Siguldietis tuvojas olimpiskajai debijai Latvijai eksotiskā ziemas sporta veidā

Olimpiskā drafta žūrija lēma trīs galvenās balvas 25 tūkstošu eiro vērtībā katru piešķirt nu jau Latvijas gada labākajai sportistei slēpotājai Patrīcijai Eidukai, Eiropas čempionēm līdz 20 gadu vecumam pludmales volejbolā Anetei Namiķei un Varvarai Brailko, kā arī ziemeļu divcīņas pārstāvim Markusam Vinogradovam. Ja mūsu meitenes jau pabijušas sporta ziņu pirmajās lapās, tad Markusa Vinogradova vārds plašākai publikai ir maz zināms. Siguldas jauneklim līdz šim nav spožu panākumu starptautiskajā arēnā un viņš ir tālu no medaļām arī junioru konkurencē. Taču par Markusu runās, jo viņš ir celmlauzis mums salīdzinoši eksotiskajā ziemeļu divcīņā.

Viss sākas ar ģimeni un tramplīnu

Vinogradova stāsts jāsāk gluži tāpat kā sākas daudzas jo daudzas pasakas  ar vārdiem “reiz bija....” Latvijā reiz bija tāds sporta veids kā tramplīnlēkšana. Iespēja izbaudīt brīvā lidojuma izjūtu kā magnēts pievilka puikas daudzos Latvijas nostūros, vairāki mūsējie vēra pat PSRS izlases durvis, taču pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu nogalē sporta funkcionāri lēma par šī sporta veida nelietderību Latvijas teritorijā. Durvis aizvēra tramplīnlēkšanas sekcijas sporta skolās un palēnām sapuva un tika nojaukti arī paši tramplīni. Iemīļotais sporta veids ar nostaļģiskām atmiņām palika vien toreizējo tramplīnlēcēju sirdīs. Starp viņiem bija arī Arnis Kumeliņš, kurš pats savulaik bija starp mūsu labākajiem tramplīnlēcējiem un sirdī loloja cerību atjaunot šo sporta veidu. Kopā ar domubiedriem 2004. gadā sava sporta veida fanātiķis Kumeliņš Siguldā dibināja klubu “Lidojošais slēpotājs”. Šī sporta veida entuziasti atradās arī Ogrē, kur tramplīnu uzbūvēja Modris Krūze. Arī tur bija stāsts par ģimeni un mazmeitas Šarlotes Šķēles trenēšanu, bija sapnis ja ne par Phjončhanas, tad gaidāmo Pekinas olimpiādi. Šis stāsts gan palicis līdz galam neuzrakstīts.

Bija plāni un runas par tramplīna būvniecību, bija cerības tikt pie Eiropas naudām. Publiskajā telpā pavīdēja ziņas, ka Siguldā varētu attīstīt šo projektu un kādudien tur varētu notikt pat Pasaules kausa sacensības. Realitātē labākās treniņu iespējas joprojām jāmeklē pie kaimiņiem igauņiem vai netālajā Polijā, taču tas nav mazinājis šī sporta entuziastu apņēmību izlauzties starptautiskā apritē.  

Tas bija laiks, kad trenerim Kumeliņam brīvdienu aktīvās atpūtas izbraucienos uz slēpošanas kalnu līdzi brauca arī četrus gadus vecais mazdēls Markuss. Mazais puika gan labprātāk stūrēja uz to trases daļu, kur starp priedēm bija kāds mogula trases pampaks un uz brīdi kājas varēja atraut no zemes. Faktiski tad arī sakās stāsts par tramplīnlēkšanas treneri Arni Kumeliņu (cits viņa audzēknis Kristaps Nežborts 2013. un 2015. gadā piedalījās pasaules čempionātā) un viņa mazdēla Markusa Vinogradova kopīgo ceļu uz lielo sportu. Sākums bija straujš un veiksmīgs – mazais Markuss medaļas krāja ne tikai konkurencē ar ziemeļu kaimiņiem igauņiem, bet arī sacensībās Polijā, Vācijā un citur. Jau deviņu gadu vecumā puika lēca no 90 metru jaudas tramplīna.

“Katrā lēcienā ir adrenalīns, ātrums, lidojums. Tā ir tā labākā sajūta. Pie tās nevar pierast, tā būs uz katru lēcienu. Galvenais, lai uzkāpjot uz tramplīna, nebūtu nervozs un netrīci. Viss sākas galvā. Ja uzkāp uz estakādes, tur augšā ir baigais vējš un sāc domāt, kas var notikt, tad nekas labs arī nenotiks. Pie tā ir jāpierod, tad būs viss kārtībā,” Markuss stāsta par to izjūtu, kas likusi šim sporta veidam pakārtot pašreizējo dzīves ritējumu.  

Kritiens ar pārdomu pauzi

Neviens tramplīnlēcējs nav izticis bez kritieniem. “Tie mēdz būt dažādi. Viena lieta, ja nokrīti jau pēc piezemēšanās, tad to īsti par kritienu nevar skaitīt. Cita lieta, ja kaut kas samisējas jau lidojuma laikā. Tie ir tādi kritieni, pēc kuriem ir bailes un tie paliek galvā. Zinu cilvēkus, kuri pēc tam tā arī vairs nevar sadūšoties. Paldies Dievam, pēdējo divu gadu laikā nav sanācis krist. Taču pēc kritiena 15 gadu vecumā salauzu atslēgas kaulu un kādu laiku pagāju malā. Šķiet, ka tagad tas jau ir izdzēsts no atmiņas”, stāsta Markuss.

Tobrīd bija ilgs pārdomu brīdis, kurā Markuss bija izlēmis, ka tramplīnlēkšanai ir pielikts punkts. “Markuss ilgi nevarēja sadūšoties, arī apkārtējā situācija neradīja papildus motivāciju. Finansiālais stāvoklis bija tāds, kāds bija – tad un arī tagad viss notiek faktiski tikai par ģimenes līdzekļiem. Kad uzbūvēju Siguldā mazo tramplīnu bērniem, aicināju Markusu uz atklāšanu. Varbūt uzlēksi? Viņš piekrita un kaut kas atleca vaļā,” jaunā sportista paiešanu malā no sporta un atgriešanos atceras vectēvs, treneris un menedžeris vienā personā. Tad arī ģimenes lokā pieņemts pragmatisks lēmums par pievēršanos ziemeļu divcīņai, kurā ir mazāka konkurence nekā klasiskajā tramplīnlēkšanā.

Makaroni "po flotski" ziemeļu divcīņas Mekā

Tālākā izaugsme bija strauja. Jau 16 gadu vecumā Vinogradovs kļuva par pirmo Latvijas sportistu, kas piedalījies pasaules čempionātā ziemeļu divcīņā un debijas reizes izcīnīja 56. vietu, apsteidzot divus kazahu konkurentus. Jāpiebilst, ka visi sāncenši bija krietni vecāki. Tad arī pašam Markusam bija skaidrs, ka sports tuvākajā nākotnē būs dzīves prioritāte un pēc vairākiem ieteikumiem tika meklētas iespējas nokļūt Norvēģijā. Izdevās. Pateicoties skolu apmaiņas programmai “Explorius”, siguldietis tika Tronheimas Heidālas vidusskolā, kas ir ar sporta ievirzi un deva iespēju trenēties vienā no vadošajiem norvēģu ziemeļu divcīņas klubiem “Granasen Ski team”.

Šī valsts netika izvēlēta nejauši - Norvēģija ar lielu atrāvienu ir tituliem bagātākā ziemeļu divcīņas valsts, kam ir 13 olimpiskie čempioni un 31 olimpiskā medaļa. Tuvākie sekotāji Austrija (15 medaļas), Vācija (14) un Somija (14) atpaliek vairāk nekā divas reizes.

“Pirmajā gadā paveicās ar audžu ģimeni, kas man ļoti palīdzēja un palīdz arī tagad pēc apmaiņas programmas beigām, kad kopā ar komandas biedru īrējam dzīvokli. Pēc pirmā gada sapratu, ka turpmākai izaugsmei ar vienu gadu Norvēģijā ir par maz. Tā bija iespēja nokļūt vienā no labākajiem klubiem, ar labiem treneriem un augstu konkurenci,” atklāj sportists. Apstākļi Tronheimā ir kā radīti izaugsmei – turpat netālu ir vairāki dažādas jaudas tramplīni, augstāk kalnos sniegs. Ar jauniešiem strādā četri treneri, viens no kuriem ikdienā ir arī kopā ar Norvēģijas izlasi, vēl divi nesen bijuši tās dalībnieki, ceturtais tikai distanču slēpošanai. “Te ir labākie norvēģu juniori, lielās izlases dalībnieki. Katru dienu var iemācīties kaut ko jaunu, dažādas nianses,” saka Markuss, kuram klubs par salīdzinoši pieejamu dalības maksu nodrošina treniņu iespējas, inventāru un dalību vietējās sacensībās.  

“Pie Norvēģijas cenām tas izmaksā salīdzinoši nedaudz. Visvairāk naudas nākas tērēt ēšanai,” atklāj Vinogradovs. Lieldienu laikā Markuss kopā ar ģimeni, kas viņam neatteica uzņemšanu pirmajā gadā, vairākas dienas devās jūrā makšķerēt un noķēra vairākas mencas. Tiesa, lielākā – ap astoņu kilogramu svarā – laivā ievilkta citā reizē kopā ar tēvu. “Tā jau tagad visiem liekas, ka es tik no zivīm pārtieku, tomēr patiesībā es zivi pērku veikalā. Sezonas laikā nav tādu iespēju izrauties uz copi, šī nodarbe tomēr jāatliek uz vasaru. Manas ēdienkartes ierastākā sastāvdaļa ir pavisam cita -  makaroni pa flotski un kartupeļu pankūkas,” atklāj Markuss.

Lēkšana labāka par slēpošanu

Vinogradovam būtiski nebija jāmaina lēkšanas tehniku – norvēģu treneri atzinuši, ka vectēvs ir ielicis ļoti labus un pareizus tramplīnlēkšanas pamatus. Daudz darāmā ir distanču slēpošanā, kurā pirms lēmuma par dalību ziemeļu divcīņā pieredze bija tuvu nullei.

“Pirmo reizi uz distanču slēpēm mani esot uzlikuši bērnībā kādās igauņu ziemeļu divcīņas sacensībās. Mamma saka, ka es to distanci esmu vienkārši noskrējis ar slēpēm kājās. Tagad norvēģu treneris saka, ka slēpošanas tehnika ir laba, taču vēl daudz darba jāieliek trenažieru zālē, jāiegūst spēks un lielāka ķermeņa masa,” Vinogradovs nenoliedz, ka tramplīnlēkšana viņam padodas labāk par slēpošanu. Līdz fiziskajam briedumam gan vēl tālu – arī ziemeļu divcīņā labākie gadi sākas tikai ar 23-25 gadu vecumu.

Aizvadītajā ziemā Markuss turpat Tronheimā no K-120 jaudas tramplīna aizlēcis 130 metru tālumā, kas ir neoficiāls Latvijas rekords. Oficiālais sacensībās sasniegtais Latvijas rekords – 102 metri – jau nosvinējis savu 50. gadskrātu. To Tālis Pāvuliņš 1971. gadā sasniedza PSRS kausa izcīņā Bakuriani, Gruzijā.  Vinogradovam gan sirdij mīļāki ir Planicas tramplīni Slovēnijā, pēdējā laikā esot atrasta arī kopīga valoda ar Otepes tramplīnu. Tas īpaši svarīgi esot tādēļ, ka tur nāksies veikt lielu darba apjomu vasarā.

Šosezon pasaules čempionātā Vinogradovs izcīnīja 50. vietu, bet pirms tam Amerikā sakrāja ranga punktus Kontinentālā kausa sacensībās. Tiesa, ne pats sportists, ne treneris par aizvadīto sezonu nav apmierināti.

“Esmu pārliecināts, ka varēja būt daudz labāk. Sezonu izjauca apstākļi, ka, ik reizi atgriežoties Norvēģijā, bija jādodas karantīnā. Kopumā sanāca apmēram mēnesis, turklāt ilgi nebija sniega. Pusotru mēnesi nebiju lēcis no tramplīna, slēpojis arī gandrīz nemaz – tāds es devos uz sacensībām Amerikā. Līdz janvāra vidum bija uztaisīti varbūt 50 lēcieni, kas ierasti ir pāris nedēļu norma. Tas ļoti sačakarēja, trūka stabilitātes,” aizvadīto sezonu vērtēja Markuss. Arī Kumeliņš aizvadīto gadu sauc par neveiksmīgu un rezultātus par reti sliktiem, kas neatbilstot jaunā censoņa spējām.

Olimpiskā ceļazīme gandrīz kabatā

Ar tiem ieskaites punktiem, kas tika sakrāti Kontinentālā kausa posmos Amerikā, Vinogradovs praktiski ir nodrošinājis dalību 2022. gada olimpiskajās spēlēs Pekinā. Teorētiski vēl rezultāti var mainīties, taču tad jānotiek kādai apstākļu sakritībai, turklāt arī Markusa plānos ir papildināt savu punktu bagāžu.

“Olimpiāde ir sapnis,” gardi novelk Markuss. Par to gan netiek sapņots kopš mazotnes, taču, atgriežoties pie tramplīnlēkšanas pēc kritiena un gūtā savainojuma, tieši olimpiskais mērķis bijis viens no virzītājiem.

Līdz olimpiskā drafta iznākumam  daudzi nākamā gada plāni bijuši neskaidri. Līdz šim visa karjera turējusies uz mammas, uzņēmējas Zanes Kumeliņas, un ģimenes pleciem. Nākamās sezonas plāni vairākkārt tikuši rediģēti un brīžiem jau šķitis, ka vairāk neko vairs nevar izsvītrot, taču tik un tā pārdesmit tūkstoši pilnvērtīgai sezonai ir vajadzīgi.

“Nokļūšana olimpiskajā draftā mums maina visu. Tā būs iespēja vairākām nometnēm, tā būs iespēja aizbraukt uz pirmo sniegu vai augstkalni,” priecīgs ir sportists.

Menedžera pienākumus veicošais vectēvs atklāj, ka olimpiskajā draftā iegūtie līdzekļi ļaus pirms sezonas doties uz Krievijas ziemeļos esošo Ņižņijtagilu, kur iecerēto desmit dienu treniņnometni uz pirmā sniega varēs pagarināt par vēl desmit dienām. Turpat notiks arī  Pasaules kausa izcīņas sezonas pirmās sacensības. Tādā līmenī Markusam vēl nav izdevies startēt. Pašam sportistam bez Pekinas olimpiādes viens no svarīgākajiem startiem būs junioru pasaules čempionāts. “Mērķis ir būt starp trīsdesmit, varbūt pat divdesmit labākajiem. Ja to nevaram, tad ir švaki,” spriež Vinogradovs.

Jāizdzen respekts pret konkurentiem

Treneris Kumeliņš uzskata, ka liela rezultātu izaugsme meklējama psiholoģijā un vasarā, pēc skolas absolvēšanas palīgā tiks aicināti šīs jomas speciālisti. “Gandrīz visās sacensībās ir satraukums, kas traucē parādīt labāko rezultātu. Kad pirmo reizi braucām uz pasaules čempionātu, Markuss no uztraukuma pazaudēja pāris kilogramu no svara. Vajadzēja pat apzāģēt īsākas slēpes, jo esošās vairs neatbilda sportista svara un slēpju garuma atļautajai attiecībai. Viņš var uzlēkt ļoti labi. Bija reizes, kad treniņos lēca par septiņiem metriem tālāk nekā sacīkstēs. Bija pārāks pār tādiem sportistiem, kas pasaules kausa izcīņā ir starp labākajiem trīsdesmit. Kā sacensības, tad kā sapīts. Arī slēpošanā. Tās noteikti nav bailes, jo tad Markuss nekāptu uz Planicas lielā tramplīna un nelēktu 120 metru tālumā. Drīzāk pārāk liels respekts pret konkurentiem,” spriež treneris.

Olimiskais drafts pavērs arī labākas iespējas tehniskajam nodrošinājumam. Desmit slēpju pāri jau būtu ļoti labi, taču vismaz pieci sacensību pāri (to cena sākas no 400 eiro) dažādiem sniega un laika apstākļiem ir nepieciešamais minimums. Tūdaļ tiks pasūtītas arī jaunas “Fischer” tramplīnlēkšanas slēpes, ko katrs gribētājs veikalā nemaz tā nevar nopirkt, jo tas nav gluži tautas sporta veids. Vasaras mēnešos kilometri tiks krāti rollerslēpošanas trasēs. Visu vienojošais – olimpiskais sapnis.

Vinogradovam nākamajā ziemā būs iespēja kļūt par otro Latvijas olimpieti ziemeļu divcīņas sacensībās. Šis sporta veids olimpiskajā kustībā ir kopš pirmsākumiem, bet pirmās lielās sacensības aizvadītas vēl 19. gadsimta nogalē Oslo. Ziemeļu divcīņas sacensības tika rīkotas arī Latvijas pirmās brīvvalsts laikā un 1936. gadā Garmišpartenkirhenē olimpiskajās spēlēs startēja Edgars Gruzītis. Tolaik distanču slēpošana bija kā pirmā disciplīna, kam sekoja tramplīnlēkšana. Uz to ieradies arī Ādolfs Hitlers – kamēr viņam ierādīta vieta, Gruzītis salis tramplīna galā un skaitījis Tēvreizi, lai tik nenogāztos un nedarītu kaunu latviešiem. Lēciens izdevies un līdz šim vienīgais Latvijas ieraksts šī sporta veida olimpiskajā vēsturē ir 42. vieta. Gaidīsim un cerēsim, ka Pekinā tiks veikts nākamais.