Latvietis, kurš pasaules čempionātā izšķir spēļu iznākumus. Andris Ansons par hokeja tiesneša darbu
Starp pasaules čempionāta astoņpadsmit galvenajiem tiesnešiem ir arī mūsējais – puika no Juglas Andris Ansons. Jauns (1985), bet jau ar septiņu sezonu pieredzi KHL. Sportisks, ar labu stāju, prot slidot un, kā smejies, arī labi redz.
Ja tēvs Vidzemes tirgū strādā blakus tādiem hokeja baciļiem kā Gundars Gailis un Aldis Survillo, tad puikam neizbēgams ir hokeja ceļš. Andra tēvs Valdis, savulaik pats sargājis hokeja vārtus, puiku aizveda uz Baldera Hokeja skolu, taču pēc dažu gadu treniņiem mazais Ansons nojautis, ka skriešana pakaļ ripai nav domāta viņam. Lai jož komandas biedrs Lauris Dārziņš, es paskatīšos no malas. “Apnika, un viss. Vecāki arī pārāk nespieda – viņiem galvenais bija, lai es vispār kaut kur trenējos,” atceras viens no mūsu labākajiem hokeja soģiem. “Bet trenējies esmu pulka sporta veidos – basketbolā, futbolā, pamēģināju pat regbiju. Māsa spēlēja tenisu, arī tur es pamēģināju. Mans otrais piegājiens hokejā notika sešpadsmit gados – mācījos Ogrē Policijas skolā, bija uzcelta halle Ogrē, sāku spēlēt amatieros, tēvs bija pamanījis, ka ir izsludināti hokeja tiesnešu kursi. Jau bērnībā Gundars Gailis bija mani iemācījis slidot, nu bija pienācis laiks viņa pārraudzībā apgūt tiesneša prasmes. 2007. gada janvārī saņēmu tiesneša licenci.”
Hokejs nav teātris!
Ātri, strauji un ar panākumiem. Slidot prata, sports bija gēnos, noteikumus iemācījās, bija (un ir vēl tagad!) psiholoģiski noturīgs. Jau 2008. gadā jauniņais Ansons bija līnijtiesnesis toreizējā Samsung premjerlīgā jeb Latvijas virslīgā, bet kopš 2009. gada – tātad 24 (!) gadu vecumā –Andris bija galvenais tiesnesis. “Tiku uzaicināts uz jauno tiesnešu nometni Somijas sporta centrā Vierumeki, tiesājām pa trešdaļai, un Konstantīns Komisarovs, kurš tolaik IIHF atbildēja par tiesnešiem, ziņoja Latvijas hokeja tiesnešu pārraugam Andrejam Zaķim, ka man jābūt galvenajam tiesnesim, nevis līnijniekam. Zaķis un Ģirts Ūdris tā mani piespiedu kārtā pārvilka par galveno...” Svaidīties no līnijas uz galveno un atpakaļ nedrīkst – kaut abas slidenas, tās tomēr ir divas dažādas lietas, kā mēdz teikt pie mums Bieriņos.
Savā hokeja aprakstnieka gaitās esmu redzējis dažādus strīpainus “zvērus”. Ir tādi, kas pat komandas kapteinim neļauj atvērt muti, citādi tūdaļ seko divminūšu atpūta uz noraidīto soliņa. Ansons ir demokrāts un laukumā spēlētājiem labprāt izskaidro, kas un kāpēc. “Ja vari ar spēlētājiem atrast kopīgu valodu, tas noteikti ir pluss, taču dialogam pārāk garam gan nevajadzētu būt. Hokejs nav nekāds tautas teātris. Tagad jau tāpat videoatkārtojumi noēd gana daudz spēles laika. 0:1 vai 11:1 – tiesnesim ir jābūt nosvērtam kā Gaiziņam. Lai gan tiesāt 1:0 spēli ir vieglāk – abas komandas tad vēl domā par hokeju un negrib noraidīties, bet, ja ir 11:1, kāds var gribēt piedāvāt arī sacensties citā sporta veidā.” Dzirde Andrim vismaz pagaidām laba, un tik kurls viņš neesot, lai Krievijā nedzirdētu tradicionālo saukli par tiesneša netradicionālo seksuālo orientāciju. Desmit tūkstošu skatītāju murdoņu pēdējos gados mazinot rācija, kas vienā ausī tautas balsi tomēr slāpē. 5. numurs uz Andra krekla gan nenozīmējot to, ka Ansons ir piektais labākais galvenais tiesnesis KHL. Tas ir tikai numurs. Jācer, ka vecajā piecu ballu sistēmā.
Noteikumu nianses
Kāda ir galvenā atšķirība starp KHL un IIHF noteikumiem? “Sarunātais kautiņš. KHL tās ir piecas soda minūtes, un abi pēc tam atgriežas spēlē. IIHF – 5 + 20, un spēle beigusies. Vai grūdiens uz apmali. IIHF tas ir 2 + 10, KHL tikai divas minūtes. Bāze noteikumiem pamatā ir IIHF. Tā kā visu sezonu strādāju KHL, tad, tuvojoties pavasarim, vairāk pāršķirstu IIHF noteikumus. Pirms paša pasaules čempionāta noteikti būs instruktāža, kam jāpievērš lielāka vērība. Un par to informētas tiek arī komandas.”
Latvijas hokeja faniem gandrīz katrā pasaules čempionātā ir savs “draugs” – zviedrs Andersons vēl no tālās Bratislavas – 95. gadā, amerikāņi Hansens – no Pēterburgas 2000. gadā – un Lūkers pēc 0:11 spēles ar Kanādu pirms 15 gadiem. Nevaru nepajautāt Ansonam, kad jāskaita gols, bet kad skaitās, ka uzbrūkošā komanda traucējusi vārtsargu. Jo kopš Minskas čempionāta 2014. gadā daudziem šķiet, ka čehs Jeržābeks, kurš būs galvenais tiesnesis arī Rīgā, skatījās galīgi šķībi. Tāpēc lūdzu, lai Ansons saprotami izskaidro situāciju.
“Viss ir diezgan vienkārši. Vārtsarga laukumā ieslidot drīkst, taču nedrīkst iebraukt tur un traucēt vārtsargu. Ja esi vārtsarga laukumā, pirms tur nonāk ripa un vizuāli vai fiziski traucē vārtsargam atvairīt ripu, tad vārti netiek skaitīti. Ja ieslido pirms metiena vienā pusē, nekādā veidā netraucējot vārtsargu, bet vārtsargs ir otrā pusē, tas būs gols. Kādreiz bija citādāk, tagad ir šāda interpretācija. Savukārt, ja ripa jau ir vārtsarga laukumā, tad uzbrūkošās komandas spēlētāji drīkst atrasties vārtsarga laukumā vai braukt tur iekšā, taču netraucējot vārtsargam atvairīt ripu. Ja ripa jau ir vārtsarga laukumā, tad jebkurš spēlētājs drīkst censties gūt vārtus. Bet netraucējot vārtsargu.”
Izmantoju arī izdevību, lai IIHF kategorijas tiesnesim pavaicātu savu seno jautājumu, vai tiek ieskaitīts vārtu guvums, ja metiena brīdī ripa sadalās un vārtos ielido tikai daļa no tās. Stulbs jautājums, protams, bet Latvijas čempionātā kaut kad tāds gadījums esot bijis. Ansons ir strikts IIHF noteikumu sekotājs, un tajos kaut kur šāds gadījums arī esot paredzēts – tikai ripa un nevis kāda tās daļa.
Ansons savā strīpainajā karjerā līdz šim ir tiesājis vienu U-18 elites un trīs U-20 elites čempionātus. Novēlot viņam Rīgā tiesāt finālspēli, tikai pēc mirkļa atjēdzos: laikam jau Latvijas soģis nedrīkstēs tiesāt finālu, ja viena no divām dalībniecēm būs Latvija... Lai tev, Andri, izdevusies debija, un lai pēc čempionāta ir novērtējums: uz augšu!
Šis raksts un daudz kas cits interesants par pasaules čempionātu hokejā un citām tēmām lasāms žurnāla "Deviņvīri" jaunākajā numurā, kas nopērkams preses tirdzniecības vietās visā Latvijā.
