diena vai nakts, ķermenis vienkārši...

... atsakās to saprast?

Jā. Pēc divu dienu pārlidojumiem iet uz laukuma tiešām nav viegli.

Politiķi saka, ka laiku lidmašīnā izmanto, lai atkārtotu runas. Tev ir spēks, teiksim, analizēt pretinieka spēles taktiku?

Treneris sūtu video, kopā skatāmies, bet pārlidojumos cenšamies atpūsties. Esam noguruši no iepriekšējiem turnīriem, baterijas krītas. Paldies Olimpiskajai vienībai, kas palīdz ar medikamentiem, lai mēs dabūtu miegu, ātrāk atjaunotos. Cenšamies izmantot katru minūti, lai ķermenis atpūstos.

Tev ir īpaša tablete un acu maska?

Esmu mēģinājis acu masku, man nepatīk, rada diskomfortu. Vitamīnus, miega un atjaunošanās preparātus lietojam regulāri. 

Atļautā farmācija vajadzīga, lai uzturētu sevi formā?

Katrs preparāts, ko lietojam, palīdz sasniegt sportiskos mērķus. Lietojam visu, kas atļauts. Paldies Olimpiskās vienības ārstiem, kas mūs uztur pie dzīvības. Lai mēs, aizbraukuši uz turnīru, nebūtu pilnīgi dārzeņi, kam nav spēka paskriet. Tāpēc jau trenējamies, ka gribam uzvarēt, sliktā formā būt nedrīkstam.

Kāda bija sadzīve Tokijā?

Bijām slēgtā pilsētiņā, tā sauktajā burbulī, taču tas nezaga emocijas un nemazināja baudu tur atrasties. Kaut ko tādu piedzīvoju pirmoreiz, katru dienu cēlos ar smaidu un baudīju visu, ko varēju, Tokijas olimpisko spēļu gaisotni, tusiņu... Notiek baigā rosība, cilvēki brauc uz treniņiem, iet pusdienās, viss forši, pozitīvi. Sasveicināmies, ja varam, parunājamies, uztaisām bildi ar kādu ļoti slavenu sportistu.

Piemēram?

Es personīgi nedabūju nofotografēties, bet mani komandas biedri tika pie bildes ar Luku Dončiču un Džokoviču – viens ir top basketbolists, otrs pasaules tenisists numur 1. Kad apkārt redzi tādas zvaigznes, saproti, ka arī tu esi tajā virtuvē, esi viens no viņiem. To izbaudīt bija baigi forši. Daudzi sūdzējās par kartona gultām, es gulēju kā mazs bērns. Protams, kad ieradāmies – ak dievs, kartona gultas! Taču savu funkciju tās pildīja, biju apmierināts. Dzīvošana notika neizremontētos dzīvokļos, bet saprotu – tie ir pārdoti Japānas iedzīvotājiem, pēc olimpiskajām spēlēm viņi tos remontēs, kā pašiem patīk. Es tur atrados, tikai lai pārlaistu nakti vai mazliet atpūstos pa dienu. Pārsvarā bija treniņi, gatavošanās spēlēm, spēles.

Jums ir kādi rituāli pirms spēles?

Man ir savs iesildīšanās rituāls, nemainu secību, nianses. Tas man ir vienīgais. Tāda kārtīga rituāla, ka, teiksim, apakšā jāvelk manas pirmās basketbola skolas forma vai ka pirmā zeķe jāvelk kreisajā kājā, man nav. Par Kārli, Agni un Krūmiņu nezinu. Šķiet, viņiem nav.

Nesanākat kopā, lai rokas saliktu?

Tas pieder pie team building – saliekam visi rokas, pasakām savus tekstus.

Kādus?

Tas lai paliek pie mums. Čempioni savus tekstus neatklāj. Daudzi ir jautājuši, ko mēs runājam, es nesaku. Varbūt pastāstīšu, kad viss beigsies.

Un kad viss beigsies?

Kad šis piedzīvojums būs galā, visu mūžu jau ar sportu nenodarbosies, tas jāsaprot.

Sazvanīšanās ar Maritu pirms spēles palīdz vai traucē?

Protams, palīdz.

Jūti viņas uztraukumu...

Jā, bet nebūtu pareizi turnīra laikā nesazvanīties ar sievu, ģimeni, draugiem. Pēdējā olimpisko spēļu dienā mums bija divas spēles – pusfinālā un finālā, starpā divas, trīs stundas. Kad vinnējām pusfinālā, vispirms zvanīju sievai. Emociju dēļ neko nevarēju pateikt, abi sēdējām video zvanā, nevienu vārdu neteicām, vienkārši raudājām trīs vai piecas minūtes.

Tad teicu: “Man jāiet, mīļā, jāgatavojas otrajai spēlei.” Tas bija ļoti skaisti, un man bija ļoti vajadzīgs. Draugiem teicu: “Veči, paldies, bet ejam tālāk, turiet īkšķus!” Tādas lietas. Man ir svarīgi viņiem pateikt paldies par katru spēli, ne tikai turnīra beigās. Saku: “Veči, paldies, ka bijāt ar mani.” Zinu, ka viņi tur īkšķus, uztraucas, vēl man labāko. Es saku paldies visiem cilvēkiem, ka sekoja, bija ar mani, mums priekšā vēl ir lielas cīņas.

Vai bija brīdis, kad pārliecība mazliet pazuda, teiksim, pēc zaudējuma?

Jā, zaudēt man nepatīk. Bija sapulcīte ar komandu, sākām meklēt vainu, analizēt... teicu: “Treneri, veči, nomierinieties. Vienīgais, kas mums pagaidām traucē, ir metienu procents. Agri vai vēlu tas aizies. Tāpēc – bez panikas.” Vienojāmies, ka neko nevajag mainīt. Sākās playoff, ieslēdzās otrais robs, sākām veikt metienus...

Tas bija lielākais emocionālais saviļņojums, kad noskanēja signāls un jūs sapratāt, ka esat pirmie olimpiskie čempioni 3 x 3 basketbolā?

Emocionālākais brīdis bija uzvara pusfinālā pār Beļģiju. Visu spēku biju atstājis laukumā. Es raudāju, biju laimīgs. Iekļūšana finālā ir liels sasniegums. Lepojos ar to, ko izdarījām, bet zināju, ka priekšā ir vēl viena spēle. Ir tā – ja finālspēle ir izdevusies, tad finālu mēs izbaudām. Vairs nerunājam: “Tev jāsedz... jādara tas...” Novēlam viens otram izbaudīt finālu. Mēs zinām, kas jādara, nevajag piegāzt galvu ar taktiku. Un tas vienmēr darbojas – esam uzvarējuši ļoti daudzos finālos.

Tā ir laba dzīves filozofija – spēli izbaudīt kā saldo ēdienu.

Ne visiem tas ir dots... Domāju, mūsu fināls olimpiskajās spēlēs bija kā trilleris – sliktā puse, vienam trauma, vienam saplīst kurpe, esam iedzinējos, atspēlēšanās, pēdējo sekunžu metiens, fantastiski. Tas viss – vienā spēlē.

Draugi, kuriem saki paldies, ir no bērnības, saistīti ar sportu?

Jā, ķekavnieki, esam tāda brigādīte Punči – bērnības draugi, mūs saista basketbols. Es viņus pat vairs neuzskatu par draugiem, bet par ģimeni. Viņi vienmēr ir bijuši manā pusē, to nedrīkstu aizmirst. 

Tu arī ar viņiem ej uzspēlēt?

Kad ir brīvāks, nav svarīgu maču, tad eju un izbaudu – ielu basketbols ir mūsu sirdslieta. Reizēm aizbraucam uz viesu namu. Kā tagad – nosvinēt manu medaļu. Un mums nevajag nevienu, kurš vadītu pasākumu. Iemet mūsu bariņā bumbu – futbola, basketbola, vienalga, kādu –, un mums ir jautri sešas, desmit stundas no vietas. Mēs smejamies, izklaidējamies.

Sievas un draudzenes arī ir komandā?

Protams, viņas čupojas, bet arī nāk un uzspēlē. Maritai ļoti patīk sports.

Ja šaha līderis spēlē ar amatieriem, skaidrs, ka visus noliks pie vietas. Vai tev nākas sevi mazliet piebremzēt, lai citiem nezustu azarts?

Bieži vien es spēlēju viens pret pieciem, jo viņi grib, lai es zaudēju. Sadodas rokās, mēģina mani apspēlēt. Visu uztveram ar humoru, tas ir forši. Nav tā, ka aizeju un visus nolieku pie vietas. Bieži vien esmu dabūjis pa pakaļu.

Pastāsti par savām makšķernieka gaitām.

Beidzot cenšos tam atrast laiku, ir parādījušies makšķerēšanas biedri, viņi pavelk mani līdzi. Pēdējos gados esmu pārgājis uz trofeju medībām. Mani interesē rekordlīdakas. Man patīk cīnīties, uzvarēt, sasniegt rekordus. Tas nozīmē, ka eju nevis pēc piecām mazākām, bet lielajām. Mans rekords ir 96 centimetri, copes kolēģiem ir metrs divdesmit. Mans mazais mērķis ir metru gara līdaka, tad iešu pēc lielajām trofejām.

Arī sportisks azarts.

Tā ir. Man vajag galveno medaļu, tad būšu uzvarējis. Pagaidām cīņu ar līdaku neesmu uzvarējis, bet nepadošos. Man vajag lielo zivi, taču es laižu to atpakaļ.

Paturu rokās, sajūtu kaifu – tās ir emocijas. Uztaisu bildi. Tad dodu viņai vēl vienu iespēju – lai noķer kāds cits makšķernieks. Mums ir tāda akcija “atlaid mammu”. Braucam uz dažādām ūdenstilpēm, pēdējā laikā topā ir Babītes ezers. Tur ir lielas līdakas, var ķert trofejas. Esmu bijis arī pie mājām Daugavā.

Tu atbrauc no turnīra, dodies makšķerēt, un Marita atkal viena?

Tā varbūt izskatās, taču Marita mani saprot. Kad pārbraucu no mačiem, ir ļoti daudz emociju, telefons karsts, cilvēki bombardē, bet es gribu mieru. Protams, vienojos, ja Maritai ir kādi darbi, diena aizņemta, es nesēdēšu mājās, bet aizbraukšu ar džekiem pamakšķerēt. Telefonā uzlieku klusuma režīmu, iebraucu ūdenī uz stundām sešām astoņām... Tāds kaifs.

Tur visu var atlaist...?

Jā, mani netraucē arī neliels lietus un vējiņš. Ja vēl pieķeras smuka līdaka... Pēc lieliem pasākumiem makšķerēšana dod baigo mieru.

Mājās nejūties mazliet kā viesnīcā?

(Smejas.) Nē. Kad atgriežos, man ļoti patīk.

Piemēram, ja pamani, ka skapītim izļurkājušās durtiņas, vari pieskrūvēt?

Tieši tajā jomā baigi saimniecisks neesmu, man nav zelta rokas uz remontiem kā tēvam. Ja kaut ko tādu redzu, cenšos sazināties ar viņu. Tētis atbrauc un palīdz, pats klāt neķeros. Nu, spuldzīti nomainīt varu, bet neko lielāku. Man tas nekad nav bijis jāmācās, nav arī bijis laika.

Visa tava ģimene ir saistīta sportu, tāpēc zina, ka tam vajadzīgs laiks un atdeve.

Viņi paši tam ir gājuši cauri. Apzinos, ka citādi nemaz nevarēja notikt; nekur citur es nevarēju nonākt.

No septiņu gadu vecuma tu dzīvoji ar tēti.

Jā. Kad mācījos Rīgas Tirdzniecības skolā, vienu gadu dzīvoju pie mammas Bolderājā, izmantoju e-talonu. Mani vecāki nebija turīgi, bijām diezgan trūcīga ģimene, tāpēc centāmies meklēt iespējas, lai būtu mazāki tēriņi, lai varu pabeigt studijas, savienot ar basketbolu. Pēc tam atgriezos Ķekavā, nolēmu kļūt patstāvīgs, sāku strādāt un pelnīt.

Kur strādāji?

Uzreiz pēc skolas, kad beidzu profesionālo klasisko basketbolu, nepilnu gadu strādāju Aldarī par pārdošanas aģentu. Tad sākās 3 x 3 basketbols, tas bija tik nopietni, ka nevarēju savienot, bieži bija jākavē darbs. Viņi sākumā nāca pretī, bet vasaras sezonā, kad ir karstākais alus patēriņš, pateica: “Nauri, nevaram tevi tik bieži laist prom, būs jāizvēlas.” Nolēmu riskēt – atteicos no pamatienākumiem par labu 3 x 3 basketbolam. Zināju, ka ir balvu fondi un, ja startēsim labi, varētu nopelnīt. Bet neviens jau negarantē, ka būsi topā. Varējām kūļāties pa vidu, bet par to naudu nemaksā. Tad es būtu muļķis, kurš nepareizi izvēlējās... Būtu jāatgriežas vecākiem uz kakla, tas galīgi nebūtu pareizi. Bet tie, kas mani pazīst, zina – esmu riskētājs, kuram nepatīk zaudēt. Kas neriskē, tas nedzer šampanieti.

Kā tev ar alkoholu?

Šampanietis negaršo, teikšu godīgi. Kad esam mājās ar sievu, viņa jautā: “Iedzeram šampanieti?”, saku: “Tu vari iedzert, es labāk alu.” Ja strādā Aldarī, tad garšo. Man patīk pēc garām nogurdinošām dienām atlaisties dīvānā un izdzert kādu auksta alus kausu. Ziemā ne, bet vasarā izbaudu.

Vai ar savu basketbola ģimeni Tokijas burbulī uzvaru svinējāt?

Jā, neslēpšu – nosvinējām, var teikt, ar blīkšķi.

Tur bija kafejnīca, restorāns?

Nē, savā istabiņā. Sienas ļoti plānas, blakus dzīvoja Pļaviņš ar Toču, pludmales volejbolisti. Viņiem nākamajā dienā bija svarīga spēle. Viņi tajā vinnēja. Pēc tam dzirdam, kā intervijā Edgars Točs saka: “Liels paldies 3 x 3 basketbolistiem, ka viņi bija klusi, aizgāja laikus gulēt.” Saprotam, ka tas ir sarkasms, jo mēs tiešām bijām skaļi. Tad Pļaviņš man raksta: “Kur esi, istabiņā?”, saku “Jā!” Viņš atnākšot. Man bail, ka tūlīt dabūsim sutu. Bet izrādās, tas nebija sarkasms, viņš esot pat vīlies, ka mēs neesot, kā nākas, atzīmējuši zelta medaļu; viņš neesot pat pamodies. Kad atbraucām mājās, katrs ar saviem draugiem nosvinējām vēlreiz.

Marita nav greizsirdīga, ka tu savu basketbola kopu sauc par ģimeni?

Nē, domāju, viņa to atbalsta. Daudzkārt esmu teicis, ka Agni redzu biežāk nekā savu sievu, viņai ar to jārēķinās. Sports ir nežēlīgs. Redzu, ka Marita gribētu, lai mēs vairāk esam kopā, dažreiz viņa saka: “Nauri, man tevis ļoti pietrūkst...” Es to saprotu. Ja nebraucam uz pasākumiem, cenšos būt mājās, pēdējā laikā arī nekur neeju, jo esmu mazliet noguris. Gribu būt mājās, blakus sievai, atbalstīt. Viņai arī pašai ir daudz darba. Marita ir sporta skolotāja Ķekavas vidusskolā un bērnu basketbola trenere, vakaros vēl vada TRX treniņus – tas ir kā fitness ar striķiem pieaugušajiem, kuri vēlas būt labā formā. Tur ir izveidojusies forša, draudzīga grupiņa. Tā viņa raujas pa trim darbiem.

Tādā ritenī varbūt vieglāk izturēt tavu prombūtni.

Tā viņa saka, kad man ir turnīri: “Labi, ka man ir daudz darba, nebūšu vientuļa.” Viņa izklaidējas arī ar draudzenēm.

Jūs runājat par ģimeni, bērniem?

Jā, mēs runājam, plānojam, gribam – nav noslēpums. Bet nav viegli, tas nenotiek tik ātri...

Varēsi savējiem dziedāt šūpuļdziesmas.

Jā, es gribu dot to, kā nav bijis man. Man patīk, ka Marita mājās dzied. Sēž, skatās televizoru, tad ne no šā, ne no tā sāk dziedāt. Saku: “Turpini, turpini, man patīk!”

Viena no tavām mīļākajām esot Kaupera Mana dziesma – Agņa modinātāja signāls.

Jā, viņš nav to mainījis jau četrus gadus. Mēs guļam, jāceļas uz brokastīm, ieslēdzas modinātājs, un skan tā dziesma. Parasti modinātāju izslēdz uzreiz, bet viņš laiž, lai skan. Pieceļas, atver aizkarus, lai ienāk saule; tas ir viņa mūžīgais dzīves rituāls. Mēs to dziesmu noklausāmies, tad sākam taisīties un ejam uz brokastīm.

Ļoti patriotiski.

Jā. Man ļoti patīk foršas latviešu dziesmas, Maritai arī, mēs bieži klausāmies.

No lidostas braucāt kabrioletā...

Jā, uz Zaķusalu. Bija lietus, vējš, bet cilvēki ielas malā mūs gaidīja, lai redzētu piecas sekundes; tas bija kaut kas vienreizīgs, nekad neko tādu nebiju izbaudījis. Skaistākais brīdis manā dzīvē, teikšu godīgi. Labi – viens no... Biju saķēris galvu un visu laiku teicu “wow”, man trūka vārdu. Traka tauta.

Tāda mīlestība.

Neaptverama! Sirds bija silta no saņemtajām emocijām. Kosmoss.