Vairāk nekā sports: olimpiskās kaislības no senās Grieķijas līdz mūsdienām

Mūsdienās olimpiskās spēles tiek uztvertas kā visas pasaules miera un sporta svētki, vienojošais un ideoloģiskais pamats – tas ir miers. Kad cilvēki sporto, viņi nekaro. Tā ir skaista ideja, kas diemžēl nerealizējas praktiski. Vienmēr, kad notiek olimpiskās spēles, kaut kur karo, sit demonstrantus un pārkāpj cilvēktiesības. Tie, kas šodien aicina nejaukt sportu ar politiku, vai nu ir liekuļi, vai arī īsti neapzinās, ka šīs lietas jau sen ir sajauktas un nekādi nav atdalāmas. Tagad sports – tas ir politikas turpinājums. Un arī otrādi. Vienmēr būs politiķi, kas olimpiskās spēles izmantos, lai spodrinātu savu, savas partijas un režīma tēlu. Un vienmēr atradīsies cilvēki, kas dažādu politisku iemeslu dēļ aicinās boikotēt šīs spēles.

Boikoti, protesti, slepkavības

Veicot nelielu ekskursu vēsturē, jāteic, ka jau 1908. gadā Īrijas sportisti boikotēja Londonas olimpiskās spēles, tādējādi protestējot pret to, ka briti atteica viņiem piešķirt suverenitāti. Otrs incidents notika saistībā ar amerikāņu komandu, kas atteicās nolaist karogu pusmastā, izrādot cieņu karalim Eduardam VII.

1916. gada vasaras olimpiskajām spēlēm vajadzēja notikt Berlīnē, tomēr gadu pirms lielā pasākuma olimpisko spēļu pamatlicējs un Starptautiskās olimpiskās komitejas (SOK) prezidents barons Pjērs de Kubertēns paziņoja, ka spēles tiek atceltas līdz pasaules kara beigām. Iespējams, ka tā arī būtu noticis, ja vien tā paša gada aprīlī vācu militāristi pirmo reizi vēsturē neveiktu gāzu uzbrukumu. Reaģējot uz to, Kubertēns atcēla lēmumu par olimpisko spēļu sarīkošanu Berlīnē.

SOK ne tikai atņēma tiesības Berlīnei rīkot olimpiskās spēles, bet arī aizliedza Vācijai piedalīties 1920. un 1924. gada olimpiādēs. 1936. gadā olimpiskās spēles norisinājās fašistiskajā Vācijā, kur viss – no atklāšanas parādes līdz noslēguma ceremonijai – bija vien viena vienīga fašisma slavināšana.

Sacensībās nepiedalījās daudz ebreju izcelsmes sportistu, īpaši no ASV. Pasākumu ignorēja arī Palestīnas olimpieši.

1940. un 1944. gadā olimpiskās spēles nenotika, jo plosījās Otrais pasaules karš. Arī vēlāk, kā redzam, politika pavisam tieši ietekmēja olimpisko spēļu norisi. Kad 1948. gada spēles notika Londonā, līdzdalība tika atteikta Otrā pasaules kara vaininiecēm Vācijai un Japānai.

1952. gadā Helsinkos pirmo reizi olimpiskajās spēlēs startēja PSRS komanda. Tā kā padomju sportisti un sporta funkcionāri atteicās dzīvot kopā ar kapitālistiem, viņi kopā ar citiem sociālisma bloka valstu pārstāvjiem tika izmitināti studentu kopmītnēs.

Suecas kanāla konflikta dēļ 1956. gada olimpiskajās spēlēs Melburnā nepiedalījās Ēģiptes, Irākas un Libānas sportisti, savukārt Nīderlande, Šveice un Spānija tās boikotēja, protestējot pret PSRS iebrukumu Ungārijā un revolūcijas apspiešanu. Savukārt 1964. gada olimpiskajās spēlēs Tokijā atteicās piedalīties Ziemeļkorejas un Indonēzijas sportisti, protestējot pret Japānas politiku.  

Vistraģiskākās bija 1972. gadā Minhenē notikušās spēles. Palestīniešu teroristu organizācija Melnais septembris iekļuva Izraēlas sportistu dzīvesvietā un nogalināja 17 cilvēkus.

Olimpiskajās spēlēs Monreālā 1976. gadā nepiedalījās 26 Āfrikas valstis, kas protestēja pret Jaunzēlandes piedalīšanos, jo Jaunzēlandes regbija izlase veica turneju pa DĀR, kas par savu rasisma politiku bija izslēgta no olimpiskās kustības.

Visievērojamākais un masveidīgākais olimpisko spēļu boikots piedzīvots 1980. gadā, kad tās norisinājās Maskavā. Boikotēt šīs spēles mudināja toreizējais ASV prezidents Džimijs Kārters, tādējādi protestējot pret PSRS iebrukumu Afganistānā 1979. gada decembrī.

Toreiz uz Maskavu neaizbrauca 65 valstu sportisti. Bet 1984. gada olimpiskās spēles Losandželosā boikotēja tā sauktā sociālisma bloka valstis, kuras to darīt piespieda PSRS. Maskavas pavēlei nepakļāvās tikai Dienvidslāvija un Rumānija. Tiesa gan, šis boikots nebija tik iespaidīgs kā iepriekšējais – uz Losandželosu neaizbrauca tikai 14 valstu pārstāvji, un šīs spēles sasniedza dalībvalstu rekordskaitu – 140.

Boikoti turpinājās arī vēlāk. Piemēram, 1988. gada olimpiskajās spēles Seulā politisku motīvu nepiedalījās Ziemeļkoreja, kurai pievienojās Kuba, Etiopija un Nikaragva. Aicinājumi boikotēt izskanēja arī attiecībā uz 2008. gadā notikušajām spēlēm Pekinā. Tika rīkoti dažādi pasākumi, protestējot pret komunistiskās Ķīnas realizēto Tibetas neatkarības kustības vardarbīgo apspiešanu un cilvēktiesību pārkāpumiem. Tomēr masveidīga boikota nebija – tas attiecās tikai uz atsevišķiem valstu vadītājiem, kuri atteicās ierasties uz olimpiādi. Bet ne tikai. Piemēram, slavenais amerikāņu kinorežisoru Stīvens Spīlbergs atteicās būt par māksliniecisko konsultantu spēļu atklāšanas un noslēguma ceremonijās.

Ar sakrālu jēgu

Bet kā olimpiskās spēles tikai aizvadītas senatnē to dzimtenē Grieķijā? Vēsturnieki norāda, ka olimpiāde mūsdienās un senatnē – tas nav viens un tas pats. Senie grieķi olimpiskajām spēlēm piešķīra pavisam citu jēgu un nozīmi. Par sporta spēļu dibināšanu saglabājušies vairāki mīti. Piemēram, viens vēsta, ka Olimpijā pie Alfeja upes krastiem dievs Zevs cīnījās ar savu tēvu Kronu un pēc uzvaras, kļūstot par visas pasaules valdnieku, Zevs šajā vietā noorganizēja sporta sacensības. Turklāt viņš nodibināja mieru un kārtību visā pasaulē.  

Saskaņā ar citu teiku spēles dibināja dievišķie Zemes dēli Kureti, kas sargāja Zevu, kamēr viņš vēl bija mazs. Kāda cita leģenda atklāj, ka spēles Olimpijā dibinājis leģendārais spēkavīrs Hērakls pēc tam, kad viņš uzvarēja Elīdas valdnieku Augeju, kurš bija atteicies samaksāt viņam par savu milzīgo staļļu iztīrīšanu.

Tomēr populārākā un oficiāli atzītā versija par olimpisko spēļu dibināšanu saistīta ar leģendāro valdnieku Pelopu, kurš bija iemīlējies Pīsas valdnieka Enomaja meitā Hipodāmijā. Enomajam jau agrāk bija pareģots, ka viņu nogalinās znots, tādēļ viņš izdomāja, kā tikt vaļā no visiem potenciālajiem meitas līgavaiņiem. Jaunekļiem bija jāsacenšas ar Enomaju ratu braukšanā, turklāt noruna paredzēja, ka viņš nogalinās pretendentu, ja viņu panāks.

Tā kā Enomajam bija dievišķi zirgi un dievišķi ieroči, viņš sacensībās vienmēr uzvarēja un nogalināja nelaimīgos līgavaiņus. Kad Pīsā ieradās Pelops, valdnieka pili rotāja jau kādas divpadsmit nocirstas galvas. Taču Hipodāmija iemīlējās Pelopā un pierunāja valdnieka kalpu Mirtilu palīdzēt viņas izredzētajam. Kalps nenostiprināja sava saimnieka ratu riteņus, un mirklī, kad Enomajs atvēzējies, lai Pelopam nocirstu galvu, viņa rati apgāzās un valdnieks gāja bojā. Tā Pelops kļuva par valdnieku un apprecēja Hipodāmiju. Par godu savai uzvarai Pelopss Olimpijā sarīkoja sporta svētkus, kas tika atkārtoti ik pēc četriem gadiem.

Tiek uzskatīts, ka olimpisko spēļu norises kārtību un noteikumus 884. gadā pirms mūsu ēras, savstarpēji vienojoties, kopīgi ieviesuši Spartas valdnieks Likurgs, Pisas valsts valdnieks Kleosfēns un Elīdas valdnieks Ifīts. Delfu orākuls Ifītam savulaik teicis: “Lai ieviestu mieru tavā valstī, vajag rīkot spēles, kas tīkamas dieviem.”

Ļoti būtiski, ka olimpisko spēļu laikā grieķi noslēdza pamieru un pārtrauca visus karus. Olimpijā nedrīkstēja ierasties ar ieročiem. Pat draudzīgie karaspēki, ja tiem bija jāiet cauri Olimpijas teritorijai, uz robežas atdeva savus ieročus un saņēma tos atpakaļ, tikai izejot no šīs zemes. Tādā veidā grieķi izpildīja savu reliģisko pienākumu un pagodināja augstāko dievu Zevu.

Piedalīšanās sacensībās bija sava veida reliģisks rituāls – olimpiskajās spēlēs varēja piedalīties tikai tikumiski nevainojami cilvēki,  kam svešs ļaunums un netaisnība. Grieķi ticēja, ka nelietīgs cilvēks, ja viņam arī izdotos kaut kādā veidā nokļūt sacensībās, ciestu neveiksmi un nevarētu gūt panākumus. Sacensībās drīkstēja piedalīties vienīgi brīvie pilsoņi, kuriem Zeva statujas priekšā bija jāzvēr, ka viņi iepriekšējos desmit mēnešus ir gatavojušies spēlēm.

Dalībnieku tēviem un brāļiem dieva priekšā bija jāapliecina, ka viņi nav vainīgi nevienā noziegumā. Atlēti no dažādām Grieķijas vietām sapulcējās jau mēnesi pirms spēļu sākuma. Tad arī izvēlēja īpašus tiesnešus, kuri novēroja sacensības un kuriem bija tiesības iekaustīt sportistus ar pletnēm, ja tie pārkāpa noteikumus. Pirms sacensībām sportisti ievēroja diētu un atturējās no seksa.

Senajiem grieķiem ļoti svarīgs bija olimpisko spēļu sakrālais aspekts. Piemēram, kad 470. gadā pirms mūsu ēras Grieķijai uzbruka milzīgs persiešu karaspēks, grieķi, neskatoties uz briesmām, palika uzticīgi savam reliģiskajam pienākumam un sarīkoja olimpiskās spēles parastajā laikā un kārtībā. Tādā veidā viņi cerēja izpelnīties Zeva labvēlību un palīdzību karā pret barbariem. Viņu cerības pamatojās ticībā, ka atlētu sacensības, kuras ir sakrālas, ir tīkamas dieviem. Turklāt šim rituālam piemīt grēku izpirkšanas un reliģiskas šķīstīšanās spēks, kas novērš ļaunumu un nešķīstību.

Slava un pagodinājums

Parasti olimpiskās spēles norisinājās vasaras vidū pilna mēness laikā un ilga septiņas dienas. Grieķi mērojās spēkiem dažādu distanču skrējienos, cīņā, dūru cīņā, jāšanas sacīkstēs, ratu skriešanas sacīkstēs, šķēpa un diska mešanā, skriešanā pilnā apbruņojumā. Viņiem bija arī pieccīņa, kurā ietilpa lēkšana, skriešana, diska mešana, šķēpa mešana un laušanās. Vēlāk spēlēs ieviesa arī pankrationu – laušanās un boksa apvienojumu, kura cīņas ilgums netika ierobežots. Par uzvarētāju uzskatīja to, kuram pirmajam izdevās nogāzt pretinieku zemē. Skatītājiem visintriģējošākās šķita ratu un zirgu skriešanās sacīkstes, kurās jātnieku rīcībā nebija ne seglu, ne kāpšļu, vienīgi pavadas. Šīs bīstamās sacensības nereti beidzās ar smagām dalībnieku traumām vai pat nāvi.

Interesanti, ka jau antīkajā pasaulē tika izmantots dopings – senie grieķi sevi uzmundrināja ar halucinogēno sēņu novārījumu. Sacensību laikā treneriem bija jāuzturas speciālās telpās blakus stadionam, turklāt viņiem, tāpat kā sportistiem, vajadzēja būt pilnīgi kailiem. Kāda leģenda vēsta, ka šis noteikums tika ieviests pēc tam, kad trenera lomu mēģinājusi izpildīt vīriešu drānās pārģērbusies sieviete – kāda sportista māte.

Jāatgādina, ka Olimpijā ielaida tikai vīriešus; sievietes nedrīkstēja būt pat skatītāju vidū. Sieviešu sporta spēles notika Spartā, taču tām nebija dots olimpiādes vārds.

Olimpisko spēļu uzvarētāju galvenā balva bija gods un slava. Klasiskajā laikmetā sacensību pēdējā dienā notika svinīgā rituālā procesija, kuras laikā pie Zeva tempļa uzvarētājus kronēja ar olīvzaru vainagiem. Olimpijā izstādīja uzvarētāju statujas, un dzejnieki sacerēja viņiem veltītas himnas, kuras dziedāja koris, kad čempioni atgriezās dzimtajā pilsētā.

Uzvarētājiem pienācās arī citas privilēģijas – sākot ar atbrīvošanu no nodokļiem un tiesībām līdz mūža galam dzīvot uz valsts rēķina, beidzot ar viņu dievišķošanu. Uzvarētājs tika godināts kā dieva mīlulis, kuram piemīt dievišķs spēks, un tas izskaidro to neparasto pagodinājumu un slavu, ko viņš saņēma no saviem līdzpilsoņiem. Viņš iebrauca pilsētā ar sarkanu mantiju pār pleciem, stāvot kaujas ratos, kuros bija iejūgti četri balti zirgi. Visas šīs lietas bija paša Zeva atribūti un simbolizēja dieva izredzētību.

Laika gaitā mainījās olimpisko spēļu saturs, jo skatītāji pieprasīja aizvien labākus rezultātus un sportiskie panākumi kļuva par pilsētu prestiža rādītājiem. Vispusīgas fiziskās attīstības vietā uzmanība tika pievērsta šaurai specializācijai noteiktos sporta veidos. Spēļu rituāli zaudēja izglītojošo un veselību veicinošo nozīmi – spēles izvērtās izklaidējošā izrādē.

Kad 2. gadsimtā pirms mūsu ēras Grieķija nonāca  Romas impērijas varā, olimpiāde jau bija zaudējusi savu diženumu. Tās bijušo slavu centās atdzīvināt imperators Augusts, tomēr pēc viņa nāves olimpiskā uguns strauji sāka dzist. Pēdējās antīkās olimpiskās spēles norisinājās 393. gadā. Tās aizliedza Romas imperators Teodosijs Lielais, kurš bija dedzīgs kristietis un uzskatīja, ka olimpiskās spēles ir pagānisks rituāls, kuram nav vietas kristīgajā sabiedrībā.

Olimpiskā renesanse

“Olimpiskās spēles ir jāatjauno!” Tieši tā un pavisam noteikti paziņoja franču aristokrāts barons Pjērs de Kubertēns, kurš ne tikai izstrādāja, bet arī īstenoja praksē galvenos mūsdienu olimpisko spēļu norises principus un rituālus. Vietā pieminēt, ka 1881. gadā vācu arheologs Ernests Kuriciuss pabeidza izrakumus antīkajā Olimpijā un līdz ar šīs kulta vietas atsegšanu pievērsa visas pasaules uzmanību senajām sporta spēlēm. Divus gadus vēlāk Pjērs de Kubertēns iepazīstināja sabiedrību ar savu ieceri rīkot plašas starptautiskas sporta sacensības. Viņš dedzīgi propagandēja savu ideju Eiropā un piesauca dažādus argumentus, pierādot šādu sacensību nepieciešamību.

1892. gadā Sorbonnas Universitātē Parīzē viņš nolasīja lekciju Olimpiskā renesanse, uzburot klausītājiem ainas no seno grieķu civilizācijas. Viņš uzsvēra, ka viens no hellēņu galvenajiem mērķiem bija harmoniski attīstīta personība, un atgādināja, ka eiropieši ir šīs civilizācijas mantinieki. Ar milzīgu entuziasmu Pjērs de Kubertēns ķērās pie savas ieceres realizācijas, uzņemoties antīkās Grieķijas olimpisko spēļu tradīcijas ieviest 19. gadsimta beigu realitātē. Tas bija piemērots laiks, lai darītu kaut ko tādu, jo  pasaulē bija sākusies strauja ekonomiskā, kultūras un sporta attīstība.

1894. gada 23. jūnijā Sorbonnā notika Starptautiskās olimpiskās komitejas dibināšanas kongress, kurā divi tūkstoši delegātu no 12 valstīm pieņēma lēmumu par olimpiskās kustības atjaunošanu. Pirmās atjaunotās olimpiskās spēles tika sarīkotas 1896. gadā Grieķijas galvaspilsētā Atēnās, simboliski savienojot hellēņu civilizāciju ar modernajiem laikiem. Atēnu olimpiādē piedalījās sportisti no 14 pasaules valstīm, vislielākās delegācijas bija Grieķijai, Vācijai un Francijai.

Pamatojot olimpiskās kustības atjaunošanu, Pjērs de Kubertēns rakstīja: “Mūsdienu atlētismam ir divas tendences – tas kļūst demokrātisks un starptautisks. Šī kustība radusies no varenās tieksmes pēc miera, brālības un draudzības, kas mājo cilvēku sirdīs.” Viņš ar izskaidroja, kas ir olimpisms: “Olimpisms ir nevis sistēma, bet gan domāšanas veids. Tam var būt visdažādākās izpausmes, un nav tādas tautas vai laikmeta, kas varētu pierādīt savas pirmtiesības uz tā atklāšanu. Olimpisms ir domāšanas veids, kas cēlies no divējāda kulta: piepūles un saskaņas eritmijas. Palūkojieties, cik neatšķirami cilvēka dabā apvienojas abi elementi – galēja sasprindzinājuma izjūta un savaldība!

Šķietami pretrunīgi, tie tomēr ir izteiktas vīrišķības pamatā. Vai tad ir kāds cilvēks – šā vārda absolūtajā nozīmē –, kurš nemitīgi rūpējas par savas enerģijas saglabāšanu, savu spēku apvaldīšanu un negūst prieku, parādot vairāk spēka, nekā no viņa tiek gaidīts? Bet tajā pašā laikā vai tad ir kāds cilvēks – šā vārda plašākajā nozīmē –, kurš nejustu prieku par to, ka viņa aizrautība ir pakļauta tīkamai savaldībai un paškontrolei un viņš pats ap sevi rada kārtību, līdzsvarotību un harmoniju? Tātad mēs spontāni tiecamies pēc spēka izpausmes vai pierastā līdzsvara. Tas ir jāmācās – cītīgi un neatlaidīgi.”

Ar sirdi Olimpijā

Pjērs de Kubertēns bija SOK prezidents no 1896. līdz 1925. gadam. Viņš izstrādāja olimpiskās kustības pamatdokumentu – Olimpisko hartu, kā arī spēļu atklāšanas un noslēguma ceremoniju protokolu un atlētu zvēresta tekstu. Viņš arī izveidoja olimpisko emblēmu – savijušos piecu krāsu apļus, kas simbolizē visu piecu kontinentu olimpisko vienotību.

Kubertēna vēlme bija piesaistīt sportam arvien vairāk un vairāk cilvēku. Viņš norādīja: “Galvenais olimpiskās kustības mērķis ir tieši ar sporta elites starpniecību radīt sabiedrības, tautas un valdību interesi par to, lai katrs iedzīvotājs pievērstos sportam, ķermeņa kultūrai.” 1919. gada 13. janvāra Olimpiskajās vēstulēs, ko publicēja Lozannas avīze, Kubertēns vēstīja: “Visi sporta veidi visiem: lūk, bez šaubām, formula, ko uzskatīs par absolūti utopisku! Par to es neraizējos. Ilgi apsvēru un analizēju – zinu, ka tā ir pareiza un iespējama. Visus savus atlikušos gadus un spēkus es izlietošu, lai tā triumfētu.”

Kad 1928. gadā olimpiskās spēles notika Amsterdamā, tika atjaunota arī olimpiskās lāpas tradīcija. Senajā Olimpijā uguns tika dedzināta, godinot Prometeju, kurš nozaga uguni dieviem un dāvāja to cilvēkiem. Saskaņā ar olimpisko tradīciju olimpiskajai ugunij jādeg nepārtraukti visu sporta spēļu laiku. Šodien uguns Olimpā tiek iegūta ar spoguļu un saules staru palīdzību, kas garantē, ka tā ir dabiska.

Starp citu, agrāk olimpiskās medaļas pasniedza arī disciplīnās, kas tagad jau ir piemirstas, piemēram, niršana tālumā, tāllēkšana un augstlēkšana ar zirgiem, motorlaivu sacīkstes, virves vilkšana un lēkšana no vietas. Viena no sporta vingrošanas disciplīnām bija rāpšanās pa virvi. Interesanti, ka 1904. gadā Sentluisā par šīs disciplīnas čempionu kļuva amerikānis ar koka kāju Džordžs Aizers.

Tomēr visneierastākās sacensības visā olimpisko spēļu vēsturē bija mūzu pieccīņa, kurā uzvarētāju noteica tiesnešu žūrija. Pjērs de Kubertēns uzskatīja, ka ievērojama loma cilvēka attīstībā ir mākslai, turklāt māksla un sports ir nesaraujami saistīti. Viņš vēlējās, lai olimpiskajās spēlēs varētu vērot arī mākslinieku uzstāšanos, tāpēc no 1912. līdz 1948. gadam pavisam īstas olimpiskās medaļas tika piešķirtas par sasniegumiem…  mākslā: arhitektūrā, literatūrā, glezniecībā, mūzikā un tēlniecībā. Te nu jāteic, ka tā bija barona Pjēra de Kubertēna uzstājīga vēlme – olimpiskajās spēles ietvert arī izsmalcinātību un skaistumu. Olimpisko medaļnieku vidū varam pieminēt čehu komponistu Jozefu Suku, franču dzejnieku Šarlu Luiju Properu Gijo un īru gleznotāju Džeku Batleru Jeitsu. Tomēr vēlāk SOK nolēma, šīs sacensības īsti neiederas sportiskajā olimpiādē, tāpēc mākslas konkursus aizstāja ar izstādēm.

Olimpisko spēļu atjaunotājs Pjērs de Kubertēns nomira 1937. gadā 73 gadu vecumā. Baronu apglabāja Lozannā, bet viņa sirds, izpildot nelaiķa vēlēšanos, tika apglabāta olimpisko spēļu dzimtenē Olimpijā.