Pavisam citādāka nekā uz slēpēm: šarmantā Patrīcija Eiduka atklāj savu sievišķību un sporta aizkulises
Vecāku un sešu brāļu lolota, savos divdesmit gados Patrīcija Eiduka kā distanču slēpotāja ir sasniegusi Latvijā vēl nebijušus griestus – tikusi pie augstiem rezultātiem Pasaules kausa posmos, labākā FIS punktu vērtējuma, plus vēl pirms diviem gadiem debitējusi olimpiskajās spēlēs Phjončhanā. Tagad, jau nobriedušāka un pārliecinātāka, viņa sniega trasēs sasniedz jaunus personīgos rekordus un ļoti gaida savas otrās olimpiskās spēles.
Ceļi, kurus izvēlamies
Zinu vairākas ģimenes dinastijas, kuras profesionāli spēlē hokeju, basketbolu vai futbolu vairākās paaudzēs. Zinu pat vienu ģimeni no Salaspils, kuri jau trešajā paaudzē spēlē frisbiju. Taču distanču slēpošanas dinastija Latvijā –tas ir kas jauns...
Nu, tā mums tāda ģimenes lieta.
Visu iesāka tētis Ingus?
Tētim ļoti patika distanču slēpošana. Viņš gan slēpoja tādā amatiera līmenī, bet tad piedzima pirmie brāļi, viņus uz slēpēm lika jau pirmsskolas vecumā.
Cik brāļu tev ir?
Seši. Kaspars, Valts, Krists, Nils, Ralfs, tad pa vidu es, un Edijs.
Tātad pavisam pastarīte neesi...
Tā sanāk. Vecākie brāļi to lietu aizsāka, un pārējiem jau nekādas lielās izvēles nebija.
Vēl maza atkāpe. Jūs – Eiduki, esat tikai trešā ģimene Latvijā, no kuras brālis (Valts – Turīnā 2006. gadā) un māsa ir startējuši olimpiskajās spēlēs. Tādi ir vēl Aparjodi kamaniņās un Kalmikovi peldēšanā. Kā divi olimpieši vienā ģimenē sadzīvo?
Mums pašiem jau nekas nemainās. Domāju, ka vecākiem tas ir liels gandarījums un lepnums, ka divi viņu bērni ir bijuši olimpiskajās spēlēs.
Varbūt Koknesē būs Eiduku iela?
Vispār es dzīvoju Vecbebros, kādus desmit kilometrus no Kokneses.
Un Vecbebros ielu nav?
Nav gan.
Bez distanču slēpošanas Eidukiem nekas cits neeksistē?
Kāpēc tad tā? Brāļiem bija biatlons, man arī. Mēs vispār ļoti daudz sportojam – peldam, skrienam.
Krosus?
Jā, pārsvarā krosi, bet arī stadionu mēs neaizmirstam.
Kokneses stadionā?
Nē, mums Vecbebros ir pilnīgi jauns stadions.
Forši – ielu nav, bet stadions ir! Īstais, ar 400 metru apli?
Jā, jā ar modernu, sarkanīgu skrejceļa pārklājumu. Mēs ļoti priecīgi – tas mums ir uztaisīts.
Atgriežamies pie mūsu bargajām un kupli sniegotajām ziemām – pēdējā tāda laikam bija pirms kādiem astoņiem gadiem. Kur tu te vispār vari trenēties?
Bet es jau neesmu ziemās mājās – visi svarīgie mači notiek ārpus Latvijas. Nu jau gadus trīs es pa ziemu vispār neesmu mājās.
Par komandu un inventāru
Tavs augums ir 1,60 metri. Kāds ir slēpju garums?
Klasikai man slēpes ir 1,90 metrus garas, slīdsolim – no 1,70 līdz 1,75 metriem.
Ar kādas firmas slēpēm slēpo?
Ar "Fischer". Viņi ir mani atbalstītāji. Tāpat arī stiprinājumi un zābaki.
Cik pāru slēpju tev vispār ir?
Pāru ir daudz. Uz mačiem brīvajā stilā (slīdsolī) kādi desmit pāri, klasikā – kādi septiņi. Taču uz kopējā fonā tas nav nemaz tik daudz.
Cik tad, piemēram, ir norvēģietei Juhaugai, daudzkārtējai pasaules čempionei?
Viņai ir kādi 150 pāri klasikai un tikpat daudz – brīvajā stilā.
Kā to vispār var pārvietot no vieniem mačiem uz nākamajiem?
Viņi brauc ar īpaši tūningotiem furgoniem – iedomājieties lielo fūri, kurai papildus sektori atveras uz sāniem, aizmuguri un ir vēl otrais stāvs.
Un cik pāru slēpju, ņemot vērā visus sniega parametrus, gaisa temperatūru un mitrumu, tev gatavo uz mačiem – visus desmit?
Nē, nē, konkrētiem laika apstākļiem – trīs četrus pārus.
Un Juhauga tad jau četrdesmit!
Noteikti nē! Maksimums – kādus desmit pārus.
Jūs slēpojat ar profesionālajiem modeļiem. Cik tāds slēpju pāris vidēji varētu maksāt?
Kādi 600 eiro.
Tagad paskaitīsim, kas par to maksā. Viens naudas avots ir Latvijas Olimpiskā vienība, kur tu esi B sastāvā. Tad būvuzņēmums "Merks", Kokneses dome. Tev vēl ir atbalstītāji?
Ir D vitamīnu ražotāji, "Ievas siers"...
O, tā ir forša manta – man īpaši ar amoliņu garšo.
Jā, mans mīļākais Ievas siers ir ar kaltētu tomātu – to īstenībā Vecbebros ražo. Tad vēl ir "Virši – A", sporta veikals "My Sport". "Scandi Motors" mani nodrošina ar mašīnu.
Tev pirms mačiem līdzīgi kā F-1 pilotam sevi ir jāaplipina ar labvēļu logotipiem?
Ir tādi, kuri neprasa to darīt, bet ir arī obligātie un daži tādi, ko vienkārši fiziski nevar uzlikt. Pasaules kausā jau ir ļoti strikti sponsoru reglamenti – ir ierobežots reklāmu skaits, stingri noteikts arī reklāmas laukums un vietas, uz kurām tās var atrasties.
.Un ir čaļi, kuri var atskriet ar metra mēru, lai pārbaudītu?
Jā, mierīgi. Man pie cepurītes ir "Merks" logo ar obligāto Latvijas karodziņu.
Cik liela ir tava komanda?
Bez trim treneriem (viens no tiem ir Patrīcijas tētis Ingus – Red.) mums ir pieci slēpju smērētāji – trīs igauņi un divi poļi. Un vēl divi ārsti – universālais un fizioterapeits.
Tas viss tev vienai?
Nē, nē, mēs komandā esam četras, vēl ar mani uz Pasaules kausa posmiem startēt brauc arī trīs poļu meitenes.
Kādā valodā noris komunikācija ar poļu komandas biedrenēm? Angliski?
Pārsvarā jā. Bet es jau esmu ļoti piešāvusies poļu valodai – nerunāju, bet praktiski visu saprotu. Te varbūt man nedaudz palīdz krievu valoda. Pašām polietēm varbūt nav "perfect english", bet problēmu sazināties nav.
Par zvaigznēm uz sniega
Un kāda ir jūsu komunikācija ar galvenajām slēpošanas tūres zvaigznēm – Jūhaugu, Kalli, Vengu, Nīlsoni?
Viņas jau pašas savā starpā knapi sveicinās. Man ir normālas paziņas Vācijas komandā, tāpat austrietes. Ir vēl meitenes, kuras satiekot tu vari pateikt čau! Un nedaudz papļāpāt, piemēram, ar čehieti Katrīnu Janatovu. Bet norvēģietes, somietes un zviedrietes – tur nekāda runāšana nesanāk.
Varbūt viņas visas ļoti koncentrējas gaidāmajam startam?
Es tomēr domāju, ka tā ir vairāk augstprātība, lepnība. Viņas jūtas pārākas. Kaut gan ir bijuši arī izņēmumi. Piemēram, mēs aizbraucam uz pasaules čempionātu Zēfeldē, kur satieku Klēbo un uzprasu, vai var kopā nobildēties, bet viņš laipni atbild – jā, protams!
Super, tev ir selfijs ar Johannesu Klēbo!
Jā, bet, lai ietu un regulāri mēģinātu ar viņu čomoties, – nekas tur nebūs.
Vasara. Vai Bonifācija brīvdienas?
Cik saprotu, arī vasarā tev slaistīšanās un pludmales kokteiļi izpaliek?
Vasarā ir vislielākās slodzes – tas ir galvenais fiziskās bāzes darbs. Tad tu sevi nodzen līdz maksimumam, jau līdz pašai pārtrenēšanās robežai. Tad seko atjaunošanās un pakāpeniska gatavošanās jaunajai sezonai. Ziemā man arī ir starpsacensību treniņi, bet tad intensitāte ir daudz rāmāka.
Savā ziņā, jums, zieminiekiem, paveicās ar šo plānprātīgo gadu. Jūs varējāt pabeigt iepriekšējo sezonu un gandrīz normāli sākt jauno. Atšķirībā no vieglatlētiem un citiem sportistiem, kuri pārsvarā bija uz nezināšanas un aizliegumu pauzēm.
Man konkrēti bija tā, ka pavasarī nesanāca atslēpoties...
Atslēpoties – tas ir kā?
Varētu formulēt tā – pēc aktīvās sezonas tu ne tik intensīvā režīmā atslēpo kilometrus, lai sagatavotu ķermeni jaunajai sezonai. Tas ir treniņprocess, kurš ir diezgan svarīgs.
Cik kilometru dienā tā ir jāatslēpo?
Tu aizbrauc uz trijām vai divām nedēļām, un dienā tev ir jāatslēpo četras, piecas stundas.
Kādi trīsdesmit kilometri?
Nē, būs visi četrdesmit.
Normāls maratoniņš...
Jā, un tā katru dienu. Šogad tas izpalika, tāpēc trenējos mājās un komandai pievienojos vienīgi jūnijā, kaut gan vajadzēja maijā. Bet visas nometnes Austrijā un Polijas Tatros pagāja ideāli, kā pēc plāna – par to gan prieks.
Tehniskās nianses
Slēpotājiem laikam galvenais ir maksimāli attīstīt plecu un gurnu joslu?
Īstenībā ir jābūt vispusīgam. Pleci un gurni vien neko nenozīmē. Rokām ir jābūt ļoti spēcīgām, kājām ir ļoti liela slodze. Tāpat vēdera presei. Visvairāk tas parādās slīdsolī.
Kurš slēpošanas stils tev pašai ir tuvāks?
Slīdsolis – tā noteikti ir mana stiprā puse. Klasikā, šķiet, man šosezon arī jau iet labāk.
Tā ir vairāk tehniskā vai fiziskā sadaļa?
Noteikti tehniskā. Slīdsolis – tā ir vairāk fizika. Tas ir mans pamats – sāku mācīties slēpot tieši slīdsolī, kaut gan senāka ir klasika, un bērniem iesaka mācīties tieši ar to, jo tu nesagriez muguru un nevari muļķīgi traumēties.
Par disciplīnām. Sprinta trase dāmām ar atsevišķu startu ir apmēram 1,2–1,4 kilometri, bet vīriem nekad nesasniedz 2 kilometrus. Tad ir 10 kilometri ar atsevišķu startu, kam seko iedzīšana cita veida stilā, tad 15 kilometru skiatlons ar slēpju maiņu un 30 kilometru maratons ar kopēju startu. Pareizi visu nosaucu? Kur ir tavi labākie rezultāti?
Jā, pareizi. Šogad pagaidām man labākais rezultāts Pasaules kausā ir tieši iedzīšanā. Jo tā bija mana distance – slīdsolis. Kaut gan iedzīšana tāds neliels masu starta modelis sanāk, kas man īsti nepatīk. Tur ir stumdīšanās un ļoti liela cīņa, un man vēl īsti nesanāk; jākļūst agresīvākai un bezkaunīgākai, citādi no trases tevi vienkārši izēd.
Inventārs – nūjas, slēpes – lūst bieži?
Slēpes – reti, bet nūjas – gadās.
Nūjas ir tavā augumā?
Klasikā – 1,35, brīvajā stilā – 1,45 metri.
Kāpēc klasikā īsākas?
Tāpēc, ka klasikā ir vairāk jāstumjas un ar īsākām nūjām, pēc fizikas likumiem, tas ir vienkāršāk un pareizāk.
Kādas tev trases pašai labāk patīk – ar dinamisku reljefu vai līdzenākas?
Man noteikti patīk dinamiskās – kur iet augšā, lejā. Jo mums, vieglajām meitenēm, tostarp Juhaugai, ir problēmas ar taisnu, lēzenu nobraucienu. Smagākas meitenes, kā Ņeprjajeva, tev vienkārši ar inerci aizies garām. Juhauga jau ir tīrākā kapātāja ar nenormālu fiziku.
Olimpiāde un meiteņu lietas
Olimpiskajās spēlēs tu nonāci astoņpadsmit gadu vecumā. Emocijas atceries?
Man tieši lidmašīnā, ceļā uz Koreju, palika astoņpadsmit gadi. Slēpošanas trasē es satieku visas lielās slēpošanas zvaigznes, un tikai tad man pielec – ak, Dievs, kur es esmu nonākusi! Taču – tu saproti, ka kurš katrs te būt nevar. Par to bija liels prieks.
Tad jau par motivāciju tikt uz nākamajām spēlēm tev laikam pat var nejautāt.
Protams, ka motivācija ir ļoti liela – tās man nekad nav trūcis.
Kā tu pucē sevi pirms mačiem – zini taču, ka rādīs televīzija?
Distanču slēpošanā tas viss nav tik izteikts kā biatlonā. Nav mums meiteņu, kuras uz startu dodas kā Doroteja Vīrere – gluži kā uz modes skati. Īstenībā neviena īpaši neizceļas, vienīgi varbūt pēdējā laikā Terēze Juhauga vairāk pie izskata piedomā.
Krievietes mākslīgās skropstas klāt nelipina?
Nē, šīs ir pavisam citas krievietes – viņas nav nekādas diseņu cacas. Mums, slēpotājām, tas viss ir ļoti minimāli, lielākā koncentrācija ir uz pašu startu un uz distanci.
Sindija Bukša mums nesen teica, ka viņai nepatīkot kleitas. Kā tev ir ar izejamo kārtu?
Man ļoti patīk kleitas. Man patīk tās dienas, kad man nav treniņu, tās man ir svētku dienas, kad varu uzvilkt kādus svārkus, blūzi vai kleitu. Kad uzvelc to kleitu, tu tik ļoti svinīgi jūties. Tā ir superīga sajūta!
Šī intervija un daudz kas cits interesants par aizvadītā gada Latvijas sporta spīdekļiem lasāms žurnāla "9Vīri" īpašajā sporta pielikumā, kas tapis sadarbībā ar Latvijas Olimpisko komiteju. Žurnāls nopērkams preses tirdzniecības vietās visā Latvijā un šeit.
