Latvijas izlases kapteinis un treneris Harijs Vītoliņš par spožākajiem mirkļiem valstsvienībā

Deviņi pasaules čempionāti

Tev, Harij, ir bijusi liela loma Latvijas hokeja izlasē. Esi pat spēlējis pirmajā maiņā...

Jā, jā, bija tādi laiki.

Tavā spēlētāja karjerā ir deviņi pasaules čempionāti un vienas olimpiskās spēles. Maz tas nav...

(Apdomīgi.) Ja tā padomā – maz tas tiešām nav.

Un vēl divās olimpiskajās spēlēs un sešos pasaules čempionātos esi bijis Latvijas izlases treneris. Dzīvs eksponāts topošajam Latvijas hokeja muzejam. Bet, tā kā tu esi bijis uzbrucējs, es arī uzbrukšu. Kāpēc tu 1993. gadā neieradies uz visām pasaules C grupas čempionāta spēlēm Slovēnijā?

Mani neviens neuzaicināja, un arī klubā nebija pienācis izsaukums. Kad Kūras klubā Šveicē sezona bija beigusies, nolēmu tur mierīgi pavadīt pēcsezonu. Bet tad piezvanīja no Rīgas – varbūt es tomēr varot atbraukt uz pasaules čempionātu. Pagāja pāris dienas, kamēr sakrāmējos, un tā sanāca, ka pirmajā čempionātā man ir tikai trīs spēles. Vispirms no Rīgas zvanīja tēvs, kurš tad bija Hokeja federācijas ģenerālsekretārs, un sacīja, ka es tiekot uzaicināts uz izlasi! Atbildēju, ka man vajag, lai uzaicina galvenais treneris. Tad arī sekoja Helmuta Baldera zvans: vai negribot atbraukt uz pasaules čempionātu? Labprāt. Esmu piemirsis, kāpēc sākumā nebiju izlases spēlētāju sarakstā.

Toties es labi atceros, ka slovēņi tevi sevišķi silti neuzņēma. Spēlē pret Slovēniju tu knapi izvairījies, lai nedabūtu pa galvu ar alus bundžiņu...

Tā bija diezgan briesmīga spēle pusfinālā, kad slovēņu skatītāji mūs apmētāja ar visu, kas bija pie rokas. Zaudējot viņiem šķita, ka mēs šmaucamies, jo kaut kādas paviršības dēļ spēles protokolā nebija ierakstīti Andrejs Maticins un Žeņa Semerjaks. Vienubrīd izskatījās, ka spēle netiks pabeigta.

Bet tu vienā mierā ņem un iedzen ceturto naglu slovēņu zārkā!

Kaut ko tā kā pa miglu atceros, bet neko konkrētu.

Nākamais pasaules čempionāts tev bija pēc diviem gadiem Bratislavā. Vai tas nav pārāk trekni: jūs maiņā bijāt divi centra uzbrucēji: tu un Semerjaks, turklāt Oļegs Znaroks vēl tradicionāli stājās iemetienā.

Man tagad ir grūti pateikt, kāpēc Ēvalds Grabovskis izveidoja šādu maiņu. Kad tu spēlē, visādiem sīkumiem uzmanību nepievērs. Kā treneri saliek, tā spēlējam. Vairākas reizes esmu pārskatījis to spēli ar slovākiem (3:4). Jā, mēs arī paši ielaidām muļķīgu golu no aizvārtes ar atsitienu pret Sergeja Naumova kājsargu, bet tiesneši toreiz darīja visu, lai uzvarētu Slovākija. Igoram Bondarevam izsita zobu, bija asinis, bet zviedru tiesnesis vispār nesaskatīja noraidījumu. Mēs vienalga sitāmies. Man arī sita pa rokām, vismaz diviem noraidījumiem vajadzēja būt, bet... Uzvarēt mums neļāva.

Vai tajā spēlē Bratislavā bija pati sūdīgākā tiesāšana, kāda bijusi pasaules čempionātos?

Grūti pateikt. Bet toreiz mēs bijām stipri, un likās, ka varam tikt A grupā. Nu nē – droši vien bijušas arī citas drausmīgas spēles, bet es nekad neesmu veidojis pretīgāko tiesāšanas topu. Kaut vai tas gols, ko Oļegs Eindhovenā iemeta Šveicei; tagad to varbūt neskaitītu.

Un Latvija joprojām spēlētu B grupā!

Kaut kur ir tiesāts labāk, kaut kur sliktāk. Arī 1997. gada spēlē ar kanādiešiem, kad bijām vadībā ar 3:1, kanādieši sita mums pa kājām un āķēja, bet tiesnesis klusēja. Beigās izlaidām uzvaru, kaut arī tā bija spēle, kad mums bija jāuzvar. Ja tiesneši būtu bijuši redzīgāki...

Kāpēc izlases 20. numurs tajā spēlē pašās beigās neiemeta savu golu?

(Nopūšas.) Es 24 gadus nevaru atrast īsto atbildi... It kā metu, bet kanādiešu vārtsargs veiksmīgi tika galā ar šo manu metienu. Ja rezultāts būtu bijis 4:1, mēs būtu vinnējuši. Bija 3:1 un tukši vārti, bet nebija tā, ka es aizmetu garām, Šons Burks veiksmīgi ripu atvairīja. Nepaveicās!

Spožā debija 1997. gadā

Kā tu ar šodienas pieredzi raugies uz 1997. gadu? Ja tas mums nebūtu debijas čempionāts A grupā, bija taču iespējams tikt finālsešniekā...

Turku mums mazliet nepaveicās. Mēs bijām pelnījuši būt augstāk. Kaut vai spēle ar Itāliju – esot priekšā ar 4:1, pazaudējām ar 4:5. Uzvarētu spēli izlaidām no rokām. Labi nospēlējām ar amerikāņiem, Kanādu, zviedri tikai mača beigās panāca 1:1. Bet Tamperē apspēlējām slovākus, vāciešus. Ja turnīra izspēles sistēma būtu kā tagad, varbūt mēs arī būtu aizgājuši tālāk.

Ko gan var gribēt no izlases, kas veidota no otro līgu hokejistiem? Labi, labi – te es tevi kaitinu...

Meistarība mums bija laba. Mums vajadzēja Eiropai pierādīt, ka varam spēlēt viņu čempionātos; neviens ar atplestām rokām mūs negaidīja ne Šveicē, ne Vācijā vai Zviedrijā. Ar darbu un rezultātiem bija jāpierāda, ka esam konkurētspējīgi. Tas, ka nācām no otrajām līgām, nebūt nenozīmēja, ka mūsu meistarība bija sliktāka. Mums sevi bija pasaulei jāpierāda. Kad pirmo reizi aizbraucu uz Kanādu – kaut kāds krievs no Šveices ar Latvijas pasi. Tā man pateica. Kas tā tāda Latvija? Diez vai tur prot spēlēt hokeju. Vietējais čempionāts Latvijā tolaik bija tāds, kāds bija, mums bija jācīnās, lai varētu tikt kaut kur, eksistēt un kaut ko nopelnīt. Atšķirībā no mums, ja kanādietis netika ārzemju klubā, viņš vienmēr varēja atgriezties mājās, kur spēlē labu hokeju.

Medaļai ir arī otra puse: ja Znaroks un Igors Pavlovs labi jutās Landsbergā un Freiburgā Vācijas 2. līgā un ja viņiem tur pienācīgi maksāja, kāda jēga sisties uz DEL?!

Tieši tā. Katrs spēlē, kur viņam labāk un kur pieradis. Man bija piedāvājums no DEL, kad spēlēju Šveices otrajā līgā. Šveicē klubā bijām divi ārzemnieki, ar lielu spēles laiku un lielu ieguldījumu komandā. Atbildība Šveicē bija lielāka, jo mums vajadzēja nospēlēt labāk nekā pretinieku komandas abiem ārzemniekiem. Jā, DEL tad hokeja līmenis bija augstāks, bet tas mani nebaidīja, galvenais bija, kādu ieguldījumu es varu dot. Nauda? Diezgan līdzvērtīgi kā Šveicē, bet, pārbraucot uz citu pilsētu, tu taču pazaudē daudzas no savām ērtībām – vajag pārvest mantas, visu no jauna iepirkt, kaut ko piepirkt klāt –, un tad iznāk, ka izdevīgāk ir nekur prom nebraukt. Kā man tas bija Kūrā.

Uzvara ar 8:0 pār Vāciju. Vai nav tā kā par smagu, ka “otrā” līga tā sasit vācu DEL?

Tas tikai vēlreiz pierāda, ka mūsu meistarība bija augsta un mēs tiešām spēlējām labu hokeju. Nākamajā gadā Bāzelē vācieši dikti nopietni bija gatavojušies revanšam, bet atkal iznāca 5:0 Latvijas labā. Mums tajos gados pasaules čempionāts bija kā lieli svētki. Visu sezonu bijām rukājuši savos klubos, bet Latvijas izlasē mums bija ar ko sarunāties, pārrunāt vecās un jaunās lietas, visiem kopā pasmieties. Čempionātā atkal visi bijām kopā un baudījām to, jo līdz tam katrs spēlējām citā valstī, katram klubā varēja būt savi sliktumi, ārzemnieku tradicionālie stāsti un valodas nesaprašana. Izlasē tu beidzot atkal esi mājās un vari uzspēlēt. Jā, bija arī runas par prēmijām, bet tās nekad nebija galvenā motivācija, kāpēc spēlējam pasaules čempionātā. Mēs nekad neatteicāmies spēlēt izlasē, pat ja kaut ko arī varbūt nesamaksās.

Bet jūs visi bijāt diezgan patmīlīgi, visi gribējāt spēlēt pirmajā maiņā un vairākumā!

Ja visu gadu spēlē ārzemēs pirmajā maiņā un visa atbildība gulstas uz tevi... Ja zaudēsi, tad esi vainīgs, uzvarēsi – malacis! Loģiski, ka visi šādu ķēdīti gribēja turpināt arī izlasē. Un bija svarīgi, lai treneris saliek komandu tā, ka nav apbižoto. 2016. gadā pirms Pasaules kausa Kanādas izlases galvenais treneris Maiks Bebkoks savā pirmajā intervijā teica: “Mans pirmais un galvenais uzdevums ir izskaidrot spēlētājiem, ka viņi nav klubos un nedabūs sev ierasto spēles laiku. Tā ir izlase, tai ir citi uzdevumi, un šis ir īstermiņa turnīrs, nevis NHL čempionāts, kur daži aizsargi spēlē pat pa 30 minūtēm.”

Vecajā "Dinamo" tu spēlēji kopā ar Pavlovu, bet vai Znaroks arī bija jūsu brigādē?

Nē, nē. Dinamo bijām es, Pavlovs un Ilmārs Tomans.

Vai Leonīdam Beresņevam pirms Eindhovenas radās ideja salikt jūs visus kopā, vai arī paši prasījāties?

Pavlovs ar Znaroku spēlēja vienā maiņā Vācijas klubā. Vēlu atbraucu uz nometni, un mēs no vecā gadu gājuma tikām salikti kopā. Droši vien, ka aprēķins bija tāds, ka es, diezgan miermīlīgs cilvēks, tikšu galā ar Znaroku, kurš spēles laikā itin daudz burkšķ. Es to visu laidu gar ausīm.

Vai tu biji švaks iemetienos, ja Znaroks gāja tavā vietā?

Švaks nebiju, ārzemēs man statistika bija laba, bet Znaroks jau no "Dinamo" laikiem gāja uz iemetieniem, un mums nekādu pretenziju nebija. Ja kādreiz divos pēc kārtas zaudēja, piedāvāja, lai nākamo paņemu es.

Vai pēc iemetiena Znarokam kādu brīdi neiznāca arī uzspēlēt kā centram?

Tajā laikā mums neviens neskaidroja, kas kuram jādara tālāk pēc uzvarēta vai zaudēta iemetiena. Kurā brīdī centrs pāriet uz malu. Deviņdesmitajos gados tik dziļi neviens neskaidroja, paši spontāni darījām to, ko vajadzēja.

Trāpīt uz viļņa

Tiek uzskatīts, ka hokeja izlase jāveido no dažāda vecuma spēlētājiem. Jurzinovs slavēja jaunos latviešu strēlniekus, kas 1988. gadā dzina uz priekšu visu "Dinamo". Kā mums šogad jāveido izlase? Vai nebūs pārāk daudz veco spēlētāju?

Es nedalītu vecajos un jaunajos, lai gan enerģijas maiņu, kas kausē pretiniekus, vajag. Taču mūsdienu hokejā ir dažādas sistēmas, un katram trenerim ir sava stratēģija. Trenerim jājūt, kurš ir motivēts un kurš nevar paspēlēt. Pārāk daudz jauno arī nedrīkst būt, jo tad izveidojas tāda kā junioru izlase. Jābūt sabalansētībai. Un cilvēkiem, kas zina, kā saspringtā situācijā nospēlēt. To labāk var vecie.

Ko tu gaidi no šā pasaules čempionāta? Kad būs tas Kaspara Daugaviņa piesauktais pusfināls?

Mums ir individuāli stipri spēlētāji. Pasaules čempionāts ir īstermiņa turnīrs, kur laika piecelties pēc zaudējuma īsti nav. Vajag trāpīt uz viļņa, un lai ir visi vajadzīgie spēlētāji. Potenciāls Latvijai ir, un tāpēc visus šos gadus mēs arī esam A līgā.

HARIJS VĪTOLIŅŠ

Profesionāls hokejists, tagad treneris

Dzimis 1968. gada 30. aprīlī Rīgā

Latvijas izlasē spēlējis deviņos pasaules čempionātos un Soltleikstijas olimpiskajās spēlēs

Latvijas izlasē: 110 spēles, 41 vārti, 46 piespēles

Sešos pasaules čempionātos, kā arī Turīnas un Vankūveras olimpiskajās spēlēs bijis Latvijas izlases treneris

Kā treneris ar Krievijas izlasi uzvarējis 2014. gada pasaules čempionātā un 2018. gada olimpiskajās spēlēs

Pilnu interviju ar Hariju Vītoliņu un daudz ko citu interesantu par hokeju un citām lietām lasiet žurnāla "Deviņvīri" jaunākajā numurā, kas nopērkams preses tirdzniecības vietās visā Latvijā.