Kā programmētājs kļuva par Latvijas olimpisko karognesēju - Agņa Čavara stāsts

Kas ir šis vīrs, kuram uzticēts tāds gods? Agnis ir basketbolists, savulaik kļuvis par Latvijas čempionu, bet pirms vairākiem gadiem pievērsās 3x3 basketbolam – šī disciplīna olimpiskajās spēlēs tiks pārstāvēta pirmo reizi. Agnis ir 196 centimetrus garš, viņam 31. jūlijā apritēs 35 gadi, un cerams, ka savu dzimšanas dienu viņš varēs atzīmēt ar izcīnītu olimpisko medaļu.

Ilgi glabāts noslēpums

To, kas Tokijā nesīs Latvijas karogu, sabiedrība uzzināja jūlija sākumā Latvijas olimpiskās komandas prezentācijas pasākumā. Pats Agnis Čavars tajā gan nepiedalījās, jo kopā ar 3x3 komandas biedriem cītīgi trenējās treniņnometnē Spānijā.

"Kas Jauns" sazinājās ar Agni treniņu pārtraukumā, un uz jautājumu, vai mūsu olimpietis ir apjautis, cik liels gods viņam uzticēts, atbild, ka jā! “Lēnā garā jau esmu. Visgrūtākais gan bija nevienam neatklāt, ka esmu izvēlēts par Latvijas olimpiskās komandas karognesēju. Šo faktu uzzināju trīs nedēļas pirms prezentācijas, tāpēc visu šo laiku nācās izlikties, ka neko nezinu. Kad tika nofilmēts sižets, kurā Valsts prezidents man pasniedz Latvijas karogu, man tika cieši piekodināts, ka par to līdz prezentācijas brīdim neviens nedrīkst zināt. Atklāju to tikai sievai un trenerim,” stāsta Agnis Čavars, sakot, ka puiši no komandas gan nojauta, ka kāds no viņiem varētu būt karognesējs: “Jo mēs tiekam uzskatīti par pretendentiem uz medaļām, turklāt mums Tokijā spēles sākas uzreiz pirmajās dienās, tāpēc esam vieni no retajiem Latvijas olimpiešiem, kuri var piedalīties atklāšanas ceremonijā. Protams, neviens līdz galam neticēja, ka kādam no mums būs šis gods.”

Tajā pašā laikā 3x3 basketbolisti ik pa laikam jokojuši par karognesēja tēmu, un Agnis pat nonācis kuriozās situācijās. “Viņi šad tad paķēra mani uz zoba, sakot, ka es būšot tas, kas nesīs karogu. Bet visamizantākais bija, ka vienā no treniņiem mums bija vingrojums, kurā svara stienis jācilā tā, it kā vicinātu karogu. Puiši to bija nofilmējuši un ielikuši sociālajos tīklos ar joku, ka “Čavars trenējas karoga nešanai”. Un tad nu trenerim nācās palūgt, lai šo video izdzēstu, citādi vēl padomātu, ka esmu izpļāpājies, nevis ka tas ir komandas biedru joks,” smejas Agnis.

Vaicāts, ko pašam nozīmē šis fakts – būt par olimpiskās izlases karognesēju –, Agnis kļūst nopietns: “Man kā sportistam, kā Latvijas patriotam tas ir visaugstākais pagodinājums. Olimpiskās spēles pulcē pasaules labākos atlētus, un tikšana tajās ir pats augstākais, ko sportists var sasniegt. Protams, katru gadu ir kvalifikācijas cikli pasaules un Eiropas čempionātiem, paši finālturnīri, bet olimpiskais četru gadu cikls ir pavisam kas cits. Tas ir daudz smagāks, tāpēc kvalificēšanās olimpiskajām spēlēm ir emocionāli ļoti patīkams moments.”

Trenējušies pat sešos no rīta

Vai 3x3 basketbolistus nospiež atbildības slogs par to, ka no viņiem tiek gaidītas olimpiskās medaļas? “Cerēt un prasīt jau var daudz. Galvenais, lai mēs paši būtu simtprocentīgi nofokusējušies uz cīņu un gatavi tai. Šobrīd mums ir trīs treniņi dienā, tiek ieguldīts ļoti smags darbs, lai atbildīgajās cīņās būtu gatavi. Mēs par medaļām nedomājam, bet apzināmies, ka tās nav nereālas, jo katru no pretiniekiem esam kādreiz vinnējuši, un, protams, esam arī zaudējuši. Tas ir sports, bet sportā viss var gadīties. Vari būt pilnībā sagatavojies, bet kāda nejaušība var visām iecerēm pārvilkt svītru. Taču mēs mēģinām jau laikus paredzēt un novērst visas iespējamās problēmas. Mēs cīnīsimies tā, lai pēc katras spēles pašiem nebūtu kauns paskatīties spogulī, un, ja veiksme būs mūsu pusē, tad viss būs kārtībā!”

Līdz olimpiskajām spēlēm atlicis vien pavisam nedaudz, bet vēl pirms četriem gadiem 3x3 basketbolisti pat nenojauta, ka viņiem varētu būt tāda iespēja – sacensties pasaules nozīmīgākajā sporta forumā. “Kad uzzinājām, ka 3x3 tiek iekļauts olimpiskajos sporta veidos, protams, sākumā šķita, ka tas ir neiespējami. Tobrīd mēs Latvijā bijām tikai četri pieci džeki, kas vispār daudzmaz nopietni pārstāvēja 3x3 basketbolu un pirmo reizi piedalījās starptautiskā turnīrā. Taču sākām gūt pieredzi, audzēt profesionalitāti, piesaistījām treneri, fiziskās sagatavotības treneri. Sākām kļūt konkurētspējīgi pasaules līmenī un sapratām, ka mēs varam. Tāpēc nolikām malā sadzīviskās lietas, ģimeni, darbu, viss tika pakārtots tikai vienam mērķim – olimpiskajām spēlēm. Mēs ļoti smagi strādājām, lai uz tām tiktu. Daudzi gan neticēja, teica, ka neesam profesionāli sportisti... Bet kas mēs par amatieriem, ja trenējamies vairākas reizes dienā!”

Un tā patiešām ir taisnība, jo 3x3 vīri treniņus pat aizvadījuši pulksten sešos no rīta. “Vienkārši nebija citas iespējas tikt basketbola zālē. Naudas mums zāles īrei nebija, tāpēc bija jāmeklē, kur varam trenēties par brīvu. Un vienīgais laiks bija "Turības" zālē agri, agri no rīta. Tad nu mēs no rīta trenējāmies, un pēc treniņa es devos uz darbu,” atceras Agnis.

Studējis attālināti

Tagad Agnis Čavars ir olimpisko spēļu dalībnieks, bet vēl pirms vairākiem gadiem bija izvēles priekšā, ko turpmāk dzīvē darīt – turpināt spēlēt basketbolu vai strādāt ar basketbolu nesaistītā nozarē. Viņš jau tad bija apguvis programmētāja specialitāti, atradis labu darbu, un Agnim vajadzēja izlemt, ko tālāk.

“Pabeidzu sezonu LBL, bija doma prieka pēc uzspēlēt otrajā līgā – tā, lai galīgi nepazaudētu fizisko formu, lai puncītis pārāk ātri neuzaugtu. Un tad nāca piedāvājums no Jāņa Āres un Māra Jučmaņa pamēģināt spēkus 3x3 basketbolā. Jāni pazinu kopš bērnības, bet ar Māri spēlējām vienā komandā LBL, tāpēc šķita, ka tas būtu tāds foršs projekts. Toreiz pat prātā neienāca, ka tas novedīs līdz dalībai olimpiskajās spēlēs. Mēs tikai uzspēlējām, bet, kad sapratām, ka tas mums padodas, viss dzīvē tika pakārtots 3x3 basketbolam,” stāsta Čavars, kas paralēli sportam joprojām strādā par programmētāju. “Ģimene taču ir jāuztur! Turklāt darbavieta ir ļoti pretimnākoša, man netiek likti šķēršļi, varu trenēties un braukāt uz sacensībām. Kad esmu mājās, tad, protams, eju arī uz darbu. Tāpēc jāsaka liels paldies darba devējiem par atbalstu! Bez tik lielas pretimnākšanas es būtu izvēles priekšā – vai nu tikai darbs, vai tikai 3x3. Tā kā esmu atbildīgs par ģimeni, domāju, izvēle būtu skaidra, jo es kā tēvs diez vai rūpes par ģimeni uzgrūstu uz citu pleciem,” nosaka basketbolists.

Bet kāpēc viņš izvēlējies tieši programmētāja profesiju? “Daudzi jau saka, ka esmu specifisks cilvēks,” nosmejas Agnis un turpina: “Man vienmēr aizrāvušas visādas tehnoloģijas, “vadiņi”, nolēmu to apgūt padziļināti. Tolaik tālmācības kursus piedāvāja tikai pāris augstskolu, tāpēc izvēlējos Latvijas Biznesa koledžu. Spēlēju basketbolu, bet brīvajā laikā mācījos, risināju uzdevumus, palīdzību meklējot internetā. Jo septiņus gadus pēc vidusskolas beigšanas risināt augstākās matemātikas uzdevumus bija, kā bija. Tolaik spēlēju basketbolu Zviedrijas klubā, man piedāvāja palikt tur otrās līgas komandā un paralēli strādāt par bērnu treneri. Taču tad nāca piedāvājums no Valmieras komandas, pabeidzu tajā sezonu, izcīnot LBL bronzu, paralēli studēju, jo ir patīkama apziņa, ka bez basketbola ir apgūta kāda cita profesija, kurā var strādāt pēc sportista karjeras beigām. Un nu esmu programmētājs.”

Dēls māca tētim spēlēt bumbu

Basketbolam Agnis Čavars pievērsās savā dzimtajā Ķekavā. “Pirms tam biju pamēģinājis vairākus sporta veidus, tostarp arī karatē, biju pamēģinājis arī dziedāšanu, taču tas kaut kā tik ļoti neaizrāva. Kad draugi pieteicās basketbola treniņiem, devos līdzi. Nekāds dižais basketbolista augums jau man tad nebija un arī tagad nav, bet basketbols iepatikās. Daudzi draugi padevās, bet es paliku basketbolā,” atceras Agnis.

Vaicāts, kas ir grūtāks – klasiskais basketbols vai 3x3, Čavars viennozīmīgi atbild: “Protams, ka 3x3! Ja nebūsi pienācīgā fiziskajā formā, tad 3x3 basketbolā pretinieks tevi uzreiz “apēdīs”. Labā fiziskā formā jābūt vismaz desmit mēnešus gadā, tāpēc mums praktiski nav atelpas brīžu no treniņiem. Es vispār atvaļinājumā neesmu bijis jau trīs gadus. Un vēl 3x3 visu izšķir domāšanas ātrums, šajā basketbolā lēmumi jāpieņem zibenīgi. Svarīgas ir arī izjūtas, ko esi atstrādājis treniņā, jo spēles septītajā, astotajā minūtē no slodzes galva vairs nestrādā, smadzenēm jau sāk pietrūkt skābekļa, tāpēc jāvadās pēc instinktiem, darot lietas, kas iestrādātas zemapziņā. 3x3 ir ļoti specifisks sporta veids, un paldies ģimenei par sapratni, paldies sievai, ka izturējusi mani, jo mums daudz ko nācies kopā pārdzīvot,” nosaka Agnis Čavars.

Runājot par ģimeni, olimpietis lepojas ar sievu, kas viņam dāvājusi dēlu. “Ar sievu Indru iepazināmies vidusskolā Ķekavā. Bet puika Adrians mums piedzima pirms gada un astoņiem mēnešiem. Viņš jau tagad ņem rokās bumbu, mētā savā grozā un rāda tētim, kā pareizi spēlēt, kā “spraust no augšas”. Viņš būs augumā brašs puika,” cer Latvijas olimpiskās komandas karognesējs, 3x3 basketbolists Agnis Čavars.