“Lai kaut ko sasniegtu, vajadzīgi līdzekļi,” Japiņš atstāj Latvijas riteņbraukšanas vadību jaunās rokās

Latvijas riteņbraukšanas dzīvi dažādos laikos vadījuši dažādi funkcionāri, taču nu jau teju trīsdesmit gadu garumā tāda galvenā ass vismaz ap šosejas riteņbraukšanu bijis Japiņš. Ar īsu pauzi, kad Igo deviņdesmito gadu juku laikos uz brīdi pievērsās ziedu importam no Nīderlandes. Taču drīz vien Japiņš bija atpakaļ pie riteņiem un kopš 2013. gada vadīja riteņbraukšanas dzīvi kā Latvijas Riteņbraukšanas federācijas prezidents.  

Pats nācis no riteņbraukšanas pašiem pamatiem – treka. PSRS laikos vairākkāt izcīnīja medaļas lielvalsts čempionātos, ar Latvijas izlasi divreiz kāpa uz goda pjedestāla PSRS tautu spartakiādē. 1978. gadā sāka trenera karjeru Murjāņos un drīz vien četri viņa audzēkņi kļuva par pasaules junioru čempioniem. Līdz ko izjuka PSRS un pavērās durvis uz plašo pasauli, Japiņš savāca vienā komandā Latvijas labākos un talantīgākos šosejas riteņbraucējus. Daiņa Ozola bronza Barselonas olimpiādē, Kaspara Ozera pasaules sudrabs pēc gada Norvēģijā, Romāna Vainšteina pasaules čempiona tituls 2000. gadā - visur savu roku pielicis Igo. Arī tagad, atstājot riteņbraukšanas galvenā cilvēka krēslu sekotājiem, viņš ir apņēmības pilns pielikt savu roku, lai nākamgad Tokijas olimpiādē latvieši cīnītos par medaļām.

- Igo, kā nonāci pie lēmuma nekandidēt uz trešo termiņu?
- Bija mērķis šo otro prezidenta termiņu pabeigt ar Tokijas olimpiādi, bet kovida dēļ tā gluži nenotika. Riteņbraukšanā esmu ļoti sen un ne vienmēr dzīve sportā ritējusi gludi. Visu laiku bijis te augšā, te lejā. Ja ilgstoši esi iekšā un nemitīgi jācīnās... Tie saldie uzvaras mirkļi ir reti un īsi, salīdzinot ar ikdienas cīņu. Lai kaut ko sasniegtu, vajadzīgi līdzekļi. Ja to nav vai nevari dabūt, diez vai jutīsies laimīgs. Turklāt tas ir sabiedriskais darbs. Publiski to neafišēju, bet lēmumu biju pieņēmis jau pavasarī.

- Kur riteņbraukšana ir tagad – augšā vai lejā?
- To tā viennozīmīgi nevar pateikt. Mans galvenais uzdevums, mērķis un sapnis bija īstenot treka projektu. Tas nav izdevies un par to sirds sāp visvairāk. Tomēr ir labi priekšnoteikumi, lai treku pārskatāmā nākotnē tomēr uzbūvētu. Tas ir visa sporta veida pamats. Neesam apstājušies, tikai kārtīm jāsaliekas pareizi. Mums ir trīs braucēji pasaules profesionālās tūres komandās. Tas ir labs sasniegums. No manis rakstītās programmas pirms iepriekšējām vēlēšanām apmēram 75 procenti ir realizēti. Ir sakārtota sacensību sistēma, izveidoti amatieru rangi, bijuši Eiropas čempionāti BMX un MTB, ir atjaunotas dažas riteņbraukšanas grupas reģionos, izveidotas jaunas trases.

- Treku mēs būvējam jau gadus divdesmit...
- Tā sanāk. Šī gadsimta pirmās desmitgades vidū, kad federāciju vadīja Indulis Emsis, mums atdāvināja Ķelnes treku, samaksājām vāciešiem tikai par tā atvešanu, tomēr tā arī to  nesalika kopā. Marsa treku Brīvības ielā likvidēja, Ventspilī nojauca.

- Kāpēc nojauca Ventspils treku?
- Šo jautājumu jāuzdod Lemberga kungam. Cik esmu dzirdējis, viņš negribēja Ventspilī riteņbraukšanu. Personīgi viņu nepazīstu, esmu tikai pāris reizes pasākumos sarokojies un atbildi uz šo jautājumu nezinu. Pēdējās prezidentūras laikā sāku domāt par atklātā treka būvi, bet tad parādījās variants ar “Daugavas” stadionu. Bija plānots, ka treks varētu būt kopā ar vieglatlētikas manēžu, bet tas viss lēnītēm apklusa un beidzās. Tagad parādās Biķernieki, bet tur vēl ir daudz neskaidrību par zemi. Biķernieki būtu izcila vieta, taču jāsaprot, ka tas nebūs lēts projekts. Izmaksas varētu būt kādi divi trīs miljoni. Federācija pati to nevar paveikt, ir vajadzīgs investors.  Valsts sporta dzīves vadītājiem jāsparot, ka treks ir visas riteņbraukšanas pamats, tur augs arī šosejnieki un BMX puikas.

- Sanāk, ka jāklauvē pie valdības durvīm?
- Man politikas aprindās tik tuvi paziņas nebija, lai ietu pa taisno. Sporta telpā par treka nepieciešamību tiek runāts, bet līdz reāliem darbiem neesam tikuši. Labi, tagad ir šis Biķernieku variants, tas tur projektā ir iezīmēts un es ceru, ka tas tā vienkārši neizkūpēs gaisā. Uzskatu, ka Latvija nevar atbalstīt tik daudz sporta veidus, kā to dara tagad. Nauda trūkst tāpat, bet bez prioritātēm tā trūks vēl vairāk.

- Uz ātru roku izveidotajā sporta veidu rangā riteņbraukšana izrādījās zemajā 47. vietā.
- Tā bija mulķība, ka kaut ko tādu vispār parādīja ārpus kabinetiem. Tagad tas projekts ir ievirzīts pareizākā gultnē un riteņbraukšanai noteikti jābūt augstāk. Mums ir gara un sena vēsture, mēs esam otra vecākā sporta federācija Latvijā, ir medaļas olimpiādēs un pasaules čempionātos, ir liels amatieru skaits. Skaidrs ir tas, ka nepieciešama rūpīga analīze - rezultāti, vēsturtiskie panākumi, potenciāls. Ko latvietis vispār var izdarīt. Riteņbraukšana ir tas sporta veids, kurā var.

- Kas pašlaik ir lielāka problēma – naudas vai cilvēku trūkums?
- Saistītas lietas. Katastrofāli trūkst jauno treneru un tad notiek pārrāvums. Vecie nomirst vai aiziet, bet vietā nekas nepaliek. Tā notika Liepājā, Smiltenē. Viens no maniem mērķiem bija atgriezt riteņbraukšanu pilsētās, kur tai ir senas tradīcijas. Tādēļ tur – Talsos, Tukumā, Smiltenē, Valmierā, Siguldā – rīkoju MTB sacensību posmus, lai rodas šī interese, lai ir vietējie braucēji. Tā īsti nav izdevies atgriezties Tukumā, kur pašlaik ir tikai BMX grupa. Juku laikā citi aizņēma mūsu vietu, paši vien esam vainīgi. Piemēram, tajā pat Tukumā sporta skolā kādreiz bija riteņbraukšanas grupa, tagad tās vairs nav. Un ir ļoti grūti tikt atpakaļ. Arī tādēļ, ka katastrofāli trūkst jaunu treneru. Treneru apmaksas modelis Latvijā ir tāds, kāds ir. Zemas algas, jāstrādā sestdienās un svētdienās, vajadzīgi velosipēdi, mašīna treniņiem. Biju sarunājis, ka sekcija būs, dzīvoklis būs, bet trenera nav.

- Komandu sporta veidos daudzi vadoša līmeņa sportisti pēc apavu vai slidu uzkāršanas uz nagliņas tūdaļ kļūst par treneriem. Kādēļ tā nenotiek riteņbraukšanā?
- Izpētes vērts jautājums. Pa kādam jau ir – Dainis Ozols bija “Rietumu Bankas” komandas menedžeris. Arvis Piziks ir riteņbraukšanā. Romka Vainšteins pamēģināja, bet nepalika. Kaspars Ozers negribēja. Tie, kas tika labā līmenī profesionāļos, bija diezgan labi nodrošināti, daudziem jau bija savs bizness. Nolikt to malā un iet strādāt par sporta skolas algu? Tur vajag lielu entuziasmu. Diemžēl, arī LSPA nav riteņbraukšanas trenera specializācija.

- Tuneļa galā gaisma vispār ir redzama?
- Vāja, bet nevar teikt, ka tā nav pavisam. Ja ir vēlme, tad var šīs zināšanas iegūt. Kā Toms Flaksis, kurš trenē arī Kristu Neilandu. Ir izauguši jauni speciālisti, gatavi jaunām tehnoloģijām, taču viņi vairāk ir orientēti uz augsto galu. Profesionāļiem, amatieriem, kuri ir gatavi par viņu darbu maksāt. Trūkst jaunatnes treneru. Amatieri trenējas kā traki, iespējams, treneru rezerves jāmeklē tur.

-  Pēc “Rietumu bankas” komandas izjukšanas iztrūcis pārējas posms starp junioriem un profesionāliem.
- Mēģinājām darīt visu, bet banka izjuka un vienkārši pietrūka naudas. Lai turpinātu, minimālā summa bija ap 100 tūkstošiem, normālai eksistencei - ap trīs reizēm vairāk. Tagad ir tā, ka nav gatantiju, ka izsitīes pat kāds ļoti talantīgs braucējs. Mums te bija zināšanas un pieredze, mēs varējām pieskatīt tos puikas, audzināt. Aizbraucot uz Beļģiju vai Franciju, neviens individuālu treniņu plānu nerakstīs un nepiespiedīs arī nobraukt to treniņu. Teorētiski var izsisties, bet tas ir grūti. Vienā Beļģijā ir 2000 riteņbraukšanas klubu. Ja atskatāmies, tad caur “Rietumu bankas” komandu gandrīz visi arī izsitās tālāk pasaulē.

- Tagad kontinentālā līmeņa komanda ir igauņiem, tur ir uzaicināti vairāki latvieši. Ideja par kopīgu spēku apvienošanu nav bijusi?
- Ir bijusi, bet katrs grib būt galvenais. Igauņiem galvenie atbalstītāji ir Tartu pilsēta, mums līdz komandas pajukšanai tā bija Rīga. Katrai pašvaldībai ir savas intereses, katrs grib būt priekšplānā. Nu kā mēs to komandu nosauktu? Tartu – Rīga, kā autobusa maršrutu? Tagad Tartu komandā ir daži mūsu jaunie braucēji, un, labi ka tā. Igauņiem vajag konkurenci un pasauca mūs palīgā, tur ir arī treneris Toms Flaksis.

- Vai aiz mūsu vadošajiem profesionāļiem ir liels tukšums?
- Mums nekad nebūs baigi daudz augstas klases braucēju. Esam maz, tāda specifika. Arī agrāk aiz muguras gara rinda nestāvēja. Kad pats braucu, pagājušā gadsimta septiņdesmitajos mums trekā bija pasaules čempions Dzintars Lācis, bija PSRS čempioni, bet komandu gonkā tā arī bijām četri pieci faktiski bez lielas konkurences un dziļas rezerves. Taču tas mums neliedza divās pēc kārtas PSRS tautas spartakiādēs izcīnīt medaļu.

- Pirmo prezidenta termiņu sāki drīz vien pēc Māra Štromberga otrā zelta, pēc kura mazie puikas un meitenes piebira pilnas BMX trases. Kā ir tagad?
- Bērnu ir daudz, bet atkal ir jautājums – vai būs treneri, kas viņus aizvedīs līdz pašām augstākajām virsotnēm. Teikšu godīgi, neesmu liels BMX speciālists un viņu lietās arī dikti nejaucos. Par to federācijā atbild citi cilvēki. Ir talantīgi jaunieši, ir medaļas pasaules čempionātos, bet valstu rangā no pirmā piecinieka esam atkāpušies uz otro desmitu. Kā BMX iekļāva olimpiskajā spēlēs, daudzas valstis sāka pievērst lielāku uzmanību. Konkurence ir nopietnāka, tomēr es ticu, ka kādu dienu mums atkal izšķilsies kāds Štromberga lietas turpinātājs. Ir labas lietas, ir augstākā līmeņa trase Valmierā.

- Tavas prezidentūras laikā pēc sešu gadu darba no BMX izlases galventā trenera ar savstarpējām nesaskaņām BMX saimē amata atkāpās Ivo Lakučs.
- Tā atkal bija lieta, kurā nejaucos. Mēs kā federācija atbalstījām Ivo kā treneri un mans ieteikums bija mazāk strīdēties savā starpā un meklēt iespējas, kā kopā sasniegt rezultātu. Tur, kur ir iesaistīti bērnu vecāki, tas ir diezgan apgrūtinoši. Ir talantīgi čaļi, ir meitenes. Diemžēl sieviešu riteņbraukšanas attīstība ir viena no tām lietām, kuru man neizdevās paveikt.

- Šajos gados daudz problēmu bija arī ap Murjaņu sporta ģimnāziju. Kā ir tagad?
- Mēs bez Murjāņiem nevaram, ja mums nav internāts, tad labēkie lauku čaļi vienkārši aizet pa pieskari. Ilgu laiku Murjāņu nākotne karājās gaisā. Šķita, ka tā ir gandrīz vai valdības politika – paskatīties, iznīks vai nē. Murjāņu sporta ģimnāzija pēc būtības nebija valsts sporta attīsības čaulā. Cik reižu mēs uz turieni braucām, cik runājām... Idejiski tur būtu jābūt Latvijas jauniešu un junioru izlases kodolam, visam labākajam, bet tur bija problēmas uz katra soļa. Arī tādas, ka nebija riteņi, nebija transports, ar kuru aizbraukt uz sacensībām. Tagad šī situācija daudz maz ir sakārtota. Lai cik daudz un nopietni mums ir amatieri, federācijas viens no galvenajiem uzdevumiem tomēr ir jaunatne.

- Vai pēc aiziešanas no riteņbrauksanas federācijas jau redzi nākamos izaicinājumus?
- To izaicinājumu ikdienā bijis tik daudz, ka gribas kādu brīdi padzīvot mierīgāk. Piemēram, pirms Vienības velobrauciena sāk remontēt šoseju pie Sēnītes vai Krasta ielu pirms Rīgas velomaratona. Ar katru gadu sarīkot sacensības ir arvien sarežģītāk, bet tās stresa epizodes paņem daudz enerģijas. Grūtākais, ka visu laiku jāstaigā kā ar smagu maisu uz pleciem, nepārtraukti ir līdzekļu trūkums. Puķu biznesā vēlreiz nemetīšos. Turpināšu rīkot sacensības – Igo Japiņa aģentūrai tādas katru sezonu ir astoņas deviņas. Aizvadītais gads nebija viegls un nav arī skaidrs, kā viss turpināsies nākamgad. Būs vairāk laika pievērsties puikam, kurš Carnikavā trenējas futbolā. Riteņbraukšana? Ja piesolīsi saldējumu, tad no mūsu mājām Garciemā līdz Vecāķiem aizbrauksim. Ar draugiem braukā, bet par riteņbraukšanu kā sportu interesi nav izrādījis. Ja šonedēļ vienosimies par turmpmāku sadarbību, tad palīdzēšu mūsu šosejas riteņbraukšanas labākajiem čaļiem sagatavoties Tokijas olimpiādei.

- Tu jau esot bijis Tokijā un iepazinis trasi?
- Jā, un tā ir trase, kur mūsējiem noteikti ir cerības pacīnīties par medaļām. Pirmkārt jau Tomam Skujiņam. Mūsu mērķis ir viņus maksimāli labi sagatavot olimpiādei. Šogad bijām uztaisījuši savu plānu, bija pieslēgts LOV ārsts Jānis Kaupe, ar padomu palīdzēja Aldis Cīrulis. Bija paredzēts to izmēģināt dzīvē, bet kovids visu sačakarēja. Tagad sēdīsimies pie galda un spriedīsim, vai turpinām. Pirms gada pasaules čempionātā Anglijā Tomam Skujiņam pietrūka mazliet, mazliet, lai trāpītu galvenajā piecu sportistu atrāvienā. Toreiz viss varēja beigties pavisam labi. Ar mūsējiem nav tā, ka viņi brauc grupā un tu saproti, ka nekas te nebūs. Jā, nevienam nav tāds sirds motors kā lidojošajam holandietim Matjē van der Pūlam, be,t ja labi sagatavosimies, – Tokijā ir cerības. Es tam ticu un gribu, lai notic arī paši sportisti. Šogad pasaules čempionāts bija nedēļu pēc “Tour de France” un līdzīgi ir plānots nākamgad – olimpiāde nedēļu pēc Francijas tūres. Mūsējie to pasaules čempionātā nobrauca briesmīgi. Gribu zināt, kā viņi jutās, kāpēc bija tieši tā un tad varam kaut ko mēģināt koriģēt nākamajam gadam.

- Vai federācijas prezidenta jaunie kandidāti saprot, kāda realitāte viņu sagaida ikdienas darbā?
- Labs jautājums. Kandidātu programmās kādas kardinālas izmaiņas neredzu. Ir dažas interesantas lietas, piemēram, U-23 komandas izveide. Bet tam ir jāatnes vismaz simts tūkstoši. Redzu, ka tiem cilvēkiem ir entuziasms. Bez tā nevar. Vai viņiem ir tādi sakari biznesa vidē, lai izpildītu visas ieceres – to mēs redzēsim. Riteņbraukšanas tradīcijas mums ir ļoti stipras.