Olimpisko čempionu treneris Raimonds Feldmanis par sapņiem, veiksmīgu komandu un cīņām ārpus basketbola laukumiem

Uzticība ir pamats visam

Disciplīna, mērķtiecība un dienas plānošana ir svarīgākais, lai cilvēks sasniegtu savus mērķus izglītībā, sportā, biznesā vai jebkur citur. To vai nu iemācās vai neiemācās. Visbiežāk tas apgūts jau bērnībā, ja paveicas - vecāki ir priekšzīmīgi un disciplinēti kā īsts paraugs. Nākamā vide ir skola, ja bērns mācās un paralēli sporto, tad visam ir jābūt saplānotam un balansā. Mans, kā basketbola trenera, pienākums ir ne tikai virzīt un attīstīt jauniešos sporta iemaņas, bet veidot viņus par cilvēkiem. Tādēļ par svarīgāko uzskatu mācības - tikai tad sports.

Nedrīkst dusmoties uz jaunieti par to, ko viņš nezina

Liela nozīme ir apkārtējai videi. Trenera uzdevums ir iemācīt jaunietim, ka izglītība ir prioritāte, vienalga, cik svarīgs šķiet sports uz to brīdi. Tad, kad izglītība ir kārtībā, ar pilnu jaudu var atdoties sportam. Kopumā dzīvē tas veido labāku rezultātu un ilgtermiņa sasniegumus.

Lielākais atalgojums treneriem ir atgriezeniskā saite. Ieguldot savu laiku sportistā, jārēķinās, ka var izdoties sasniegt izcilu rezultātu, bet var neizdoties. Visvairāk sirdi silda, ja ir atgriezeniskā saite, kad tu redzi centību, mērķtiecību, regulāru darbu, kļūdas un to labojumus, bet beigās – panākumus.

Uzticība, lojalitāte ir rakstura īpašības, ko cilvēkos vērtēju visaugstāk

Arī mūsu olimpisko čempionu 3x3 basketbola komandas pamatvērtība ir tieši uzticība, kas rada ģimenisku sajūtu. Šīs rakstura īpašības ir svarīgas ne tikai sportā, bet arī biznesā un ģimenē vai jebkurā citā sadarbībā. Saprast to, vai cilvēks pa īstam ir uzticīgs, var tikai ilgtermiņa darba procesā. To var pamanīt arī sīkumos. Atceros, kad uzsāku strādāt "Turībā", biju basketbola trenera asistents. Treneris iesākumā man ļoti maz uzticējās, bet es ar savu darba ētiku pierādīju sevi un to, ka man var uzticēties. Beigās treneris jau uzticēja man vairāk, nekā pienākas, un es pat veicu galvenā trenera pienākumus. Ar laiku treneris varēja brīvi atstāt mani vienu zālē, vai pat nebūt klāt visu treniņa laiku. Tādā veidā arī parādot, ka uzticas man, manam darbam. To arī pats nesu tālāk. Man ir dēls, kurš trenējas basketbolā, un es pilnībā uzticos viņa trenerim. Savstarpējā sadarbībā tas ir ļoti svarīgi.

Uzticība sniedz drošības sajūtu

Ar pieredzi un uzticību ir līdzīgi – abas nevar nopirkt, tās var tikai iegūt. Tad, kad tava komanda, apkārtējie cilvēki, tev ir uzticīgi, tu jūties mierīgs, pārliecināts. Tas sniedz iespēju tev rīkoties brīvi, ar vēsu prātu. Te ir vieta izaugsmei, attīstībai, arī radošai pieejai un beigās tiek sasniegts izcils rezultāts.

Nopietnākos lēmumus treneri pieņem nevis tad, kad ir saspringti un stresa pilni, bet, kad ir mierīgi, nosvērti. Tādā veidā tiek saglabāta viņu identitāte. Ja cilvēks ir brīvs, ar savu identitāti vienmēr būs labāk attīstīta intuīcija, un darbs būs efektīvāks.

Esam uz pareizā ceļa

Dodoties uz Tokijas olimpiskajām spēlēm, ieguvu pārliecību par to, ka esam uz pareizā ceļa. Apzinājos, ka mūsu komanda sasniedz labus rezultātus, esam uzvarējuši Pasaules tūrē, tikām uz olimpiādi, parādot ļoti labu spēli. Sapratu, ka ikdienas treniņu process ir pareizs un neko nevajag mainīt. Šis bija svarīgs moments. Mani basketbolisti pēc uzvaras teica, ka viņi redzēja manī lielu mieru, nosvērtību, līdz ar to, viņi paši bija mierīgi. Es vienkārši sapratu ar prātu to, ka mēs darām visu pareizi.

Patiešām liels gandarījums

Esmu lepns par zelta medaļām, ko atvedām no Tokijas, jo nebija viegls ceļš. Kopumā, bija intensīvs un grūts ilgtermiņa process – neskaitāmi fiziskie un psiholoģiskās noturības treniņi.
Liels darbs ieguldīts komandā, mērķtiecīgi un disciplinēti virzījāmies uz visaugstākajiem rezultātiem. Bet beigās gandarījums ir patiešām liels.

Svarīgi ir ticēt sev un būt pārliecinātam par to, ko tu dari. Arī ģimeniskai saiknei ir vērtība, tas palīdz, ka tu pilnībā uzticies trenerim un izpildi viņa uzdevumus. Vai arī otrādi. Ja spēlētājs apgalvo, ka jūtas slikti vai ir noguris, es viņam ticu. Tādā gadījumā vienkārši dodu viņam atpūtu.

Mentālais basketbols

Nesen izdota mana grāmata, kurā divpadsmit stāstos, ir aprakstīts par mentālo pusi basketbolā no divpadsmit dažādām plaknēm. Šajā sportā daudz runā par fiziskajiem treniņiem, taktikām, bet maz par mentālo cīņu, kas ir ļoti svarīga. Katram cilvēkam galvā, sirdī vai kabatā ir tas, kas palīdz virzīties uz priekšu un kļūt labākam. Patiesībā ikviens cilvēks var sevi attīstīt visaugstākajā līmenī un sasniegt vislabākos rezultātus. Jābūt ir disciplinētam, mērķtiecīgam un jāvizualizē, skaidri jāapzinās, ko vēlies un jātic tam, paralēli daudz strādājot.

Komandas veidošanas principi visur ir līdzīgi – sportā, biznesā vai ģimenē. Grāmatā dalos pieredzē, kā sportisti veido veiksmīgu komandu. Faktiski, no tā var iedvesmoties un mācīties jebkurš kolektīvs.

Pārliecība veidojas no darba procesa

Piemērs, ko pieminu jauniešiem treniņos, - kad pirmo reizi vadi automašīnu, tev ir bail, esi nedrošs, skaties kā pārslēgt ātrumu,  kurš pedālis jānospiež. Pēc diviem gadiem tu brīvi brauc pa lielu ceļu - ar vienu roku slēdz ātrumus, otrā turi kafiju, uztaurē kādam. Tā notiek it visā. Sākums vienmēr ir visgrūtākais, bet ar disciplīnu, mērķtiecību, ieguldot lielu darbu, tu kļūsti pārliecināts par sevi, to, ko tu dari un tas rada fantastisku brīvības sajūtu.

Klišejiski, bet, ja tu basketbola treniņos katru dienu izmet 500 metienus, tad spēles laikā konkrētajā situācijā tu jau metīsi automātiski un, visdrīzāk, gūsi punktus.
Līdzīgi, uzstājoties auditorijā, ja pārzini savu tēmu detaļās, tev būs viegli runāt un apkārtējie jutīs tevī pārliecību.

Uzvaras brīdī bija gandarījuma sajūta

Vienā sekundē acu priekšā paskrēja visi smagie treniņi, pārvarētie šķēršļi un milzīgas darba apjomas, kas tika ieguldīts komandā. Arī priecīgie brīži.

Kopumā ceļš līdz uzvarai nebija viegls, bet uzvaras brīdī bija ļoti liela gandarījuma sajūta.

Protams, ka bija daudzas reizes, kad gribējām padoties. Ietekmē ne tikai iekšējie, bet arī ārējie apstākļi. Tomēr, pateicoties mūsu komandas vērtībām, mēs izturējām šo garo ceļu un beigās uzvarējām. Lojalitāte un ģimeniskums, kas mūs vieno, neļāva padoties. Es atbalstīju puišus un puiši atbalstīja mani.

Norakstīti basketbolisti – olimpiskie čempioni

Jā, mūs nepalaida uz Eiropas kausu. Stāsts sākas ar to, ka manas komandas spēlētāji bija „basketbolam nevajadzīgi”. Viņi ar savu iniciatīvu uzsāka visu no apakšas. Pirms dažiem gadiem brauca uz sacensībām ar savu busiņu: paši pie stūres, par savu naudu, tur arī nakšņoja. Viņi ir īsti cīnītāji. Puiši piedalījās sacensībās, lai tiktu uz priekšu, lai viņus ievēro un novērtē. Šīs komandas patiesais stāsts no apakšas līdz visaugstākajai virsotnei ir kino filmas cienīgs, un tas būtu interesanti visai pasaulei.

Dažkārt cīņas notiek nevis basketbola laukumā, bet gan ārpusē. Kopā kā komanda pārvarējām visus šķēršļus, jo no sirds ticējām viens otram un mūsu uzvarai. Bez savstarpējā atbalsta tas nebūtu iespējams. Puiši nāca pie manis un teica: “Trener, viss būs labi, mums izdosies, ejam uz priekšu!” Un otrādi. Tādēļ arī izdevās. Tas ir ģimeniskums augstā līmenī.

Izšķirošais metiens – rutīnas darbs

Tas izšķirošais metiens, ko iemeta Kārlis Lasmanis, bija rutīnas darbs un darba procesa ieradums. Tā nebija nejaušība. Brīdī, kad viņš gāja uz šo metienu, man jau bija pārliecība, ka viņš iemetīs, jo Kārlis bija izmetis daudz tieši šādu metienu. Es ticu rutīnas darba rezultātam un ieraduma spēkam. Tokijā tas apstiprinājās un veiksmīgi rezultējās. Ja treniņu laikā Kārlis būtu mazāk veicis konkrētos metienus, tad Tokijā jau būtu zemāka iespējamība gūt izšķirošo punktu. Viņš iemeta ar lielu pārliecību.

Tagad ar mums lepojas

Atgriežoties Latvijā, vislielāko prieku sagādāja cilvēku sirsnība un milzīgais atbalsts. Esot Tokijā, mēs bijām ļoti tālu no līdzjutējiem. Mājās mēs jutām ļoti siltu uzņemšanu un patiesu prieku no mūsu sagaidītājiem. Šīs sajūtas ir neaprakstāmas. Milzīgs gandarījums. Redzu, ka Latvijā ar mums lepojas.

Kopumā komandai šī uzvara devusi gandarījumu par darba procesu. Šobrīd puiši pelnīti saņem ieguldītā darba augļus. Šajā grūtajā Covid-19 laikā mūsu uzvara visai Latvijai deva grūdienu, ka mēs varam. Neraugoties uz apkārtējiem apstākļiem, kas būtiski ietekmē mūsu ikdienu.

Jaunajiem sportistiem Latvijā mūsu basketbolisti ir motivācija. Principā puiši no ielas sasnieguši pasaules līmeņa rezultātu. Viss ir iespējams, galvenais jāsakārto domas, disciplīna un jāiegulda liels, mērķtiecīgs darbs. Viss ir reāli, tikai jādarbojas.

Sports veido raksturu

Centīgie sportisti, kuri ir bijuši disciplinēti, viņi labi un viegli iekļaujas dažādos kolektīvos. Sports norūda raksturu, palīdz attīstīties un veidoties personībai. Raksturu arī nevar nopirkt, to var izveidot. Tas ir svarīgākais, ka caur sportu izveidojas raksturs, cilvēks kļūst mērķtiecīgāks, kas pozitīvi palīdz gan veidojot karjeru, gan veidojot ģimeni. Vienkārši sēžot mājās un sapņojot, nav garantijas, ka sapnis piepildīsies. Bet mērķtiecīgi strādājot, ir lielāka iespēja savu sapni īstenot ātrāk.

Bērnībā sapņoju spēlēt basketbolu olimpiskajās spēlēs un iegūt zelta medaļu. Sanāca, ka ieguvu – nevis kā spēlētājs, bet treneris. Sapņoju arī spēlēt NBA. Nokļuvu tur kā pirmais Latvijas treneris, kurš bija NBA vasaras līgā.

Visiem vēlu izveidot savu dzīves mērķi, savādāk ir grūti dzīvot. Citādi tu esi kā kļavas lapa, kas vienkārši peld pa straumi, kurai nav kur pieķerties.

Lai iegūtu plašāku pasaules redzējumu, jauniešiem iesaku pēc iespējas vairāk ceļot un iepazīt citas valstis, tautas un kultūras.
Vēlu arī disciplīnu, ticību un darba procesu!