Jādomā par iespējām, nevis jādzīvo problēmās: "Černobiļas meitene" Tokijā izcīna divas zelta medaļas
Nenoliedzami, ka ikvienam sportistam, kurš šobrīd Tokijā piedalās paralimpiskajās spēlēs, ir savs, gana smeldzīgs stāsts. Tāds ir arī ASV komandas zvaigznei Oksanai Mastersai, kura šogad notiekošajās paralimpiskajās spēlēs ieguvusi divas zelta medaļas.
Mastersa tiek dēvēta par "Černobiļas bērnu". Viņa piedzima trīs gadus pēc postošās atomelektrostacijas katastrofas. Sportiste piedzimusi ar vairākiem defektiem, bet bioloģiskā māte jaundzimušo atdevusi adopcijai.
"Uzreiz pēc dzimšanas mani nodeva adopcijai. Es piedzimu ar sešiem kāju pirkstiem, man trūka galveno svaru nesošo kaulu kājās, mani ceļgali peldēja - tos nekas neatbalstīja. Man konstatēja sindaktīliju (kopā saauguši roku pirksti). Man nav labā bicepsa, man trūkst dažu orgānu. Man ir viena niere un uz zobiem nav emaljas. Kad atbraucu uz Ameriku, man pastāstīja, ka vienīgais, kas var ietekmēt emalju pirms dzimšanas, ir radiācija," iepriekš BBC atklāja Oksana.
''Černobiļas bērns" - zelta medaļu ieguvēja paralimpiskajās spēlēs Oksana Mastersa
Arī Oksana ir redzējusi HBO kulta seriālu "Černobiļa". "Ir skumji, ka katastrofa cilvēkiem atņēma tik daudz dzīvību un māju. Tā valsts daļa vairs nekad nebūs tāda kā agrāk," prāto sportiste. "Es negribētu teikt, ka esmu avārijas sekas, iznākums kaut kam briesmīgam. Ir jādomā par potenciālu un iespējām, piemēram, kļūt par sportistu, nevis dzīvot tikai problēmās."
7 gadu vecumā Oksana beidzot tika adoptēta un devās ceļā uz savām jaunajām mājām ASV. Par viņas jauno mammu kļuva Bufalo Universitātes profesore. Sieviete zināja, ka meitenei ir nopietnas veselības problēmas, turklāt, iespējams, nāksies amputēt kreiso kāju.
9 gadu vecumā ārsti amputējuši Oksanas kreiso kāju, jo tā bijusi 15 centimetrus īsāka par labo kāju. "Tas bija smagi, bet vēl smagāk man bija 13 gadu vecumā, kad ārsti pateica, ka nespēj saglābt arī labo kāju," atklāj sieviete, kura zaudējusi abas kājas. Otras kājas amputācija ieilgusi, jo Oksana nav spējusi sagatavoties. Reiz jau kas tāds bija pieredzēts, un pārdzīvot visu otrreiz meitene nevēlējās. Tomēr sāpes labajā kājā kļuva neciešamas. "Es teicu - labi, bet atstājiet man ceļgalu," smago lēmumu atceras Oksana.
Mammas iedrošināta, viņa sāka pievērsties airēšanai 13 gadu vecumā. Vēlāk arī citiem sporta veidiem.
Šī gada Tokijas paralimpiskajās spēlēs Oksanas galvenais mērķis bija uzvarēt abās viņas pārstāvētajās disciplīnās - šosejas riteņbraukšanā H5 un individuālajā laika braucienā H4-5 -, ko viņa arī izdarīja.
"Man patīk jauni izaicinājumi un iziešana no savas komforta zonas. Es patiešām uzskatu, ka ar pienācīgu atbalstu, smagu darbu, centību un ticību sev, ikviens var panākt jebko un īstenot savus sapņus. Tā kā esmu tik konkurētspējīgs un ienīstu zaudēt, es uzskatu, ka sports man vienmēr bija asinīs. Es esmu tik pateicīga, ka man ir dota "otrā iespēja" dzīvē, pateicoties manai apbrīnojamajai ģimenei, un iespēja piepildīt savu aizraušanos un izsalkumu pēc sacīkstēm un sacensībām," Mastersa norāda savā mājaslapā.
