Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Naglis atklāj, kāpēc Dakaras rallijreidā vairs neredzam Latvijas komandas
Latvijas Autosporta federācijas viceprezidents Jānis Naglis. (Foto: Evija Trifanova/LETA)

Naglis atklāj, kāpēc Dakaras rallijreidā vairs neredzam Latvijas komandas 2

Citi sporta veidi
13. janvārī 04:24 2021. gada 13. janvārī 04:24
 
Māris
Siliņš
| Jauns.lv
Saūda Arābijas tuksnešu smiltīs šonedēļ finišēs kārtējais Dakaras rallijreids, kurā pirms nepilniem diviem gadu desmitiem azartiski metās arī virkne uzņēmīgi un turīgi Latvijas autobraucēji. Tagad tās palikušas vien atmiņas, turklāt maz ticams, ka tuvākajā laikā rallijreids varētu piedzīvot jaunu atdzimšanu.

Latvija savu vārdu Dakāras rallijreidu vēsturē pirmo reizi ierakstīja 2004. gadā, kad līdz Rozā ezeram Senegālā aizbrauca četras no piecām ekipāžām. Kā pēdējais mūsējo pieraksts datēts ar 2012. gadu, kad Dakaras sacīkste jau labu laiku kā bija pārcelta uz Dienvidameriku, kur Agentīnas, Čīles un Peru bezceļus ar elektropiedziņas “OSCar eO” iekaroja Andris Dambis un Māris Saukāns. Tobrīd īstajiem Dakaras faniem jau bija izveidotas citas alternatīvas, tostarp vairāk amatieriem domātais “Africe Eco Race” ar finišu tajā pat Dakarā.

Viens veiksmīgs mēģinājums četros piegājienos sasniegt finišu Dakarā bija arī Jānim Naglim, kurš pašlaik pilda Latvijas Autosporta federācijas (LAF) viceprezidenta pienākumus, bet pirms tam divus termiņus vadīja autosporta dzīvi Latvijā. Kuram citam, ja ne Naglim, ir vislabāk redzami un zināmi iemesli, kāpēc rallijreida sacensībās vairs neredzam Latvijas komandas. To tad Jauns.lv arī vaicāja LAF viceprezidentam.

“Lai kā mēs to negribētu, rallijreids Latvijā izčākst. Tam ir vairāki iemesli. Jaunajiem sportistiem nav intereses, arī nodokļu politikas pārmaiņas ir pamatīgi sarežģījušas sponosru piesaisti. Sportists nevar parādīties tukšā vietā, ir vajadzīga skatuve, uz kuras izcelties un iet tālāk. Mūsu paaudze pagājusi malā, jaunu interesentu nav, arī sacensību rīkotājiem zudusi interese par rallijreidu. Iespējams, pirms nu jau gandrīz divdesmit gadiem mūsu četrdesmitgadnieku paaudzei bija labākas prasmes piesastīt atbalstītājus vai vajadzīgo naudu nopelnīt ar savu biznesu, ” Naglis nesaskata iespējas rallijreida kustības atdzīvināšanai Latvijā.

- Bet lietuvieši atkal brauc un piedalās pat ar četrām mašīnām.

- Viņi ir sava veida fenomens. Ne viņiem sacensības, ne regulāri piedalās kādās citās sacīkstēs, bet viņiem vienmēr ir tā interese piedalīties Dakaras rallijreidā un nokomplektēt spēcīgas ekipāžas.

- Varbūt jāmeklē alternatīvi veidi, kā piesastīt jaunus interesentus?

- Jāmēģina e-sporta dalībniekus pielikt pie dzelžiem. Varbūt e-sporta sacensību uzvarētājiem jādod iespēju startēt rallijā vai autošosejā. Tai medaļai gan ir otra puse – ar vienkāršu sēdēšanu pie stūres neies cauri, ir arī jāsaprot tehnika, rallijreidā jāprot orientēties. Bez iemaņām ir riskanti doties šādā pasākumā. Mūsu paaudze izauga uz krievu mašīnu bāzes, kuras katrs mācēja izjaukt un salikt.

- Rallijreids ir vairāk tādai 40 plus vecuma publikai orientēta sacīkste?

- Piekrītu. Tas ir ekstrēms pasākums, kā maratons. Var skaisti uzlēkt tuksneša pirmajā kāpā, bet idejiski ir jālido vēl vairāki tūkstoši kilometri. Ne velti arī maratonā liels dalībnieku īpatsvars ir vidējās paaudzes pārstāvji. Nepieciešama citādāka mentalitāte, izturība un pieredze.

- Vai pats šogad ziņas no Dakaras rallijreida skaties?

- Obligāti – kā sokas lietuviešu pilotiem Žalam un Vanagam, kā vispār iet mūsējiem. Māris Saukāns ir atbildīgs par “KAMAZ” komandas loģistiku, ikdienā pārvietojas ar žurnālistu automašīnu un ik pa brīdim tiek kadrā. Tiem, kas tur kaur reizi piedalījušies, inetrese nav zudusi.

- Vai nav zudis pašu sacensību gars, jo Dakāra  palikusi tikai nosaukumā?

- Ir zudis, to man tagadējo sacensību dalībnieki ir teikuši ne vienu reizi vien. Tas bija neaprakstāms skats, kad vīri pie Rozā ezera krita kaifā kā mazi bērni un metās okeānā. Fantastiskas izjūtas pēc 10 000 kilometru mokām. Tagad tā visa nav. Šogad Dakaras rallijreids atkal vairāk ir tuksnesī. Vairākus gadus, kad sacensības notika Dienvidamerikā, tas nemaz īsti nebija iespējams. Tur daudzi posmi drīzāk atgādināja ierastas rallija sacensības ar garāku distanci.

- Latvieši teju desmit gadu garumā bija regulāri Dakaras rallijreida dalībnieki, arī pats uz starta stājies četras reizes, bet finišu sasniedzi tikai pirmajā gadā.

- Tā sanāca. Pēdējā reizē 2008. gadā sacensības atcēla pēdējā dienā pēc pēc vairāku franču tūristu nogalināšanas Mauritānijā. Žēl, bija uzkrāta laba pieredze un toreiz pie Robčika (“RE”Autokluba” vadītāja Roberta Elbakjana – aut.) bija sagatavota konkurētspējīga mašīna. Motors saķīlēts, svars nodzīts līdz minimumam, uzlaboti amortizatori. Mums bija interese iekost kādam rūpnīcas komandas braucējam. Pēc 2008. gada krīzes ienākumu samazinājums bija dramatisks, faktiski bez iespējām savākt sponosru atbalstu. Arī sacensību pārcelšana uz Dienvidameriku neveicināja jaunas aktivitātes. Lai pacīkstētos ar rūpnīcu komandām, tajā apritē ir jābrauc regulāri un tas veido ļoti apaļu budžetu. Vienkārši aizbraukt kā tūristam man nekad nav bijis interesanti. Arī tagad, ja spēlēju hokeju vai tenisu, patīk sisties par uzvaru. Ir arī tādi, kuri vienkārši tur brauc un bauda, interesantā vietā izkāpj, uztaisa foto. Tā publika ir dažāda, bet visus vilina tuksnesis. Nekad nevarēju iedomāties, ka tas var būt tik maģisks un vilinošs. Kā iemācīties to lasīt, atšķirt smiltis, kā apspēlēt tuksnesi. Saprast, kā saaugušas kamieļu zāles, kā veidotas kāpas. Tur tu mauc ar 160km/h ātrumu un katra kļūda var būt liktenīga.

- Šķiet, ka trakākais brīdis jums ar Agri Pētersonu sanāca kādās sacensībās Tunisijā?

- Uzlidojām apmēram divu stāvu mājas augstumā un virpuļojām kā futbola bumba. Trāpījām izskalotā strautā, kurš leģendā nebija attēlots. Dieva laime, ka viss beidzās bez smagām sekām... Ātrums bija maksimālais, ko no sava "Mitsubishi" varēju izspiest. Kūleņu bija ļoti daudz, pašiem galvenais bija gaidīt, kad tas viss beigsies un nemēģināt pieturēties aiz drošības karkasa. Tā sanāca vienam krieviņaam, kuram līdzīgā situācijā nocirta nost visus pirkstus.

- Izkāpjot no mašīnas, sāc rēķināt – tas maksā tik, tas – vēl tik?

- Tur ir tāds adrenalīns, ka pirmā doma vienalga ir – kā savākt mašīnu un tikt līdz nometnei. Tad atlido helikopters, sāc kaut ko skrūvēt un varbūt tikai tad arī nojaut, ka tas lidojums nebija nemaz tik lēts.

Andris Dambis un Māris Saukāns 2012. gada Dakāras rallijreida finišā Dienvidamerikā nokļuvuši ar Latvijā būvētu elektro piedziņas “OSCar” mašīnu, kas faktiski pielika daudzpunkti mūsējo dalībai Dakaras rallijreidā. (Foto: no OSC arhīva)

- Cik naudu vajadzēja, lai piedalītos Dakaras rallijreidā?

- Bez 100 000 eiro neies cauri. Ne tad, ne tagad. Ja gribēsi braukt tikai vienu Dakaras sacīksti, sanāks pat vēl vairāk. Mašīna ir kā ilgstoša investīcija, kas tiek uzlabota pēc katras sacīkstes. Kad kā Latvijas komanda 2003. gadā pirmo reizi braucām rallijreidu Krievijā no Sanktpēterburgas līdz Melnajai jūrai, bijām pilnīgi ābečnieki ar sentēvu metodēm. Tagad vairāki latvieši ir starp rūpnīcu komandu mehāniķiem. Tā ir Andra Dambja skola, viņš ir izcils inženieris, paveica savu “OSCar” projektu un tur blakus esošie izgāja autobūves augstāko pilotāžu.

- Jau pašos pirmssākumos jums sanāca tāda kā dalīšanās - vieni palika ar Elbakjanu, citi ķērās pie “OSCar” projekta.

- Vienprātības nebija, bet, ja bija kļūmes, – viens otram solidāri palīdzējām. Iespējams, tiem, kas bija pie Dambja ar “Oscar” projektu, bija mazliet vieglāk savākt nepieciešamo budžetu. Tas bija pietikami skaļš un interesants arī sponsoriem. Ne visiem pietika pacietības. Es biju sācis ar Robčiku un negribēju neko mainīt, mēs labi sadzīvojām. Sākumā jau visi bijām kopā, bet kādam tās iespējas vai ambīcijas bija lielākas, kādam nesakrita filozofija.

- Vai “Oscar”projekts toreiz izspieda visu maksimumu?

- Teorētiski varbūt varēja palikt rallijreida apritē. Dambim ir konstruktora dvēsele, viņš grib būt pionieris un atvērt jaunas lappuses. To parāda arī viņa lieliskā sportista karjera – no Eiropas čempionāta autokrosā līdz Paikspīkai. Tagad strādā pie elektriskajiem pasažieru mikroautobusiem. Jauni izaicinājumi. Pasaulē pirmais elektriskās piedziņas “OSCar” ir izkarojis vietu Rīgas motormuzejā un katrs to pieminekli var apskatīt. Milzīgs saniegums tik mazai valstij. Trīs "oskari" pie Rozā ezera, trīs Latvijas karogi. Iespaidīgi.

- Vai šodien tā laika sasniegtais vēl dod kādu pienesumu?

- Tie paši cilvēki, kuri ieguva iemaņas "oskaru" tapšanas laikā, tagad strādā pie lielajām komandām, citi savas zināšanas izmanto tepat. Tās ir augstākā līmeņa inženieru zināšanas. Tas pats Elbakjans jau arī nekur nav pazudis, gatavo mašīnas Krievijas komandām, varbūt rallijreidā tūdaļ nāks iekšā somi. Šogad pamatīgi iegrieza vīrusa pandēmija, vairākas sacensības tika atceltas. Kad tās atsāksies, šie speciālisti būs pieprasīti.

Saistītās ziņas

Naglis, meklējot zeltu Āfrikā, zaudējis lielu naudu
Kādreizējais miljonārs Jānis Naglis strādā par taksistu 1
Naglis pārvēlēts Latvijas Automobiļu federācijas prezidenta amatā

- Viss pagriezies pretēji  – ir iekrātas zināšanas, bet nav savu spotistu?

- Būtu labi, ja kāda Latvijas komanda būtu arī rallijreidā, tomēr austosporta federācijā mēs uz to skatāmies reāli. Nav jēgas uzturēt pie dzīvības to, ko nevar. Nāk jauni sportisti citās kategorijās – kartingā, rallijrosā, rallijā, popularitāti iegūstošajā driftā. Ir spēcīgas ģimeņu tradīcijas un autosports neizmirs.

- Vai starp tiem, kas līdz Dakarai aizbrauca pirmo reizi, nav bijusi kāda nostaļģiska vēlme to izdarīt vēlreiz?

- Tagad esam dažādi – kāds veido filmas, kāds lido ar lidmašīnu, kāds mierīgi dzīvo muižā un pievērsies zirgiem. Mūsu 5x5 klubā esam nolēmuši atjaunot vecās VHS kasetes. Kas zina, varbūt tas radīs nostaļģiju un jaunu grūdienu kādām trakām lietām.

- Kas izmaksāja dārgāk – Dakaras rallijreidi vai neveiksmīgās investīcijas zelta meklēšanā Ganā?

- Velns viņu zina. Ir lietas, ko nevar izmērīt naudā. Ganā slimības dēļ mira man partneris un tas zaudējums nav salīdzināms ne ar kādu naudu. Tas bija traks pasākums, bet arī tur bija interesanti.

- Varbūt Āfrika ir vieta, kur nemaz negribi atgriezties?

- Tā es neteiktu. Droši vien kaut kad vēl atgriezīšos. Tā ir mežonīga un pirmatnēja, tajā pat laikā aizraujoša. Nekad nav bijis tā, ka būtu sajutis apdraudējumu dzīvībai. Ir metuši ar akmeņiem un tajā pat laikā bijušas ļoti draudzīgas attiecības. Tur ir satikti neiedomājami cilvēki. Ne tikai vietējie, arī latvieši. Tā bija Lībijā vēl Kadafi laikos, tur mūsējie zem “Strabag” karoga cēla milzīgu šoseju cauri tuksnesim.

- Kas ir Latvijas autosporta lielākais sasniegums rallijreidā?

- Tas bija sen un tā nav patiesība, tiem kausiem un medaļām ir palikusi maza vērtība. Man patīk, kas notiek šodien. Ka autosportā ar panākumiem ienāk jaunā paaudze. Rallijā Mārtiņš Sesks, rallijrosā Roberts Vītols ar mazu budžetu un mazu apkalpojošo inženieru skaitu spēj uzvarēt Lielbritānijas čempionātu, kā sevi driftā piesaka Nikolass Bertāns. Viņi nav vienīgie. Patīk, ka cilvēki nesēž krogos, bet cīnās pa dubļiem vai skrūvē to sacīkšu auto. Vienalga, vai tas notiek Alūksnē, vai Liepājā. Svarīgi, lai autoports attīstītos un tiktu mīlēts, lai mēs muļķīgi neskrietu sienā un prastu pielāgoties jaunajiem apstākļiem.

- Vai tiem pašiem jaunajiem puikām ieteiktu kādreiz izbraukt arī rallijreidu?

- Noteikti. Lai viņi uzkrāj pieredzi un meistarību savās austosporta disciplīnās, bet, kad jaunības azarts bus garām un asinis tik traki vairs nešūmēsies, lai pamēģina. Tā ir fiziski un morāli ekstrēma spēle uz savu spēju robežas.

Citi šobrīd lasa

FOTO: nenoskaidroti huligāni Rīgā apzīmējuši tramvaju ar Ministru prezidentam Kariņam neglaimojošu grafiti 4
Vakcīna nav apstiprināta, nav datu par auglību, nav pētījumu uz dzīvniekiem... Spraigi aizvadīta diskusija "Laiks uzzināt patiesību" 10
Viņa publiski stāstīja par maksas rezidentūras ēnas pusi. Tagad RSU pret viņu ierosina disciplinārlietu, ka kavējusi studijas Covid-19 dēļ
Skatīt visus komentārus

«Все лучшее у меня позади»: Собчак в леопардовом купальнике обнажила ягодицы

«Аллочка стала моложе на 20 лет!»: Пугачева в модном наряде поздравила Добрынина 1