Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Kristiāna Rubīna stāsts: jūrmalnieks no airētāju ģimenes nonācis blakus NHL Slavas zālei
Interesanti, ka Kristiāna Rubīna treniņu halle Toronto atrodas blakus NHL Slavas zālei. Viņš hokeja svētvietu jau paguvis apmeklēt. (Foto: Thomas Skrlj)

Kristiāna Rubīna stāsts: jūrmalnieks no airētāju ģimenes nonācis blakus NHL Slavas zālei

Hokejs
17. janvārī 05:47 2021. gada 17. janvārī 05:47
  Jānis Matulis | 9vīri
Divdesmit trīs gadus vecais jūrmalnieks Kristiāns Rubīns šobrīd ir mūsu karstākais piedāvājums NHL. Pērn izkarojis vietu Toronto "Maple Leafs" fārmkluba "Marlies" aizsardzībā un nopelnījis divu gadu līgumu ar NHL, Kristiāns Covid-19 laikā ar savu spēli priecēja dāņu Frederikshavnas līdzjutējus. Rīgas dižkomandai "Dinamo" mūsu perspektīvākais aizsargs nebija vajadzīgs...

Intervija ar Kristiānu Rubīnu notika kādu laiku pirms tika paziņots par NHL un AHL sezonu atsākšanos. Kristiānam bija plānots piedalīties Toronto "Maple Leafs" treniņnometnē, taču juridisku formalitāšu un Covid-19 ierobežojumu dēļ nokļūšana Kanādā viņam nav izdevusies jau teju mēnesi. Talantīgais aizsargs diemžēl zaudēja iespēju pacīnīties par vietu NHL, tomēr viņš ir AHL komandas pieteikumā. Cerēsim, ka viņam izdosies tikt uz Kanādu un aizvadīt sekmīgu sezonu tur.

Daiļslidotājs ar airētāju gēniem

Kā tas tā gadījies, ka tu no pārliecinātu airētāju klana esi nonācis hokejā? Airētāji taču bijuši gan tavs tēvs un māte, gan vectēvs Elmārs Rubīns, kurš PSRS izlases ekipāžā startējis pat 1968. gada olimpiskajās spēlēs Mehiko...

Bērnībā biju ļoti aktīvs, mājās spēlēju futbolu un basketbolu, bet neviens no vecākiem mani uz airēšanu neveda. Laikam saprata, ka ar tādu aktivitāti no manis airētājs neiznāks. Piecu gadu vecumā skatījos pasaules čempionātu hokejā un tad pateicu mammai, ka gribu pamēģināt. Dažus mēnešus vēlāk mani arī aizveda uz... daiļslidošanu Daugavas stadiona hallē.

Tad jau tu esi sācis kā Balderis un citi lielie meistari. Vai sacensībās arī piedalījies?

Bija mums grupas iekšējās sacensības, kur kaut kas bija jāparāda, bet arī treneri redzēja, ka es nebūšu daiļslidotājs, tāpēc mamma mani aizveda uz 55. vidusskolu, kur mani hokejā trenēt sāka Miks Dzindulis. Es biju garāks un lielāks nekā draugi un klasesbiedri. Vecākais brālis ir 1,92 metrus garš, bet jaunākais, kurš arī trenējas hokejā, pat divus metrus. Tā ka es ar saviem 1,94 esmu tikai pa vidu. Diez vai tas viss nāk no makaroniem, drīzāk ir gēnos iedzimts.

Zinu, ka jaunākais brālis nav Rubīns, bet kur viņš spēlē?

Ričards Zakss, aizsargs, trenējas turpat, kur es – "Prizmā/Pārdaugavā".

Latvijas pieaugušo hokejā "Prizma" diez ko nekotējas, bet tu negribēji pat pāriet uz specklasi – prom no "Prizmas"...

Mana vecuma komanda bija laba, mēs vienmēr Latvijā bijām starp labākajiem, sliktākajā gadījumā trijniekā. Man "Volvo" ledus halle bija kā otrās mājas – ļoti tuvu mājām, treneri patika, un es neredzēju nekādu iemeslu doties uz specklasi atpakaļ 55. vidusskolā.

No kura Mellužu pagalma tu esi?

Starp Mellužiem un Asariem.

Interesanti, ka Kristiāna Rubīna treniņu halle Toronto atrodas blakus NHL Slavas zālei. Viņš hokeja svētvietu jau paguvis apmeklēt. (Foto: Thomas Skrlj)

Pamatīgs attālums vecākiem, lai mazu knēveli vadātu uz 55. vidusskolu vai Daugavas stadionu...

Jā. Sākumā tas bija jāiztur manai mammai – viņai benzīntankā bija jāņem nakts maiņas, lai no rīta mani vestu uz treniņiem un atpakaļ. Tad vēl mazais brālis arī sāka trenēties hokejā. No 2. vai 3. klases uz treniņiem Imantā braucu patstāvīgi, ar vilcienu līdz Volvo hallei. Manuprāt, 55. vidusskolā es biju tikai vienu gadu.

Tad jau mamma ir tavs lielākais fans un atbalstītājs?

Par visiem simts procentiem!

Tagad varu pasmieties pats par sevi, bet, kad pirmo reizi ieraudzīju, kā mamma tevi ar džipu atved uz lielās izlases treniņu, klusībā nodomāju: “Tāds zilonis, bet mammai vēl jāved uz treniņu!”

(Smejas.) Neko darīt – man tad vēl nebija tiesību braukt ar auto...

Vai tavs vectēvs redzēja, kā tu spēlē hokeju?

Redzēja, bet ļoti, ļoti maz. Vectēvs aizgāja bojā 2007. gadā. Bet es zinu, kāds viņš bija airētājs – leģenda! Arī tagad vecāki cilvēki šad tad pienāk pie manis un atceras, kādi tusiņi viņiem pie vectēva jaunībā bijuši. Es esot kaut kur turpat staigājis apkārt.

Mēs ar viņa laivas biedru Vitoldu Barkānu nesen atcerējāmies tos laikus, un es varēju Vitoldam paslavēt tevi – ka Elmāra mazdēls izaudzis par foršu puiku. Un labu hokejistu.

Paldies par labajiem vārdiem. Varbūt airēšana Latvijā vairs nav populārākais sporta veids, bet man prieks, ka cilvēki vectēvu vēl atceras.

Zviedru laiki

Uz specklasi no "Prizmas" nepārgāji, bet 15 gadu vecumā kā vēja plēsts aiznesies uz Zviedriju, uz Vesterosu. Kāpēc?

Uz 55. vidusskolu negribēju iet vairāku iemeslu dēļ – viens bija tālais ceļš, otrs – skola, kas man Pumpuros bija ļoti pretimnākoša, ļoti tuvu, tur mācījās arī abi brāļi, un skolotāji šad tad vēl tagad jaucot mani ar Ričardu. Kā nonācu Vesterosā? Tolaik mums komandā spēlēja zviedrs/norvēģis Linuss Rosdāls, mēs kļuvām par draugiem, tulkoju viņam angļu valodā, latviski viņš neprata, iemācījās tikai lamu vārdus. Kad Linuss brauca uz Zviedriju, piedāvāja, lai braucot līdzi. Palikt Latvijā? Vai tas būtu labākais ceļš, kā attīstīties? Man Zviedrijā viss ļoti iepatikās. Viss process – no rīta treniņš, tad skola, vakarā treniņš, ģērbtuves ideālas. Atbraucu uz Latviju, pabeidzu sezonu un 2013. gada vasarā devos uz Vesterosu. Paši īrējām dzīvokli, cenas nebija lielas, tuvu hallei, uz treniņiem braucām ar riteņiem, nekādu lielo izdevumu nebija – tikai ēdiens. Četrpadsmit piecpadsmit gadu vecumā jau tāpat nācās iztikt ar vecāku kredītkartēm, un es esmu ļoti pateicīgs, ka viņi varēja atļauties manas hokeja studijas.

Interesanti, ka Kristiāna Rubīna treniņu halle Toronto atrodas blakus NHL Slavas zālei. Viņš hokeja svētvietu jau paguvis apmeklēt. (Foto: Thomas Skrlj)

Zviedriju tev ieteica draugs, bet kurš bīda tavu karjeru? Vai arī tu pats jau 15 gadu vecumā biji pietiekami saprātīgs?

Es zināju, ko gribu sasniegt. No maniem vienaudžiem tad daudzi brauca prom – vispirms Rūdolfs Balcers uz Norvēģiju, kaut kad tad pat uz Ameriku aizbrauca Matīss Kivlenieks, viņš bija manas komandas vārtsargs "Prizmā". Manā gadījumā tā bija pareizā izvēle, tas bija tas, ko es pats gribēju. Zināju, ka jāattīstās hokejā, bet aizbraukt uz Zviedriju un padzīvot vienam – tas arī nav nemaz tik slikti. Vai mani kāds bikstīja? Nē, mamma pat baidījās mani laist, katru dienu zvanīja un rakstīja, vai viss kārtībā. Uztraucās par mani. Bet viņa zināja, ka tas ir labākais ceļš, brauca uz Zviedriju skatīties manas spēles, atbalstīja mani un turpina to darīt joprojām.

Vai tu līdz 1,94 metriem izaugi zviedru maizē?

Ierodoties Vesterosā, biju 1,90 metrus garš, tur pieaugu tikai pa milimetriem.

Kādi bija lielākie plusi, ko iemācījies Zviedrijā?

Vispirms – sapratu, kāds ir profesionāls hokejs, jo 16 gadu vecumā mani pasauca uz pieaugušo komandu, kas spēlēja "Allsvenskan". Kad sēdi junioru autobusā, visi pārsvarā ir savos telefonos vai spēlē kārtis, runājas un par kaut ko smejas. Savukārt profesionālā līmenī, jau iekāpjot autobusā, tu esi labi apģērbies, klausies mūziku, noskaņojies spēlei, ir klusāka vide, viss profesionālāk. Līdz ar to pāreja uz Kanādu pēc Zviedrijas man bija vieglāka.

Kā zviedri novērtēja tavu slidotprasmi?

Labi, bet nebija baigo sarunu, kas viņiem patīk vai nepatīk, vienīgi pateica, ka redz mani nākamā gada sastāvā, un atbalstīja manu izvēli vienam pašam doties uz citu valsti. Klubs mani ļoti atbalstīja, nekad netrūka nūju, viss inventārs arī pārsvarā tika dots. Es par zviedriem varu teikt tikai pašus labākos vārdus, un nav viņi ne vēsi, ne auksti. Viss atkarīgs no cilvēka paša, un man pagaidām visur ir labi gājis.

Jo tu visur ej ar atvērtu sirdi!

Cenšos.

Ceļš uz NHL

Pēc trim sezonām Zviedrijā tev bija 18 gadu. Kāpēc vēl vajadzīga spēlēšana Kanādas junioros? Jābrauc taču uzreiz uz NHL!

Gribējās, bet Zviedrijā biju savainojis plecu...

Interesanti, ka Kristiāna Rubīna treniņu halle Toronto atrodas blakus NHL Slavas zālei. Viņš hokeja svētvietu jau paguvis apmeklēt. (Foto: Thomas Skrlj)

Un Latvijā paklīda runas, ka Rubīns kā hokejists esot pagalam!

Vienreiz bija savainots plecs, atgriezos laukumā, tad otru reizi traumējos, un bija jātaisa operācija. Attiecīgi seši mēneši bez hokeja. Sapratu, ka ar 20 spēlēm gadā un pēc traumas attīstīties ir grūti, un kopā ar aģentu nonācām pie domas, ka es gribu tomēr vairāk spēlēt nekā trenēties. Tiku nodraftēts Medicīnas "Hat Tigers" un pēc trešā gada devos uz Kalgari. Ko ieguvu Kanādā? Tur visapkārt bija tikai hokejs ar 60–70 spēlēm sezonā, uz kurām nāk NHL klubu skauti. Trīs, dažreiz pat četras spēles nedēļā, treniņu nav tik daudz. Uz spēlēm visur ar autobusu, 15, pat 20 stundas jābrauc. Aizej uz restorānu paēst, un visur pa teļļuku rāda hokeju. Visapkārt hokejs. Zviedrijā tas tā nebija, tur varbūt NHL spēles televīzijā skatījos divas vai trīs reizes, labākos momentus un golus skatījos, bet nekad tā, lai iedziļinātos hokejā. Kanādā hokejs ievelk iekšā, un liekas, ka NHL arī vairs nav tālu. Organizācija bija super. Astoņpadsmit gadu vecumā zināju, ka neesmu Makdeivids, ka mana prioritāte ir darbs un tikai ar darbu es varu tikt uz priekšu.

Kad ieraudzīju tavu uzvārdu starp Toronto "Marlies" aizsargiem, vispirms bija apjukums: ko viņš tur dara, ja komandā ir trīs NHL pirmās kārtas izvēles ar zviedriem Sandinu un Liljegrēnu priekšgalā? Lielākajai daļai līgumi ar NHL klubu. Un pa vidu visiem nedraftēts Rubīns...

Pat nezinu, ko teikt. Zināju, ka mani uz NHL pasaukt nevar. Bet nebija arī tā, ka es nevaru to un neprotu šito; nē, es spēlēju, kā protu, un izbaudīju savu laiku AHL. Spēlēt tajā līgā un vispār tikt laukumā – man tā bija milzīga pieredze. Forši jau ir, ka tu vari spēlēt labā organizācijā, pie labiem treneriem, kas var un grib palīdzēt. Par to, ka man bija vai nebija līguma un drafta, vispār nevaru sūdzēties, treneri man ļāva spēlēt un palīdzēt komandai uzvarēt.

Ar ko atšķiras pirmajā raundā draftētais Liljegrēns no nedraftētā Rubīna – abi taču “zviedri”?

Nē, zviedrs neesmu. Hokejā katrs spēlētājs ir atšķirīgs, Liljegrēns ir ļoti tehnisks aizsargs, bet es nekad nesalīdzināšu sevi ar citiem. Labi, mēs cīnāmies par vienu vietu, par NHL, bet salīdzināt sevi ar hokejistu, kurš nolaists no NHL lejā... Mentāli es salīdzinu sevi tikai pats ar sevi. Kāds biju vakar, un kāds esmu šodien.

Tad palielies, kādas ir tavas labākās īpašības laukumā!

Augums kopā ar slidojumu – kā aizsargam tas ir svarīgi, lai varu atņemt pretiniekam ripu, lai varu pacīnīties pie apmalēm. Slidošana, piespēles un augums – tie ir manas spēles svarīgākie aspekti. Un laba darbība ar nūju aizsardzībā. Man kā aizsargam tas ir svarīgi. Kad ir iespēja, drīkstu kustēties arī uz priekšu, bet galvenā ir savu vārtu drošība. Es ar slidojumu varu pārspēt čaļus un pieslēgties uzbrukumam.

Daži no 17 aizsargiem, ko pērn saskaitīju "Marlies" sastāvā, aizvadījuši pa vienai vai pāris spēlēm, bet tev otrs prāvākais skaits – 47 spēles. Tu visu laiku biji apritē?

Sākumā – iekšā, ārā, bija jāizcīna sava vieta, jāparāda, ka vari būt noderīgs. NHL komanda rudenī cenšas saprast, kuri spēlētāji viņiem būs vajadzīgi un kuri ne, pastāvīgi notiek kustība uz augšu un uz leju. Tikai decembrī viss nostabilizējās, tad notika daži apmaiņas darījumi, pēc tam es gandrīz katru spēli biju sastāvā un varēju fokusēties uz savu spēli.

Vai tev pārliecība par savu spēku dziļi sēž iekšā?

Par gribēšanu un varēšanu – jā! Es neesmu aizbraucis uz Kanādu kā tūrists. Tā nekad nav bijis. Padoties ir pēdējais, ko varētu darīt. Es ticu, ka varu tikt NHL.

Līgums ar "Maple Leafs". Pieauguši spārni vai smagums pie nūjas?

Laikam jau abi. Ir vairāk nervozitātes, jo uz mani cer, bet esmu novērtēts, un man tiks dota iespēja. Tā ir papildu motivācija strādāt tālāk. Pierādīt, ka līgumu tiešām esmu nopelnījis. Līgumu viņi nedotu, ja neticētu, ka es varu spēlēt NHL. Ir cilvēki, kuri man tic, arī Toronto. Ir cilvēki, kuri man grib palīdzēt. Man šie resursi jāizmanto un jāpierāda, ka beigu beigās es to varu izdarīt.

"Maple Leafs" tev ir devuši divus gadus, lai tu ieskrietos?

Jā. Tas ir novērtējums par to, ko esmu līdz šim izdarījis, un signāls, ka viņi tic, ka varu pilnveidoties un tikt NHL. Bet, ko viņi domā, to gan es nezinu.

Kādas ir savstarpējās attiecības starp "Marlies" un "Maple Leafs"? Vai spēlējat vienā hallē?

Nē, bet mēs trenējamies vienā hallē, abas komandas ir ļoti tuvas, jo pieder vienai kompānijai. Visas struktūras un taktika mums ir kopēja. Man ir paveicies ar to, kur esmu bijis līdz šim, un atrasties Toronto ir ļoti tuvu manam sapnim un tā piepildījumam.

Interesanti, ka Kristiāna Rubīna treniņu halle Toronto atrodas blakus NHL Slavas zālei. Viņš hokeja svētvietu jau paguvis apmeklēt. (Foto: Thomas Skrlj)

NHL Slavas zāle turpat blakus arī ir!

(Smejas.) Es jau tur esmu... Slavas zālē ir stends ar jaunajām komandām, pirmās spēles rezultātu un pirmo golu. Ko Ņūfaundlendā iemetu es. Kad vecāki pirms pandēmijas bija atbraukuši ciemos, gājām skatīties, pirms tam to nebiju redzējis.

Tu AHL esi kādu pusotru gadu spēlējis pie "Maple Leafs" tagadējā trenera Šona Kīfa. Tas droši vien ir pluss, ka viņš tevi zina?

Tas nav tik būtiski, jo spēlēt tu tiec tikai tāpēc, ka esi līmenī tieši šodien un tagad, kontakti un draugi tur baigi nepalīdzēs. Kīfs ir ļoti labs treneris, man patika pie viņa spēlēt. Pērn pirms vienas no mūsu spēlēm bijām kopā ģērbtuvē, un divas stundas pirms mūsu spēles Kīfu paņēma uz augšu. Bija prieks: redz, viens no mūsējiem izsities līdz NHL.

Uzspēlēt un pagaidīt

Viens nekorekts jautājums. Kāpēc tu nebiji Rīgas "Dinamo" formā?

Tieši tagad?

Jā. Tevi neaicināja, vai arī esi švaks?

Nebija nekādas komunikācijas. Es par to īpaši nedomāju. Tagad neviens nezināja, cik ilgi būs mana īre Dānijā. No "Dinamo" puses bija pilnīgs klusums, bet tas jau arī nav tik vienkārši – paņemt spēlētāju tikai uz mēnesi vai diviem. Tas var būt gan pluss, gan mīnuss, jo beigās viņš tāpat aizbrauks.

Vai Toronto bija gatavi tevi izīrēt Rīgai, vai arī viņiem bija vienalga, kur tu spēlē – galvenais, ka vispār spēlē?

Kaut kad septembrī sāka man meklēt vietu, bet nevienam nebija lielas intereses par īres puišiem. Jo agri vai vēlu – NHL sezona noteikti sāksies – visi laidīsies atpakaļ uz Ameriku. Plus vēl pandēmija un krīze, kad fani netiek uz spēlēm. Līdz ar to klubiem nav ienākumu, un ir riskanti ņemt kādu uz īres laiku. Toronto bija ļoti pretimnākoši un atbalstīja, ka es kaut kur spēlēju.

Kādreiz Rīgā smējās, ka spēlēt uz Dāniju var braukt pensijas vecuma spēlētāji. Kā ir tagad?

Man arī sākumā likās, ka Dānijas čempionāts nav spēcīgs. Skaidrs, ka tas nav NHL vai AHL, taču visi čaļi, kas ir komandā, hokeju spēlē nopietni. Varbūt ne visi ir profesionāļi, bet viņiem patīk spēle, un katrs spēlē ar visu atdevi. Nav tā, ka ar taisnām kājām kāds slidotu no vieniem vārtiem līdz otriem. Katrā komandā ir veterāni, bet ir arī ārzemnieki. Mums Frederikshavnā ir četri kanādieši, krievs Bumagins, un laikam vēl kāds ir ar ārzemju pasi. Dānijas līga ir ļoti ātra. Man liekas, ka ledus arī ir vairāk nekā Kanādā (smejas).

Jūs komandā esat divi ar pasaules čempionātu pieredzi – tu un "White Hawks" kapteinis Jespers Jensens. Vai viņš atceras, kā Latvija Herningā pirms diviem gadiem viņus uzvarēja ar 1:0?

Jā, jā (smejas). Esam runājuši par to. Viņiem izlasē vispirms esot bijis uzstādījums – tikai aizsardzība! Kaut kas jau vārtos ielidošot. Kad rezultāts bijis 0:1, viņi vairs neesot zinājuši, ko darīt. Bet mēs jau arī bijām ļoti laba komanda.

Varbūt jūs nebijāt Latvijas jauno laiku pati labākā komanda, bet 1:0 abām izlasēm izšķirošā spēlē – tas ir solīds panākums. Man pat liekas, ka pagaidām tā ir Boba Hārtlija nozīmīgākā uzvara...

Man tas līdz šim ir bijis vienīgais pasaules čempionāts, pirmā pieredze un pats foršākais turnīrs ar jebkuru no Latvijas izlasēm. Jauniešos un junioros tik labi nebiju juties.

Gols pret Kanādu taču bija netīšām!?

Jā, jā (smejas). Es vairs tik labi neatceros, bet galvenais, ka ripa ielidoja vārtos. Aiziet uz overtaimu un iegūt punktu pret Kanādu! Tas bija kaut kas!

Vai tu zināji, kas tev Dānijā jāizdara? Tikai jāuztur sevi spēļu ritmā?

Par Ameriku vēl nekas nav skaidrs. Gaidām, kad NHL izlems, bet AHL laikam sāks tikai februārī. Kamēr esmu Dānijā, gribu palīdzēt savam klubam, cik vien tas manos spēkos. Pilnveidot sevi, lai būtu gatavs NHL un AHL sezonai.

Interesanti, ka Kristiāna Rubīna treniņu halle Toronto atrodas blakus NHL Slavas zālei. Viņš hokeja svētvietu jau paguvis apmeklēt. (Foto: Thomas Skrlj)

Tev drīz tuvojas dzimšanas diena. Kādu dāvanu tu gribi?

(Smejas.) "Porsche" negribu. Gribu spēlēt hokeju. Ļoti patīk spēlēt Kanādā. Tā būtu labākā dāvana.

Kristiāns Rubīns

Profesionāls hokejists, aizsargs

Dzimis 1997. gada 11. decembrī Rīgā

Latvijas jauniešu un junioru izlases sastāvā piedalījies divos U-18 un trīs U-20 pasaules čempionātos

Divdesmit gadu vecumā spēlējis pie Boba Hārtlija savā pirmajā pasaules čempionātā pieaugušajiem (astoņas spēles, vieni vārti un viena piespēle, divas soda minūtes)

Spēlējis: "Prizmā/Pārdaugavā", VIK Vasteras (Zviedrija), "Hat Tigers" (WHL, Kanāda), Toronto "Marlies" (AHL), Ņūfaundlendas "Growlers" (ECHL) un "White Hawks" (Dānija).

Šī intervija un daudz kas cits interesants par aizvadītā gada Latvijas sporta spīdekļiem lasāms žurnāla "9Vīri" īpašajā sporta pielikumā, kas tapis sadarbībā ar Latvijas Olimpisko komiteju. Žurnāls nopērkams preses tirdzniecības vietās visā Latvijā un šeit.

Citi šobrīd lasa

Madonnas, Baraka Obamas un citu zvaigžņu savdabīgie bērnu audzināšanas likumi
Lapmežciemā nepildīs novada patriotes pēdējo vēlēšanos 1
Inesei Supei viens nepatīkams pārsteigums pēc otra - nozagts arī maks
Pievienot komentāru

Стоимость платья герцогини Меган шокировала поклонников

Фигура 55-летней Лиз Херли на пляжном снимке взволновала поклонников