Gada labākais Latvijas volejbolists Atvars Ozoliņš par izmukšanu no handbola, itāļu picām un labāko atslodzi no sporta

Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīra sešās spēlēs Ozoliņš mūsu komandas labā guva 102 punktus. Tikai pirms astoņiem gadiem viņš no Ropažiem devās uz Murjāņiem, lai vērtu turienes sporta ģimnāzijas volejbola nodaļas durvis, taču ar pirmo piegājienu tas neizdevās. Spēlētāja izaugsmē kopā liekami daudzi faktori, tostarp talants, raksturs un spīts. Ozoliņš jau trešo sezonu volejbolu spēlē profesionāli un dara to ārzemēs. Aizpagājušajā sezonā tā bija Pērnavas komanda Igaunijā, ko trenē Latvijas izlases galvenais treneris Āvo Kēls. Kovidkrīzes dēļ nepabeigtajā iepriekšējā sezonā tā bija "Gibam Fano" komanda Itālijas A3 jeb trešajā līgā, tagad – vēl viena sezona Pērnavā. Spēlētājs, kuram priekšā ilga karjera. Spēlētājs, kurš līdzjutējiem jāiepazīst jau tagad.

Veiksmīgā sezona

Kamēr lielā daļa par 2020. gadu spļauj uguņus, tev tas bija veiksmīgs?

Nevar sūdzēties. Līdz pandēmijas sākumam Itālijā izdevās iegūt pirmo pieredzi, kā ir vienam dzīvot mazliet tālāk nekā 200 kilometru no mājām. Žēl tikai, ka neizdevās pabeigt sezonu. Toties vasarā viss atkal bija lieliski, tikām uz Eiropas čempionātu.

Vai Itālijas trešā līga ir laba vieta pirmajai tālāku ārzemju pieredzei?

Tādām jaunam spēlētājam kā man – noteikti. Tur nemaz tik viegli nevar tikt, komandā var būt tikai viens ārzemnieks. Labas pakāpienu iespējas – vispirms tikt uz stiprāku komandu tajā pašā līgā, tad kāpt augstāk.

Cik viegli vienam latvietim ielēkt itāļu barā?

Viņi ir atvērta un labsirdīga nācija. Katrs nāks un jautās – kā jūties, vai kaut kovajag? Varbūt pat par daudz, mēs tā neesam pieraduši, un sākumā šķita pat uzbāzīgi. Cita mentalitāte. Ar angļu valodu komandā problēmu nebija, bet pārējais kā jau Itālijā – daudz saules, skaista daba, fantastisks ēdiens.

Pirmais vārds, kuru iemācījies itāļu valodā, bija "domani" (latviski – rīt)?

Latvijā jau biju iemācījies "čau", "domani" bija nākamais. Nesteidzīga tauta, katras vakariņas bija pāris stundu garumā.

Vai algas izmaksās nebija "domani"?

Kad sākās pandēmija, dažas reizes bija "domani", tomēr tajā situācijā tas bija saprotami. Lielākoties viss bija laikā.

Kartupeļus gan jau iemācījies cept Murjāņu ģimnāzijā. Itālijā tādas lietas noderēja?

Man latviešu virtuve tiešām ir sirdij tuvāka, un šad tad var arī kartupeļus. Arī itāļu virtuve ir laba – pastas, katru piektdienu komandā bija picas dienas. Parasti gan tas nāk kopā ar pārēšanos, un ātri var savākt liekos kilogramus.

Kāds trešajā līgā ir volejbols?

Daļa vietējo ir pusprofesionāļi, dara vēl kādas lietas un uz treniņu nāca vienreiz dienā. Grūti tā salīdzināt līmeņus. Gan jau Baltijas līgas četras labākās komandas tur nepazustu. Interesanti, ka līgā bija 23 komandas, dažādi pretinieki.

Sportiskajā ziņā sezona izdevās?

Galvenais uzdevums bija saglabāt vietu līgā, pašiem gribējās tikt izslēgšanas spēlēs. Mazliet žēl, ka nesanāca sezonu izspēlēt līdz galam un noskaidrot, kur īsti esam. Izkrituši nebūtu, bet pārējo nekad neuzzināsim. Pašam bija kāpumi, bija kritumi, bet viss kopā ar plusa zīmi – atbraucu mājās prātā nobriedušāks, arī tehniski vairākas lietas tika pieslīpētas citā līmenī. Apkārt bija jauni cilvēki, cita metodika – tieši tas, kas vajadzīgs.

Sezonas sākumā biji starp A3 līgas desmit rezultatīvākajiem. Vai tam ir kāda nozīme, domājot par nākamo līgumu?

Diez vai. Vari spēlēt sliktā komandā, tev uzcels astoņas no desmit bumbām, un būsi ar baigo statistiku. Gribu ticēt, ka vairāk tomēr vērtē visas komandas spēli un lomu tajā. Nemaz nezinu, vai tajā desmitniekā biju arī tad, kad pārtrauca sezonu.

Nuja, nebija laika skatīties, bija jāmūk mājās!

Itāļi ilgi cerēja, ka sezonu tomēr varēs atsākt. Vīruss tikmēr no Milānas puses tik vēlās uz leju. Panikas nebija, tomēr arvien vairāk dažādu ierobežojumu, līdz beigu beigās visu atcēla. Pēdējais repatriācijas reiss aizlidoja dienu iepriekš. Atradu variantu tikt mājās cauri Minskai, bet jau Boloņas lidostā uzzināju, ka ir vēl viena iespēja atgriezties cauri Tallinai. Pirku jaunu biļeti un veco metu papīrgrozā. Viss sanāca pēdējā brīdī.

Uzlēkt augstāk par...

Vai Itālijas čempionāta augstākā līga ir volejbola Meka?

Man noteikti. Tas būtu kā sapņu piepildījums. Sportiskais un organizatoriskais līmenis, fanu kultūra. Labākā vieta, kur spēlēt.

Kas ir labākais spēlētājs tavā pozīcijā?

Visi par labāko uzskata Polijas izlasi pārstāvošo kubieti Vilfredo Leonu. Viņš ir brīnumbērns. Man pašam labāk patīk, kā spēlē ukrainis Oļegs Plotņickis un francūzis Ervīns N’Gapē.

Leonam spaiks (maksimālais lēcienā aizsniegtais augstums) ir 3,70 metri; pasaules rekords 3,83 metri ir citam kubietim Leonelam Māršalam...

Man kādu trīsdesmit centimetru pietrūkst – rekords ir 3,53. Tas tā primitīvi mērot, lecot pie basketbola groza vairoga,

Tā ir vienīgā atšķirība no Leona?

Es laikam neesmu kubietis (smejas). Leonam augums ir divi metri, man – 1,96. Lai spēlētu augstākā līmenī, ir ļoti jāslīpē stabilitāte. Vēl, ko vajadzētu uzlabot, ir serves uzņemšana un serve lēcienā.

Latvijā pasaules līmeņa volejbolu rāda pavisam reti. Vai pusaudžu gados vispār zināji, kas notiek ārpus tavas pasaules?

Faktiski nē, mums televizorā varēja skatīties tikai pludmales volejbolu. Kādā 10. klasē Murjāņos jau sākām meklēt "YouTube", kā spēlē Itālijā, Krievijā. Tādā līmenī, ka skatījāmies zvaigžņu smukākos klipiņus, kā viņi sadzen bumbas grīdā. Tikai pēdējos gados ir radies plašāks skats uz klubu volejbolu pasaulē.

Murjāņos mēģināji iekļūt salīdzinoši vēlu, tikai 14 gadu vecumā...

Un mani neuzņēma. Nevarēju ne paskriet, ne palēkt. Nebija jau tā, ka Ropažos neko nedarītu. Futbols, vieglatlētika, ziemā griezām hokeju uz dīķa.

Basketbols pēc visiem spēlētāju skandāliņiem un diskvalifikācijām nebija modē? Tu taču jau tad biji slaids puika?

Jā, garāks par vienaudžiem. Basketbols iepatikās stipri vēlāk. Skolā bija arī basketbola treniņi, bet nebija skata uz priekšu. Ropaži nekad nav spēlējuši jaunatnes līgā.

Tavs tētis labā līmenī spēlēja rokasbumbu un bija jaunatnes izlasēs, jaunākais brālis sargā Latvijas čempionu Dobeles "Tenax" vārtus un jau ir starp izlases kandidātiem. Kā tev izdevās izmukt no handbola?

Tētis nelielījās un pat neko daudz nestāstīja, ka kaut ko ir spēlējis. Ropažos rokasbumbu nespēlēja, un es pat nevarēju iedomāties par šādu iespēju. Jau Murjāņos labi nospēlēju starp klasēm, un treneris Ivars Serafimovičs aicināja mani pāriet uz handbola nodaļu. Protams, ka atteicu. Tagad daži skolasbiedri spēlē Latvijas izlasē, nesen aizbraucu uz Vīlandi apskatīties brāļa spēli Baltijas līgā. Tomēr handbols mani nekad nav uzrunājis kā sporta veids ne vizuāli, ne kā citādāk.

Tā bija paša doma, ka jābrauc uz Murjāņiem?

Pēc 7. klases no Ropažu skolas uz Murjāņiem aizgāja dažas meitenes, man bija jābrauc pakaļ (smejas). Mamma pa vakariem spēlēja volejbolu, kā sporta veidu biju pamēģinājis arī es. Aizbraucu un sapratu, ka esmu nekāds. Skolā neuzņēma, tomēr atļāva braukt uz treniņiem, un tā vecāki četras reizes nedēļā mani veda no Ropažiem uz Murjāņiem. Tā paša mācību gada pavasarī jau biju uzņemts. Kāds jau bija jāuzņem, 8. klasē Murjāņos biju vienīgais volejbolists. Turpmākais progress man bija ļoti straujš.

Ja nelaida pa durvīm, iekāpi pa logu...

Vecāki mazliet paskubināja, bet tā var teikt. Es jau tad vēl īsti nesapratu, kas tie Murjāņi un volejbols ir. Pavasarī atbraucu uz Ropažiem, biju divas galvas tiesas pārāks par citiem, likās – baigi forši. Tagad saprotu, ka patiesībā tas viss bija štrunts. 10. klasē Murjāņos atnāca treneris Lauris Iecelnieks, pats agrāk spēlējis profesionālā līmenī. Viņš prata ievirzīt galvu pareizajā virzienā, lika noticēt sev. Toreiz radās nojausma, ka volejbols varētu būt ilgāk par pieciem gadiem Murjāņos.

Kādu dienu saprati, ka ar volejbolu pelnīsi arī iztiku...

Es par to nebiju aizdomājies, un arī tagad nauda nav galvenais. Ja attīstīšos kā spēlētājs, tā atnāks pati. Protams, pavisam bez naudas nevar, katram darbam jābūt atalgotam. Tomēr līguma cipariem manā vecumā nevajadzētu būt karjeras virzītājam. Ja spēlē gadus trīs četrus un algas čekā nekas nemainās, tad gan laikam tā nebūs īstā nodarbe.

Iztiksim bez pludmales

Tam pašam Leonam pirms vairākiem gadiem Kazaņā maksāja pusotru miljonu sezonā.

Tas drīzāk ir izņēmums. Mums jau te nekādus miljonus un arī tūkstošus nemaksā. Forši ir saņemt kādu aldziņu, bet volejbols nebūt nav apmaksātākais sporta veids.

Itālijas trešajā līgā algas esot no 20 līdz 50 tūkstošiem eiro sezonā?

Varbūt kādam ir arī tie 50, bet jā, aptuveni tajā starpiņā trāpām.

Vai augstākajās līgās pieaugums ir būtiski lielāks?

Ja tiec spēlēt Krievijas augstākajā līgā vai Itālijas A1, tad noteikti. Citur kādi 30–60 tūkstoši par sezonu arī varētu būt tāda vidusmēra spēlētāja alga.

Jau pieminēji pludmales volejbolu, kur džeki pasmeļ naudu gan no olimpiešu katla, gan prēmijas par uzvarām. Neesi nekad domājis tajās smiltīs iekāpt pa īstam?

Esmu spēlējis, tomēr sevi tur neredzu. Mana izvēle ir klasiskais volejbols. Ja gribēšu, tad pludmalē arī pēc 30 gadiem varēšu uzspēlēt. No zāles turp vienmēr var pāriet.

Viņiem ziemā treniņi Ēģiptē, vasarā pludmales, mūzika, meitenes, bet tev – ierastā sporta zāle...

Man smiltis un karsta saule nemaz nepatīk. Arī mentāli tas ir smagāks variants. Laukumā esi divatā, un, visu gadu dzīvojot kopā, tas pārinieks jau var būt pavisam noriebties. Klasiskajā volejbolā ir lielākas iespējas parunāt ar vēl kādu cilvēku.

Volejbols mentāli vispār ir sarežģīts sporta veids. Ja neiet, tad ar savām problēmām esi viens pats.

Ir komandas biedri, kas atbalsta, ir emocijas pēc katra punkta. Par to arī esmu aizdomājies, ka nevari kā citos sporta veidos izgāzt niknumu, kaut vai ar elkoni otram iedot ribās.

Ko var volejbolā izdarīt, ja pretinieks ir pagalam noriebies?

Nuuu... Vari iziet cauri tīklam un uzšaut, ja dikti gribas.

Un tālāk?

Volejbols tomēr ir inteliģents sporta veids, tāpēc tālāk par kādu skarbāku vārdu reti nonāk. Cenšamies būt kulturāli.

Kad viss līdz kaklam, kā izdodas atslēgties no volejbola?

Ņemu rokās grāmatu. Murjāņos priekšpēdējā klasē draudzene ieteica izlasīt Dimā "Trīs musketierus". Tā aizrāva, ka tūdaļ sāku domāt – kuru nākamo. Nav tā, ka lasu visu pēc kārtas. Patīk vēsturiskas lietas, zinātne, arī kaut kas no literatūras klasikas. Tagad Pērnavā ar komandas biedru arī Latvijas izlasē Tomu Švānu regulāri ejam uzspēlēt snūkeru.

Pērnavā tūdaļ aizsals līcis un ies vaļā lielā asaru cope. Latviešu makšķernieki šoziem tur netiks, bet tev ir iespēja! (red. - saruna ar Avaru notika šī gada sākumā)

Var jau būt, ka kāds igaunis uzaicinās kādu asari izvilkt, tomēr man labāk patīk makšķerēt vasarā. Tā pirkstu saldēšana īsti neiet pie sirds. Toties vasarā kāds laivu brauciens ar draugiem ir obligāts. Tad līdzi ir arī makšķere. Mājās varu atslēgties ar ikdienas darbiem – malku sacirst, sakrāmēt.

Vai atgriešanās Pērnavas komandā ir solītis atpakaļ?

Noteikti nē. No Pērnavas līdz Itālijas A1 līgai ir tikpat tālu kā no Fano. Drīzāk tas ir solītis sāņus, Nosacīti tā ir komforta zona, tomēr tagad man ir cita loma komandā. Pirms diviem gadiem es te biju rezervists, tagad man tiek veidota līdera loma. Labi vien ir, ka pieņēmu Pērnavas piedāvājumu. Labi apstākļi, arī finansiāli solīds piedāvājums.

Ja pasaulē nebūtu vīrusa pandēmijas, droši vien spēlētu citur?

Kā būtu, ja būtu... Par Covid otro vilni runāja jau vasarā, un tas arī atnāca. Kaut kādi piedāvājumi bija, tomēr tas nebija īsti nopietni. Iespējams, slikti nostrādāja aģents. Tagad esmu to nomainījis, ieteica Hermans Egleskalns, pašreiz par mani rūpējas serbs, kurš vairāk strādā Francijas tirgū.

Izlase – pelnrušķīte

Treneris Iecelnieks dzimšanas dienā tev kā novēlējums ierakstīja – pamet Baltijas līgu uz vismaz astoņiem gadiem!

Ceru, ka viņš šos astoņus gadus mani redz volejbolā, nevis kā strādnieku Anglijas laukos (smejas). Treneris un tuvinieki man tic, jāmēģina cerības attaisnot. Vīzija nav braukt tikai braukšanas pēc. Tām jābūt labākām komandām un spēcīgākām līgām par katru iepriekšējo.

Vai Āvo Kēls ir tavs treneris?

Man patīk ar viņu strādāt, lai gan ir arī grūtāki brīži un domstarpības. Tās ir profesionālas attiecības. Medībās kopā neejam, un latviešu jociņus par igauņiem nemēģinu stāstīt. Viņa darba metodes ir diezgan rutinētas, ir grūtāk noskaņoties treniņiem, bet nevaru teikt, ka tās nestrādā. Drīzāk strādā. Neviens treneris neko ar karoti mutē neieliks, viss no paša atkarīgs.

Decembra sākumā bija pāris spēles, kad Kēls tevi nolika malā.

Mentāli biju sašļucis, dažas spēles neizdevās, un Āvo bija jāsapurina mani ar citām metodēm. Dažus mačus vajadzēja paskatīties no malas.

Pirms astoņiem gadiem Latvijas izlasei līdz Eiropas čempionātam pietrūka uzvaras tikai vienā zelta setā Jelgavā pār turkiem...

Neatceros, vai toreiz kādos sapņos sevi redzēju spēlējam Latvijas izlasē, taču tajā spēlē biju tribīnēs. Tas bija skaists volejbols, daudz cilvēku un skaļš atbalsts.

Tagad esat Eiropas čempionātā, un tu esi viens no komandas līderiem. Kur ir tā jūsu panākumu atslēga?

Laba mijiedarbība starp jaunajiem un pieredzējušajiem spēlētājiem. Ļoti labs kolektīvs, tik tiešām esam kā viena dūre.

Baumo, ka kopā esot gājuši sēnēs?

Sēnēs negājām, bet kopīgi pasākumi notiek visu laiku. Vasarā kārtīgi izšaudījāmies ar lāzertagiem. Mums arī bez speciāliem pasākumiem kopā ir interesanti.

Latvijas volejbola izlase tagad ir kā tāda pelnrušķīte. Cik spoži tā var uzmirdzēt Eiropas čempionātā? Āvo Kēls saka, kā jātiek otrajā posmā!

Tas būtu ļoti labi. Es šo turnīru redzu kā lielu volejbola skatuvi, kur mums visiem sevi parādīt, lai nākotnē aizķertos augstāka līmeņa klubos. Gribas uzspēlēt pret kādu no tiem spēlētājiem, kuru klipiņus 10. klasē skatījos YouTube.

Kad beidzot vinnēsiet igauņus?

Es jau daudziem esmu teicis – ja šogad būs iespēja ar viņiem spēlēt, ir jāuzvar.