Atgriešanās pēc 25 gadiem: Latvijas volejbola ceļš pretī elitei
Latvijas vīriešu volejbola izlase otro reizi vēsturē piedalīsies Eiropas čempionāta finālturnīrā, kur iepriekšējo reizi spēlēja tālajā 1995. gadā.
Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados volejbols Latvijā bija visaugstākajā līmenī: Rīgas "Radiotehniķis" pulcēja pilnu Sporta pili un 1984. gadā izcīnīja PSRS čempionu titulu, bet gadu iepriekš Latvijas izlase uzvarēja Vissavienības tautu spartakiādē. Faktiski mums bija viena no labākajām komandām Eiropā, ko tā brīža politiskās situācijas dēļ nevarējām apliecināt laukumā. Kaut kas no tā slavenā "Radiotehniķa" mantojuma palika pāri jau neatkarīgās Latvijas volejbolam – pirmajā oficiālajā valstsvienības spēlē 1992. gada rudenī Minskā laukumā devās tikai šīs komandas spēlētāji. Līdz pat deviņdesmito gadu otrajai pusei Eiropas laukumos plosījās "Ventspils naftas" atbalstītā "Vildoga", savā veiksmīgākajā sezonā paliekot tikai divu uzvarētu setu attālumā no Eiropas čempionu līgas četru labāko komandu finālturnīrā. Uz tās komandas bāzes veidotā Latvijas izlase tad arī iekļuva 1995. gada Eiropas čempionāta finālturnīrā, pa ceļam uz to apspēlējot Portugāli, Horvātiju un Somiju.
Bez naudas un rezultāta
Klubu līmenī mūsu vadošā komanda bija finansiāli aprūpēta, taču pēc "Bankas Baltija" pajukšanas un sekojušās krīzes federācija bija plika kā baznīcas žurka. Valstsvienības treneris Valdis Larionovs treniņu laikā meklēja kādu, kas aizdos naudu biļetēm uz Eiropas čempionātu Atēnās. Nopietna gatavošanās izpalika – nebija ne treniņnometnes, ne pienācīgu pārbaudes spēļu, pat vienādas krāsas kedu ne. Lai ievērotu noteikumus, dažiem spēlētājiem tās nācās aptīt ar baltu leikoplastu. Likumsakarīgi, ka nekas prātīgs neiznāca arī laukumā – pieci zaudējumi pret Nīderlandi, Dienvidslāviju, Grieķiju, Vāciju un Ukrainu, vienīgajā setā uzvarot pret vāciešiem. Varbūt būtu citādāk, ja izdotos aizķerties pirmajā spēlē pret grieķiem (14:16, 13:15, 7:15 – toreiz vēl spēlēja pēc vecajiem noteikumiem, ar serves maiņām), tomēr pārāk ierobežots bija spēlētāju loks, turklāt potīti savainoja toreiz joprojām viens no labākajiem bloķētājiem pasaulē Raimonds Vilde.
Garie tumsas gadi
Kad gaismu izslēdza bankrotējusī "Vildoga" komanda, tumsa iestājās visā Latvijas klasiskā volejbola saimniecībā. Vēl nesen līdzjutēju mīlētā sporta veida galveno komandu skatīties nāca tikai daži simti entuziastu. Trūka panākumu, un klasiskais volejbols nonāca pamatīgā pludmales volejbola ēnā. No 1999. līdz pat 2017. gadam Latvijas izlasi ar vairākiem pārtraukumiem vadīja Raimonds Vilde, ik pa brīdim mums bija pa kādam talantam, taču rezultātu ziņā bez lielām izredzēm mīņājāmies uz vietas. Pa cerību stariņam iedegās 2013. un 2016. gadā, kad Latvijas izlase aizkļuva līdz Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīra izšķirošajai kārtai. Pirmajā reizē pret Turciju sākām ar 0:3 Samsunā, savā laukumā līdz griestiem pārpildītā Zemgales olimpiskajā centrā Jelgavā izdevās uzvarēt 3:2, taču tā sauktais zelta sets bija kā auksta duša – 10:15. Trīs gadus vēlāk piekāpāmies igauņiem ar 2:3 un 0:3 – ziemeļu kaimiņi jau sen bija platiem soļiem aizgājuši garām. Lai pamostos, bija nepieciešams kāds satricinājums. Astoņi valstsvienības spēlētāji – Romāns Saušs, Hermans Egleskalns, Deniss Petrovs, Reinis Pekmans, Aleksandrs Kudrjašovs, Ruslans Sorokins un Edvarts Buivids – iesniedza rakstisku paziņojumu, ka Vildes vadībā vairs nespēlēs. Citi spēlētāji atklātā vēstulē kritizēja Volejbola federācijas darbību. Pārmaiņas bija neizbēgamas, trenera atrunās par spēlētāju pieredzes trūkumu neviens vairs neklausījās, un Latvijas izlasē tika atšķirta jauna lappuse.
Atrada starp trim kandidātiem
2017. gada vasarā uz Latvijas volejbola federācijas galda bija trīs kandidātu dosjē – igauņi Āvo Kēls un Urmass Tali (tobrīd Rakveres komandas treneris), kā arī pašmāju speciālists Guntis Atars, kurš arī tagad ir izlases treneru kolektīvā. Uz iepriekšējo nesaskaņu fona tas nebija viegls laiks, lai pieņemtu izsvērtus lēmumus. “Kandidātu starp latviešu treneriem nebija daudz. Runāja par Uģi Krastiņu, taču viņš jau bija aizņemts. Vairāk sliecāmies par labu tuvo kaimiņu speciālistiem, kuri labi pārzina mūsu volejbola specifiku. Ar Kēlu pirmo reizi tikos Pērnavā, un tās bija vieglas sarunas. Pārliecināja Kēla argumentācija, varēja just, ka trenerim ir liela vēlme apmierināt savas ambīcijas,” notikumus atceras tā laika Latvijas Volejbola federācijas ģenerālsekretārs Ainārs Dakša.
Kēls desmit gadu garumā bija vadījis Igaunijas izlasi, 2009. gadā to pirmo reizi aizveda uz Eiropas čempionātu un divus gadus vēlāk to paveica vēlreiz. Trešo reizi neizdevās, kopš tā laika Igaunijas izlasi vada ārzemju speciālisti, bet Kēlam, visticamāk, lēmums atteikties no viņa pakalpojumiem iekšā gruzd joprojām. Tāpēc saprotamas ir trenera ambīcijas sevi pierādīt ar kaimiņvalsts izlasi. Uzvara pār Igauniju viņam varētu būt kā saldais ēdiens. Ja tās sakrīt ar izsalkušiem spēlētājiem, kuri “novākuši” iepriekšējo treneri – diezgan veiksmīgs salikums jaunu virsotņu sasniegšanai.
Pirmie sadegušie pīrāgi
Kēla laiki sākās ar septiņām uzvarām astoņās Eiropas sudraba līgas spēlēs, taču turpinājums bija grubuļains. 2019. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrs tika sākts ar 0:3 zaudējumu Izraēlā, divos principiālajos mačos pret Igauniju uzvara tikai vienā setā – 1:3, 0:3. Uz finālturnīru aizbrauca igauņi, Kēla izvirzītie mērķi nebija sasniegti, tomēr federācija jau jaunā sastāvā deva vēl vienu iespēju.
Covid-19 pandēmijas ēnā bija daudz neskaidrību par kvalifikācijas turnīra norisi. D kvalifikācijas grupas komandas ielēca pirmajā vagonā un vienojās savu turnīru septembra sākumā izspēlēt Kiprā, kamēr pārējie finālturnīra turnīra dalībnieki vēl nav zināmi.
Kā favorīte brauca Spānija. Mēs ar cerībām, ka varbūt iekodīsim spāņiem un atstāsim aiz muguras Kipru un Moldovu. Iespēju nokļūt Eiropas čempionātā saglabātu arī otrās vietas ieguvēji. Nikozijā viss sagriezās neticamā virpulī – latvieši patiešām divreiz zaudēja spāņiem (abas reizes 1:3), pa divām reizēm uzvarēja mājiniekus un moldāvus, taču Spānija pa reizei pamanījās zaudēt abiem pastarīšiem. Latvija un Spānija turnīru pabeidza ar četrām uzvarām un diviem zaudējumiem, mūsējiem labāka izrādījās setu attiecība, un tāpēc pienācās pirmā vieta.
Eiropas čempionātu uzņems uzreiz četras valstis – Igaunija, Somija, Polija un Čehija. Latvijas volejbolam tas būs ne tikai ceturtdaļgadsimtu gaidīts turnīrs, bet arī unikāla iespēja atgūt vairākās desmitgadēs zaudētās pozīcijas pašmāju sporta hierarhijā.
