Kreipāna olimpiskās leģendas: Uļjana Semjonova Monreālā saprata, kāpēc olimpiskās spēles ir kaut kas īpašs...

Viena no pirmajām 12 basketbolistēm pasaulē, kuras 1976. gadā Monreālā kļuva par olimpiskajām čempionēm. Pēc četriem gadiem Maskavā – otrs olimpiskais „zelts”. Viņa trīs reizes bija pasaules čempione un desmit reizes Eiropas čempione – cita kaluma medaļu šajos trijos turnīros viņai nemaz nav. Ar Rīgas TTT komandu viņa 15 reizes bija PSRS čempione, 11 reizes ieguva FIBA Čempionu kausu, ar Latvijas (PSR) izlasi četras reizes uzvarēja PSRS Tautu spartakiādē, kur līmenis nebija zemāks par Eiropas vai pasaules čempionātu. Kāda būtu leģendārās Latvijas basketbolistes Uļjanas Semjonovas vieta Latvijas Olimpiskās simtgades mantojumā? Viena no pirmajām un redzamākajām.

Tajā dienā tētis mājās atnāca nedaudz ātrāk. Mamma jau satraukta viņu gaidīja. Ir laiks. Vairs nedrīkst ne mirkli gaidīt. 1952. gadā sniegs turējās diezgan ilgi un marta sākumā tā vēl bija gana. Tētis iejūdza ragavās zirgu un cauri mežam veda mammu uz Zarasiem. Uz dzemdību namu. 1952. gada 9. martā šajā Lietuvas pilsētā piedzima Uļjana Semjonova. No Medumiem līdz Daugavpilij bija 25 kilometri, bet līdz Zarasiem – tikai astoņi. Kavēties vairs nedrīkstēja. Uļa piedzima kā normāls bērns, ne tad ne vēl vairākus gadus nekas neliecināja, ka viņa izstiepsies augumā tik gara. Arī par Uļjanu viņu toreiz neviens nesauca...

„Asarainais ceļš” uz Rīgu un ... basketbolu

Stiepties augumā viņa sāka apmēram 4. klasē vai nedaudz agrāk, jo jau 5. klasē meitenes augums bija 180 cm, bet 13 gadu vecumā – 190 cm. Viņa bija stipra un veikla, viņa darīja visus lauku darbus. Viņai pat prātā nevarēja ienākt, cik liktenīgs pavērsiens pavisam drīz notiks viņas dzīvē.  Neviens toreiz nevarēja iedomāties vai paredzēt, ka 13 gadu vecumā sāksies Uļjanas Semjonovas ceļš ... uz olimpiskajām spēlēm. Nu, labi – vispirms uz Rīgu.

„Visu ceļu man bira asaras. Tik ļoti man negribējās braukt uz to Rīgu, negribējās pamest mammu... Bail bija... Es līdz tam Daugavpilī varbūt tikai divas trīs reizes biju, bet te uzreiz – uz Rīgu... Tagad meitenes 14-15 gadu vecumā jau brauc mācīties uz Ameriku, man tolaik Rīga bija kā Amerika. Vairākas reizes pēc manis brauca, bet es skrēju uz mežu slēpties. Atbrauca Raimonds Karnītis (TTT galvenais treneris – A.K.) ar sievu, saka - jābrauc un nedrīkst nebraukt. Neko darīt, ja jau tik ļoti jābrauc, tad braukšu,” pirmos soļus (kilometrus mikroautobusā) savā ceļā uz basketbola virsotnēm atceras Uļjana Semjonova.
Fiziski viņa bija gana norūdīta un nedrīkstētu teikt, ka nezināja, kas ir sports. Tas viņai pat patika. Lauku skolā sporta zālē griesti bija zemi, basketbolu tur īpaši neuzspēlēsi, taču skolotājs deva meitenēm bumbu, lai met grozā. Piecas reizes iemetīsi – esi brīva. Kas tad Uļai – paņēma un iemeta... Viņai patika vieglatlētika un it īpaši augstlēkšana, ārā pie skolas bija sporta laukums un tur bērni līdz pat ziemai un uzreiz, kad nokusa sniegs pavasarī, arī sportoja. Uļa ir spēlējusi arī rokasbumbu, lēca tālumā un augstumā, slēpoja, pārstāvēja skolu rajona sacensībās. Viņai tas patika. Rudenī, kad mājās mamma gaida rakt kartupeļus, Uļa tik ņēmās ar citiem skolniekiem pa sporta laukumu. Līdz skolai katru dienu vajadzēja mērot 4 kilometrus – turp un atpakaļ. Arī sports. Skolas sportošanā viņu arī pamanīja, jo viņa jau bija vismaz galvastiesu garāka par visiem ne tikai savā klasē. Tajā laikā pēc jaunatnes trenera Tālivalža Pētersona ierosmes Latvijas TV un laikrakstā „Sports” tika izsludināts gara auguma jauniešu meklēšanas konkurss un Uļa nebūt nebija adata siena kaudzē, lai viņu nepamanītu. Toreizējais Uļas māsas draugs un vēlākais vīrs pats bija aktīvs riteņbraucējs un ātrslidotājs un tieši viņš, par ko Uļa ir pārliecināta, padeva ziņu par slaido meiteni no Medumiem. Malā nepalika arī sporta skolotājs. Tā ziņas par augumā garo meiteni nonāca Rīgā. Jābrauc skatīties...  Un braukt nācās vairākas reizes.
„Rīgā mani ielika internātā Graudu ielā. 16 meitenes vienā istabā. Ja toreiz būtu bijuši mobilie telefoni, tad es simts reizes dienā mammai zvanītu...  Vēlāk jau pieradu, ar meitenēm sadraudzējos, bet sākumā gribējās aizmukt atpakaļ uz mājām un es arī mēģināju to darīt. Pāris reizes mani jau no vilciena noņēma... Jā, jā, bija arī tādi gadījumi,” ar smaidu atceras Uļa.
Basketbols pamazām iepatikās. Sākumā Uļa meta bumbu tikai no groza apakšas, tad jau no nedaudz lielāka attāluma, tad jau sāka saprast, kā šo spēli spēlē, bet, kad tika iegūtas pirmās medaļas... TTT komandā priekšā bija slavenās Skaidrīte Smildziņa-Budovska un Silvija Ravdone-Krodere, taču Uļa arvien skaļāk klauvēja pie meistarkomandas durvīm. Viņa jau gribēja pie tām klauvēt!

Iulijaka vai Uljana?

Kurš gan nezina – Uļjana, protams! Un tomēr – gan, jā, gan, nē. Dzimšanas apliecībā ir Iulijaka. Uļa nāk no vecticībnieku ģimenes, viņu baznīcā kristīja un bībelē vecticībniekiem nebija tāda vārda – Uļjana – tajā dienā, kad meitene bija dzimusi. Bija Iulijana. Tā arī nokristīja. Laikam arī kļūdaini ierakstīja – nevis „n”, bet „k” – un sanāca Iulijaka. Mājās un skolā viņu sauca par Uļjanu vai vienkārši Uļu. Tā, kā vēlāk sauks Latvijā un visā pasaulē. 16 gadu vecumā, kad vajadzēja saņemt pasi, Uļa gribēja samainīt vārdu uz īsto un ierasto Uļjana, taču Maskavā neļāva to darīt – viņa jau bija PSRS junioru izlasē, tad visi dokumenti jāmaina un tā tālāk. Un vispār – tik skaists vārds un esi vienīgā ar tādu vārdu. Tā arī palika. Dokumentos – Iulijaka, dzīvē – Uļjana.  

Pie kaimiņiem skatīties Uļu

Uļa iekļuva TTT komandā, sāka arvien biežāk iziet laukumā, kļuva par pamatspēlētāju un sāka braukāt ar komandu arī uz ārzemēm. Līdz debijai olimpiskajās spēlēs viņa jau bija divkārtēja pasaules un četrkārtēja Eiropas čempione, ar TTT komandu bija 8 reizes ieguvusi FIBA Čempionu kausu. Lai redzētu, kā meita spēlē basketbolu slavenajā TTT komandā, Uļas vecāki pirmajos gados gāja pie kaimiņiem. Viņiem pašiem tad mājās nebija ne elektrības, ne līdz ar to televizora, ne radio. Spēles dienā, bet tas bija jau rudenī vai ziemā, kad sākās Čempionu kausa izcīņa, mamma agrāk izslauca govi, tika pabarotas cūkas un abi ar tēti pa sniegu vai pa dubļiem devās  pie tuvākajiem kaimiņiem. Līdz tuvākajiem elektrības stabiem nebija nemaz tik tālu un Uļa parūpējās, lai vecākiem mājās beidzot ievelk elektrību. Un tad viņa nopirka arī televizoru. Lai redzētu, kā meita spēlēs basketbolu, vairs nekur nebija jāiet.

Es arī tādu gribu!

Sieviešu basketbols olimpisko spēļu programmā pirmo reizi tika iekļauts 1976. gadā Monreālā. Runas bija jau pirms 1972. gada olimpiskajās spēlēm Minhenē, taču tās bija tikai runas. Kādu laiku pēc Minhenes arī paziņoja, ka Monreālā jau būs basketbola turnīrs arī sievietēm. Pilnīgi noteikti.

„Es jau biju slavena spēlētāja, man jau bija tituli, bet olimpiskās spēles... Tādas medaļas man taču nebija. Nedomāju, ka uzreiz būs „zelts”, gribējās vienkārši olimpisko medaļu, gribējās redzēt, kas tas ir – olimpiskās spēles. Man vienubrīd pat gribējās jau beigt spēlēt, kaut kāds apnikums bija uznācis, bet tad nāca paziņojums par sieviešu basketbola olimpisko spēļu programmā – nē, tagad noteikti nebeigšu,” atceras Uļa.

Gadu pirms olimpiskajām spēlēm Monreālā pasaules čempionātā Kolumbijā PSRS izlase uzvarēja visās deviņās spēlēs un mazākā uzvara bija pār toreizējo Čehoslovakiju – ar 12 punktu pārsvaru. ASV izlase toreiz vēl nebija tik spēcīga, tieši līdz ar sieviešu basketbola iekļaušanu olimpisko spēļu programmā ASV sieviešu izlase sāka strauji progresēt.

Olimpiskajā Monreālā amerikānietes tika pieveiktas ar 112:77. Kopš 1958. gada PSRS izlase nebija zaudējusi nevienā spēlē Eiropas un pasaules čempionātos un nezaudēja arī Monreālā.
„Tajā laikā spēcīgākās bija Eiropas komandas – vispirms jau Bulgārija un Čehoslovakija. Aizbraucām uz Monreālu un pat apjukām – skatījāmies apkārt lielām acīm kā aitiņas uz jauniem vārtiem... Visapkārt sporta zvaigznes. Savā sporta veidā mēs pašas bijām zvaigznes, savā vidē visas zinājām, bet tur – sēdi Olimpiskajā ciematā uz soliņa un skaties kā te slaveni vieglatlēti paiet garām, te svarcēlāji, te rumāņu vingrotāja Komeneči iet... Daži bija redzēti, dažus atpazinām. Gaisotne – neaprakstāma neatkarīgi no tā, cik liela zvaigzne tu esi savā sporta veidā. Olimpiskās spēles ne ar ko nevar aizstāt un tāpēc katram kaut vai piedalīšanās tajās ir īpašs notikums. Lielākā daļa sportistu tā arī nekad netiek uz olimpiādi,” pirmos iespaidus Monreālā atceras Uļa. „Gājām no Olimpiskā ciemata, lai brauktu uz treniņu, redzam – riteņbraucēji atgriežas no sacensībām, jo tajā dienā bija 100 km komandu brauciens šosejā.  Ejam klāt pie Kaminska no Minskas un prasām – nu, kā gāja? Tālākais man ir acu priekšā, it kā vakar tas būtu noticis – Kaminskis paver treniņjaku un tur ir zelta medaļa. Tik skaita... Es arī tādu gribu! Metāmies viņu apsveikt, bet autobusā meitenēm teicu – mums „zeme jāēd”, bet arī tādas medaļas jāiegūst!”

Pēc četriem gadiem Maskavā sportiskā ziņā viss bija mierīgāk. 1979. gadā PSRS izlase politisku motīvu dēļ uz pasaules čempionātu Korejā neaizbrauca. ASV izlase jau bija krietni spēcīgāka, tā arī uzvarēja Korejā,  bet cik tā spēcīga patiesībā ir, to vajadzēja uzzināt jau olimpiskajās spēlēs Maskavā. Neizdevās. ASV olimpiskās spēles boikotēja. PSRS izlase uzvarēja visās spēlēs un mazāka rezultāta starpība bija 31 punkts... Divkārtējā olimpiskā čempione.

Rauj, tur, grūž, kniebj...

1976. gadā Monreālā ASV izlases sastāvā bija Nensija Lībermane – desmit gadus pēc olimpiskajām spēlēm viņa kļuva par pirmo sievieti, kura parakstīja līgumu ar kādu profesionālas līgas vīriešu komandu – un viņa bija sarunājusi ar savu komandas biedreni Anni Donovanu (olimpiskā čempione 1984. un 1988. gadā), lai tā skaļāk pasauc un tūdaļ pat saņems piespēli. Donovana sauca, Lībermane driblēja un viņu dzirdēja, bet tikai dzirdēja – neredzēja, jo priekšā bija Semjonova… Tā amerikāniete atceras pirmo tikšanos ar Uļjanu Semjonovu basketbola laukumā. Apspēlēt Uļu aizsardzībā, tikt galā ar viņu uzbrukumā – tas nebija viegls uzdevums arī augumā garām spēlētājām, kur nu vēl, piemēram, japānietēm vai korejietēm, kuras bieži vien nešķiroja līdzekļus, lai Uļu vismaz kaut kā piebremzētu vai izsistu no līdzsvara. Viņas taču nezināja, ka PSRS čempionāta spēlēs TTT rindās Uļa ir izgājusi tādu skolu un piedzīvojusi tādu segšanu (un tiesnešu “aklumu”), ka pārsteigt viņu ar kaut ko vairs nevarēja.

“Ir fotogrāfija, kur mani sedz uzreiz trīs Japānas basketbolistes. Viena rauj aiz buksēm, otra rauj aiz krekla, trešā baksta vēderā un kniebj, cenšas likt roku priekšā sejai… Man pat nav, kur kāju uz grīdas nolikt, cik cieši tās japānietes ir “aplipušas”. Tikai ar ļoti ātru saspēli, ar ātriem un tāliem metieniem viņas un korejietes varēja mums kaut ko likt pretī. Labi, ka toreiz vēl nebija trīspunktu metienu…,” atceras Uļa.

1999. gadā Sieviešu Basketbola slavas zālē Knoksvillā (ASV) Uļjana Semjonova kļuva par pirmo Eiropas basketbola pārstāvi. Toreiz Slavas zālē uzņēma arī Lībermani un Donovanu un vakara vadītājs pēc Donovanas runas jautāja – sak, kas jūsu lieliskajai komandai tik ilgi traucēja pārspēt PSRS izlasi? Anne ar smaidu norādīja uz pirmajā rindā sēdošo Uļu un teica: “Semenova…” (ar uzsvaru uz trešo zilbi).

„Dubļonka”, plates un sekotāji

Pēc uzvaras Monreālas olimpiskajās spēlēs basketbolistēm izmaksāja prēmiju padomju rubļos un iedeva arī pa 400 dolāriem, kas tajā laikā padomju cilvēkam bija ļoti liela nauda. Monreāla ir skaista pilsēta un Uļa mazliet to apskatīja, kopā ar komandas biedrenēm devās arī iepirkties uz kādu nelielu ieliņu. Bija arī sarakstiņš, ko atvest mājiniekiem, sev Uļa pasūtīja tā saukto “dubļonku” (siltu ādas mēteli), citas jeb parastas drēbes viņa taču sev parastos veikalos nopirkt nevarēja… Uļa kolekcionēja skaņu plates un arī Monreālā nelaida garām iespēju papildināt savu skaņuplašu klāstu. Tajā pašā ieliņā skaņuplašu veikalā viņa pavadīja pusotru stundu, klausījās plates citu pēc citas un četras vai piecas arī nopirka. Pārējās meitenes jau bija devušās prom. Iziet Uļa no veikala un vīri no ielas pretējās puses viņai sauc: “Uļa, meitenes uz to pusi aizgāja…” Nebija grūti uzminēt, kas bija šīs “modrās acis”. Tā viņi tur daži pret plašu veikalu pāri ielai visu laiku stāvēja un gaidīja, kad Uļa iezies ārā. Laikam baidījās, ka viņu kāds varētu nozagt…

Neaizvietojama

Gan Monreālā, gan Maskavā Semjonova nevienu spēli neaizvadīja “no zvana līdz zvanam”, bet Maskavā viņa tikai vienu spēli sāka pamatsastāvā. Nevajadzēja jau arī, bet bija arī cits iemesls – izlases galvenā trenere Lidija Andrejeva it kā gribēja pierādīt, ka var uzvarēt arī bez Semjonovas, taču ne vienmēr varēja un kritiskos brīžos sauca viņu laukumā. Ar visu to Uļa bija otra rezultatīvākā abos olimpiskajos turnīros un labākā atlēkušo bumbu iegūšanā. Tāda treneres attieksme dusmoja un kaitināja. Reiz Eiropas čempionātā spēlē pret Bulgāriju bija “mīnus 12” un Uļa negribēja iet laukumā. Meitenes palīdzēja dusmas pārvarēt – sak, “Lastočka” (tā Uļu komandas biedrenes sauca PSRS izlasē) palīdzi mums, mums vajag to titulu... Arī Uļai pašai vajadzēja. Lai cik titulu viņai jau bija, tik un tā viņa vienmēr gribēja atkal uzvarēt, taču nokaitināta viņa arī bija.

“Varbūt tādā veidā trenere gribēja kādam kaut pierādīt un parādīt, cik viņa ir gudra trenere, varbūt viņa tā gribēja mani sadusmot, lai es pēc tam laukumā dusmas izgāžu uz pretiniecēm, taču man tas bija psiholoģiski grūti – treniņos taču strādāju melnu muti, bet spēlēs jāsēž uz soliņa. Es apzinājos, ka neesmu tik ātra un veikla, kā citas, es ļoti daudz papildus strādāju, lai laukumā nebūtu tizla, lai tiku pārējām līdzi un lai manu augumu varētu labāk izmantot, bet tagad jāsēž malā… Kad ūdens smeļas mutē – tad, Uļa, ej glābt…,” tā Uļa par treneres attieksmi.  

Atņemtā iespēja

1983. gada pasaules čempionātā PSRS izlase uzvarēja ASV komandu apakšgrupā ar 84:82 (Semjonova guva 31 punktu), bet finālā atspēlējās no 40:49 pēc pirmā puslaika un atkal uzvarēja – 85:84. ASV izlase bija kļuvusi par galveno konkurenti un visi gaidīja abu komandu tikšanos 1984. gada olimpiskajās spēlēs Losandželosā. Nesagaidīja...

“Bijām kaut kur treniņnometnē, kad mums pateica, ka uz Losandželosu nebrauksim. Mums jau bija izdalītas formas, kabatā katrai bija ielikta zīmīte ar novēlējumu sekmīgi aizvadīt olimpiskās spēles. Man vēl tagad tā forma ir. Vienreiz biju uzvilkusi kaut kādā LOK pasākumā. Visiem bija interesanti to redzēt – sak, toreiz nesanāca, tad vismaz tagad uzvelc… Bet vispār jau tas bija briesmīgi. Un ne tāpēc, ka man netika ļauts kļūt par trīskārtējo olimpisko čempioni. Tas ir briesmīgi, ka sports cieš no politikas. Tu visu dzīvi smagi trenējies, gatavojies, no daudz kā atsakies, tu esi sasniedzis iespēju piedalīties olimpiskajās spēlēs, vari uzvarēt, bet tad pēkšņi – kā ar cirvi pa galvu. Sportisti diemžēl ir ķīlnieki politiskajās spēlēs,” netikšanu uz savām trešajām olimpiskajām spēlēm komentē Uļa.

Labākā draudzene – Taņa Ovečkina

PSRS čempionātos Uļjanas Semjonovas komandas biedrenes izlasē bija viņas lielākās konkurentes. Gāzt no troņa TTT – tas bija ne viena vien trenera, ne vienas vien komandas lielākais mērķis. Lai cik skarbas būtu spēles PSRS čempionātā, bet ikdienā – un ne tikai tajā laikā, kad viņas satikās PSRS izlasē – Uļai ar savām konkurentēm bija draudzīgas attiecības un ar vairākām no tā laika spēlētājām viņa joprojām uztur sakarus, viņai bieži sūta sveicienus, viņu aicina ciemos. Taču labākā draudzene ir Tatjana Ovečkina – slavenā krievu hokejista Aleksandra Ovečkina mamma.

“Mēs sadraudzējāmies jau junioru izlasē, mēs kopš tā laika treniņometnēs dzīvojām vienā istabiņā. Kopš 1967. gada… Taņa ir lielisks cilvēks, sirsnīga, ar lielisku humoru un mēs arī laukumā ļoti labi sapratāmies. Viņa prata iedot tādu piespēli… Neviens nesaprata, kā bumba nokļuva tur, kur tai bija jānokļūst. Rīta rosmēs mums bija jāskrien kross – apmēram 3-4 kilometrus – un skaidrs, ka man nebija viegli. Taņa teica, lai pasēžu zem krūma un atpakaļceļā pievienojos pārējām, lai nemoku sevi. Mēģināju tomēr kaut kā tikt līdzi… Dēls viņai ir viens no labākajiem spēlētājiem NHL, atceros viņu vēl kā pavisam mazu puiku. Pasen neesam tikušās,” tā savu labāko draudzeni PSRS izlasē atceras Uļa.  

Ne paldies, ne uz redzēšanos...

Pēc netikšanas uz olimpiskajām spēlēm Losandželosā dzīve nebeidzās un Uļjana Semjonova negrasījās beigt karjeru. 1985. gadā viņa desmito un – kā izrādījās – pēdējo reizi kļuva par Eiropas čempioni. PSRS izlasē notika galvenā trenera maiņa un pie stūres stājās Leonīds Jačmeņovs. Līdz pēdējai treniņnometnei pirms pasaules čempionāta Minskā, Viļņā un Maskavā bija palicis mazāk par mēnesi, kad Uļai piezvanīja un pateica, ka viņa vairs nav izlasē… Piezvanīja ne Jačmeņovs vai kāds no viņa palīgiem, ne kāds no basketbola federācijas, bet gan komandas daktere. Tiem citiem laikam pietrūka drosmes. Jau vēlāk tapa zināms, ka Jačmeņovs esot teicis – vai nu es izlasē, vai Semjonova. Uļai jau bija nopirktas biļetes uz treniņnometni Raubičos netālu no Minskas. Tas bija trieciens.
Uz Minsku Uļa nolēma nebraukt. Viņa devās uz grupas turnīru Viļņā. Citu komandu basketbolistes, ieraudzījušas Semjonovu tribīnē, bija lielā neizpratnē. “Čehietes, amerikānietes nāca klāt un teica, ka man taču ir jābūt Minskā nevis šeit. Meitenes, es vairs neesmu PSRS izlasē, esmu atskaitīta… Amerikānietes gavilēja, skrēja laukumā, sita bumbu pret grīdu un kliedza – mēs esam čempiones! Čehoslovakijas izlases treneris nāca izteikt līdzjūtību… Trīs mēnešus dzīvoju kā ne savā ādā. Vēlāk mani atkal aicināja pirms Seulas olimpiskajām spēlēm, toreiz bija atbraukusi no Spānijas, bija neliels savainojums, taču spēlēt varēju, bet… Nē, nē un vēlreiz nē. Vairs pat telefona klausuli neņēmu, jutu, ka atkal zvana no Maskavas. Vairs negribēju tur būt, kaut ne pret vienu no meitenēm man nebija ne mazākās nepatikas,” vienu no nepatīkamākajiem brīžiem savā karjerā atceras Uļa.

Amerikānietes toreiz patiešām kļuva par čempionēm – finālspēlē Maskavā viņas pārspēja PSRS izlasi ar 108:88.

Varēja arī Hendele un Pāne

Tajā laikā TTT komanda valdīja PSRS čempionātos un Eiropā, taču PSRS izlasē spēlēja tikai Uļjana Semjonova. Monreālā bija arī Tamāra Dauniene, taču viņa TTT rindās bija tikai pāris sezonas un nebija arī Latvijas basketbola audzēkne. Vai patiešām pārējās neviena nevarēja tikt? Varēja... Ko nozīmēja PSRS Tautu spartakiāde? Tas bija turnīrs, kurā TTT (Latvijas izlase) spēlēja pret pārējo PSRS izlasi, kas nebija kā viena komanda, bet tik un tā pretī nāca, piemēram, Krievijas izlase, kurā lielākā daļa bija izlases spēlētājas. Un Latvija uzvarēja. Un neviena vairs nebija cienīga būt izlasē? Varēja… Jo arī citām taču vajadzēja būt augstas klases spēlētājām, lai uzvarētu. Lieta tāda, ka bez Semjonovas iztikt nevarēja, bet bez citām – iztika. Kāpēc ņemt?

“Vismaz vēl pāris tā laika TTT meitenes arī varēja spēlēt PSRS izlasē, piemēram, Inta Pāne un Tamāra Hendele noteikti varēja tajā būt, bet… Angele Rupšiene no Viļņas bija teicama spēlētāja, bet vai viņa būtu tikusi uz olimpiskajām spēlēm, ja lietuvieši nebūtu “pastrādājuši”? Neesmu pārliecināta. Lietuvieši veda dāvanas, viņi “bagātīgi parunāja” ar vajadzīgiem cilvēkiem. Raimonds Karnītis un tā laika mūsu sporta vadība laikam nedarīja neko, lai vēl kāda no TTT tiek izlasē. Semjonova taču tur noteikti būs. Žēl, ka mums toreiz nebija iespēju spēlēt zem Latvijas karoga. Nezinu, vai būtu medaļas, bet mēs – TTT – bijām ļoti augsta līmeņa komanda,” secina Uļa.

Nostalģija

Šā gada 28. augustā Uļas mammai būtu apritējuši 100 gadi. Uļa kopā ar māsas meitu bija aizbraukusi uz dzimtajām mājām Medumos, bija arī brālis ar sievu, kuri dzīvo Krāslavā, bija citi tuvinieki. Bija lieli baznīcas svētki. Pāris reizes gadā Uļa cenšas aizbraukt uz dzimtajām mājās, kur tagad viens pats dzīvo cits brālis – ar četrām vistām un sunīti. Līdz tuvākajiem kaimiņiem ir apmēram kilometrs. Tāpat, kā toreiz, kad vecāki brida pa sniegu, lai redzētu savas meitas spēles TTT komandā Čempionu kausa izcīņā.

“Agrāk nebija laika un tā ļoti nevilka uz to pusi, bet tagad pat ļoti velk uz tām vietām, kur kādreiz bērnībā staigāju. Tā jau laikam notiek, ka ar gadiem sāc ilgoties pēc dzimtās vietas… Tur ir tik skaista vieta. Diemžēl patālu no Rīgas, citādi es biežāk varētu aizbraukt,” atzīst Uļa.