Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Bijušais Latvijas izlases futbolists un tagadējais sporta apskatnieks Jurijs Žigajevs. (Foto: Rojs Maizītis)

Bijušais izlases spēlētājs Jurijs Žigajevs prognozē, kā mūsu futbolistiem veiktos uz pasaules labāko sieviešu fona

Futbols
18. aprīlī 05:57 2021. gada 18. aprīlī 05:57
  Sandris Metuzāls Aldis Miesnieks | 9vīri
Bijušais Latvijas izlases futbolists un tagadējais sporta apskatnieks Jurijs Žigajevs par latviešu nacionālajām īpatnībām, mūziku komandas ģērbtuvē un dullajiem poļu faniem.

Juriju Žigajevu sporta draugi zina kā bijušo Latvijas izlases, pašmāju klubu "Ventspils" un "Rīga", kā arī poļu "Widzew" spēlētāju. Pirms diviem gadiem Jurijs ir profesionālā futbolista karjerai pielika punktu un pārkvalificējās par futbola apskatnieku, veidojot sportam veltītus videosižetus un televīzijas raidījumus. Vārdu sakot, viņš ir cilvēks, kurš futbolā vēl joprojām ir iekšā līdz pat ausīm. Par to tad arī parunājām.

Latvieši nekrīt!

Tu neesi augumā pats raženākais puisis – 1,68 metri. Vai ar tādu augumu mūsdienu futbolā nav grūti?

Mūsdienu futbolā – varbūt. Auguma parametru ziņā futbols tiešām ir “izaudzis”. Kaut gan ne jau tikai futbols vien – basketbolā agrāk divmetrīgi puiši spēlēja centrā, bet tagad tādā augumā ir saspēles vadītāji. Man pašam problēmu nebija. Grūti būtu tādā gadījumā, ja visu mūžu es būtu bijis 1,90 metrus garš, bet tad pēkšņi vienā dienā pamostos ar 1,60 metriem.

Tā būtu ļoti neizdevusies nakts...

Bet es jau kopš bērnības esmu pieradis pie sava auguma un zinu tā priekšrocības un trūkumus. Ja neesi augumā liels, tas nozīmē, ka vajag izvairīties no fiziskās cīņas un ir jābūt ātrākam un izveicīgākam par pretspēlētāju. Tie ir mani trumpji, kas jāizmanto spēlē pret augumā garākiem futbolistiem. Kā māca treneri – savas vājās puses jāprot noslēpt, bet stiprākās izcelt.

Vienmēr ir interesējis jautājums – kādu mūziku futbolisti klausās ģērbtuvēs?

Kā nu kur. Ventspilī es parasti biju tas, kurš atbild par mūziku, un tad sezonas sākumā laidu apkārt lapu, kurā visi sarakstīja vienu vai divas dziesmas, ko vēlētos klausīties spēles dienā un arī citā laikā. Gaumes bija ļoti dažādas, jo mums bija arī daži afrikāņi, tāpēc bieži vien daudzi lika austiņas, bet kopējā mūzika skanēja tikai fonā. Atceros, ka bieži skanēja "Papa Roach", "Jay-Z", Kanje Vests – viss, kur ir izteikts ritms. Vispār jau mūzika ir labs veids, kā noskaņoties spēlei. Kaut gan tas ir diezgan individuāli, jo ir arī spēlētāji, kuriem pirms mača labāk patīk ar kādu parunāties vai arī klusumā gatavoties spēlei.

Un Latvijas izlasē kurš bija dīdžejs?

Šķiet, Kasparam Gorkšam vai Mārim Verpakovskim tumbiņa parasti bija līdzi. Lika "Līvu" "Dzelzsgriezēju" un tamlīdzīgus gabalus. Man pašam gan mūzika ģērbtuvē nekad nav likusies īpaši svarīga.

Bijušais Latvijas izlases futbolists un tagadējais sporta apskatnieks Jurijs Žigajevs. (Foto: No Jurija Žigajeva arhīva )

Kādēļ futbols ir pasaulē populārākā spēle? Tāpēc, ka pietiek tikai ar bumbu un nav nepieciešams nekāds papildaprīkojums?

Gan tāpēc, ka pietiek ar bumbu un vārtiem, gan tāpēc, ka futbols ir ļoti demokrātisks. To var spēlēt gan ātrs, gan lēns, gan liels, gan mazs, gan tievs, gan resns. Protams, profesionālajā līmenī jau ir citi noteikumi, taču bērnībā futbolu tiešām var spēlēt ikviens. Un vēl futbols ir labs ar to, ka ikviens zina, kā to vajadzētu labāk spēlēt...

Ko teiksi par VAR sistēmu, kas tagad fiksē futbolistu pārkāpumus un gūtos vai negūtos vārtus?

Es esmu par VAR. Visi jau mēs gribam, lai dzīve ir taisnīga, un futbols ar VAR palīdzību kļūst mazliet taisnīgāks. Saprotu, ka daudzus kaitina tas, ka atkārtojumu skatīšanās aizkavē spēli, taču, ja patīsim filmu atpakaļ, tad atcerēsimies daudzus gadījumus, kad tiesnešu kļūdas ir būtiski ietekmējušas notikumus laukumā. Piemēram, Maradonas “Dieva roka”, Tjerī Anrī spēle ar roku, kuras dēļ Īrija netika uz pasaules čempionātu... Ir jau forši, ka šādu kļūdu dēļ izceļas skandāli, ko vēl ilgi pēc tam apspriež, taču reizēm kļūdu cena ir pārāk augsta. Problēma gan ir tā, ka televīzijai reizēm spēļu ieilgšana traucē, jo tur raidlaiks ir saplānots pa minūtēm. Tomēr es domāju, ka ar laiku visi pieradīs pie VAR un iemācīsies ar to strādāt – un tad problēmu vairs nebūs.

Vai futbolistam ir jābūt mazliet aktierim?

Ahā, sākas provokācijas... Ja “būt aktierim” nozīmē būt mazliet viltīgam un prast izmantot spēles momentus savā labā, tad jā.

Jurijs Žigajevs oficiālās fotogrāfēšanās laikā pirms Latvijas Nacionālās futbola izlases treniņa "Skonto" stadionā. (Foto: LETA)

Īpaši to pieprot bijušās Dienvidslāvijas valstu un Dienvidamerikas futbolisti...

Savukārt latvieši stāvēs līdz beidzamajam, taču nekritīs! Un reizēm tas mums pat nāk par sliktu. Ir bijuši gadījumi, kad treneris no malas kliedz, lai krītu, taču es, esot laukumā, īsti pat nejūtu, ka pretinieks mani tur, jo savu dara adrenalīns, kas tevi dzen uz priekšu. Bet, ja es tajā brīdī nokristu, varbūt būtu pendele un gols. Futbolā jau gūto vārtu ir maz, tāpēc katra gola vērtība ir lielāka nekā citos sporta veidos. Tā viena pendele var izšķirt spēles likteni, un, augstā līmenī spēlējot, visi līdzekļi ir labi. Droši vien Neimāram nepatīk pēc spēles lasīt atsauksmes par sevi kā simulantu, taču tāds spēles stils viņam ir asinīs. Bet varbūt arī sāpju slieksnis viņam ir zems. Pēc sevis zinu, ja iemauc ar "šipiem", tad tas ir ļoti sāpīgi. Taču sāpes ir 10–20 sekundes, pēc tam pāriet. No malas izskatās, ka nupat futbolists sāpēs vārtījās pa zemi, bet nu jau ir atkal kājās un skrien tālāk! Kaut gan, pašam esot laukumā, patiešām ir sāpīgi.

Fani Latvijā un Polijā

Pirms pāris gadiem ar lieliem pārmaiņu plāniem pie Latvijas Futbola federācijas stūres stājās tavs komandas biedrs izlasē Kaspars Gorkšs. Kādēļ viņa mēģinājumi ieviest pārmaiņas beidzās ar to, ka Kasparu izbalsoja no amata, un kam visā šajā sāgā bija taisnība?

(Nopūšas.) Tas būs garš stāsts. Ja pietiek ar īso versiju, tad stāsts ir par naudu. Visi saka, ka Futbola federācijā ir bardaks, bet citās federācijās tā nav. Kādēļ? Tādēļ, ka citās nav tik lielas naudas. Apmēram desmit miljonus eiro ik gadu federācija saņem no UEFA – un tā ir liela nauda. Citās federācijās tādas summas neapgrozās. Kuram bija taisnība, to parādīs tikai laiks, jo arī jaunās vadības darbu pavada skandāli. Lielākā problēma ir tā, ka Latvijas futbolā ir daudz ambiciozu cilvēku, kuri ir guvuši panākumus biznesā un prot pelnīt naudu, taču katrs cenšas aizstāvēt savas intereses. Futbolā klubā "Riga" ir krievu miljonārs, Ventspilī arī krievu miljonārs, "Spartakā" – viens no veiksmīgākajiem futbola aģentiem Austrumeiropā un tā tālāk. Katram savas intereses, bet vēl ir arī Futbola federācija, kurai jāaizstāv visa Latvijas futbola intereses. Savukārt miljonāram, kurš ieguldījis naudu kādā klubā, galvenais ir tā panākumi, nevis Latvijas izlase, un viņš nav ieinteresēts komandā iekļaut vairāk vietējo spēlētāju. Atrast kopīgu valodu un balansu – tas neizdevās Gorkšam un pagaidām neizdodas arī jaunajai valdei. Kaspars atnāca ar labām idejām, taču, manuprāt, viņš to darīja pārāk strauji, jo pārējie tik vērienīgām pārmaiņām vienkārši nebija gatavi.

Bijušais Latvijas izlases futbolists un tagadējais sporta apskatnieks Jurijs Žigajevs. (Foto: Rojs Maizītis)

Lai kā klubu īpašnieki censtos, tomēr tādu fanu atbalstu kā, piemēram, Polijā, kur tu kādu laiku spēlēji, vietējām komandām panākt neizdodas...

To ietekmē daudzi faktori. Pirmkārt, Latvijā vienkārši ir mazāk iedzīvotāju. Otrkārt, ja salīdzinām ar desmit gadus senu pagātni, cilvēkiem tādā apjomā nebija pieejams visas pasaules futbols – Anglijas čempionāts, Itālijas čempionāts un tā tālāk. Es ļoti labi varu saprast cilvēkus, kuri nospriež: kādēļ man iet uz stadionu skatīties Rīgas derbiju – kaut gan tas šobrīd ir ļoti kvalitatīvs un vasarā to apmeklēja ap 3000 skatītāju –, ja es varu televizorā skatīties Mančestras "United" spēli "Old Trafford" stadionā?

Man nepatīk par to runāt, taču latvieši parasti fano tikai par tiem sporta veidiem, kuros mums ir medaļas. Kādēļ renes sporta veidi ir tik populāri? Tāpēc, ka Dukuri pelna medaļas! Bet paskatīsimies, kas notiks, kad viņi beigs karjeru. Man ļoti gribētos, lai futbolā būtu tāds lokālpatriotisms, kāds ir Anglijas 5. vai 6. līgā. Futbols tur ir sliktāks nekā pie mums, taču visa pilsētiņa tik un tā iet atbalstīt savējos. Jāņem arī vērā, ka pagaidām mums stadionos nav tādu apstākļu, kas radītu vēlmi iet uz turieni skatīties futbolu. Vasarā vēl nekas, bet rudenī sēdēt stadionā, kam nav jumtiņa un tev ūdens pil aiz apkakles, nav sevišķi patīkami. Rīgas klubi gan pēdējos gados ir diezgan piestrādājuši pie skatītāju piesaistīšanas: ir gan aliņš, gan dažādi konkursi.

Kā tev šķiet – cik futbolistu no pašreizējās Latvijas izlases iekļūtu 2004. gada izlases modelī, kas pirmo un vienīgo reizi izcīnīja ceļazīmi uz Eiropas čempionāta finālturnīru?

Grūti pateikt. Tagadējā izlasē, es domāju, daži spēlētāji tehniskajā ziņā ir pat meistarīgāki par tā laika futbolistiem, taču ir pāris citas problēmas – raksturs un fiziskā sagatavotība. Tas attiecas ne tikai uz izlasi, bet arī uz visu Latvijas futbolu kopumā. 2004. gada izlase vairāk bija kapātāji. Tas var patikt, var nepatikt, taču tajā izlasē bija daudz septiņdesmitajos gados dzimušo spēlētāju ar padomju skolas rūdījumu. Tajos laikos jau neviens daudz nelauzīja galvu par to, kā pareizāk trenēt bērnus; ja tu futbola džungļos nespēji izdzīvot un parādīt rezultātu, tad nevienu tavas problēmas neuztrauca. Sak, paņemsim vietā kādu citu! Mūsdienās uz to skatās citādāk. Šaubos, vai tagad bērnus dzītu ārā trenēties mīnus desmit grādos, bet agrāk tas nevienam nelikās nekas īpašs.

FK "Ventspils" spēlētāji priecājas par gūtajiem vārtiem Latvijas Kausa izcīņas fināla spēlē futbolā starp SK "Liepājas metalurgs" un FK "Ventspils" Skonto" stadionā. (Foto: LETA)

Tajā izlasē bija, šķiet, trīs latvieši. Tagadējā latviešu ir krietni vairāk – tātad acīmredzot futbolam vairāk ir sākuši pievērsties latviešu bērni, bet krievvalodīgo īpatsvars iet mazumā?

Protams, tas mainās. Tagadējā izlasē varbūt tikai viens cilvēks neprot runāt latviešu valodā, bet agrāk tādu bija krietni vairāk. Bērnu futbolā parādās izteiktas latviešu komandas.

Bet vai nav tā, ka mentalitātes ziņā latviešu spēlētāji ir vājāki nekā krievu?

Jā, tā ir. To jau atzīst arī latviešu treneri, kuri saka, ka latviešu vecāku attieksme ir, teiksim tā, mazliet mīkstāka. Nepārprotiet, arī es diez vai gribētu, lai mans bērns ietu trenēties mīnus desmit grādos, taču krievi bieži vien par to neko īpašu nesaka – vienkārši iet un močī! Latvieši tikmēr labāk iet siltā zālē basketbola bumbu pamētāt...

Vai var just, kā mainās attieksme pret Latvijas izlasi? Jo pēdējā laikā par to fanot jau laikam skaitās bezmaz vai sliktais tonis...

Tikai pēdējā laikā? Manuprāt, tā ir bijis vienmēr. (Smaida.) Pat ja atceramies 2004. gadu, tad tik lielam panākumam līdzi jušana tomēr bija diezgan minimāla. Daudzās citās valstīs tikšana uz Eiropas čempionātu būt nacionāla mēroga notikums. Starp citu, ja paskatāmies uz bijušo Padomju Savienību, tad no tās valstīm uz Eiropas čempionātu ir tikušas tikai trīs valstis – Krievija, Ukraina un Latvija. Tas vēl tagad nav izdevies ar futbola tradīcijām tik bagātām valstīm kā Gruzijai un Armēnijai. Ja gruzīni vai armēņi tiktu uz čempionātu, grūti pat iztēloties, kas tur notiktu...

Pats esi kādu laiciņu pavadījis Polijas augstākajā līgā, bet poļu fani taču skaitās vieni no dullākajiem pasaulē...

Tik liela fanu uzmanība ir ļoti patīkama, to nevar noliegt. Kad braucu spēlēt uz Poliju, tad viens no galvenajiem mērķiem man bija tā pa īstam izjust turienes futbola garšu. Diemžēl guvu traumu, un daudz uzspēlēt tur neiznāca, taču ar fanu kultūru iepazīties paspēju. Atceros, ka Lodzas derbijs norisinājās otras komandas laukumā, taču mēs pirms spēles sapulcējāmies mūsu stadionā. Parasti visi mašīnas lika stāvvietā pie stadiona, taču šoreiz skatos, ka visi sabraukuši iekšā stadionā un salikuši mašīnas uz laukuma. Prasu džekiem, kādēļ tā. Nu, tas ir gadījumam, ja mēs zaudēsim. Citādi, kamēr pēc spēles nomazgāsimies un atbrauksim līdz šejienei, neapmierinātie fani jau būs sasituši mūsu mašīnas... Tādi gadījumi esot bijuši.

Dzērām, pīpējām un spēlējām...

Vai viegli nācās pārkvalificēties no futbolista par sporta apskatnieku?

Es jau visu dzīvi esmu bijis komunikabls – nekad nav bijis problēmu pieiet kādam klāt un sākt sarunu.

Latvijas futbola izlases spēlētājs Jurijs Žigajevs (nr.10, sarkans) un Somijas futbola izlases spēlētāji Jukka Raitala (nr.22, zils) un Markus Heikinens (nr.23, zils) pārbaudes spēlē futbolā starp Latvijas un Somijas valstsvienībām. (Foto: LETA)

Cik valodu proti?

Piecas. Latviešu, lietuviešu, krievu, poļu un angļu.

Poliski vari nolamāties?

"Kurwa jego mac"! Patiesībā poļu valoda ir diezgan viegla, ja proti krievu valodu. Es diezgan labi ielauzījos divu mēnešu laikā. Bet, ja runājam par pārkvalificēšanos, tad skaidrs, ka tas nav viegli, ja visu mūžu esi darījis vienu darbu, bet tad pēkšņi tā visa vairs nav un jādomā kaut kas cits. Spēlējot jau tu par nākotni nedomā, jo liekas, ka spēlēsi visu mūžu, taču vienā brīdī futbolista karjera beidzas, un tad saproti, ka neko citu neproti darīt, arī augstskolu tā arī neesi pabeidzis.

Pirmo mēnesi pēc futbolista karjeras beigām es vienkārši gulēju uz dīvāna un dzēru aliņu, līdz sapratu, ka tā nebūs labi un jāsāk kaut ko darīt. Aizgāju uz treneru kursiem, taču ātri sapratu, ka tas īsti nav tas, ko gribu darīt. Kaut gan kursi bija noderīgi: futbola tur bija maz, jo C kategorijas treneru kursi domāti darbam ar bērniem, taču tur uzzināju daudz noderīga par bērnu psiholoģiju, jo man taču aug divas meitas.

Tad sieva, redzot, ka es skatos krievu futbola blogus, ierosināja arī man pamēģināt to darīt. Pirmā reakcija bija – vai es kāds idiots, lai skraidītu apkārt ar kameru? Bet tad padomāju un nolēmu tomēr pamēģināt uztaisīt video par futbolu. Ja tagad paskatītos manus pirmos sižetus, tie liktos šausmīgi, taču tobrīd nekā tāda vēl nebija, tāpēc cilvēkiem patika. Sākumā nācās visu darīt uz sava rēķina, pats arī visu darīju – gan intervēju, gan montēju –, bet ar laiku lieta aizgāja, un varēju arī kaut ko nopelnīt.

Labi ir tas, ka tepat futbola lauciņā vien esmu palicis, bet, protams, ir jāmācās no citiem, kā labāk veidot intervijas un visu pārējo. Nu jau divus gadus ar to nodarbojos, bet apzinos, ka vēl daudz jāmācās.

Lielāku uzmanību par taviem futbola sižetiem gan guva pērnajā pavasarī tapusi fotoparodija par basketbolistu Jāni Timmu un viņa draudzeni ar tavu un tavas sievas piedalīšanos – tā sociālajos tīklos savāca milzum daudz skatījumu...

Patiesībā tā bija sievas ideja, es tikai piedalījos. Tas bija pirmās mājsēdes laikā, kad īsti nebija ko darīt, tāpēc izklaidējāmies, kā mācējām. Uztaisījām to joka pēc, pat nedomājot, ka tas viss aizies līdz televīzijai un žurnāliem. Mazliet pat dīvaini – es te caurām dienām cīnos, filmēju un montēju sižetus par sportu, kas nevienu neinteresē, bet pietiek ielikt vienu bildi ar pliku puncīti, lai kļūtu slavens. Nu, labi, sieva jau arī tajā bildē izskatās labi... (Smaida.) Bet to es darīju tikai tāpēc, ka pazīstu Jāni kopš laikiem, kad viņš spēlēja Ventspilī, un zinu, ka viņš neapvainosies.

Bijušais Latvijas izlases futbolists un tagadējais sporta apskatnieks Jurijs Žigajevs. (Foto: Rojs Maizītis)

Vai tev patīk sieviešu futbols?

Sieviešu futbols ir okei, taču, taisnību sakot, mani tas īsti neuzrunā.

Vai pasaules labākā sieviešu komanda varētu apspēlēt Latvijas Virslīgas klubus?

Nē. Vīriešu futbolā ir citi ātrumi. Ja nopietni spēlētu, vīrieši vinnētu tīri ar spēku.

Pirms gadiem desmit viena otra futbola zvaigzne vēl atļāvās uzsmēķēt, taču tagad laikam smēķēšana profesionālajā futbolā ir pasludināta ārpus likuma?

Jā, daudzi pīpēja, īpaši jau Itālijā – piemēram, Zidāns, Bufons... Anglijā bija otrādi – tur futbolisti dzēra, bet nepīpēja. Pats varu salīdzināt tagadējos laikos ar 2000. gadu vidu, kad biju jauns spēlētājs, tad pīpēja puse komandas. Kad biju jau trīsdesmitgadnieks, komandā bija labi ja viens smēķētājs.

Saistītās ziņas

Bijušais futbolists Jurijs Žigajevs: "Latvieši futbolā mentāli ir vājāki, mīkstāki" 1
Omulīgi, neķītri un jautri - Jurijs un Svetlana Žigajevi jeb pašmāju trakulīgākais pāris internetā 1
32 gadus vecais futbolists Jurijs Žigajevs: "Jau ilgi domāju par karjeras beigām" 2

Par šo tēmu esmu runājis ar bijušajiem spēlētājiem, kuri tagad ir treneri, un viņi atzīst – agrāk disciplīna bija vājāka, bet meistarība augstāka. Viens treneris – vārdu nesaukšu – tā arī pateica: “Šitie ne dzer, ne pīpē, ne spēlē. Mēs dzērām, pīpējām un spēlējām!” Labi, tas ir joks, jo patiesībā jau tagadējā paaudze futbolam pieiet daudz profesionālāk. Kad es sāku spēlēt, es nedomāju par to, ka varētu ar futbolu kaut ko nopelnīt. Tagad daudzi jau pusaudžu vecumā izvirza nopietnus mērķus un plāno ar futbolu pelnīt naudu. Tiesa, rezultātu gan pagaidām tik un tā nav...

Bijušais Latvijas izlases futbolists un tagadējais sporta apskatnieks Jurijs Žigajevs. (Foto: No Jurija Žigajeva arhīva )

Interneta laikmetā jau izklaides iespēju ir tik daudz, ka grūti piedabūt bērnus pievērsties fiziskām aktivitātēm...

Jā, ar to es pats saskaros, jo meitu grūti dabūt nost no datora un planšetes... Manā bērnībā jau nekā no tā visa nebija – tikai televizorā reizi nedēļā rādīja Čempionu līgu un svētdienās NBA apskatu. Taču, ja gribu būt godīgs, tad man jāatzīstas – ja es būtu meitas vietā, vai es tiešām ietu spārdīt bumbu? Vai arī skatītos Hariju Poteru un spēlētu spēlītes?

Ronaldu vai Mesi?

Mesi.

"Liverpool" vai "Manchester City"?

"Manchester United"! Par "United" es fanoju kopš 1998. gada, kad viņi finālā pēdējā minūtē vinnēja Minhenes "Bayern".

Visu laiku labākā futbola izlase?

Pirmais lielais turnīrs, ko es miglaini atceros, bija 1994. gada pasaules čempionāts ASV, tāpēc man grūti spriest par agrākiem. Spilgti atmiņā palikusi 1998. gada Francijas izlase ar Zidānu.

Citi šobrīd lasa

"Jāmīl arī bez algas" - Sedokova intervijā atbild, vai tiešām jau gadu uztur savu vīru Jāni Timmu 4
Dānis Ēriksens Eiropas futbola čempionāta spēlē tiek hospitalizēts; mačā pēc pārtraukuma uzvar Somija 2
"Vietējie negrib strādāt" - Latvijā ar zemeņu novākšanu mēnesī var nopelnīt līdz 1500 eiro 44
Pievienot komentāru

Когда принц Гарри и Меган Маркл покажут лицо новорожденной дочери?

"Она была очень светлой, доброй": фотомодель загадочно погибла в Турции после ссоры с местным бойфрендом