Latvijas ātrākā sieviete Sindija Bukša valdzinošā fotosesijā atklāj, kāpēc sportistiem tik svarīgi ir labi izskatīties

Pusotrs kilometrs līdz skolai

Varbūt gaidot tevi ciemos, tavā dzimtajā pilsētā Valmierā tā pucē un atjauno Jāņa Daliņa stadionu?

Nuuu, tā ir mazliet maldinoša informācija – ka Valmiera ir mana dzimtā pilsēta...

Tātad vikipēdija melo?

Valmiera ir pilsēta, no kurienes ir mans tēvs, no turienes nāk Bukšu dzimta. Nezinu, kurš ko ir sajaucis, bet es esmu no Ogres rajona Ķeipenes. Tur es uzaugu, sāku iet skolā un tikai vēlāk pārcēlos dzīvot tuvāk Rīgai, pie mammas uz Ķekavu. Tad uz Ādažiem, bet nu jau ceturto gadu dzīvoju Rīgā.

Kad Ķeipenē pēdējo reizi biji?

Pirms pāris mēnešiem biju apciemot omīti. Žēl, ka tagad tur ir pilnīgi tukšs, gandrīz neviens cilvēks nav manāms. Man jau tā daba un lauki patīk – varbūt no turienes man tie fiziskie dotumi? Bērnībā vajadzēja iet pusotru kilometru uz skolu turp un atpakaļ – reizēm, kad vēl bija ziemas un puteņi, bija arī sniegs pāri ceļiem. Noteikti no tiem laikiem ir mans rūdījums.

No kurienes klikšķis tieši uz sprintu un skriešanu? Komandā bumbu spēlēt taču būtu interesantāk!

Jā, mamma mani visādi virzīja uz basketbolu. Patika, bet kaut kā nesakrita. Klikšķis uz vieglatlētiku notika tikai padsmit gados, kad mani ar to vairāk iepazīstināja. Draudzenes mamma, kura pati trenējusies Murjāņos, man teica: paklau, tu taču izskaties pēc vieglatlētes! Ātruma īpašības man jau bija kopš agras bērnības – sporta stundās daudzi puiši apvainojās, ka kaut kāds skuķis viņus ņem un tā vienkārši noskrien.

Trenēties sāki Ogrē?

Nē, tas jau bija Ķekavā. Vecajā stadionā – grants, zemes celiņš, nestandarta aplis. Bet, kad to restaurēja, tad viss iepatikās pa īstam – foršs, ātrs celiņš, labs inventārs. Tomēr galvenais patikšanas faktors bija tas, ka tu visu dari individuāli. Tu trenējies individuāli, saņem balvu individuāli un par savām kļūdām arī maksā viens pats. Jā, esmu vienpate, man visu patīk darīt vienai! Nostrādāja arī tas faktors, ka neesmu no bagātas ģimenes. Par vieglatlētikas treniņiem es maksāju 10 eiro mēnesī.

Par 10 eiro dabūji arī naglenes?

Jā, mana sporta skola nopirka.

Zīmolu atceries?

Pirmās laikam bija "Asics". Lētais gals, jāsaka godīgi. Bet nokalpoja tās man godam, vēlāk jau pārgāju uz daudz kvalitatīvākam – "Nike".

Cik, starp citu, naglu ir sprinta kurpēs?

Sešas, bet komplektā nāk pāris rezerves naglas līdzi.

Sportiste, kura neēd gaļu

Mēs pavasarī intervējām Līnu Mūzi, un viņa, šķiet, šajā dīvainajā sezonā paspēja nostartēt kādos sešos, septiņos mačos. Cik oficiālu startu tev bija šajā vasarā?

Ja nemaldos, trīs, un tie paši bija Latvijā. Man piedāvāja braukt uz Somiju un Šveici startēt, bet es atteicos, jo atkal būtu karantīna un visa loģistika vēl vairāk sarežģītos; tā mēs ar treneri kopā nolēmām.

Bet vai tādos brīžos negribas tam visam atmest ar roku? Varbūt ne gluži tādā veidā kā Rebeka Koha (Ibrahima) un – tomēr?

Depresija bija ne tikai man – tā bija visiem sportistiem.

Tavs pavasara atgriešanās ceļš no Portugāles treniņnometnes arī bija mazas odisejas cienīgs...

Es jau lidostā pavadīju tikai vienu nakti, citi tur iesprūda pat uz nedēļu. Bet arī treniņprocesā Portugālē nevar teikt, ka sasniedzu kaut kādu izcilu formu. Visu laiku bija baigais stress – te viesnīcu slēgs, te stadionu, te lidojumus atcels. Atbraucot mājās, vismaz bija atvieglojuma sajūta. Taču – atkal jāsēž izolācijā četrpadsmit dienas, bet sportistam tas ir nežēlīgs slogs – četrās sienās tu vari tikai primitīvi vingrot.

Varēji palasīt Grāfa Monte-Kristo pirmo daļu par astoņpadsmit gadiem Ifas cietoksnī...

Lasīju grāmatas, skatījos seriālus, domāju par to, kā mentāli labāk sagatavoties ne tikai šiem apstākļiem, bet arī sacensībām. Tā bija tāda pašas sevis vivisekcijas pieredze. Kopš janvāra esmu veģetāriete.

Kā tad tu tiec pie visām nepieciešamajām vielām? Dzer speciālos proteīna kokteiļus?

Tie nav īpaši veselīgi, un tur nav visu vielu, kas organismam ir nepieciešamas.

Vai tiešām gaļu pie tavām slodzēm vispār var aizstāt ar veģetāru ēdienu?

Mūsdienās tas nav nekas sarežģīts, visu var sabalansēt. Bet es jau arī pirms tam īsti gaļu nebiju ēdusi – no gaļas man garšoja tikai vista.

Zivis arī ne?

Mamma man stāstīja, ka jau bērnībā esmu tās spļāvusi ārā; tas nebija mans produkts. Arī agrāk es ēdu gaļu tikai vienreiz nedēļā, un tā bija vista, tāpēc vispār no gaļas atteikties man sanāca vienkārši. Jau iepriekš jutu, ka pēc vistas jūtos kaut kā nekomfortabli, nevaru paskriet, kaut kas vēderā spiež.

Jums ar vistu bija nesaderība...

Varbūt. Sportā vispār gadās, ka noteikti produkti nesader ar tavu ķermeni. Ja tu tajā neieklausies, sačakarēsi treniņprocesu, miegu un visu pārējo.

Veģetārisms sportistu vidē ir izplatīts?

Manuprāt, nav. Uztura speciālisti profesionālajiem atlētiem tomēr iesaka lietot gaļu kā galveno proteīna avotu. Bet es nedaudz papētīju informāciju un uzzināju, ka Rodžers Federers jau ilgstoši ir vegāns. Viņš par šo pieredzi ir sarakstījis grāmatu.

Varbūt tāpēc arī četrdesmit gados var spēlēt tādā līmenī?

Tieši tā. Viņš arī raksta, ka, nomainot pārtikas bāzi, pilnīgi pazudušas mikrotraumas. Man ir līdzīgi. Ķermenis pēc treniņiem tagad labāk atjaunojas. Agrāk man bija miega problēmas, tagad guļu lieliski.

Skrējiens pēc rekorda

Tu, gluži kā Useins Bolts, izvairies skriet 400 metrus, kaut gan tavi parametri ir tieši kā radīti aplim. Pēdējo reizi 400 metrus esi skrējusi pirms četriem gadiem...

Pirmo reizi, kad sāku startēt sacensībās, es skrēju tieši 400 metrus. Un tas mani tā nobiedēja, ka teicu – lūdzu, lūdzu, nekad vairs nelieciet man skriet šo distanci! Man bija morāla trauma! Bērns neko nezina, tikko ieraudzījis starta blokus, bet viņam pasaka – apskrien apli! Bērns skrien, viņam ir slikti, viss sāp. Tomēr tagad – tas tāds mazs noslēpums – mēs kopā ar treneri pamazām virzāmies uz šo distanci.

Kurš tev 200 metru distancē ir mīļākais celiņš?

Ceturtais. Man viss dzīvē svarīgākais saistās ar ciparu četri. Distancē pa ceturto celiņu skrienot, tu redzi visu un vari kontrolēt skrējienu.

Vai tas nav teju kaut kas nereāls - kā Van Nīkerks Rio spēļu finālā varēja pa astoto celiņu 400 metros izskriet pasaules rekordu?

Dažreiz – tiesa, ļoti reti – tas nostrādā vislabāk: ja tu neko neredzi, tev nav saspringuma, un tu vari brīvi skriet. Es, piemēram, ja kāds skrien pa priekšu vai cieši blakus, uzreiz saspringstu, sastresojos, un man pazūd vieglums.

Savu 100 metru rekordskrējienu Rīgas Kausos atceries labi? Tur visi faktori – vējš, celiņš, ritms, tehnika – sakrita?

Gribasspēks bija tas, kas nospēlēja galveno lomu. Tajā dienā viss sanāca ideāli. Starta reakcija, kas nav mana stiprā puse, paātrinājums, vidusdaļa un finišs. Un – tāds rezultāts, kuru pati negaidīju!

Cik treneru tev ir bijuši?

Trīs – pirmais bija Edgars Zaharāns vēl Ķekavā, tad turpat pārgāju pie Anitas Kozičas un tagad – pie Mārītes Lūses.

Vai tomēr formula, ka sievietes labāk ir trenēt pretējam dzimumam, nav diezgan loģiska?

Varbūt. Bet, ja sieviete sievieti trenē individuālajos sporta veidos, tad viņa tevi sapratīs, tavas rakstura nianses, tāpat arī kritiskās dienas. Savukārt pret vīrieti varētu būt lielāks respekts – viņš tāds spēcīgāks...

Kā Ščerbatihs!

Nē, viņu man noteikti nevajag! Bet problēma ir tā, ka sievietes savā starpā kašķējas! Mēs ar treneri arī esam divas alfas ar spēcīgiem raksturiem, kuras reizēm nevar iztikt bez ķīviņiem. Bet tas treniņiem piešķir arī tādu emocionālu odziņu.

Manikīrs un starts

Izejot uz starta, tev taču ir jābūt ne tikai labā fiziskā formā, bet arī labi jāizskatās?

Sākšu ar to, ka tajā dienā, kad sasniedzu Latvijas rekordu, man bija vienalga, kā izskatos. Izspūruši mati – ehh, man tas bija vienalga. Bet tad es sapratu, ka tajās vienpadsmit divpadsmit sekundēs mani sevi ir jāparāda ne tikai kā sportistei, bet arī kā sievietei, un sāku strādāt pie sava individuālā tēla. Tas ir ļoti svarīgi, jo uz tevi skatās ne tikai fani, bet arī sponsori, kurus tu vari ieinteresēt. Tāpat tam ir liela nozīme sociālajos tīklos. Vizuālais – tas ir efekts, kas nostrādā pirmais.

Manikīru taisi pati?

Jā, es cenšos izvairīties no profesionāla manikīra, jo ir bijuši gadījumi, kad iestājos starta blokos un aizskatos uz saviem nagiem.

Kā tu izvēlies brīvā laika apģērbu? Augstpapēžu kurpes mēdz vilkt?

Īsti jau nē. Manas kājas ir visai cimperlīgas – pirmkārt, manas pēdas izmērs ir 42., atrast tādas ir grūti; otrkārt, man tas arī nav veselīgi.

Bikškostīms vai kleita?

Noteikti bikškostīms. Kaut gan ir pāris reizes gadā, kad uzvelku arī kleitu.

Bikškostīms jau savā ziņā arī atgādina treniņtērpu...

No vienas puses – jā. Bet tā piegrieztne un pārējais – izskatās stilīgi un eleganti, un, šķiet, man piestāv.