Viss jāatrisina vienā vakarā – kā Latvijas basketbola izlasei nokļūt Eiropas čempionāta finālturnīrā?
Latvijas basketbola izlases ceļazīme uz 2022. gada Eiropas čempionātu joprojām ir pašu rokās, un vajadzīgs tik vien, kā nākamajā spēlē ar vismaz septiņu punktu pārsvaru apspēlēt Bulgāriju. Tad pēdējie rezultāti vairs nebūs svarīgi un tiks saglābta viena no pēdējām iespējām veselai paaudzei uzspēlēt vēl kādā lielajā basketbola forumā.
Latvijas izlase nupat pabeigusi Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīra “burbuli” Sarajevā – 77:66 pret Grieķiju un 73:79 pret Bosiju un Hercegovinu. Normālos apstākļos šīs divas spēles būtu jāaizvada izbraukumā, un pie rēcošām dienvidnieku tribīnēm nekāds pārsteigums nebūtu arī divi zaudējumi. No šī “burbuļa” izdevās izspiest vienu uzvaru, kas nav sliktākais scenārijs. Turnīra tabulā gan esam turpat, kur bijām pirms šīm divām spēlēm, – pēdējie. Grieķi un bosnieši (3-1) jau nodrošinājuši vietu Eiropas čempionāta kvalifikācijā, kamēr Latvijas un Bulgārijas izlases izcīnījušas pa uzvarai un savā starpā sadalīs pēdējo trešo ceļazīmi uz finālturnīru. Abu komandu spēle paredzēta 20. februārī, tomēr vēl nav zināma tās norises vieta, un šis datums nav akmenī kalts. Skaidrs ir tas, ka abas komandas visu var atrisināt vienā vakarā – latviešiem trešās vietas garantēšanai pietiks ar vismaz septiņus punktus vērtu uzvaru, bulgāriem – vienkārši ar uzvaru. Pie cita iznākuma (proti, Latvijas izlases uzvara ar 1-6 punktu pārsvaru) E grupas trešā vieta tiks izšķirta neklātienes cīņā pēdējā kārtā.
Laba prakse klubos, laba spēle izlasē
Pēc katra zaudējuma paliek mieles, un tādas ir arī pēc svētdienas vakarā piedzīvotās neveiksmes. Līdzjutēju komentāros lielākās kritikas bultas tiek raidītas galvenā trenera Roberta Štelmahera virzienā. Varbūt mums nav gluži trīs miljoni basketbola treneru kā Lietuvā, bet savs miljons sanāks. Katram sava vīzija, kurā brīdī kuru spēlētāju vajadzēja laist laukumā vai kuru, gluži pretēji, nosēdināt uz rezervistu soliņa. Jāpiekrīt, ka pret bosniešiem spēle negāja jau no pirmā puslaika vidus un bez būtiskām izmaiņām tā arī tika nospēlēta līdz zaudētam galam. Galvenās problēmas pēc spēles nosauca arī Štelmahers – neveiksme cīņā par atlēkušajām bumbām. Bosnieši zem mūsu groza izcīnīja 18 bumbas un savu pārsvaru iekrāja ar atkārtotām iespējam, lai gan kopumā viņu metienu precizitāte bija sliktāka. Otrs aspekts – pretinieku augumā garā un fiziski spēcīgā ārējā līnija “nokoda” mūsu mazos, arī katra neitrālā bumba lielākoties bija mājinieku laupījums. Versiju, kā pagarināt vai pastiprināt sastāvu, ir daudz un dažādas, kuru praktiskā puse paliks tikai teoriju līmenī.
Liekot abas spēles kopā, redzams, ka stabilāk nospēlēja tie, kuriem ikdienā ir augstu spēļu prakse un līderu loma savos klubos. Zem groza – Mārtiņš Meiers un Mareks Mejeris. Produktīvi, lietderīgi, lai gan pret bosniešiem abi mazliet pazuda – pretinieku 20 gadus vecā centra Kenana Kamenjaša 19 punkti un četras bumbas zem mūsu groza (viena no tām priekšpēdējā minūtē, kad atausa izglābšanās cerība) ir tā kā par daudz. Lai vai kā, ar Meieru laukumā Latvijas izlase guva par astoņiem punktiem vairāk nekā bosnieši, kamēr ar Klāvu Čavaru trīs minūtēs sanāca mīnus -16. Tuvāk grozam pietrūka līdzvērtīgu palīgu, Kaspars Bērziņš nevarēja palīdzēt savainojuma dēļ, bet citu kandidātu šajā Štelmahera sarakstā nemaz nebija.
Lieliski abas spēles aizvadīja Mārtiņš Laksa, divu spēļu garumā grozā trāpot visus metienus. Iespējams, viņu vēl biežāk vajadzēja uzmeklēt sadarbību noslēgumā, jo Laksa ir tieši atkarīgs no komandas biedru pienesuma - viņa maizīte ir metiens no statiskas pozīcijas. Savā līmenī nospēlēja Aigars Šķēle, kurš pie Štelmahera spēlējis daudz un viņa basketbolā jūtas kā zivs ūdenī. Noteikti spožāku debiju gaidījām no Kristera Zorika, kurš faktiski bija vienīgais tīrais saspēlēs vadītājs, tomēr 22 gadu vecumā tā uzreiz ielēkt lielajā izlasē nav viegli. Ar tiešajiem pienākumiem galā tika, taču kā pret grieķiem neaizgāja metieni, tā arī negāja līdz galam – tikai divi trāpījumi 16 mēģinājumos noteikti nevairoja pārliecību. Tās savukārt netrūka Rihardam Lomažam, kurš ar lielu apņēmību centās vilkt komandu aiz sevis, tomēr spēļu prakses trūkums lika par sevi manīt. Arī tas, ka klubā Rihards spēlē lielākoties uzbrūkošā aizsarga pozīcijā un saspēles vadīšana nav viņa tiešajos pienākumos.
Neatbildēts paliek jautājums, vai citas vēsmas spēlē ienestu Itālijas čempionātā regulāri spēlējošais Ingus Jakovičs, kurš fiziski varētu mēģināt tikt galā arī ar garāku pretspēlētāju vai “piegriezt skābekli” bosniešu nolīgtajam amerikānim Džonam Robersonam. Ikdienā Jakovičs treniņos sparingo ar vairāk nekā 400 spēles NBA aizvadījušo amerikāni Toniju Duglasu. Svaiga pieredze, kura netika pat pamēģināta. Tāpat Štelmahers neuzticējās Jānim Bērziņam, kurš noteikti varēja pagarināt centimetrus trešā numura pozīcijā un mainīt svaru kausus cīņā par atlēkušajām bumbām. Turklāt Bērziņš ir viens no tiem retajiem spēlētājiem, kuram viss ir kārtībā klubā gan ar spēles laiku, gan statistikas pienesumu.
Muižnieks norāda uz vājajām vietām
Latvijas izlases bijušais galvenais treneris Kārlis Muižnieks spēli pret Bosniju un Hercegovinu vēroja podkāsta “Sporta bulvāris” tiešraidē kopā ar bijušo izlases spēlētāju Kristapu Valteru un žurnālistu Robertu Ūdri. Jau mača laikā Muižnieks atzina, ka Latvijas izlases darbībās ir pārāk daudz stresa un spēle ir diezgan vienveidīga.
“Taktikas ziņā bosnieši bija pārāki. Viņu sagatavotās lietas strādāja, kamēr mūsējās īsti ne. Ja esam vadībā, tad viss ir labi, ir smuka spēle. Līdzko ir kā uz nažiem vai pretinieki tiek priekšā, sākas kļūdas, nervozitāte, neprecīzi metieni. Jābūt lielākai pārliecībai, nav jau tā, ka mums šie spēlētāji būtu mazāk meistarīgi par pretiniekiem. Viena zaudēta spēle nav traģēdija, globālais mērķis ir iekļūt Eiropas čempionāta finālturnīrā, un viss ir pašu rokās. Šoreiz redzējām komandas vājākās vietas – cīņa par atlēkušajām bumbām un spēle pie pretinieku agresīva spiediena uz mazajiem spēlētājiem. Lai būtu moderna komanda, kas var kaut ko Eiropā izcīnīt, ir jābūt aizsargu pozīcijās spēlētājiem ar augumiem un atlētismu. Līdz februārim laika nav daudz un tagad ir mājasdarbs – kā pastiprināt šīs lietas,” šo zaudējumu rezumēja Muižnieks.
,Vai LBS sagādās Eirolīgas pienesumu?
Galvenās cīņas vakars ir paredzēts 2021. gada 20. februārī. Ļoti iespējams, ka norises vieta būs Rīga, jo Latvijas Basketbola savienība laikus izrādījusi vēlmi uzņemt kvalifikācijas turnīra izšķirošo miniturnīru. Par iespējamo komandas sastāvu šobrīd pāragri spriest. Arī no tiem spēlētājiem, kuri nav aizņemti NBA un Eirolīgā, mums ir gana daudz variāciju iespēju. Andrejs Gražulis un Artūrs Strautiņš no Itālijas čempionāta, atveseļojušies Žanis Peiners un Artūrs Žagars – tās ir tikai dažas iespējamās spēlētāju opcijas. Savas korekcijas var ieviest un droši vien arī ieviesīs Covid-19 pandēmija. Februāra sabraukums būs labs pārbaudījums LBS pašreizējai vadībai un tās ģenerālsekretāram Kasparam Ciprusam, kurš ikdienā uzņēmies likvidētā vastsvienības menedžera amata pienākumus. Ciprusa priekšgājējs Edgars Šneps uz Pasaules kausa izcīņas kvalifikācijas turnīra izšķirošo spēli Melnkalnē spēja savākt teju optimālo sastāvu ar Eirolīgas spēlētājiem, un no Ciprusa gaidām ne mazāk. Abu turnīru spēļu kalendārs ir gana pateicīgs – 20. februāris iekrīt starp divām Eirolīgas kārtām. Jānis Timma, Dairis Bertāns (abi “Himki”), Artūrs Kurucs (“Baskonia”) un Rolands Šmits (“Barcelona”) spēlē 18. februārī, Jānis Strēlnieks (“CSKA”) un Rihards Lomažs (“Asvel”) – dienu vēlāk. Kādu noteikti gaidīsim palīgā izlasei, bet visi basketbola līdzjutēji gaida Latvijas izlases atgriešanos kādā no lielajiem basketbola forumiem.
