Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Ne vienmēr viss beidzas labi – Latvijas izlase nupat zaudējusi Vācijai izšķirošajā spēlē par ceļazīmi uz Phjončhanas ziemas olimpiādi. (Foto: Ieva Makare/LETA)

Brīnums uz ledus, pērkamas meitenes un Francijas himna mūsu uzvarai - tā Latvijas hokejam gājis olimpiskajā kvalifikācijā

Hokejs
26. augustā 13:55 2021. gada 26. augustā 13:55
 
Māris
Siliņš
| Jauns.lv
Latvijas hokeja izlase šovakar sāks savu astoto olimpisko kvalifikācijas turnīru un tikai reto no iepriekšējiem izdevies pārvarēt (ja vispār izdevies!) bez liekas nervozēšanas.

Lai nākamajā ziemā spēlētu Pekinas olimpiādē Latvijas izlasei šīs nedēļas nogalē četru komandu turnīrā jāapsteidz Itālijas, Ungārijas un Francijas izlases. Diezgan droši var paredzēt, ka tas nenotiks slidojot uz vienas slidas, tomēr Latvija ir favorīte gan katrā atsevišķā spēlē, gan turnīrā kopumā. Ja nenotiks lieli brīnumi, par izšķirošo cīņu vajadzētu kļūt svētdienas spēlei par Franciju. Pie tās atgriezīsimies tuvāk tās sākumam, bet šoreiz atskatīsimies, kā mūsējiem veicies iepriekšējos kvalifikācijas turnīros.

Neglāba ne Balderis, ne Irbe

Pēc PSRS pajukšanas mūsu hokeja resursi pat ar neizbēgamu paaudžu maiņu šķita pietiekami spēcīgi, lai nokļūšana ziemas olimpiskajās spēlēs šķistu tikai kā neliels laika jautājums. Tā atrisināšanai beigu beigās vajadzēja vairāk nekā desmitgadi – Latvijas izlase olimpiskajās spēlēs atgriezās 2002. gadā Soltleiksitijā (mūsu hokejisti arī pirmās brīvvalsts laikā piedalījās 1936. gada Garmišpārtenkirhenes olimpiskajās spēlēs).

Latvijas hokeja jaunāko laiku olimpiskās vēstures pirmssākumi rakstāmi no 1993. gada, kad mūsējie galvenā trenera Helmuta Baldera vadībā kā pasaules čempionāta C grupas uzvarētāji pēc Lillehameres ceļazīmes devās uz kvalifikācijas turnīru Šefīldā. Ar Artūru Irbi vārtos, bez NHL večiem Ozoliņa, Žoltoka un Panteļejeva, Latvijas izlases nometnē bija diezgan bravūrīga pārliecība, ka pirmā vieta būs mūsu un “jaunizceptā” Slovākija savā starptautiskās debijas turnīrā mums nav vērā ņemams pretinieks. Pirmajās divās spēlēs viss gāja kā pa sviestu - 6:2 pret Poliju, 8:4 pret Lielbritāniju, ko papildināja Oļega Znaroka debija Latvijas izlases sastāvā. Taču tad nāca 2. septembra vakars pret slovākiem, kurā pretinieki bija taktiski galvas tiesu pārāki un aplēja mūsējos ar aukstu dušu - 1:7.

Sekoja prestiža uzvara (7:1) pār Japānu, taču vilšanās bija liela. Rezultatīvākā spēlētāja lauri tika Aleksandram Kerčam (7+2), kurš turnīra laikā domās gan vairāk bija viņpus okeānam un parakstīja līgumu ar Edmontonas “Oilers”.
Pēc turnīra uzvirmoja runas par ne pārāk labo mikroklimatu un paaudžu atšķirībām spēlētāju sastāvā, bet visai hokeja sabiedrībai un līdzjutējiem bija jāsagremo Latvijas izlases pirmā neveiksme starptautiskā arēnā.

Sapņu komandas izgāšanās

Nagano olimpiskajā kvalifikācija, kas 1996. gada vasaras izskaņā notika nu jau nojauktajā Rīgas Sporta pilī. Vārtos nebija Irbe, toties klāt bija visi pārējie “amerikāņi” ar Sandi Ozoliņu priekšgalā un eiforiju pastiprināja pavasarī beidzot izcīnītā vieta pasaules hokeja A grupā.

Jau pirms turnīra bija skaidrs, ka galvenā cīņa būs pret Baltkrieviju, bet viss līdz tam ir tikai iesildīšanās - 27:0 pret Lietuvu, 15:0 pret Igauniju un 10:2 pret Ungāriju. Izšķirošajā spēlē pret baltkrieviem Latvija guva pirmos vārtus (Tambijevs), taču tovakar pretinieki bija labāki un kaut kādā ziņā arī veiksmīgāki - 1:4.

Kāds no žurnālistiem pirms turnīra Latvijas izlasi nodevēja par sapņu komandu, jo tik spēcīgs sastāvs vienkopus tika sapulcēts pirmo reizi un tieši ar tādu “birku” tovasar dzīvoja Latvijas izlase. Ozoliņš uz Rīgu bija atbraucis kā Stenlija kausa ieguvējs un svinēja to pēc tā laika labākajiem paraugiem, taču neba tas izšķīra šī turnīra iznākumu. Tāpat diez vai pie vainas bija mediji, kurus LHF vainoja pārliekas ažiotāžas radīšanā. Tās vienas spēles iznākumu drīzāk izšķīra pašpārliecinātība un taktiskas nianses, kurās droši vien var vainot galveno treneri Leonīdu Beresņevu.

Vieglākā no visām reizēm

Latvijas izlases vieta IIHF rangā un mazliet citādāka kvalifikācijas turnīru sistēma mūsējiem nobruģēja salīdzinoši vienkāršu un taisnu ceļu uz Soltleiksitijas olimpiādi. Vecās neveiksmes bija aizmirstas, un Latvijas hokeja sabiedrība atkal bija uz eiforijas viļņa. Kā nu ne, ja tikko aiz muguras bija izcilais Sanktpēterburgas pasaules čempionāts ar iekļūšanu ceturtdaļfinālā un vērienīgu komandas sagaidīšanu galvaspilsētas ielās. Lai tiktu uz olimpiādi, četru komandu turnīrā Klāgenfurtē vajadzēja nepalikt pēdējiem. Ilgi gaidīto mērķi izdevās sasniegt bez liekas aizķeršanās un ceļazīme bija kabatā jau pēc pirmajām divām spēlēm - 4:2 (spēles laikā gan bija 0:2) pret Dāniju un 1:1 pret Franciju. Pēdējai spēlei pret mājiniekiem austriešiem (4:3) bija tikai formāla nozīme. Laukumā spīdēja maiņa Beļavskis - Fanduļs - Kerčs, kuri piedalījās sešu vārtu gūšanā, bet ārpus laukuma jau rūga pods zem galvenā trenera Haralda Vasiļjeva krēsla. Pēc LHF valdes locekļu domām, treneriem mainīt komandas spēles stilu sacensību gaitā nav izdevies un tas panākts tikai pēc pārtraukumiem starp trešdaļām. Tā tika iezvanīti trauksmes zvani pirms fanu ziņā romantiskā pasaules čempionāta Ķelnē, kur ar lieli blīkšķi pārsprāga vēl viens Latvijas hokeja izlases slavas mirkļa burbulis. Labi, ka jau ar olimpisko ceļazīmi kabatā.

Vēsturiskais brīnums uz ledus

Diez vai ir kāds hokeja līdzjutējs, kurš nebūs dzirdējis par Latvijas hokeja izlases brīnumaino atspēlēšanos un 5:4 uzvaru pār Baltkrieviju. Tā tika izcīnīta olimpiskā kvalifikācijas turnīra izšķirošajā spēlē 2005. gadā Rīgā. Kas to lai zina, cik validola ripas tika izlietotas Latvijas mājsaimniecībās, taču, atskatoties atpakaļ, toreizējo nokļūšanu uz Turīnas olimpiādi nekādi citādāk kā par brīnumu uz ledus nevar nosaukt. Lai tiktu līdz izšķirošajai spēlei ar baltkrieviem, vispirms bija jāapspēlē Slovēnija un Polija, kas bez liekas spozmes arī tika izdarīts - attiecīgi 2:1 un 3:1.

Izšķirošās spēles pirmās 55. minūtes atgādināja 1996. gada notikumus, kad mūsējie skrēja, centās, pārpildītā Sporta pils dzina uz priekšu, tomēr vilciens brauca pa baltkrievu sliedēm. Tomēr pēdējās piecās minūtēs Latvijas izlasei izdevās paveikt neticamo – gūt trīs vārtus un panākt nepieciešamo uzvaru, jo neizšķirts sliktākas vārtu attiecības dēļ tovakar mums nederēja.

"Mēs uzvarējām nevis ar gribasspēku, bet ar ļoti lielu gribasspēku," sprieda galvenais treneris Bereseņevs, kurš piecas minūtes pirms spēles beigām pieņēma tolaik diezgan mazpopulāru lēmumu pie trīs vārtu deficīta mainīt vārtsargu pret sesto laukuma spēlētāju. Īsu brīdi pēc tam ripa aizspurdza vien dažus centimetrus gar mūsu tukšajiem vārtiem, kas bija kā norāde, ka ar Latvijas izlasi kopā ir kādi augstāki spēki. Pēc grandiozā vakara noslēguma vairāki spēlētāji atzina, ka pirms nedaudz vairāk nekā gada viņsaulē aizgājušais Sergejs Žoltoks bijis kā neredzams sestais spēlētājs. “Nekad neko tādu neesmu piedzīvojis, laikam kāds stāvēja pār mūsu galvām,” skaidrojuma notikušajam nebija arī daudz ko hokejā redzējušajam Ozoliņam. Tik leģendāra iznāca atvadīšanās no vecās labās Rīgas Sporta pils – jau nākamajā pavasarī durvis apmeklētājiem vēra “Arēna Rīga”.

Baltkrievu treneris Mihails Zaharovs pēc spēles lamāja nestabilo vārtsargu Sergeju Šabanovu un tiesnešus, bet Lipmans uz komandas ģērbtuvi veda Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu un viltīgi smaidīja. Kuluāros runāja, ka viņš pielicis roku pie baltkrievu pirmā vārtsarga Andreja Mezina neatbraukšanas, savukārt tiesnešiem turnīra laikā bijusi iespēja tikties ar Rīgas labākajām meitenēm.

Tā vajadzētu arī šoreiz

Nākamo olimpisko kvalifikācijas turnīru Rīga uzņēma 2009. gada februārī, kad te tika izspēlēta viena ceļazīme uz Vankūveras olimpiādi. Šoreiz viss ritēja kā pa diedziņu un Latvijas izlase savu pārākumu IIHF rangā un bukmeikeru likmēs apliecināja arī laukumā – 7:3 pret Ungāriju, 4:2 pret Ukrainu un 4:1 pret Itāliju. Tāpat kā 12 gadus atpakaļ, arī tagad mums būs darīšana ar Ungāriju un Itāliju. Arī tagad Latvija būs izteikta favorīte un gribas ticēt, ka pirmajām divām spēlēm izkulsimies cauri tikpat pārliecinoši kā toreiz. Starp citu, jau toreiz valstsvienības rindās spēlēja Lauris Dārziņš, Andris Džeriņš un Kristaps Sotnieks, kuri valstsvienībā ir arī tagad.

Francijas himna Latvijas uzvarai

Pēc četriem gadiem bija jāraksta uvertīra Soču olimpiādei, kura Rīgā noslēdzās ar Latvijas izlases uzvaru un.... Marseljēzas atskaņošanu. Pirmajās divās kvalifikācijas turnīra spēlēs Latvija ar 6:2 pārspēja Lielbritāniju, ar 3:2 Kazahstānu un par fināla vērtu maču kļuva cīņa pret Franciju. Pirms turnīra Lipmanam bija izdevies pierunāt izlases kreklu vēl vienu reizi uzvilkt Ozoliņam, līdzjutējus vienā veselumā bija apvienojušas vairākas veiksmīgas Rīgas “Dinamo” sezonas. Uz pēdējo spēli “Arēna Rīga” bija izpārdota un priecīgi bija arī tie, kam tika stāvvietu biļetes tuvāk halles griestiem. Latvijai pietika ar neizšķirtu, Francijai vajadzēja uzvaru pamatlaikā, taču kā jau vēsturiski ierasts, nekas mums nenāca viegli. Pirmās trešdaļas 15. minūtē – 0:2. Tālākais jau bija vēl viena gribasspēka un rakstura izrāde, kurā ar Laura Dārziņa un Mārtiņa Karsuma gūtajiem vārtiem pēdējās trešdaļas sākumā bija atjaunots nepieciešamais neizšķirts. Spēles izskaņā francūži mainīja vārtsargu pret sesto spēlētāju, mūs glāba vārtu pārliktnis, laukumā un tribīnēs bangoja emociju vētra. Izturējām – 2:2 pamatlaikā bija kā uzvara, gaisā lidoja ķiveres, cimdi un nūjas, taču pēc noteikumiem vēl bija jānoskaidro spēles uzvarētājs.

Pagarinājumā Francijas izlase guva trešos vārtus, par godu tiem tika atskaņota Francijas himna, taču svinības turpinājās laukuma otrā pusē, it kā zaudējušās un tomēr mērķi sasniegušās Latvijas izlases nometnē. Kopā ar latviešiem līksmoja arī galvenais treneris indiānis Teds Nolans, kurš bija kļuvis par līdzjutēju mīluli.

Intrigas nomāca rezultātu

Laiks skrien vēja spārniem, Latvijas izlases dalība olimpiskajās spēlēs jau bija kļuvusi par pašsaprotamu lietu. Četras pēc kārtas! Pārdzīvojumi kvalifikācijas turnīros piemirsās, un arī 2016. gada vasara nogalē tika gaidīta vēl viena biļete uz olimpiādi. Šoreiz jau eksotiskajā Phjončhanā. Tiesa, apkārtējais fons bija diezgan drūms. LHF prezidenta Kirova Lipmana dīvainās darbības uzturēja intrigu teju pirms katra lielāka turnīra un izņēmums nebija arī šoreiz. Nepilnu nedēļu pirms kvalifikācijas sākuma it kā personisku iemeslu dēļ atlūgumu uzrakstīja galvenais treneris Beresņevs, taču patiesībā viņu atlaida Lipmans, kura vadītā LHF jau labu laiku nepildīja saistības pret galveno treneri. Vai precīzāk sakot, pieņēma trenera atlūgumu, kurā tika norādīts, ka LHF nepilda darba līgumu, neizmaksājot paredzēto algu noteiktajā laikā un apjomā.

Joprojām tikai dažiem spēlētājiem bija izmaksātas apsolītās prēmijas par iepriekšējo pasaules čempionātu Maskavā un nekas netika solīts par gaidāmo olimpisko kvalifikācijas turnīru. Kad Beresņevs par to pieklājīgi apvaicājies LHF valdes sēdē, Lipmans vien brēcis - “jums interesē tikai nauda”.

Pēdējā brīdī pie izlases stūres tika nolikts Haralds Vasiļjevs, kurš ilgāku laiku strādāja Austrijas jauniešu hokejā. Tikmēr uz papīra galvenie pretinieki Vācijas izlase mēnesi nopietni gatavojās Rīgas turnīram, viņu sastāvā bija visas spožākās zvaigznes ar NHL spīdekli Leonu Draizaitlu priekšgalā. Šķiet, ka šī bija pirmā reize olimpisko kvalifikācijas turnīru vēsturē, kad Latvijas izlase kā mājiniece īsti nebija uzskatāma par turnīra favorīti.

Saistītās ziņas

Latvijas hokeja izlase ar maču pret Itāliju uzsāks cīņu par ceļazīmi uz Pekinas olimpiskajām spēlēm
Artis Ābols komentē šovakar gaidāmo spēli pret Itāliju
Bļugers un Girgensons par vietu izlasē un gatavošanos olimpiskās kvalifikācijas turnīram

Līdz izšķirošajai cīņai pret Vāciju izdevās tikt bez misēkļiem - 8:1 pret Austriju un 3:1 pret Japānu. Pirms turnīra virmojušie skandāli bija nolikti malā, un laukumā komanda sitās par olimpisko mērķi. Pirmos divus vārtus guva vācieši – savu ripu vairākumā iemeta gan “Oilers” spīdeklis Draizaitls, gan iepriekš Rīgas “Dinamo” spēlējušais Fēliks Šics. Gluži kā pirms četriem gadiem, blakus meistarībai un taktikai azotē bija jāmeklē gribasspēks. Arī šoreiz izdevās mainīt spēles gaitu. Ar Indraša un Karsuma metieniem izdevās panākt 2:2, tomēr ar to veiksmes stāsts bija galā. Spēles izskaņā Kaspars Daugaviņš par klupināšanu nopelnīja noraidījumu, ko vārtu guvumā pārvērta Toms Kīnhākls. Tā sākās Vācijas izlases ceļš pretī olimpiskajam sudrabam un teju zeltam, kuru hokeja drāmā nieka 55 sekundes pirms cīņas beigām no vāciešu rokām izrāva Krievijas olimpiskā sportistu komanda ar pašreizējo Latvijas izlases galveno treneri Hariju Vītoliņu treneru korpusā.

Citi šobrīd lasa

Māmiņa devās uz dušu, atdodot telefonu meitai, kura nejauši apkaunoja viņu visu draugu priekšā 1
Indiete kļūst par māti 70 gadu vecumā
31 gada vecumā mirušā ilggadējā NHL hokejista Džimija Heisa nāves cēlonis šokējis viņa sievu
Pievienot komentāru

"38 кг на весах!": "живая Барби" Валерия Лукьянова шокировала своей фигурой

"Не узнавал себя в зеркале": коронавирус изменил внешность Александра Дьяченко