Katru dienu tūkstoši noskatās, kā Dana no Ādažiem nošauj daudzus: Danucd tic, ka kibersports būs olimpiskajās spēlēs

Jau dzirdam skeptiķus, kuri saka – nu kas tad tas par sportu, kurā tā sauktais sportists visu dienu nepaceļ dibenu no krēsla! Kur stundām ilgi treniņi ik dienu, kur sviedri un traumas? Taču – arī šahisti un dambretisti caurām dienām nerosās treniņu zālē, bet šīs prāta spēles pie sporta tomēr tiek pieskaitītas. Tāpēc nenovērtēsim kibersportu par zemu – ar katru gadu tā popularitāte pieaug, par to interesējas miljoniem cilvēku (pilnīgi noteikti vairāk nekā par skeletonu un motobraukšanu ar blakusvāģiem), un tur tiek apgrozīti miljardi dolāru.

Slavenība no dzīvokļa Ādažos

Protams, kibersports ir ļoti īpatnēja padarīšana, īpaši jau no pusmūža slieksni pārkāpuša cilvēka viedokļa, kāds ir šo rindu autors. Arī man liekas dīvaini par sportu saukt sēdēšanu pie datora un šaušanu uz virtuāliem cilvēciņiem vai braukšanu pa virtuālu autotrasi, taču jāsamierinās ar to, ka pasaule mainās. Arī pandēmijas iespaidā pavasarī, kad dzīve pasaulē uz brīdi bija apstājusies, pat autosporta zvaigznes nekautrējās sēsties pie datorsimulatoru stūres un sacensties savās iecienītajās trasēs virtuāli, tā priecējot fanus.

Bet fanu ir ļoti daudz. Uzskatāms piemērs – paraudzīsimies, cik sekotāju populārajā sociālajā vietnē Instagram ir mūsu slavenākajiem sportistiem. Visvairāk, protams, ir Kristapam Porziņģim – 1,6 miljoni. Pārējie krietni atpaliek. Aļonai Ostapenko ir 173 000, Dāvim Bertānam – 83 000, Elvim Merzļikinam – 71 000, divkārtējam olimpiskajam čempionam Mārim Štrombergam – 58 000, viena no labākajām vieglatlētēm Laurai Ikauniecei - 38 000, bet mūsu skeletona zvaigznei Martinam Dukuram tikai 3235 sekotāji. Un tagad salīdzinājumam Latvijas slavenākā kibersportiste Danucd – 218 000 sekotāju! Plus vēl vairāk nekā pusmiljons YouTube un 47 000 tviterī – tajā gan Dana labu laiku nekādas aktivitātes nav veikusi. Vēl ik dienu apmēram 50 000 cilvēku "Twitch" platformā īsāku vai garāku laika sprīdi vēro, kā Dana spēlē spēles. Jā, tieši tā – meitene sēž savā Ādažu dzīvoklī, kameras priekšā spēlē spēles, un fani skatās. Protams, būtiska darba sastāvdaļa ir arī komunikācija ar faniem.

Kas ir jāizdara, lai gūtu šādu ievērību? Īsā atbilde – jāspēlē datorspēles interneta tiešsaistē. Mazliet garāka – jāspēlē daudz, jāspēlē labāk, nekā citi spēlē, jāspēlē atraktīvāk. Danas gadījumā pluss noteikti ir arī tas, ka viņa ir simpātiska meitene, kurai puišu vidū, kas tomēr ir datorspēļu galvenā auditorija, ir vieglāk pievērst sev uzmanību.

“Tāpat vien tevi nepamanīs – vajag ar kaut ko izcelties. Laikam jau man izdevās vienu spēli iemanīties spēlēt tā, kā citi to nedara, un tāpēc mani ievēroja. Twitch platformā parasti problēma ir tā, ka meitenes negrib spēlēt, viņas vienkārši atnāk pasēdēt un parunāties. Ir gan arī tādas, kuras spēlē un cenšas parādīt, ka tā nav tikai zēnu nodarbe vien,” skaidro Dana.

Viņa pati ar datorspēlēm aizraujas jau kopš astoņu gadu vecuma: “Sākumā es nebiju domājusi ar spēlēšanu pelnīt naudu. Man vienkārši patika spēlēt datorspēles. Kad pirms trijiem gadiem uzzināju par tiešsaistes stream spēlēm, tad drīz vien sapratu, ka kaut kas tur ir – cilvēki tevi pamana un saka labus vārdus. Iespējams, ka mani pamanīja arī tāpēc, ka es sākumā spēlēju viena, nevis komandā kopā ar citiem; vienam spēlēt ir grūtāk, taču tā ir vienkāršāk izcelties. Tagad gan mēdzu spēlēt kopā ar citiem. Sāku tam veltīt arvien vairāk laika – un tā tas aizgāja...”

Turklāt “aizgāja” ļoti labi – pirms kāda laika Dana saņēma uzaicinājumu pievienoties e-sporta komandai "Team SoloMid" jeb TSM. Ja mēģinām piemeklēt analogu reālā sporta pasaulē, tad atbilstošākais salīdzinājums varētu būt Madrides "Real" līmeņa futbola komanda. Tiek lēsts, ka pērn tā nopelnījusi piecus miljonus dolāru, kas kibersporta pasaulē ir ļoti labs rādītājs. ASV bāzētā komanda ir tik turīga, ka var atļauties uzbūvēt sev mītni ar trenažieru zāli, treniņu telpām un kafejnīcu. TSM mājaslapas oficiālo spēlētāju grupas strīmeru sadaļā Danucd foto un biogrāfija atrodas pašā augšā, un tur teikts, ka viņa ir viena no populārākajām "Battleground" spēlētājām "Twitch" platformā.

“Es TSM grupā esmu nevis kā profesionāla spēlētāja, bet kā content creator jeb satura veidotāja. Bija paredzēts, ka es šogad braukšu pie viņiem uz Ameriku kaut ko filmēt, taču Covid-19 dēļ tas viss apstājās. No strīmera un satura veidotāja profesionāls kibersportists atšķiras ar nopietnāku pieeju spēlēšanai, liekot uzsvaru uz komandas darbu. Pat tik nopietni, ka vienas komandas dalībnieki reizēm dzīvo kopā, lai labāk iepazītu cits citu un varētu labāk sadarboties spēlē,” stāsta Dana. Jo labāk sadarbosies, jo lielākas izredzes uzvarēt kādā no lielajiem turnīriem, bet tur jau ir runa par ļoti nopietnām naudas balvām. Piemēram, Counter Strike turnīrā balvu fonds ir 12 miljoni dolāru.

Mīļākā šautene

Danas specializācija, ar ko viņa guvusi ievērību virtuālajā vidē, ir šaušanas jeb shooter spēles. “Tas man patīk jau kopš bērnības – vēl kopš tiem laikiem, kad tikai skatījos, kā vecākais brālis tās spēlē. Tur ir azarts – gribas būt pirmajam un uzvarēt!”

Meitenei netipiska izvēle, taču šaušanas spēlēs Danai patiešām veicas labi – pati viņa kā panākumu atslēgu min labu reakciju, taktisko domāšanu, stratēģiju un arī spēles izpratni. Viņas darba/spēļu istabas sienas ir rotātas ar dažādu šaujamo plakātiem, tāpēc nevarējām nenoturēties, nepavaicājuši, kāds ir Danas iecienītākais ierocis. “Man vislabāk patīk MK 14 – tā ir ar optisko tēmekli aprīkota triecienšautene. Vai esmu šāvusi ar īstu ieroci? Jā, pavasarī biju aizgājusi uz šautuvi, taču man nepatika. Labāk ir šaudīties videospēlē, nevis dzīvē. Vienreiz esmu to izmēģinājusi, taču nav tā, ka gribētos atkārtot. Labāk iešu mājās un pašaudīšos videospēlē! Mammai gan sākumā tas nepatika, jo viņa bija dzirdējusi, ka Amerikā cilvēki reizēm spēlē shooter spēles, bet pēc tam iet ielās un šauj uz citiem ar reāliem ieročiem. Taču es viņu nomierināju, ka man ar psihi viss ir kārtībā. Es spēlēju nevis tāpēc, ka gribu kādu nogalināt, bet vienkārši vēlos uzvarēt.”

Un ko vecāki saka par meitenes aizraušanos ar datorspēlēm, kas tagad jau kļuvusi par profesiju? “Vecāki man nekad nav teikuši – tev jādara tas vai tas. Viņi vienmēr zināja, ka man pašai ir galva uz pleciem. Man bija dota diezgan liela brīvība. Kad es sāku nopietni nodarboties ar spēlēšanu, viņi sākumā pat nesaprata, kas tas vispār ir. Taču tagad jau redz, ka man labi veicas un viss ir kārtībā. Kad mammas draudzenes viņai sūdzas, ka bērni nav dabūjami nost no datora, tad es saku – pasaki viņām, ka tas nav nekas slikts, tā ir mūsu nākotne. Amerikā vecāki bērniem pat mēdz algot trenerus, kas māca bērnus spēlēt.”

Danas virtuālais arsenāls izraisa cieņu – lērums šaujamo, ieskaitot rozā un puķītēm rotātas pistoles. Arī virtuālais drēbju skapis ar drēbītēm, ko var uzcirst viņas spēļu pasaules tēls, ir iespaidīgs – kā jau meitenei pienākas. Danas virtuālais tēls ir veidots pēc īpaša pasūtījuma un rotāts ar viņas logo – šāds gods pienākas tikai nopietniem spēlētājiem. Starp citu, jauko logotipu – kiberzaķīti – izstrādājis latviešu mākslinieks Vladislavs Lakše, kurš pasaules mēroga ievērību izpelnījies, sadarbojoties ar NBA komandu Raptors.

Spēle kā darbs

Kibersportistes dienas režīms ir šāds: “No rīta pamostos un mazliet mēģinu nodarboties ar sportu, jo dienā tomēr sanāk daudz sēdēt pie datora, un tas nav veselīgi. Tāpēc esmu sākusi no rītiem skriet. Pēc tam sēžos pie datora, atbildu uz vēstulēm un parunājos ar sponsoriem. Pēc tam ķeros pie spēlēšanas – dienā spēlēju septiņas, astoņas, reizēm pat deviņas stundas. Un tad jau ir klāt vakars. Vēl jāņem vērā laika zonu atšķirības – to dēļ man reizēm nākas strādāt 24 stundu režīmā. Taču par to es īpaši nepārdzīvoju un varu piemēroties. Ja vajag, strādāju arī svētdienā.”

Jārēķinās, ka visa diena paiet kameras priekšā, kas, atzīst Dana, ir diezgan nogurdinoši: “Sākumā ļoti noguru morāli – jau pēc četrām stundām jutos pārgurusi. Taču ar laiku nāk pieredze, un kļūst vieglāk. Taču dažreiz gadās tā, ka attopos –gribētos, teiksim, pakasīt degunu, bet apķeries, ka uz tevi taču skatās cilvēki! Es gan atšķirībā no daudzām citām meitenēm tā īpaši kameras priekšā nepucējos, man patīk dabiskais izskats.”

Ja reiz tas ir darbs, tad par to pienākas arī atalgojums. Danas gadījumā peļņu veido ienākumi no reklāmas līgumiem ar datoru aprīkojuma kompāniju Logitech un spēlētājiem domāto enerģijas dzērienu G Fuel ražotājiem. Palaikam interesi par sponsorēšanu izrāda arī datorspēļu ražotāji, kuri ir ieinteresēti, lai populāri spēlētāji publiski uzspēlētu tieši viņu ražojumus. Plus vēl mazāku sponsoru finansiāls atbalsts, kuri vēlas sevi parādīt Danas strīmā, kā arī spēļu fanu komūnas atbalsts.

Izklausās pēc sapņu darba, vai ne? Šauj caurām dienām virtuālus ienaidniekus, un tev par to vēl maksā. Taču patiesībā tikai ļoti niecīga spēlētāju daļa ar savu vaļasprieku spēj kaut ko nopelnīt – Dana pat saka, ka tas labākajā gadījumā ir tikai 0,1 procents.

Turklāt jārēķinās, ka šis darbs prasa investīcijas. Uzskatāmi to var redzēt, kaut vai uzmetot aci Danas darba vietas aprīkojumam. Divi jaudīgi datori – viens spēlēšanai, otrs strīmošanai un čatam ar faniem. Mazliet iesāņus uzstādīta statīvā iestiprinātā kamera – nevis miniatūra vebkamera, bet nopietna foto un videokamera –, kas faniem ļauj redzēt, kā Dana sēž pie datora un spēlē. Divas tastatūras, divas peles, arī skaņu pults. Priekšā mikrofons, uz galvas austiņas.

“Man mājās ir trīs interneta pieslēgumi: katram datoram savs un viens rezervei. Varētu jau mēģināt visu salikt uz viena pieslēguma, taču tad īsti vairs nebūtu garantijas, vai strīms būs kvalitatīvs. Ja cilvēki uz tevi skatās onlainā, tad tomēr visam jābūt līmenī. Sākumā man bija tikai viens dators un viena tastatūra, taču laika gaitā investēju papildu iekārtās. Tāpat jau datoriem palaikam jātaisa arī upgrade – pēdējo taisīju pirms gada, tas ir ļoti sen,” sava darba tehnisko pusi izskaidro Dana. Pēdējā laikā viņa aicina talkā arī palīgus, lai filmētu sižetus YouTube, šīs platformas vajadzībām tapušas arī dažas spēlētājiem domātas dziesmiņas.

Olimpiskais kibersports?

Tāpat kā lielajā sportā, arī kibersportā spēlētājus apdraud profesionālas kaites. Tik smagu traumu kā lauztas kājas vai smadzeņu satricinājums, protams, nav, taču ar sabeigtu redzi un deformētu muguru gan nākas rēķināties – stundām ilga sēdēšana pie datora un vēršanās monitorā ar laiku var likt sevi manīt. To Dana gluži labi apzinās. Tāpēc viņa ir sākusi brīvos brīžos skriet, izmanto monitorus, kas atstāj mazāku iespaidu uz acīm, arī īpašas brilles. Sākumā meitene sēdēja uz parasta krēsla, tagad jau ir tikusi pie īpaša, spēlētājiem domāta sēdekļa, kas ir daudz ērtāks. “Drīz man atsūtīs vēl modernāku krēslu, kurā izmantotas pašas jaunākas tehnoloģijas, tas būs vēl ērtāks. Ja spēlējot sāku izjust diskomfortu, tad apstājos un padaru kaut ko citu. Var jau pie datora sēdēt tikai vienu stundu dienā, bet tad tas ietekmēs manus ienākumus. Un pašai jau gribas vairāk.” Kas zina – varbūt ar laiku nāksies padomāt arī par masiera pakalpojumu izmantošanu...

Vai neapnīk caurām dienām sēdēt pie datora? “Es tomēr neesmu robots un mēdzu nogurt, reizēm arī apnīk spēlēt. Taču tad aizdomājos un saprotu – bet kas gan varētu būt labāks par šo darbu? Te es pati varu plānot savu darbadienu, mani gaida aizraujoši ceļojumi, un es daru interesantu darbu. Kaut ko vēl labāku es diez vai atradīšu – tāpēc grūtos brīžos saņemos un turpinu.”

Ņemot vērā to, cik strauji pieaug kibersporta popularitāte, jautājums par to, vai kādudien tas nebūs pārstāvēts arī olimpiskajās spēlēs, vairs neizklausās nemaz tik muļķīgs. Dana uz to atbild pavisam nopietni: “Viennozīmīgi būs. Man par to nav ne mazāko šaubu. Spēļu industrija aug tik strauji, ka to vairs nevar ignorēt. Ir pat grūti iedomāties, kā tas viss izskatīsies pēc gadiem desmit.”

Iedomas un utopija? Nesakiet vis. Statistika ir pārāk iespaidīga, lai to ignorētu. Pasaulē ar spēlēm aizraujas 2,5 miljardi cilvēku, un pērn viņi šim mērķim ir iztērējuši 152 miljardus dolāru. Tiek lēsts, ka 2023. gadā šie tēriņi sasniegs 200 miljardus – un šādu skaitļu iespaidā barjeras starp reālo un e-sportu var pamazām izzust.