Kā latvieši sāka slēpot: ieskatāmies Tirzas Slēpju muzejā
Visai izplatīts ir uzskats, ka latvieši nav slēpotāju tauta, jo ne mums pēdējos gados ir kārtīgas ziemas ar biezu sniega segu, ne arī slēpošanas tradīciju. Šī ziema beidzot kompensēja iepriekšējās piedzīvoto sniega trūkumu, un, ja palūkojamies pagātnē, jāatzīst, ka arī ar slēpošanas tradīcijām latviešiem patiesībā viss ir kārtībā. Par to "Deviņvīri" pārliecinājās, februāra spelgonī viesojoties Tirzā pie Slēpju muzeja saimnieka Nila Treija.
Patiešām, Latvijā ir slēpošanai veltīts muzejs, kas iekārtojies nelielā namiņā blakus bijušajai Tirzas nabagmājai. Ideja par Slēpju muzeja veidošanu radusies Nilam Treijam un viņa domubiedram Mārcim Mūrniekam. “Kad redzējām, cik bieži vecas slēpes tiek izmestas vai pārdotas uz ārzemēm, jo pie mums neviens tās nenovērtē, tad sapratām, ka pienācis laiks kaut ko darīt lietas labā, citādi visa Latvijas slēpošanas vēsture būs nonākusi kaut kur ārzemēs, bet mums pašiem nekas nebūs palicis. Itālijā, Francijā, Vācijā, Austrijā, Čehijā, Polijā un citur ir slēpošanas muzeji, tāpēc likās, ka arī mums tāds noderētu. Cik zinu, mūsējais ir vienīgais slēpošanai veltītais muzejs bijušajā PSRS. Neliela ekspozīcija ir arī igauņiem Otepē, taču tas nav īsts muzejs,” saka Nils. 2013. gadā abi entuziasti ķērušies pie lietas un likuši pamatus Slēpju muzejam, paralēli ik ziemu cenšoties rīkot (cik nu sniega segas biezums to ļāvis) arī Mierlaika slēpojumu, kura dalībnieki dodas izbraucienā ar vecām slēpēm, kādas veikalā vairs nenopirkt.
Ieskats Tirzas Slēpju muzejā
Visai izplatīts ir uzskats, ka latvieši nav slēpotāju tauta, jo ne mums pēdējos gados ir kārtīgas ziemas ar biezu sniega ...
Tramplīnu laiki
Vairākus gadus pavadot mazsniega vai bezsniega apstākļos, mēs jau esam piemirsuši, cik lielu lomu mūsu senču dzīvē spēlēja slēpes – gadsimtiem ilgi tās ziemas laikā bija teju vienīgais pārvietošanās līdzeklis. Gadsimtu pieminēšana nav pārspīlējums, jo senākās Latvijas teritorijā atrastās slēpes ir tapušas 2700 gadu pirms mūsu ēras – tās uzietas Sarnātes apmetnē un glabājas Latvijas Valsts vēstures muzejā. Tirzas muzejā gan tik senu eksponātu nav, taču 20. gadsimta slēpošanas vēsture Latvijā ir bagātīgi pārstāvēta.
Kaut gan ar slēpošanu latvieši labi pazīstami bija jau agrāk, tomēr īsts slēpošanas bums mūspusē sākās pagājušā gadsimta divdesmitajos gados. Turklāt ne tikai distanču slēpošanas, bet arī tik eksotiska sporta veida kā tramplīnlēkšana. Grūti tam noticēt, taču trīsdesmitajos gados Latvijā darbojās vairāk nekā desmit slēpošanas tramplīni! Protams, daļa no tiem bija diezgan primitīvi un brīžam slēpotājiem pat bīstami – ne velti pirmo tramplīnu, kas atradās Rīgā netālu no Lielā Šmerļa meža, iedēvēja par “zārku fabriku”, savukārt Cēsu tramplīnam tika palama “krematorijs”. Acīmredzot ne visi drosminieki, kuriem pietika dūšas no tiem laisties lejā ar slēpēm pie kājām, tika cauri bez zilumiem un kaulu lūzumiem. Taču vēlāk jau parādījās arī labi tramplīni, kur regulāri notika sacensības, kas pulcēja daudzus sporta entuziastus. Latviešiem bija arī savas slēpošanas leģendas, pirmām kārtām jau trīspadsmitkārtējais Latvijas rekordists un triju olimpisko spēļu dalībnieks distanču slēpošanā Arturs Motmillers.
Likumsakarīgi, ka slēpošanas bumu pavadīja arī slēpju ražotņu attīstība. Latvijā darbojās vairākas slēpju ražotnes, tostarp Motmilleram piederoša, sava slēpju darbnīca bija pat Latvijas armijai. Izvēle bija plaša, un kaut ko savai gaumei varēja atrast ikviens. “Par slēpošanas popularitāti liecina kaut vai tas, ka ziemas mēnešos uz žurnāla Atpūta vāka regulāri bija ar slēpošanu saistīti attēli. Avīzēs var atrast ļoti daudz slēpju reklāmu, bija arī raksti par pareizu slēpošanas tehniku,” stāsta Treijs.
Pārlapojot tā laika preses izdevumus, patiešām var atrast ļoti daudz informācijas par slēpošanu. “Lai nopirktu labas slēpes, jāņem arvien līdz lietpratējs un jāiet tikai labā veikalā,” pamāca 1929. gada izdevums Mans Žurnāls. “Pirmiem vingrinājumiem var iztikt ar diviem mucu dēlīšiem un divām kūjām. Vēl vajaga dažas siksnas slēpu piestiprināšanai, un tad jau mucas dēļi ir lietojami braukšanai. Nav brīv soļot, bet jāslīd; ne tā kā stārķis dūņās kājas cilā! Lēnām un noteikti uz priekšu! (..) Slēpošana nav viegla lieta, bet toties ļoti patīkama un veselīga, salīdzinot ar ikkuru citu sporta veidu. Slēpošana vingrina līdzsvaru, elpošanu, izturību, spēku un drosmi; tā audzina arī raksturu – apķērību, gribu, uzmanību.”
Izrādās, trīsdesmitajos gados regulāri notika slēpošanas sacensības Latvijas armijas karavīriem. Militāristi tam piegāja nopietni, un 1938. gada sacensībās Latgales artilērijas pulkā labākajiem pat pienācās naudas balvas – no diviem līdz desmit latiem. Armijas sacensības gan ne tuvu nebija tādas kā civilistiem – tajās vīri startēja, tērpušies šineļos, un pildīja dažādus uzdevumus, piemēram, slēpojošajiem telefonistiem vajadzēja izvilkt telefona vadus pusotra kilometru garumā un pēc tam tos novākt.
"Dinamo" sākums un gals
Padomju laikos daudzās mazās slēpju ražotnes Latvijā tika slēgtas, un to vietā, sākot no četrdesmito gadu vidus, slēpes ražoja uzņēmums "Dinamo". Sākumā "Dinamo" slēpes rotāja logotips krievu valodā, piecdesmitajos gados to nomainīja uzraksts latviešu valodā – muzeja kolekcijā ir pat slēpes, kurām var redzēt, ka latviešu logo vienkārši uzlīmēts pa virsu krieviskajam. Uzņēmumam attīstoties, tika izmantotas arvien sarežģītākas tehnoloģijas – sākumā slēpes vienkārši izdrāza no viena koka gabala, bet vēlāk jau līmēja no 12 detaļām. Tas gan neskaitījās daudz – tepat netālu Igaunijā ražoja smalkākas slēpes, kuras kopā salika no vairāk nekā divdesmit detaļām. Apjomi tik nelielam uzņēmumam bija ievērības cienīgi – sešdesmitajos gados Dinamo ik gadu saražoja 150–200 tūkstošus pāru slēpju gadā.
Beigas slēpju ražošanai Latvijā pienāca septiņdesmito gadu sākumā, kad bija trīs bezsniega ziemas (tolaik gan par globālo sasilšanu neviens nerunāja), kas likumsakarīgi noveda pie pārdošanas rādītāju krituma. Punktu ražotnei pielika Preses nama būve, jo to nolēma celt tieši tur, kur atradās "Dinamo" kokmateriālu sagatavošanas cehs. Jaunu vietu tam tā arī neizdevās atrast, un beigu beigās ražotni slēdza. Droši vien būtisks faktors bija arī tas, ka slēpju ražošana no kokmateriālu patēriņa viedokļa bija diezgan neekonomiska, jo lielākā daļa materiālu aizgāja malkā. Nerunājot nemaz par to, ka visa loģistikas ķēdīte bija diezgan īpatnēja: bērza kokmateriālus, ko izmantoja slēpju ražošanā, veda no Ļeņingradas apgabala, tad Rīgā uztaisīja slēpes (lielu daļu materiāla, kā jau teikts, vienkārši izniekojot) un pēc tam tās veda atpakaļ uz Ļeņingradu un citām PSRS malām... Sešdesmitajos gados pastāvēja arī nelegālas slēpju ražotnes – piemēram, Treija tēvam bijušas slēpes, kuras pa vakariem paslepus darinātas Rīgas 1. mēbeļu fabrikā.
"Dinamo", protams, nebija vienīgais uzņēmums Padomju Savienībā, kas ražoja slēpes. Padomju slēpju rūpniecības pirmsākumi meklējami Ziemas kara laikā, pēc kura krievu rokās nonāca daļa Somijas teritorijas, kurā atradās arī slēpju fabrika. Tajā, izmantojot somu iestrādnes, tad arī padomju vara sāka ražot slēpes, kas izrādījās labākās visā PSRS, saucās "Sortavala". Slēpes ražoja arī divās rūpnīcās Igaunijā, turklāt tās skaitījās galvastiesu pārākas par "Dinamo" ražotajām. Varētu teikt, ka "Dinamo" taisīja lētas “tautas klases’’ slēpes, savukārt igauņi vairāk orientējās uz sportisku auditoriju. Tie, kuri slēpot sāka astoņdesmitajos gados, noteikti atceras igauņu slēpes, kas skaitījās labākās no tolaik veikalos atrodamajām. Laba skaitījās arī slēpju rūpnīca "Beskid" Karpatos, kas specializējās tūrisma slēpju ražošanā. Vēl viena ražotne atradās Udmurtijā, kur to būtībā apsaimniekoja viena ģimene.
Bija arī rūpnīcas, kas ražoja slēpes īpaši padomju armijai, un viens šāds slēpju pāris ir arī muzeja kolekcijā. “Tām ir kaut kāds sakars ar rakstnieku Andreju Upīti, jo tās nāk no Upīša garāžas. Uz slēpes redzams uzraksts, ka tās ražotas “pasta kastītē 54” – tā apzīmēja slepenās armijas rūpnīcas. Es mēģināju atšifrēt, kur tā rūpnīca atradusies, taču nekas neiznāca, jo katrā Krievijas apgabalā bija sava “pasta kastīte 54”. Slēpes ir vieglas, un tām ir viena īpatnība – to ražošanā izmantota egle. Būtībā tās ir vienreizējas lietošanas slēpes, jo kara apstākļos jau karavīrs ilgi nedzīvoja...” stāsta Treijs.
Daudzus eksponātus muzejam ir uzdāvinājuši slēpošanas entuziasti, ieskaitot sportistus, daļu sameklējuši muzeja veidotāji, reizēm slēpes muzejā nonākušas pa pavisam dīvainiem ceļiem. Piemēram, vecākās itāļu slēpju firmas slēpes, ražotas īpaši lepnākajam Minhenes veikalam, Imantā pie garāžas atkritumu tvertnēm atradis kāds vīrs. Savācis un ielicis sludinājumu, lai pārdotu. “Es tās nopirku, šķiet, par trim latiem. Man pat kauns bija maksāt tik maz, iedevu piecus! Domāju, ka šīs slēpes būtu priecīgs dabūt arī Itālijas slēpju muzejs, jo viņiem tādu nav,” saka slēpju kolekcionārs.
Mierlaiku slēpojums
Jau vairākus gadus par Slēpju muzeja tradīciju kļuvis Mierlaika slēpojums, kurā dalībnieki izmanto vecas slēpes. “Pats vienā slēpojumā Ērgļos piedalījos ar vecām 2,40 metru garām slēpēm, lai saprastu, kā tas viss darbojās. Gāja smagi. Sākās ar to, ka drīz vien noplīsa riņķīši alumīnija padomjlaiku nūjām, ko biju paņēmis. Bet sniegs bija dziļš, tāpēc nūjas visu laiku grima iekšā, un var teikt, ka nācās visu ceļu veikt bez nūjām. Ar laiku mitrumā samirka slēpju stiprinājums, kam izstiepās āda un vairs tik cieši nepiegūla kājai, tāpēc šķēršļotā vidē kāja visu laiku šļuka laukā. Turklāt īsti labi nebiju sagatavojis slēpes – pirmos piecus kilometrus slīdēja labi, pēc tam vairs ne. Bija grūti, taču pieredze bija noderīga, lai saprastu, kā īsti darboties ar tādām slēpēm,” stāsta Nils Treijs.
Parasti slēpojumos piedalās kāds pussimts cilvēku, kuri cenšas arī apģērbu pieskaņot attiecīgā laikmeta slēpēm. Pērn gan slēpojumu nācies organizēt spontāni un ātrā tempā, jo sniegs pēc ilgas gaidīšanas uzkritis negaidot, tāpēc arī dalībnieku skaits bijis mazāks – tikai divdesmit septiņi.
