Katrs ceturtais ar lieko svaru – sporta sabiedrībai jāmeklē iespējas pievērst jauniešus aktīvākam dzīvesveidam

Aizvadītajā konferencē četrās atsevišķās daļās dažādu jomu speciālisti sprieda par jaunatnes fiziskajām aktivitātēm un iespējām tajās iesaistīt arī šodienas tehnoloģijas. Konferences dalībniekiem daloties ar savu pieredzi, ik pa brīdim nācās atgriezties pie pašreizējās realitātes – Latvijā bērnu un jauniešu fiziskā aktivitāte ir nepietiekama, un galvenais virzītājs uz veselīgāku dzīvesveidu ir ģimene. Vēl jo vairāk šajā laikā, kad Covid-19 dēļ ieviestie ierobežojumi daudziem liedz iespēju piedalīties ārpusskolas interešu izglītībā, tostarp sporta treniņos.

Viss sākas ar ģimeni

LOK jaunajā stratēģijā melns uz balta rakstīts, ka 2030. gadā vairāk nekā puse Latvijas sabiedrības regulāri sporto. Lai panāktu cerēto, liela loma būs jaunatnes pievēršanai aktīvam dzīvesveidam, savukārt tas nebūs iespējams bez ģimenes atbalsta.

“Sportam piemīt laba īpašība, tas ļoti labi uzrunā bērnus, kuriem ir jābūt veseliem un motivētiem. Pašlaik ieviestie Covid-19 ierobežojumi dod iespēju strādāt inovatīvi, pielāgojot ikdienai un saprātīgi izmantojot digitālo vidi un sociālos tīklus. Sports ir nozīmīgs faktors, kas veido veselu bērnu un pilnveido personību. Man ir savas ģimenes pieredze, ka bērniem vispirms ir jāiegūst laba veselība un izglītība. Piesardzīgi un varbūt pat pesimistiski izturos pret agru sporta veidu specializāciju. Uzskatu, ka jauniešu vispārējai fiziskajai sagatavotībai jābūt universālai un vispirms jābūt pamata lietām – pareizi pietupties, mest, skriet, lēkt. Ātra iesaistīšanās asimetriskos sporta veidos vēlāk iespaido veselību, ir traumu risks. Tās ir lietas, kas līdz šim ir par maz pētītas. Savā ģimenē esam palikuši pie peldēšanas un Austrumu cīņām kā vispusības pamata,” ar savu personisko pieredzi konferencē dalījās LOK prezidents Žoržs Tikmers. Latvijas sporta dzīves vadītājs īpaši uzsvēra ģimenes lomu ikdienas sportisko aktivitāšu nodrošināšanā.

Līdzīgās domās ir Dainis Dukurs, skeletonistu Martina un Tomasa tēvs: “Kad piedzima dēli, gribēju, lai puikas izaug attīstīti un aktīvi. Braucām uz Jūrmalu, vienmēr līdzi bija bumba, metām akmeņus jūrā – vienmēr var atrast kādu sacensības garu. Tad nebija mērķa par čempionu tituliem, par tādu skeletonu tad pat nezinājām. Veiksme ir tad, ja bērnam pretī ir sporta skolotājs, kuram ir prasme strādāt ar bērniem, kurš vienkārši neieripina bumbu zālē un neatstrādā savu stundu. Mums ar šādu sporta skolotāju paveicās.”

Arī basketbola treneris Uvis Helmanis pamatus saskata katra paša mājās un pedagogu darbā: “Lai radītu interesi bērniem sportot, labākais piemērs bija un būs ģimene. Nākamais atslēgas moments ir pedagogi un treneri. Izdoma un pieeja alternatīvam sportam, pielāgojoties pandēmijas situācijai. Nav vienas receptes labam pedagogam, ļoti svarīgas ir savstarpējās attiecības, saikne starp bērnu, treneri un vecākiem.”

Katrs ceturtais ar palielinātu ķermeņa masu

Pētījumos noskaidrots, ka vismaz 19 procentiem Latvijas jauniešu ir palielināta ķermeņa masa, bet olimpiskais vicečempions un fizioterapeits Aigars Fadejevs liek galdā vēl trakākus datus – liekais svars ir katram ceturtajam jaunietim.

“Mēs tagad runājam par mūsu nākotni, par nācijas genofondu. Nereti pie manis ved uz tā saucamo veselības tehnisko apskati bērnus, kuri jau kaut kur trenējas, un arī tad esmu saskāries ar ļoti bēdīgu stāvokli. Mūsu nācija pamazām kļūst apaļīga. Bērniem fiziskās aktivitātes ir vitāli svarīgas, tās ar skābekli apgādā smadzenes, un tas ir svarīgi arī mentālajai veselībai. Kad mēs augām, sports bija kā izklaide, skrējām laukā, spēlējām spēles un bumbu. Tā bija mūsu socializēšanās. Tagad iespēju ir daudz vairāk un socializēšanas notiek citādi – lielākoties digitālā vidē. Ir jāatrod alternatīva. Protams, labākais piemērs ir tepat blakus starp mums, vecākiem. Labākais piemērs katram puikam ir tēvs. Taču noteikti ir jābūt arī valstiskai programmai, vispārējai fiziskajai sagatavotībai ir jābūt jau pirmsskolas vecumā, ir jāpalielina sporta stundu skaits,” primāros uzdevumus jauniešu nodrošināšanai ar fiziskām nodarbībām uzskaitīja Fadejevs.  

Tiesa, ar varu sports mīļš nekļūs, līdz aktīvam dzīvesveidam jānonāk katram pašam. Kādam – vecāku ietekmē, citam apkārt esošo draugu motivētam, vēl kādu tam var pievērst digitālie izaicinājumi. Piemēram, dažādas aktivitātes uzskaitošas viedierīces.

“Pašlaik nereti sporta veidu bērnam izvēlas vecāki, kuri turklāt ir tendēti uz rezultātu. Arī sporta skolā treneris ir tendēts uz rezultātu, un tā mazais censonis nonāk vidē, kur visiem vajadzīgs rezultāts, bet pats bērns nemaz netiek sadzirdēts. Kāds nav radīts komandas sporta veidiem, cits – individuālajam sportam. Tas bērnam var radīt nomāktību. Tādēļ svarīgi ir atrast piemērotāko nodarbi, jo pats par sevi bērns vienmēr būs gatavs aktīvām nodarbēm,” spriež psiholoģe Anastasija Pušņakova.

Vismaz stunda dienā

Projekta "Sporto visa klase" pētījuma vadītāja Dace Reihmane neslēpa, ka fizisko aktivitāšu daudzums ir nepietiekams: “Pasaules veselības organizācijas ieteiktais fizisko aktivitāšu daudzums bērniem darba dienās ir viena stunda. Latvijā to sasniedz tikai apmēram puse no tiem jauniešiem, kuriem ir ārpusskolas sporta aktivitātes. Varam tikai iedomāties, kas notiek ar tiem, kuri nepiedalās ārpusstundu aktivitātēs. Īpaši starp meitenēm, kur priekšroka ir mūzikas vai mākslas skolai un fiziskām aktivitātēm paliek vēl mazāk iespēju.”

Pašlaik īsti reāla nešķiet iespēja palielināt sporta stundu skaitu skolās, jo daudzviet trūkst nepieciešamās infrastruktūras. “Skola viena pati nevar iznest visu problēmu par mazkustīgu dzīvesveidu. Valstij ir jāveic investīcijas ārpusskolas lietās, turklāt tā ir visas sabiedrības problēma. Riski ir augsti – tā ir mūsu veselība,” programmas "Skola 2030" eksperte, Valmieras ģimnāzijas sporta skolas skolotāja Maija Priedīte norādīja, ka esošās problēmas ir jārisina valstiskā līmenī.
Šajā virzienā apņēmusies strādāt Latvijas Olimpiskā komiteja, taču tas paliks bez rezultāta, ja aktīva dzīvesveida būtību nesadzirdēs plašākā sabiedrības daļa, jo īpaši bērnu vecāki.