Kad futbols bija kas vairāk par spēli un pārauga asinspirtī

Futbola karš

Jā, ir piedzīvots viens karš, kas tiešām nosaukts futbola vārdā. "La guerra del futbol" – tā to sauc spāniski, un tieši spāņu valodā runājoši ļaudis to sarīkoja. Vēsturiskais notikums norisinājās 1969. gada jūnijā, kad pasaules čempionāta atlases turnīrā divos mačos tikās Salvadoras un Hondurasas izlases. Pirmā spēle notika Hondurasā, un uzvarēja mājinieki. Otrais mačs nedēļu vēlāk risinājās Salvadorā, un tajā triumfēja salvadorieši. Spēli pavadīja savstarpējas lamas, ņirgāšanās par Hondurasas himnu un kautiņi. Hondurasas mediji to visu pasniedza kā labi organizētu salvadoriešu ļaunprātību, kas savukārt izraisīja atbildes reakciju – Hondurasā dzīvojošie salvadoriešu emigranti tajās saspringtajās dienās regulāri tika sisti, aplaupīti vai pat nogalināti. Trešā, izšķirošā, spēle notika neitrālā laukumā Meksikā, kur papildlaikā pārāki bija salvadorieši, tā izcīnot tiesības spēlēt Pasaules kausa finālturnīrā. Šis fakts izraisīja Hondurasas dusmu lēkmi, un jau nākamajā dienā tā pārtrauca diplomātiskās attiecības ar Salvadoru. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka kašķis nebija tikai par futbolu vien – Hondurasai sen bija līdz kaklam no kaimiņos esošās Salvadoras plūstošie emigrantu bari. Futbola histērijā migranti tika sisti un slepkavoti, kas drīz vien izraisīja Salvadoras atbildes soļus. Lai aizstāvētu tautiešus, Salvadoras gaisa spēki uzbruka vairākiem objektiem Hondurasas teritorijā, savukārt salvadoriešu armija pārgāja sauszemes robežu un ātri vien nolika pie vietas hondurasiešu karaspēku. Izrādījās, ka daži hondurasiešu komandieri bija pamanījušies izveidot bataljonus tikai uz papīra, to uzturēšanai paredzēto naudu iebāžot kabatā. Lieki teikt, ka “papīra bataljoni” nekādu pretestību iebrucējiem izrādīt nespēja. Kas to zina, cik tālu būtu aizgājuši salvadorieši, ja vien viņiem nesāktos problēmas ar degvielas piegādēm un netiktu izdarīts citu Amerikas valstu spiediens, prasot kara pārtraukšanu. Tā nu pēc nedēļas strīdniekiem nācās noslēgt pamieru un sākt sarunas. Divi tūkstoši cilvēku abās pusēs gan tikmēr jau bija gājuši bojā.

Bet kā beidzās stāsts par futbolu? Salvadoras izlase aizbrauca uz finālturnīru, kur paspēlēja beļģiem, meksikāņiem un PSRS izlasei, negūstot nevienus pašus vārtus un nepārvarot grupu turnīra barjeru.

Horvāti pret serbiem

To, ka deviņdesmitajos gados bijušajā Dienvidslāvijā norisinājās karš, atceras visi. Mazāk ir to, kuri atceras, ar ko šis karš sākās. Bet sākās tas ar vienu nelaimīgu futbola maču. 1990. gada 13. maijā Zagrebas stadionā tikās turienes "Dinamo" un Belgradas "Crvena Zvezda". Nomaļam vērotājam varētu likties, ka tas ir Dienvidslāvijas čempionāta ierindas mačs, taču īstenībā spēle bija ļoti principiāla, jo tikās horvātu un serbu komandas. Ņemot vērā, ka tobrīd attiecības starp abām vienā valstī mītošajām tautām nebija neko draudzīgas, līdzjutēji spēli uztvēra kā kaut ko īstai kaujai līdzīgu.

Par tādu tā arī patiesi izvērsās. Serbu komandu pavadīja bars futbola huligānu grupējuma "Arkana tīģeri" biedru Želko Ražnatoviča vadībā. Mazliet vēlāk, jau kara laikā, Želko jeb Arkans komandēja vienu no serbu paramilitārajiem grupējumiem, paralēli nodarbojoties ar kriminālu biznesu, kas beidzās ar to, ka konkurenti 2000. gadā Belgradas centrā viņu nošāva. Arī uz 1990. gada maču viņa brigāde bija ieradusies, bruņota līdz zobiem, katram serbu līdzjutējam bija līdzi nazis vai metāla stienis. Tikpat kaujinieciski bija noskaņoti arī horvātu līdzjutēji no grupējuma ar krāšņu nosaukumu "Bad Blue Boys", kuri bija aizdomājušies paķert līdzi pat burkas ar sērskābi – lai varētu pārdedzināt režģi, kas stadionā šķir abu komandu fanus, un tikt klāt nīstajiem serbiem.

Konflikts izcēlās, kad horvātu līdzjutēji stadionā sāka aurot serbus aizskarošus saukļus. Dienvidslāvijas policija sastāvēja lielākoties no serbiem, kuri, izdzirdējuši sev ne pārāk glaimojošus epitetus, ar stekiem rokās metās ieviest kārtību tribīņu horvātu sektorā. Horvāti tikmēr ar sērskābes palīdzību nojauca režģus, "Arkana tīģeri" izsaiņoja tuteņus, un asinsizliešana varēja sākties. Malā nepalika arī futbolisti: "Dinamo" kapteinis Zvonimirs Bobans (vēlāk viņam izdevās spīdoša karjera klubā "AC Milan") pamatīgi iespēra pa vēderu policistam, kurš ar steku aizrautīgi slānīja kādu horvātu līdzjutēju. Masveida kautiņš pārņēma ne tikai stadionu, bet arī tā tuvāko apkaimi – vēlāk tika saskaitīts, ka ievainojumus bija guvuši 138 cilvēki. Ņemot vērā, ka visu šo ārprātu tiešajā ēterā raidīja Dienvidslāvijas televīzija, nav brīnums, ka banāls futbola fanu kautiņš kļuva par to dzirksteli pulvera mucā, kas izraisīja vairākus gadus ilgušo un tūkstošiem dzīvību prasījušo karu starp bijušās Dienvidslāvijas sastāvdaļām.

"Liverpool traģēdijas

Astoņdesmitajos gados nedienas vajāja angļu futbola klubu "Liverpool" un tā līdzjutējus. Pirmā traģēdija norisinājās 1985. gada maijā Briseles Heysel stadionā, kur notika Eiropas čempionu kausa (mūsdienās to sauc par Čempionu līgu) izcīņas fināls "Liverpool" pret Turīnas "Juventus". To, ka fani sarīkos nekārtības, varēja paredzēt jau laikus: iepriekšējā gada fināls Romā, kurā spēlēja "Liverpool" un cits itāļu klubs "Roma", noslēdzās ar masveida kautiņiem, jo karstasinīgie itāļi pa visu pilsētu trenkāja angļu līdzjutējus, piekaujot tos, kurus izdevās noķert. Vardarbība sasniedza tādu līmeni, ka vienīgā vieta, kur angļi varēja justies drošībā, bija Lielbritānijas vēstniecība.

Asinis brēca pēc atriebības, tāpēc spēlei ar "Juventus" britu fani bija labi sagatavojušies un Briselē ieradās pārstāvji no dažādām angļu "ultras" fanu grupējumiem. Kautiņi sākās jau pirms spēles: itāļi apšaudīja angļus ar raķetēm, taču pēc brīža dabūja meklēt glābiņu, jo britu fani ielauzās itāļu sektorā. Pārspēka priekšā itāļi bija spiesti mukt, izcēlās liela spaidīšanās, kas beidzās ar to, ka sabruka mūra norobežojums, līdzi aiznesot arī baru līdzjutēju. Jukās galu dabūja 39 cilvēki, pārsvarā itāļi. Vēl apmēram 600 cilvēku guva ievainojumus. Apbrīnojami, taču arī pēc šīs traģēdijas UEFA amatpersonas tomēr atļāva sākt spēli, motivējot šādu lēmumu ar to, ka nepieciešams novērst publikas uzmanību, kamēr ierodas policijas papildspēki. Ar minimālu pārsvaru uzvarēja "Juventus", bet angļu klubi pēc šīs traģēdijas uz pieciem gadiem tika izslēgti no Eirokausu izcīņas.

Tajā pašā 1985. gadā vēl viena traģēdija notika Anglijā, Bredfordas stadionā, kur mača laikā kāds no skatītājiem tribīnes nometa nenodzēstu izsmēķi. Sekas tam bija bēdīgas: koka konstrukcija aizdegās, publikā izcēlās panika ar sekojošu bēgšanu un drūzmēšanos. Aizmukt izdevās ne visiem – 56 cilvēki incidentā zaudēja dzīvību.

Dažus gadus pēc Briseles traģēdijas cietēju lomā nonāca paši "Liverpool" fani. Tas notika Hilsboro stadionā Šefīldā, kur 1989. gada aprīlī norisinājās Anglijas kausa pusfināla mačs starp "Liverpool" un "Nottingham Forest" klubiem. Paredzot lielu līdzjutēju pieplūdumu, administrācija lūdza skatītājus uz spēli ierasties laikus, taču aicinājums nerada dzirdīgas ausis, un brīdī, kad mačam teju, teju vajadzēja sākties, pie stadiona vārtiem vēl drūzmējās vairāki tūkstoši "Liverpool fanu. Skaidrs, ka viņi visi dega nepacietībā nokļūt tribīnēs, un, lai novērstu briestošās nekārtības, stadionu uzraugošie policisti pieņēma izcili nesaprātīgu lēmumu – laist uzreiz visu fanu pūli pa šauru eju stadionā, pat nepārbaudot biļetes. Izcēlās nāvējoša spaidīšanās – aizmugurējie lauzās uz priekšu, pat nepadomājot, ka priekšā esošie skatītāji jau ir iespiesti ar seju stadiona nožogojuma režģos un cieš no gaisa trūkuma. Ārprāts turpinājās vairāk nekā piecas minūtes, līdz stadiona apkalpojošais personāls saprata, ka nu vairs nav labi. Kamēr tika atvērtas papildu ejas, tikmēr 96 cilvēki jau bija nospiesti un vēl 767 guvuši traumas.

Nāvējošā burzma

Upuru skaita ziņā pati lielākā nelaime, ko pieredzējuši futbola stadioni, atgadījās Padomju Savienībā. 1982. gada oktobrī Maskavā tikās "Spartak" un Nīderlandes "Haarlem". Spēle jau tuvojās beigām, un daudzi skatītāji, nosprieduši, ka neko prātīgu redzēt vairs nav lemts, posās uz mājām. Taču tad negaidot "Spartak" guva vārtus, un stadionu pāršalca līksmi līdzjutēju auri. Daļa promgājēju, vēloties redzēt savas komandas triumfu, griezās atpakaļ, citi turpināja ceļu uz izeju, un uz apledojušajām kāpnēm izcēlās drūzmēšanās, cilvēki slīdēja un krita, pārējie kāpa viņiem virsū un arī gāzās gar zemi. Oficiāli tika paziņots, ka burzmā nospiests 61 cilvēks, taču vēlāk neoficiāli kļuva zināms, ka bojāgājušo skaits bijis daudz lielāks – 340 līdzjutēji.

Neko daudz no Maskavas traģēdijas šajā nāvējošajā statistikā neatpaliek arī Peru galvaspilsēta Lima. 1964. gada maijā Limas Nacionālajā stadionā olimpisko spēļu kvalifikācijas mačā tikās Peru un Argentīnas izlases. Argentīnieši bija vadībā, bet, kad līdz spēles beigām bija palikušas tikai divas minūtes, Peru panāca izlīdzinājumu, taču tiesnesis vārtus neieskaitīja. Pēc šāda lēmuma stadionā sākās elle – skatītāji metās laukumā, policisti mēģināja viņus apturēt, izcēlās jukas un drūzmēšanās. Kad putekļi izklīda, sanitāri un izmeklētāji varēja apkopot rezultātus. Tie bija baisi: 318 cilvēki miruši un apmēram 500 guvuši dažādas traumas.

Karavīri laukumā

1976. gadā Āfrikas zonā par ceļazīmi uz pasaules čempionātu cīnījās Kamerūna un Kongo. Spēle norisinājās Kamerūnā, un, iespējams, tieši šis apstāklis mudināja mača tiesnesi nozīmēt visai strīdīgu 11 metru soda sitienu uz Kongo vārtiem. Kongo vārtsargs par šādu lēmumu tik ļoti apvainojās, ka uzklupa tiesnesim ar dūrēm. Varbūt viss arī būtu beidzies ar nelielu izplūkšanos, ja vien savā rezidencē spēli pa televizoru nevērotu Kamerūnas prezidents. Nospriedis, ka stadionā nepieciešams ieviest kārtību, viņš uz notikuma vietu nosūtīja helikopteru ar desantniekiem. Tie tad arī ieviesa kārtību ar sev ierastām metodēm. Iznākums – divi skatītāji beigti.

Šis nav vienīgais gadījums Melnajā kontinentā, kad fanu cīņās iesaistījušies karavīri. Daudz netrūka, ka pēc vienas no Āfrikas kausa kvalifikācijas spēlēm 2003. gadā būtu izcēlies nopietns konflikts starp Gambiju un Senegālu. Mačs norisinājās Senegālā, un senegālieši bez problēmām uzvarēja ar 3:1. Problēmas sākās spēles pēdējā pusstundā, kad starp abu valstu faniem tribīnēs izcēlās sadursmes. Tajās nekavējās iesaistīties arī stadionu apsargājošie Senegālas armijas karavīri, un tas svaru kausus nosvēra Gambijas faniem par sliktu. Nabaga viesus ne tikai nomētāja ar akmeņiem senegāliešu līdzjutēji, bet piedevām arī ar mietiem noslānīja kareivji. Tribīnēs tika piekauti kādi 50 Gambijas pilsoņi. Drīz vien sekoja atbildes pasākumi. Kad Gambijā uzzināja par nepatīkamo starpgadījumu, iedzīvotāju dusmas vērsās pret tur dzīvojošajiem senegāliešiem, kuriem nācās meklēt patvērumu savas valsts vēstniecībā. Uz pāris dienām tika pat slēgta abu valstu robeža, taču no domstarpību pāraugšanas atklātā karā tomēr izdevās izvairīties.

Haiti, 1976. gads

Mačs par iespēju tikt uz pasaules čempionātu; Haiti futbolisti mērojās spēkiem ar Kubas izlasi. Kāds fans sadomāja radīt svētku gaisotni, tribīnē uzspridzinot petardi. Taču publika joku nesaprata un nodomāja, ka kāds ir sācis šaut (atcerēsimies, ka tolaik Haiti valdīja diktatūra, kas ar oponentiem daudz neceremonējās un tos tiešām mēdza apšaut). Sākās panika, kuras pārņemtais pūlis notrieca no kājām stadionā kārtību uzturošo karavīru. Viņš krītot nejauši izšāva un nelaimīgā kārtā nogalināja divus bērnus. Īstie šāvieni paniku pavairoja, un upuru skaitu papildināja trīs līdz nāvei sabradāti cilvēki. Plus vēl nelaimīgais karavīrs, kurš aiz sirdēstiem izdarīja pašnāvību.

Nepāla, 1988. gads

Arī laika apstākļi var izraisīt katastrofu – to uz savas ādas pārbaudīja cilvēki, kas bija ieradušies uz futbola maču Katmandu stadionā. Spēle sākās bez problēmām, bet tad negaidot sākās negaiss ar pamatīgu krusu. Skatītāji centās no atklātajām tribīnēm patverties kaut kur zem jumta, taču gādīgā administrācija sev vien zināmu iemeslu dēļ uz spēles laiku bija aizslēgusi visas izejas no tribīnēm. Atkal kārtējais haoss, burzma, bradāšanās pa pakritušajiem cilvēkiem un 93 līķi iznākumā.