Igaunis alkst sakaut igauņus: Āvo Kēls, kurš pacēla Latvijas volejbolu sen neredzētos augstumos

"Bija pagājuši četri gadi, kopš vairs netrenēju Igaunijas izlasi, bija vajadzīgi jauni izaicinājumi. Varbūt kāds neticēs, bet man nebija svarīgs kontrakta lielums un tur rakstītie skaitļi, man bija tikai viens karsts mērķis. Vai varu palīdzēt Latvijas izlasei iekļūt Eiropas čempionāta fināltunīrā? Tāpēc arī neslēpu, ka tas man ir ļoti emocionāls sasniegums,” igauņu speciālists tagad var sevi paslavēt par labi paveiktu darbu un uzvaras gadījumā nodziedāt arī Latvijas himnu.

Darbam ar Latvijas izlasi piekritāt, kad komandā bija konflikti, protesti pret iepriekšējo treneri Raimondu Vildi, nesaskaņas federācijā...

Tādā ziņā esmu laimīgs treneris, jo sīkumos šo konfliktu būtību nezināju. Nejutu, ka kāds uz mani šķībi skatītos, un mierīgi varēju ķerties pie darba. Komanda strādāja ar pilnu atdevi. Redzēju, ka arī spēlētāji beidzot grib kaut ko uzvarēt un kādreiz nokļūt Eiropas čempionātā. Vienīgā lielā problēma bija iepriekšējā kvalifikācijas cikla pirmā spēle Izraēlā. Tajā zaudējām, un tā izšķīra faktiski visa turnīra iznākumu.

Toreiz neradās šaubas par izvēlētā ceļa pareizību?

Pēc tam sekoja divas spēles ar Igauniju un atbildes mačs pret Izraēlu. Mums vairs nebija iespēju kvalificēties, vairāki spēlētāji palika klubos, tomēr mēs neļāvām izcīnīt Izraēlai to pēdējo vajadzīgo uzvaru. Tobrīd jutu, ka komandai kaut ko esmu iedevis. Bija labs mentālais līmenis, un pierādījām, ka daudz ko darām pareizi. Atlika sagaidīt, vai volejbola federācija turpinās ar mani sadarbību. Ja pateiktu – Āvo, paldies par darbu, pietiek –, es viņus pilnībā saprastu. Jo sportā galvenais ir rezultāts. Tomēr tā nenotika, un man deva vēl vienu iespēju.

Vai mūsu volejbola resursi tobrīd šķita pietiekami, lai izvirzītu mērķi par Eiropas čempionātu?

Tad un arī tagad diezgan maz spēlētāju ir ārzemju klubos – Egleskalns, Saušs, Petrovs, vēl daži. Lielākā daļa spēlē Baltijas līgā un visu laiku bija acu priekšā. Jā, biju pārliecināts, ka ar labu darbu mēs to varam izdarīt. Ja skatāmies uz priekšu, tad jau tagad redzu Jēkabpils komandā jaunus izlases kandidātus, ir ļoti talantīgi 2003.–2005. gadā dzimušie puiši. Kad beigšu strādāt ar Latvijas izlasi, nākamajam trenerim būs laba perspektīva.

Kas šovasar bija Latvijas izlases panākumu pamatā?

Pats galvenais, ka kvalifikācijas turnīram varējām gatavoties visu vasaru, un spēlētāji zināja, kādēļ te ir sanākuši. Viņi strādāja ļoti labi. Baidījos, ka, vīrusa dēļ tiekot pie tikai dažām pārbaudes spēlēm, mentāli nogursim. Tomēr tādas bedres nemaz nebija, arī savainojumu nebija daudz. Grūtības ar savainojumiem radās pēdējā spēlē, no tās situācijas izkļuvām sveikā. Bija laba treneru komanda, ar Borisu Kolčinu kopā strādāju jau trešo reizi. Esmu lojāls cilvēks, ja mums darbs sanāk, tad es nekad nemainu savus palīgus. Par viņiem cīnīšos līdz galam un ceru, ka viņi par mani tāpat.

Pēdējos gandrīz divdesmit gadus latvieši volejbolā atpalika no igauņiem. Vai tagad esam mazliet tuvāk?

Manuprāt, abu valstu volejbols katru gadu ir arvien tuvāks. Aizvadītajā vasarā pārbaudes spēlēs vēl zaudējām igauņiem ar 1:3 un 2:3, taču jūtu, ka pavisam tuvu ir diena, kad apspēlēsim arī viņus.

Jums personīgi tas ir svarīgi?

Tas nav pašmērķis. Jebkurā gadījumā uzvara paliks ģimenē, jo Igaunijas izlasē spēlē mans dēls. Eiropas čempionāta finālturnīrā katras grupas saimnieki var izvēlēties vienu komandu savai grupai, un Igaunijas federācija vēlas, lai tā būtu Latvija. Nezinu, kāda ir šī izvēles procedūra, ja, piemēram, mūs pie sevis grib dabūt arī somi. Taču igauņi vēlas, lai Eiropas čempionāta atklāšanas spēlē Tallinā tiktos Latvija un Igaunija. Es viņu federācijas prezidentam smejoties jau prasīju, vai viņi tiešām ir pārliecināti par šādu izvēli – varam taču sabojāt svētkus!

Finālturnīrā būs jāizvirza jauni mērķi. Vai Latvijas spēlētāju resursi atbilst tik augstam līmenim?

Svarīga būs katra nianse, situācija pasaulē, iespējas sagatavoties turnīram. Kā mērķi esmu izvirzījis iekļūšanu starp 16 labākajām komandām, tātad grupā izcīnīt vismaz ceturto vietu starp sešām izlasēm. Viegli tas nebūs, taču bez augstiem mērķiem nav nemaz vērts strādāt. Kad divas reizes līdz finālturnīram aizvedu Igauniju, finālturnīrā spēlēja 16 komandas. Tagad otro reizi būs 24, it kā kvalificēties ir vieglāk, taču ar to vien negribu samierināties.

Vai nokļūšanu uz Eiropas čempionāta finālturnīru 2009. gadā ar Igaunijas izlasi emocionāli var salīdzināt ar šoreiz sasniegto?

Šī ir trešā reize, kad kvalificējos finālturnīram, un katru no tām atcerēšos līdz mūža galam. 2009. gadā izšķirošajā spēlē ar 3:2 pārspējām Poliju. Gadu vēlāk Nīderlandes volejbola vadītāji publiski paziņoja, ka spēles pret tik vāju komandu kā Igaunija būs lieks laika tēriņš, bet mēs viņus apspēlējām abās izslēgšanas spēlēs. Arī šoreiz bija milzīga spriedze, daudzas neskaidrības. Situācija bija ļoti samežģīta, ja zaudētu pēdējo spēli, mēs būtu zaudējuši visu.

Igaunijā volejbols strauji ieguva popularitāti, vai tagad ko tādu varam sagaidīt Latvijā?

Tas ir mazo valstu fenomens. Jums ir hokejs, basketbols, handbols, tagad būs arī volejbols. Ja kāda sporta spēļu komanda no mazas valsts nokļūst kādā finālturnīrā un ja vēl tur izdodas labs starts, tas rada milzīgu rezonansi. Valstī ar 50–60 miljoniem to varbūt nemaz nepamanītu, bet tādām valstīm kā Latvija un Igaunija tas ir ļoti svarīgi. Taču būtiski it nenogulēt šo popularitātes mirkli un to pareizi izmantot, piesaistīt jaunus spēlētājus. Mēs Igaunijā pirms desmit gadiem šo brīdi nogulējām. Domājām, ka nu tik visi nesīs naudu un mums tikai jātrenējas. Smagi kļūdījāmies. Atceros, kā Latvijas futbola izlase uzvarēja Turciju un tika uz 2004. gada Eiropas čempionātu. Brīnos, ka jūsu futbola sabiedrība šo brīdi neizmantoja, un tagad futbols atkal ir pieticīgā pozīcijā.

Šī intervija un daudz kas cits interesants par aizvadītā gada Latvijas sporta spīdekļiem lasāms žurnāla "9Vīri" īpašajā sporta pielikumā, kas tapis sadarbībā ar Latvijas Olimpisko komiteju. Žurnāls nopērkams preses tirdzniecības vietās visā Latvijā un šeit.