Nomainiet banku, "Google" kontu un pasi: kā Krievija izspiego sporta fanus

Palaikam dzirdam par krievu hakeriem, kuri veic uzbrukumus dažādām Rietumu institūcijām, taču aiz visa tā bieži vien stāv Krievijas Zinātņu akadēmijas Sistēmiskās programmēšanas institūts. Institūtu kopš 1994. gadu attīstījis tā vadītājs Viktors Ivaņņikovs, radot savu sistēmiskās programmēšanas skolu. Viņš spējis piesaistīt "Sberbank", "Samsung", "Huawei", "Hewlett Packard", "Dell", "Nvidia", "Intel" un citus klientus, parakstot ar tiem miljonos mērāmus līgumus programmēšanas sistēmu izstrādes jomā. Taču laika gaitā Sistēmiskās programmēšanas institūts, radot inovatīvas izstrādes, kurām pasaulē nav analogu, arvien ciešāk saplūda ar informatīvās drošības sfēru, un tikai likumsakarīgi, ka vēlmi ar institūtu sadarboties izrādīja Krievijas Federālais drošības dienests.

Mans sarunas biedrs Pāvels Ivaņņikovs – akadēmiķa Viktora Ivaņņikova dēls – citu pēc citas no milzīgas dokumentu kaudzes velk laukā fotogrāfijas, kurās ieraugāmi gan augsta līmeņa Krievijas drošības struktūru darbinieki, gan cilvēki, ko iespējams raksturot kā valsts prezidentam Vladimiram Putinam “pietuvinātas personas”. Drošībnieki šajos fotouzņēmumos bieži ieraugāmi kopā ar tagadējo Sistēmiskās programmēšanas institūta direktoru Arutjunu Avetisjanu.

Viņš šajā amatā stājās 2015. gadā, kad Viktors Ivaņņikovs, lai arī gadu skaita dēļ formāli vairs nevarēja atrasties direktora amatā, pēc dēla teiktā, turpinājis īstenot vadītāja funkcijas un Avetisjans “neiedrošinājās pat šķībi paskatīties mana tēva virzienā”. Taču institūta izveidotājs allaž turējies atstatu no politiskās elites un nekad mūžā nav saticis Vladimiru Putinu, bet Avetisjans ātri vien kļuvis par Krievijas prezidenta Zinātnes un izglītības padomes locekli.

Straujais izrāviens viņa karjerā vērojams tieši pēc Viktora Ivaņņikova nāves, par kuru vēl šobaltdien ir ļoti daudz neskaidrību. Ļoti iespējams, viņš tika apzināti novests līdz pašnāvībai. Par to tad arī šajā intervijā stāsta viņa dēls.

Ja pieņemam, ka jūsu tēvs tiešām novests līdz pašnāvība, kādi tam bija iemesli?

Varu stāstu sākt ar 2014. gada Soču olimpisko spēļu līdzjutēja pasi. Lūk, tur izveidoja plašus tīklus! Lai arī patiesībā šie tīkli uzskatāmi par bērnu spēlēm. Sistēmiskās programmēšanas institūts veidoja viesu uzskaites un reģistrācijas bāzi, kas gan vēl nav uzskatāms par pilnvērtīgu sasniegumu. 2016. gada oktobrī tieši pie tēva vērsās ar piedāvājumu izveidot ievērojami plašāku izsekošanas bāzi. Lai arī šajā laikā formāli Sistēmiskās programmēšanas institūta direktors jau bija Avetisjans, visu institūtā izlēma tēvs – Avetisjans tikai lika parakstus.

Kas bija raksturīgs šim līdzjutēja pases projektam?

Gribat saņemt līdzjutēja apliecību – lūdzu, dodiet jūsu pases datus, jūsu telefona datus, jūsu bankas kontu. Un tad mūsu vēstniecība kaut kur, piemēram, Vācijā, lems, izsniegt jums līdzjutēja pasi vai ne. Tā bija Soču gadījumā, tā bija 2018. gada pasaules čempionātā futbolā, kā arī 2017. gadā notikušajā Konfederācijas kausā futbolā.

Taču uz Konfederācijas kausu vajadzēja izveidot pilnvērtīgu un plašu izsekošanas bāzi. Tādējādi bija nepieciešams, lai arvien lielākas datubāzes tiktu savstarpēji savienotas, kodificētas, saglabātas. Un lai vēlāk, kad līdzjutējs aizbraucis no Krievijas, šie dati par viņu saglabātos, lai varētu viņu izsekot pēc viņa kartes, telefona numura, atrašanās vietas. Uzskatu, ka šīs datubāzes veidošana bija tēva nāves iemesls.

Cik saprotu, jums ir informācija, ka Viktors Ivaņņikovs atteicies strādāt pie šāda projekta, kas ļautu līdzjutējus izsekot aiz robežām?

Protams, tēvs nevēlējās tur iesaistīties. Vispirms līdzjutēju izsekošana Krievijā, bet pēc tam – aiziet! Tiem, kuriem ir šādas līdzjutēju kartes, silti iesaku – nomainiet savu banku, Google kontu, kas piesaistīts jūsu telefonam; ja jūsu pasē ir čips, tad nomainiet arī pasi.

Divi pašnāvības mēģinājumi diennakts laikā

Kāds bija oficiālais tiesu ekspertīzes slēdziens par jūsu tēva nāvi?

Aplūkojot Izmeklēšanas komitejas veiktās tēva nāves papildizmeklēšanas materiālus, atklāju pilnīgi nesaprotamas lietas. Aplūkojot hromatogrammu, kas kaut kādā veidā bija ieslīdējusi starp papildizmeklēšanas materiālu lapām, – domāju, nevīžības dēļ –, var secināt, ka tā tikusi izmainīta divreiz – 2016. gada 3. un 6. decembrī. Pats tiesu ķīmiskās ekspertīzes slēdziens izdarīts tikai 15. decembrī.

Tiesu citoloģiskā ekspertīze, kas atspoguļo asins, urīna, organisma audu stāvokli, manā skatījumā ir pilnīgi falsificēta. Piemēram, savulaik tika apsekots mana tēva aizkuņģa dziedzeris, un tika atklāti tā darbības traucējumi. Šis aizkuņģa dziedzeris tika izoperēts divarpus gadus pirms traģēdijas. Līdz ar to ekspertīze nekādi nevarēja atrast aizkuņģa dziedzera audu izmaiņu pazīmes. Tā ir acīmredzami viltota – cilvēkam nebija orgāna, kurā varētu atrast kādas izmaiņas. Un arī kopējā tiesu medicīnas ekspertīze tika veikta ļoti ilgi – vairāk nekā mēnesi. Mēs līdz tam tēvu jau bijām apglabājuši.

2016. gada novembra beigās jūsu tēvs teju vienas diennakts laikā divreiz centās izdarīt pašnāvību, kas ir neparasti īss laikposms pirms atkārtota pašnāvības mēģinājuma. Kas šajās stundās notika?

Es 26. novembrī atgriezos Maskavā no Anglijas, kur pabiju piecas dienas. Satiku tēvu virtuvē agri no rīta, viņš izskatījās nospiests, drūms. Kad 21. novembrī aizbraucu, tēvs bija absolūti nosvērts, tātad kaut kas bija noticis manas prombūtnes laikā. Tajā pašā dienā ap sešiem vakarā mans tēvs ieņēma apmēram 35–40 fenazepāma tabletes.

Pēc tam kad tēvs, vēlēdamies šķirties no dzīves, bija ieņēmis fenazepāmu (iespējams, arī citus preparātus), es piezvanīju Krievijas Prezidenta lietu pārvaldes ātrajai medicīniskajai palīdzībai. Šī ir bijusī PSRS Veselības aizsardzības ministrijas 4. pārvalde, kas zināma vēl no Brežņeva laikiem. Attiecīgā ātras palīdzības stacija atrodas Maskavas centrā.

No ātrās palīdzības stacijas, kurai piesaistīti visi Krievijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķi, mašīna brauca ļoti ilgi – aptuveni divas stundas. Tas bija sestdienas vakars. Sastrēgumi – minimāli, todien Maskavā nesniga. Ja es brauktu ar auto pat bez speciālā signāla, es šo attālumu veiktu 30–40 minūtēs – nesteidzoties un ievērojot satiksmes noteikumus.

Tālāk sekoja dīvaina ātrās palīdzības ārstu izturēšanās. Abi dažādos veidos centās pierunāt mani un manu māti pateikt, ka šis ir nejaušs gadījums, viņi ļoti ilgi centās pierunāt tēvu nehospitalizēt, lai arī šādu simptomu gadījumā to nepieciešams darīt. Tas pausts Krievijas Federācijas Likumā par psihiatriskās palīdzības sniegšanu un pilsoņu tiesību īstenošanu tās sniegšanas gadījumā.

Ļoti šaubos, ka šeit bija darīšana ar klasisko fenazepāmu; pēc tam lasīju informāciju par šo preparātu. Tēva izskats ļāva spriest, ka varbūt viņš bija lietojis ne tikai fenazepāmu. Šī ir vienīgi pēc receptes izsniedzama psihotropa ārstnieciska viela. Ja jums teikšu, ka to parasti tēvam atveda tagadējais Sistēmiskās programmēšanas institūta direktors Arutjuns Avetisjans ar savas māsas vīra starpniecību, jūs droši vien negribēsiet ticēt. Taču tas tā parasti bija. Vēl piebildīšu, ka alkoholu tēvs tad nelietoja.

Šajā dienā – 27. novembrī – apmēram septiņos vakarā tēvs izlēca pa savas istabas logu no 12. stāva. To, ka dzīvoklī varēja atrasties kāda no trešajām personām, es izslēgšu uzreiz. Mana māte ir invalīde, un viņa neatstāj dzīvokli. Un gan bojāejas, gan saindēšanās brīdī arī es atrados mājās.

Kā varētu raksturot jūsu tēva zinātnisko mantojumu?

Ja atveram Sistēmiskās programmēšanas institūta mājaslapu, mana tēva vārds parādās vienīgi institūta nosaukumā un pie viena patenta. Turpinot izpētīt intelektuālo īpašumu, viņa vārdu nekur neatradīsiet. 2019. gada vasarā autoru sarakstā Avetisjana uzvārds atkārtojās pie gandrīz vai katra trešā darba, taču – kur Ivaņņikova vārds?

Tad kāpēc gan tiek runāts par Ivaņņikova zinātnisko skolu? Kā gan tā var būt – zinātniskās skolas dibinātājs, kura metodikas jūs, puiši, izmantojat! Bet no viņa nav pieņemts teju neviens izgudrojums – kā gan tas iespējams? Cik nopratu, Avetisjans 3–4 mēnešus pēc tēva nāves noformēja uz sava vārda daudzus zinātniskos darbus, pie kuriem tēvs – protams, kopā ar viņa vadīto kolektīvu – bija strādājis 10–15 gadus. Tēva atstātais – tas ir ne tikai vārds un zinātniskais mantojums, tas ir arī bizness, tie ir līgumi, tā ir nauda.

“Es sveicinoties spiežu Putinam roku!”

Vai saistībā ar jūsu izvirzītajām pretenzijām uz tēva darbu mantojumu ir bijuši kādi mēģinājumi vienoties ar jums?

Pirmais mēģinājums notika 2017. gadā, kad vairākas reizes satikos ar labu sava tēva paziņu akadēmiķi Juriju Višņakovu. Viņš bija viens no tiem, kurš guva ienākumus no tēva veikuma. Par to man pastāstīja, parādot nodokļu dienesta datus – par ieņēmumu gūšanu no darbiem, kurus faktiski vadījis mans tēvs.

Tieši Višņakovs 2020. gada februārī pabrīdināja manu māti, ka uz robežas parādījušās tā sauktās “sardzes lapiņas”, kurās ierakstīts mans vārds. Višņakovu iespējams dēvēt par sava veida pelēko kardinālu, un ne tikai Zinātņu akadēmijas ietvaros – viņam ir plaši sakari. Tomēr kaut kas cilvēcisks bija saglabājies Jurijā Višņakovā, kurš mani pazina kopš bērnības – kad es vēl zem galda staigāju.

Tieši kā izklausījās priekšlikumi vienoties par jūsu tēva intelektuālo un cita veida mantojumu?

Varbūt viņi tev samaksās pietiekami – tā man teica Višņakovs.

Samaksa par klusēšanu?

It kā atkāpšanās nauda. Es atbildēju: “Jūs gribat, lai viņi zagtu no mana tēva un vēl apspriestu, ka dalīsies arī ar mani. Es gribu, lai vainīgie tiktu sodīti.” Tie ir Avetisjans un viņa vietnieks Aleksandrs Proskurjakovs, kuri kļuva par galvenajiem beneficiāriem pēc Viktora Ivaņņikova nāves. No valsts budžeta un fondiem piesaistītie līdzekļi institūta bilancē veido apmēram 10–15 procentus, savukārt galvenos ieņēmumus nodrošina kompānijas "Sberbank", "Samsung", "Huawei", "Vimpelkom", "Dell".

Izšķirošajām pārrunām attiecībā uz mantojuma tiesībām taču vajadzēja norisināties tieši ar Avetisjanu, kurš dažos mēnešos strauji uzlidoja pa karjeras kāpnēm, tostarp iekļūdams tur, kur jūsu tēvs netiecās iekļūt, – drošības un speciālo dienestu pārstāvju tuvumā, kā arī prezidenta Putina Zinātnes un izglītības padomē...

Ar Avetisjanu es runāju. Tas notika 2017. gada augustā, kad pret mani jau bija inscenēts uzbrukums. Kad Avetisjans izvairījās no šādām pārrunām, māte viņu uzaicināja pie mums mājās. Avetisjanam izlauzās spārnota frāze: “Tu, Paša, neko nepierādīsi un nepanāksi. Es sveicinoties spiežu Putinam roku!” Grūti teikto pārtulkot citās valodās, taču ikviens Krievijā dzīvojošais saprot, ka Avetisjana aizbildniecība ir Krievijas visaugstākais līmenis. Tas nozīmē – es varu atļauties it visu, mani piesegs Putins.

Nav grūti saprast, kādā veidā Avetisjans iekļuvis Putina favorītu lokā. Arī to, kādēļ nesekoja nekāda atbilde uz atklāto vēstuli Zinātņu akadēmijai, ko 2017. gada beigās uzrakstījām kopā ar māti. Kāpēc ne Izmeklēšanas komiteja, ne prokuratūra man nesniedza pat formālas atbildes. Kāpēc no Putina administrācijas man atsūtīja dokumentu, ko var saukt par formālu atrakstīšanos. Kādā veidā Avetisjans iekļuvis speciālo dienestu pārstāvju ielenkumā. Kāpēc teju nevienam nezināmo Avetisjanu ievēl par akadēmiķi, lai arī trīs gadus iepriekš viņš tik tikko “ielīda” Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekļu pulkā, pat neraugoties uz izteiktu mana tēva veiktu lobēšanu.

Tagad Avetisjans vispār ne no kā nebaidās. Mēs redzam mana tēva vārdā nosauktajā konferencē pagājušajā gadā Avetisjanu fotouzņēmumā līdzās Federālā drošības dienesta Informācijas drošības centra vadītāja pirmajam vietniekam ģenerālmajoram Šoitovam. Vai kurators un viņa aģents vienā fotogrāfijā? Tas jau ir tas, ko Valsts drošības komiteja nespētu paveikt!

Bez drošībniekiem neiztikt

Par vēl vienu iespējamas vienošanās variantu liecina jūsu sarakste ar Aleksandru Serjoginu. Interesanta persona - iespējams atrast pat informāciju, ka viņš varētu izrādīties bijušā Kubas prezidenta Fidela Kastro ārlaulības dēls. Aleksandrs Serjogins ir labdarības fonda Nasļedije strani (Valsts mantojums) viceprezidents, turklāt šajā struktūrā viņam blakus ieraugāma vēl otra interesanta persona, vārdā Aleksandrs Putins. Šajā sarakstē Serjogins vēlas, lai jūs “neceltu troksni” ap Sistēmiskās programmēšanas institūtu, Krievijas eliti un vadošām personām Krievijas zinātnē. Izskatās, ka jums tiek piedāvāta vienošanās caur organizācijas Valsts mantojums pārstāvi...

Valsts mantojums ir tā dēvētā Putina jaunatnes atbalsta grupa. Sarakstē ar mani Sejogins pauž līdzjūtību saistībā ar Viktoru Ivaņņikovu. Sak, vajadzētu satikties un padzert tēju, Manēžā mums būs pasākums ar Aleksandru Putinu – viņš, iespējams, ir attāls Vladimira Putina radinieks, savas ģimenes biogrāfs, es strādāju tiešā sasaistē ar viņu, viņš ir organizācijas Valsts mantojums prezidents, es – viceprezidents. Viņš vēloties man palīdzēt, jo Avetisjans esot licis vilties.

Es pats nezinu, vai Serjogina kolēģis ir prezidenta radinieks vai nav, taču Aleksandra Mihailoviča uzvārds tiešām ir Putins. Cita starpā Serjogins “noplūdināja” man savu saraksti ar Sergeju Kirijenko, Prezidenta administrācijas vadītāja pirmo vietnieku – acīmredzot, lai akcentētu savu nozīmību un ietekmi. Nedomāju, ka Serjogins nejauši “ne to pogu” nospieda.

Vēlāk viņš man raksta “bez FDD neiztikt”, piebilstot, ka ar vienu svarīgu cilvēku šajā dienestā viņam esot ilgstoši sakari, ģimenes draudzība. Tas notika 2019. gada novembrī, kad atrados Anglijā. Dažādā veidā man piedāvāja atbraukt uz Krieviju – 2020. gada februārī vai martā. Es viņam atrakstīju – vai varētu precizēt, kurā Federālā drošības dienesta apakšvienībā strādā jūsu senais paziņa.

Un tad viņš kaut kā no sarakstes pazuda. Es Serjoginam piedāvāju satikties jebkurā teritorijā, izņemot Krieviju. Viņš piedāvāja okupēto Krimu, bet es atbildēju – vai jūs varat atbraukt uz jebkuru valsti ārpus Krievijas, es ieradīšos, un mēs ar jums visu pārrunāsim. Jautāju – kāpēc jūs nevarat? Nē, nevarot.

Vai Viktors Ivaņņikovs bezgalīgi uzticējās Avetisjanam?

Saprotiet, arī es viņam pilnībā uzticējos. Pat tad, kad ar tēvu notika traģēdija. Pirmoreiz par šo jautājumu sāku domāt tikai 2017. gada maijā. Pat pēc slepkavības mēģinājuma pret mani 2017. gada 19. martā es to uzreiz nesaistīju ar Avetisjanu – lai arī izskanēja, ka nevajag interesēties par mana tēva nāves iemesliem un par institūtā notiekošo.

Kas tas bija par slepkavības mēģinājumu?

Es izgāju no mājas, kur mitinājos kopā ar māti, grasījos braukt pie viņas uz slimnīcu. Tā bija svētdiena, es izgāju apmēram pusdivpadsmitos un gaidīju autobusu. ZIL automobilis strauji pagriezās manā virzienā un uz trotuāra nobrauca garām – kā man šķita, piecu centimetru attālumā. Es atlēcu malā un nokritu dubļos. Pat nezinu, kur viņi tādu ZIL atrada. Tāds ieraugāms, piemēram, padomju filmās par ražošanas pirmrindniekiem. Šāda mašīna bija ierasta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados. Devos atpakaļ uz dzīvokli, un pēc dažām minūtēm atskanēja telefona zvans no nenosakāma numura. Kad pacēlu, izdzirdēju vārdus: “Nākamreiz ZIL garām neaizbrauks...”

Vai vērsāties policijā?

Bet kāda jēga? Vācijā vai citās valstīs tā var darīt. Krievijā lietas tiek kārtotas citādāk, vajag zvanīt pazīstamam cilvēkam no tiesībsargājošiem orgāniem. Jo augstākstāvošāks cilvēks, jo labāk. Manā advokāta praksē bija viens klients – es palīdzēju viņa padēlam. Viņš man stādījās priekšā kā Ārējās izlūkošanas dienesta ģenerālleitnants Georgijs Borisovičs Mitjuhovs. Tagad viņš ir jau aizgājis pensijā. Man ar viņu izveidojās visai siltas attiecības. Kad atstāju advokatūru, viņš pat piedāvāja darbu Ārējās izlūkošanas dienestā, taču es pateicu “nē”. Esmu pabeidzis Iekšlietu ministrijas institūtu un nepavisam nevēlējos valkāt uzplečus – mani pat neatestēja leitnanta pakāpei. Savulaik zvanīju šim cilvēkam visai bieži, mēs vienkārši runājamies par dzīvi.

Nu, lūk, pēc gadījuma ar ZIL es viņam piezvanīju, taču viņš man neatbildēja. Zvanīju vairākas reizes pēc kārtas – un nekā. Bet apmēram pēc stundas man piezvanīja kāds cilvēks – vajagot ar viņu tikties. Jaseņevas metro pietura, vieta, kas atrodas netālu no Ārējās izlūkošanas dienesta ēkas. Uz turieni devos ar autobusu, mani sagaidīja tāds liels, apmēram mana vecuma vīrs, kurš noteica: “Nelien! Nelien un aizmirsti!” Es: “Kā? Kas jūs esat?” Atbilde: “Tas ir viss, ko man lika nodot.”