Arī ārpus Rīgas uzplaukst vareni un moderni sporta kompleksi

Sniegs, slēpes un lieli plāni

Madonas pievārtē esošajā "Smeceres sila" sporta kompleksā darbojas slēpošanas trase, kurā "Deviņvīru" apciemojuma dienā decembra pašā sākumā pirmo reizi bija uzsnidzis sniegs. Pandēmijas dēļ noteikto ierobežojumu dēļ sporta bāze ar pilnu jaudu gan īsti darboties nevar, taču, tā kā te visas aktivitātes notiek svaigā gaisā, nav arī īpaši jāuztraucas par distancēšanos – ņem slēpes un dodies trasē! Bariņš īpaši pēc sniega nocietušos madoniešu tā arī darīja – lielākie izmēģināja slēpošanas trasi, mazākie slidinājās no kalniņiem, kas atrodas blakus kompleksa administrācijas ēkai.

Taču publiski pieejamā slēpošanas trase ir tikai pavisam neliela daļa no "Smeceres sila" piedāvātajām iespējām. Madonas novada domes priekšsēdētāja Agra Lungeviča klāstītie "Smeceres sila" sporta kompleksa attīstības plāni brīžam atsauc atmiņā Ostapa Bendera vīzijas par Vasjuku sādžas grandiozo izaugsmi. Taču atšķirībā no lielā kombinatora fantāzijām "Smeceres sila" gadījumā šie plāni ir pavisam reāli, un, paskatoties uz to, kas jau ir izdarīts, jānotic, ka var sasniegt arī vēl daudz vairāk.

“Mūsu novada veiksmes stāsts ir lielu sporta pasākumu organizēšana, ko esam darījuši vairākus gadus pēc kārtas. Galvenais ir uzdrošināties to darīt. Pirmais bija Skandināvijas kauss distanču slēpošanā – uzņēmāmies to rīkot, un viss izdevās. Nākamais bija Pasaules kauss ziemas orientēšanās sportā uz slēpēm – arī izdevās, nu jau esam to rīkojuši vairākkārt. Tad bija Eiropas meža darbinieku biatlona čempionāts, uz kuru sabrauca 600 cilvēku. Pēc tam Pasaules kauss rollerslēpošanā, tad pasaules čempionāts rollerslēpošanā. Pēdējais plāns bija 2021. gada februārī rīkot Eiropas čempionātu biatlonā junioriem – visa infrastruktūra mums ir, taču pandēmijas dēļ diemžēl sacensības ir atceltas,” stāsta Lungevičs.

Tālākas nākotnes plāni ir vēl iespaidīgāki un sniedzas pat līdz augsta līmeņa biatlona sacensību rīkošanai: “Administrācijas ēka mums ir, trase arī ir, šautuvei nesen sagādājām elektroniskos mērķus. Blakus šautuvei jau esam uzprojektējuši sacensību centru lielajiem mačiem, kas ikdienā varētu kalpot kā veselības un sporta zinātnes centrs, arī slēpju smērētava. Kad mēs uzcelsim šo ēku, tad reāli varēsim pretendēt uz Pasaules kausu slēpošanā un biatlonā. Saprotu, ka tas var izklausīties nereāli, taču, zinot, kas notiek citur pasaulē, mums ir visas iespējas. Mums jau bija pavisam reāli dabūt Pasaules kausu slēpošanā junioriem – diemžēl Covid dēļ to visu atcēla. Kad bijām Novi Mesto trasē Čehijā uz Pasaules kausu biatlonā, tad sapratām, ka arī mēs varētu to pavilkt. Un tas jau būtu pavisam cits līmenis. Divas trešdaļas ceļa uz to mēs jau esam nogājuši, un es zinu, ka organizatoriski mēs noteikti varam to paveikt. Atlicis vēl tikt galā ar tehniskām lietām – ar jau pieminēto sacensību centra ēku.” Ja salīdzina ar netālajā Igaunijā esošo Otepē slēpošanas centru, kur jau ir notikuši pasaules mēroga mači, tad tajā infrastruktūra ir plašāka, taču trašu kvalitātes un apgaismojuma ziņā Madona neatpaliek. Ja "Smeceres silā" uzbūvētu lielo sacensību centru, tad abi kompleksi būtu diezgan līdzvērtīgi.

"Smeceres sila" pluss ir tas, ka šeit ir atrisināta sportistu izmitināšanas problēma. Kompleksa teritorijā ir vairāki izīrējami namiņi, netālu atrodas viesnīca, bet tuvākajā apkaimē privātie investori būvē vēl dažas viesu mājas. “Lielās izlases, piemēram, Krievija un Baltkrievija, treniņiem bieži vien izvēlas Madonu, taču, ja dzīvošana būtu tuvāk trasei, viņi pie mums brauktu vēl biežāk. Nometņu rīkošana izlasēm ir ienesīgs pasākums, taču nepieciešams piedāvāt pilnu komplektu: trasi, ēdināšanu, izmitināšanu, trenažieru zāli. Tas viss mums ir, vēl tikai noderētu peldbaseins, taču šajā jomā jau esam sākuši privātās partnerības projektu – proti, investors būvē, pašvaldība uzņemas daļu izdevumu, taču pēc tam var sūtīt bērnus no skolām uz peldēšanas nodarbībām,” stāsta Lungevičs.

Plāni par lielajām biatlona un slēpošanas sacensībām izklausās jauki, taču tajos ir viens lielais nezināmais – klimata kaprīzes. Nav sniega – nav sacensību. Madoniešiem ir plāns B arī šādām situācijām: “Protams, par klimata pārmaiņām ir mazliet bail, tāpēc mēs strādājam ar deponēto sniegu – patiesībā sniega deponēšanas sistēma ir obligāts priekšnosacījums, ja gribi pretendēt uz nopietniem mačiem. No mīnus 5 grādiem var darbināt sniega lielgabalus, kas mums ir, un bērt sniegu ne tikai trasē, bet arī deponēšanas noliktavā. Aiz šautuves mums ir izveidota tāda kā ieleja, kuru mēs plānojam izmantot šim mērķim. Ir īpaša tehnoloģija, kā ar skaidu palīdzību sniegu tur var saglabāt visu vasaru un pēc tam ziemā vest uz trasi, lai būtu pirmie, kas var piedāvāt sniegu. Šāds risinājums ļauj garantēt zināmu drošību.”

No visa iepriekš teiktā var rasties iespaids, ka "Smeceres sils" orientējas tikai uz lielajiem ziemas mačiem, taču tā tas nepavisam nav. Vasarā Madonā notiek rollerslēpošanas sacensības, tiek domāts par Latvijas čempionātu pludmales volejbolā, siltajos mēnešos bez darba nestāv arī kompleksā esošā motokrosa trase. Padomāts ir par bērnu sportiskajām aktivitātēm – lai skolēniem varētu rīkot slēpošanas nodarbības, pašvaldība ir sagādājusi slēpju komplektus, kas glabājas "Smeceres silā". Skolām atliek tikai bērnus ar autobusu atvest uz trasi, kur viņi saņem slēpes un var doties sportot.

Rēzeknes lepnums

Rēzeknē pēdējos gados īstenoti veiksmīgi būvniecības projekti – koncertzāle "Gors" ir viena no mājīgākajām visā Latvijā, bet bērnu un jauniešu interešu centrs "Zeimuļs" ir futūristiskas arhitektūras paraugs. Tagad šīm celtnēm pievienojusies vēl viena – Rēzeknes olimpiskais centrs. Pilsētas mērogam iespaidīgs sporta komplekss, ko droši var saukt par vienu no modernākajiem Latvijā.

Centra atklāšana notika šā gada 19. septembrī, un jau pāris dienas vēlāk tajā sākās sporta skolu treniņi, ko gan pēc Covid apkarošanai noteikto ierobežojumu spēkā stāšanās nācās aizstāt ar individuālajiem treniņiem. Tāpēc pagaidām ar pilnu jaudu komplekss tā arī nav sācis strādāt, un jāsamierinās, ka plašajās telpās apgrozās uz pirkstiem skaitāmi cilvēki.

Centra multifunkcionālajā hallē ir 680 skatītāju vietu. Zāli iespējams sadalīt divās daļās, lai paralēli varētu notikt treniņi divos sporta veidos. Varianti ir dažādi: vienā un tajā pašā zālē var spēlēt gan volejbolu, gan tenisu, gan rokasbumbu. Blakus ir hokeja halle ar 529 skatītāju vietām. Ir arī trenažieru zāle, kurā iekārtas ražotas pēc speciāla pasūtījuma un tās rotā olimpiskā centra logotips. Blakus atrodas arī augstā līmenī aprīkota aerobikas zāle.

“Infrastruktūra veidota tā, lai mēs varētu uzņemt dažādu sporta veidu izlases. Tepat blakus ir viesnīca ar 29 numuriņiem. Ir āra baseins, ko apsildām ar siltumu no ledus halles. Izmēģinājām to oktobrī, taču cilvēki sākumā īsti nesaprata – kā var iet peldēties aukstā laikā?! Taču gan jau nākamgad apmeklētāju būs vairāk. Blakus baseinam ir arī sauna, džakuzi – tātad viss piemērots gan atpūtai, gan profesionāliem sportistiem,” stāsta Rēzeknes olimpiskā centra valdes locekle Jekaterina Meirāne.

Te visas sporta būves ir koncentrētas vienuviet, jo blakus slēgtajām hallēm atrodas ne tikai baseins, bet arī futbola laukums. “Iecere bija izveidot tādu sporta bāzi, ko izmantot varētu ne tikai vietējie iedzīvotāji un tūristi, bet arī profesionālie sportisti. Tāda risinājuma, kāds ir Rēzeknē – zem viena jumta multifunkcionālā halle, ledus halle un turpat blakus futbola laukums, baseins un viesnīca, nekur citur Latvijā nav. Pilns serviss! Izstrādes stadijā ir arī projekts vieglatlētikas manēžas būvei aiz futbola laukuma,” saka Meirāne.

Kaut gan Covid dēļ no daudziem ieplānotajiem pasākumiem nācies atteikties, pavisam dzīve Rēzeknes olimpiskajā centrā nav apstājusies. Notiek gan individuālie treniņi, gan daži lielāki pasākumi, piemēram, decembra otrajā pusē plānotas Baltijas hokeja līgas fināla spēles – tiesa, bez skatītājiem. Oktobra beigās norisinājās pirmā lielā hokeja spēle – "Dinaburg" pret "Liepāju".

“Plānots bija jau novembrī labi pastrādāt hokeja hallē: vajadzēja būt Latvijas un Norvēģijas U-18 izlašu spēlei, bērnu turnīriem. Diemžēl Covid visu izjauca. Taču visu, ko patlaban ļauj likums darīt, mēs darām. Citu variantu jau nav.” Normāla situācijā hokeja hallē trenētos un spēlētu astoņi amatieru klubi, taču pagaidām šis plāns jāatliek. Starp citu, nākotnē Rēzeknei ir visas iespējas kļūt par Latvijas daiļslidošanas centru – hokejā tur trenējas 65 bērni, taču daiļslidošanā – 105, turklāt ne tikai meitenes, bet arī puiši. Te liels nopelns ir pašvaldībai, kas vietējo skolu audzēkņiem nodrošina bezmaksas nodarbības peldēšanā un slidošanā – sporta nodarbību laikā 2. un 3. klasēm.

Desmit dienas

Jaunajai Jēkabpils sporta hallei pandēmija nodarījusi pāri vissāpīgāk – knapi šis centrs oktobrī paspēja atvērties, kā nedēļu vēlāk sekoja pulcēšanās ierobežojumi, un par lieliem pasākumiem varēja aizmirst. Halle normālā režīmā nostrādāja tikai desmit dienas, kad nācās pārslēgties uz krīzes apstākļiem.

“Gatavojāmies jau mēs ļoti un centāmies, taču normāli nostrādājām nepilnas divas nedēļas. Jāatzīst, ka tāda dīvaina sajūta ir...” nopūšas Jēkabpils sporta un atpūtas kompleksa vadītājs Jānis Koļesinskis.

Par dīvaino sajūtu viņam taisnība – diezgan spocīgi izskatās pilnīgi tukšās basketbola un volejbola zāles, kas ir Jēkabpils halles lielākais lepnums. Par skatītāju tribīnēm pat negribas runāt – arī tās, protams, ir tukšas. Ikdienas tribīnes ietilpība ir 100 vietu, bet izbīdāmajās var satilpināt pat 1000 skatītāju. Pa kādai profesionālo komandu spēlei gan jaunajā hallē notiek, jo pilsētai ir savs basketbola un volejbola klubs, taču skatītājiem klātienē to mačus vērot pagaidām ir liegts.

“Atšķirībā no Rēzeknes, kur uz viena parketa ir uzzīmēti 13 laukumi, mēs gājām citu ceļu un iekārtojām tikai basketbola un volejbola laukumus. Futbola un rokasbumbas spēles mums notiek citur, arī teniss. Te tomēr paredzētas augstākā līmeņa spēles basketbolā un volejbolā, un tad sportistiem nav ērti, ja uz grīdas sazīmēti vēl citi laukumi,” skaidro Koļesinskis. Hallē ir arī ledus laukums ar 300 skatītāju vietām, uz ledus sazīmēti arī kērlinga laukumi.

Vēl kāda interesanta Jēkabpils halles detaļa – lielo zāļu apgaismojums tiek regulēts nevis ar slēdžiem vai centrālo vadības pulti, bet gan ar viedtālruņa vai planšetes palīdzību. Ar vienu pirksta kustību iespējams izvēlēties mazliet tumšāko uzkopšanas režīmu vai spilgtāko spēles režīmu. Gaiteņos un mazākajās telpās ierīkoti automātiskie slēdži, kas gaismu iededz brīdī, kad kāds nāk, un pēc tam automātiski izslēdz. Energoefektivitāte ir acīmredzama. 21. gadsimts visā krāšņumā.